otinjsh

Upē tecējums jaudīgs. Lēnām ar tārpu bundžu vienā rokā un makšķeri otrā zogos pa kalniņu lejup. Te, kājas pa gaisu. Viens zābaks ar tārpu bundžu aizpeld lejup pa straumi, bet pats mīksti piezemējos uz sava makšķerkāta. Kas tas ir? Pareizi - Ventas Vimbu Slīdenīša Kauss 2018!!! Nemaz jau nav muldēts, jo patiešām bija tumšs un slidens. Iekārtojos tur kur visvairāk dubļu, pašā bedrītes ieejā, jo te citus gadus uz straumes robežas labi lomi gūti. Iesākumā kustības nav.

Tā ka breks i mana dvēseliskā vājība un pa drāti ceļo sirdij ļoti sāpīgas bildes, tad atliek tik sūtīt nervozas, mīlas pilnas vēstules un doties ciemā. Protams izvēle krita uz visneverņacīgāko dienu, jo laiks mainās, gaiss sastindzis “Kas nu būs!?” gaidās un pa dienu nonācām ciklona acī. Skats iespaidīgs, bet arī uz zivīm savs atspaids paliek. Vismaz šajā galā. Tā spriedām mēs, kam nevisai ķērās, bet izrādās tālajā kardonā tikām bijusi giutņe. Tas tā vienmēr, it kā.

Bija tāds laiciņš, īsi pirms pilnmēness, kad žanim ar ēšanu viss bija kārtībā. Nē nu kaprīzs gan, bet noķert varēja. Ar vilcienu aiztentērēju līdz Lupei, sakārtojos, bet laukā tāda nepatīkama purga. Ass ZA vējšs un tieši pretī kopā ar sniegkrusu masēja manu sejas ādu visas 30mit pārbrauciena minūtes. Tas vel nekas, jo tuliņ bliezīs kātā, ka maz neliekas mans sapņo. Točkās zivis nekodās līdz pusdienām. Vējš bija pierimis un lēnam tā lēnītēm no debesīm bira milzu baltas sniega pārslas.

Kādu nedēļu atpakaļ peldināju pievakarē gondonus Lielupē ar godātkungu Spēku. Zivis neķerās, toties garām supo meitenes nabadzīgos peldkostīmos. Žanim galvas sāpes atkal un neņem, bet meitenēm? Uz vobleriem šīs nepaņemt, toties desa varētu būt verņaks. Nosmejamies par saviem jēlajiem jociņiem. Vieni paši gan un tad izsaku savu vienu velmi, jo zinu, ka drīzumā jāapciemo ezerels savs. Nu, nevajag man tos žaņu kalnus, priecātos par aktīvu breku un tikai vienu žani, bet rokerda božerās gan.