Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Mānekļi | 7.jūnijs 2020, 15:21 | 2 komentāri | 855 skatījumi

Neparasti parastais rotiņš

Pieejot veikalā pie stenda ar mānekļiem (pats vārds jau izsaka būtību – apmānīt), kur izkārtas dažādas imitācijas, var ieraudzīt voblerus dažādā krāsojumā, ar dažādu iegrimi, dažādā lielumā un formās, bet gandrīz visi (ar pavisam nenozīmīgiem izņēmumiem) tie būs zivtiņas formā. Pētot tālāk, nonāk līdz silikonam jeb mīkstgumijām, kas atkal jau pārsvarā izskatīsies pēc zivs. Te gan atrodamas arī dažādu tārpu, zemūdens kukaiņu un vēl visādu mošķu imitācijas, bet jebkurā gadījumā dabā esošu vai uz kāda dabiska pamata izfantazētas. Un tad nākas konstatēt, ka ir kāda daļa, kas nesaistās pilnīgi ne ar neko. Nekas tāds dabā vispār nav sastopams. Tieši tā – es runāju par rotiņiem!

Te nu rodas jautājums: kāpēc kaut kādu mistisku konstrukciju, kas neimitē absolūti neko dabīgu, mēs saucam par parastu. Sniegšu arī savu versiju par šo šķietami absurdo apzīmējumu “parastais”, bet pirms tam, manuprāt, lietderīgi un interesanti būtu pašķirstīt vēstures lapaspuses un saprast mākslīgo imitāciju evolūciju.

Zviedrijas lāsumainajām garšo Mepps zeltītā mārīte

Iz vēstures

Arheoloģiskajos izrakumos mūsu seno priekšteču dzīvesvietās līdzās šķēpu uzgaļiem un harpūnām ir atrasti arī no kaula darināti āķi, vēlāk arī no bronzas. Atliek vien minēt, vai tie tikuši izmantoti tikai kā pārtikas ieguves atribūti, jo jau senajiem grieķiem un romiešiem makšķerēšana ir bijis hobijs. Savukārt izrakumi Senās Ēģiptes un Ķīnas teritorijā ir pierādījuši, ka kāti, āķi un auklas ir izmantoti jau 2000. gadus pirms mūsu ēras, kas ir vēl agrāk par grieķu un romiešu civilizācijas uzplaukumu. Ēģiptieši izmantojuši salīdzinoši plānus āķus no bronzas, bet ķīnieši pratuši savīt smalkas zīda auklas.

Romietis Klaudijs Aeliāns, kas dzīvojis mūsu ēras 3. gadsimtā, ir aprakstījis foreļu ķeršanu ar mākslīgajām mušām, kā arī citas nianses par sporta makšķerēšanu mūsdienu izpratnē. Viņš pats imitācijas gatavojis no dažādiem dabiskiem materiāliem, izmantojot arī bronzu un svinu, un sējis auklas, savijot zirga astrus un linus.

Nav praktiski nekādas dokumentācijas par makšķerēšanas attīstību viduslaikos un renesanses periodā, līdz 1653. gadā tika izdota Īzaka Voltona (Izaak Walton) sarakstītā grāmata The Compleat Angler, or The Contemplative Man’s Recreation, kas, iespējams, ir slavenākais uzdevums, kurš kādreiz tapis par copes tēmu. Autors tajā visai poētiskā stilā apraksta foreļu ķeršanu ar mākslīgo mušu Anglijas upītēs. Izvēlētais stils licis pamatu tam ideālam un izpratnei par copi kā atpūtas un rekreācijas veidu, kuru zinām šodien. Tāpat visai niansēti ir aprakstīts tehniskais aspekts, kas skar mušu siešanu, pašu kātu un auklu, kā arī ķeršanas tehniku.

Īkstīte darbībā

Agrs pavasaris. Mosca uzkacējusi nelielu pērno jūras foreli

Atvaino – neliela atkāpe. Stila “ķer un ēd visu, kas kustas” piekritējiem (ceru, ka lasītāju vidū tādu nav daudz) varbūt vajadzētu iegaumēt šo gadskaitli. Tas, iespējams, liks aizdomāties par paša mentālo attīstību.

Varētu teikt, ka rakstītā mākslīgo ēsmu vēsture sākas ar 17. gadsimtu, lai gan principā ir krietni senāka. Tajā laikā visi mākslīgie mānekļi tika pašu makšķernieku darināti, un tikai 19. gadsimta vidū atsevišķu amatnieku monopolu sāka pārņemt pirmās rūpnieciskās ražotnes. Tas vienlaikus notika gan Anglijā, gan Amerikā, un sāka rasties arvien jauni mānekļu veidi.

Ja runājam par spininga mānekļiem, tad pirmsākumos tika imitētas dzīvas vai beigtas zivtiņas velcēšanai. Tās tika darinātas no dažādiem materiāliem, arī no ādas, un priekšpusē bija tādi kā spārni, kas šķēla ūdeni un iedvesa māneklī dzīvīgumu. Tā 1900. gadā darbību sāka uzņēmums Heddon and Pflueger, kas atradās Mičiganā. Savus izstrādājumus tas radīja no vecām karotēm (angliski – spoons, ko vēl šodien lieto, apzīmējot šūpiņus) un koka, par pamatu ņemot kādu jau pārbaudītu un ķerošu mānekli. Kātus un spoles tajā laikā varēja pasūtīt pie juvelieriem un pulksteņmeistariem. Pārdesmit gadus vēlāk arī šī joma pamazām industrializējās.

Patiesībā vārds “spiningošana” mūsdienu izpratni ir ieguvis tikai pēc Otrā pasaules kara, kad šis jēdziens tika sašaurināts un attiecināts tikai uz makšķerēšanu ar mākslīgo ēsmu; līdz tam to attiecināja arī uz velcēšanu ar dabīgo ēsmu un imitācijām, jo tā bija krietni populārāka.

Pēc Otrā pasaules kara, attīstoties tehnoloģijām, straujiem soļiem uz priekšu gāja arī makšķerēšanas industrija, un tikai ar šo laiku datētu man izdevās atrast kādu informāciju par rotējošajiem vizuļiem. Te gan jāpiebilst, ka tēma par mānekli, rotējošu ap savu asi, ir senāka, bet tad man būtu jāapraksta mūsdienās aizmirsta mānekļa devona rašanās un attīstība.

Ne velti, ja runā par rotiņiem, vietā ir teiciens – Mepps arī Āfrikā ir Mepps. Kad franču inženieris Andrē Melnārs 1938. gadā izgudroja šodien pazīstamo Mepps rotiņu, viņš saprata, ka ir radījis ļoti efektīvu mānekli zivju ķeršanai, bet viņam pat sapņos nerādījās, ka tas radīs revolūcijai līdzīgu bumu makšķerēšanas nozarē.

Tomēr tam bija vajadzīgs arī cilvēks, kas noticētu šim metāla komponentu savienojumam, kas nelīdzinājās nekam pirms tam redzētam. Un šāds cilvēks atradās – Tods Šeldons, kāda Viskonsīnas makšķerlietu veikala īpašnieks, un tas notika trīspadsmit gadus vēlāk. Kādā neveiksmīgā 1951. gada copes dienā viņš nolēma pamēģināt izstrādājumu, kuru bija atvedis paziņa, kas pirms pāris gadiem bija atgriezies no Eiropas. Pāris stundās Tods noķēra četras foreles un visas apmēram pusotra kilograma svarā. Ar to āķis bija lūpā, un viņš savā veikalā sāka tirgot Mepps rotiņus, kurus saņēma no Francijas apmaiņā pret sieviešu neilona zeķēm.

Tomēr pārdošanas apjomu ierobežoja tas, ka rotiņus izpirka ātrāk nekā zeķes, un viņš nolēma importēt pieprasīto preci pa tiešo no Melnāra ražotnes. Drīz vien arī citi copmaņi piedzīvoja supercopes, un tika noķertas ne tikai foreles, bet arī citu sugu plēsēji. Palielinoties Mepps popularitātei, pieauga arī pārdošanas apjomi, un piecus gadus vēlāk Tods Šeldons pārdeva savu veikalu un pievērsās tikai importam. Tā 1956. gadā tika nodibināta kompānija Sheldon’s Inc., kas šobrīd ir Mepps S.A. (Mepps France) īpašniece.

Gandrīz tajā pašā laikā attīstījās arī tādi pasaulslaveni ražotāji kā Panther Martin, ABU ar savu Reflex un citi. Par pamatu straujajai rotiņu attīstībai ir tā efektivitāte, kur galvenais nosacījums – lapiņai ir jāgriežas. To var panākt arī pilnīgs iesācējs, kas pamanījies pirmo reizi trāpīt ūdenī.

Tā ka rotiņš parastais arī evolūcijas ziņā ir krietni vien jaunāks par citiem zivju mānīšanas atribūtiem.

Branga jūras forele mazupītē tieši pirms Jāņiem uz Agat Mario

Mepps zelta krāsā labi strādā arī Latvijā, bet vairāk pavasarī

Vai tiešām viss ir tik vienkārši?

Ja neiedziļinās šī fenomena būtībā par to, kāpēc tad plēsīgās zivis nespēj turēties pretī šim rotējošajam metāla gabalam, tad arī paliekam iesācēja līmenī ar attieksmi “rotiņš parastais”, kas zivi ķer, atliek tik to dabūt ūdenī un ar gaļas mašīnas griešanas cienīgu monotonu spolēšanu sagaidīt zivs ņēmienu. Protams, arī šāda rotiņa vadīšana ir efektīva, jo lapiņas radītā vibrācija un skaņa ūdenī piesaista plēsoņu. Un lielai daļai ar to arī pietiek. Viss vienkārši un loģiski kā tas, ka pēc svētdienas seko pirmdiena.

Vēl viens aspekts, kas nostiprina uzskatu par vienkāršumu, ir tā elementārā konstrukcija – stieple, lapiņa un serdenis, kam vēl jāpiestiprina āķi – un māneklis gatavs. Tamdēļ nav nekāds brīnums, ka rotiņi ieguva lielu popularitāti, jo arī katrs amatnieks, kam rokas aug no pareizās vietas, spēja tos izgatavot mājas apstākļos. Tomēr jāatzīst, ka ne katrs rotiņš strādāja, un kāds plēsēju uzkacināja labāk par citiem. Tā tika konstatēts, ka sudraba modeļi ir krietni ķerīgāki. Šī ideja tika aizgūta no sudraba šūpiņiem, kas jau bija pierādījuši sevi kā pārāki par citu metālu darinājumiem, un ne jau tāpēc, ka zivis ir dārgmetālu pazinējas. Un te jau nākas aizdomāties – vai tiešām viss ir tik vienkārši?

Strautene uz Īkstītes

Šīs vasaras topā ir Īkstīte

Un atkal skaists foreļpaps nenoturējās Īkstītes vilinājumam

Jau sendienās, kad plēsējiem vēl ļoti populāri bija šūpojošies vizuļi un rotiņi, diez kāpēc dažu vīru lomi bija krietni iespaidīgāki nekā lielākajai daļai makšķernieku. Vobleri tad vēl nebija tik iecienīti kā tagad un vārdi “tvičs” un “animācija” liktu aizdomīgi raudzīties uz to lietotāju. Tomēr jau tad bija copmaņi, kas ievēroja, ka panākumus bieži vien nes nevienmērīgi vadīts māneklis.

Šodien vesela industrijas nozare fokusējas tieši uz animējamiem vai tvičojamiem vobleriem. Bez makšķernieka radītās spēles šie mānekļi ir parasti plastikāta vai koka gabali, ko labākajā gadījumā var iekārt Ziemassvētku eglītē vai noņemt āķus un atdot rotaļāties bērniem.

Patiesībā rotiņš ne ar ko neatšķiras, jo arī tam prasmīgs makšķernieks var iedot pilnīgi citādu dzīvību jeb, kā teica meistars Leons, – izprast rotiņa dvēseli. Te nu prasīt prasās citēt sevi, pareizāk sakot – atgriezties pie intervijas ar rotiņu meistaru Leonu, kas notika pirms septiņiem gadiem un bija publicēta Copes Lietās. Tik precīzi un niansēti to var pateikt tikai cilvēks, kas līdz ausīm ir iekšā rotiņu radīšanā.

Kas tad ir rotiņa dvēsele, un kur tā atrodas? Lūk, man rokā ir rotiņš. Tas ir vienkārši dažādu metāla detaļu kopums – lapiņa, ass stieple, bumbiņas, viss it kā vietā... un kur tad ir tā dvēsele? Nav! Bet iemet to ūdenī... O! Lapiņa atdzīvojas, bumbiņas un āķis kustas! Tagad jau var redzēt kaut ko pavisam citu. Sāka pukstēt rotiņa sirds [lapiņa rotē], aizgāja asinis pa dzīslām [ass vibrē], atdzīvojās ķermenis [no vibrācijas viena pret otru sitas bumbiņas, āķis kustas, uz āķa uzsietās spalvas pulsē]. Un viss šis ir mijiedarbībā viens ar otru un rada Kaut Ko, ko var nosaukt par rotiņa dvēseli.

Kādā veidā zivs uztver šos dvēseliskos impulsus? Par to vēl zinātnieki strīdas, bet ir kaut kādas mums nezināmas nianses, kas ļauj zivij no diviem it kā vienādiem mānekļiem izvēlēties dvēseliskāko.

Tomēr pats par sevi rotiņš nevar atklāt dvēseli, ir vajadzīgs spiningotājs. Kādu vizuli izvēlēties, kā to pasniegt, lai mentālais kontakts ar zivi notiktu un tieši tagad, tieši šajā mirklī? Šis uzdevums ir jārisina katrā copes reizē, katrā konkrētā vietā. Te spiningotājs ir kā muzikants, kas ar savu instrumentu nodod savas dvēseliskās izjūtas klausītājam. Tikai septiņas notis, bet cik daudz nianšu! Spiningotāja instruments ir māneklis.

Dvēseliskie meklējumi un atziņas

Tagad, kad jau pagājuši vairāk nekā 35 gadi, kopš es iepazinu un regulāri spiningoju ar rotiņiem, varu teikt – rotiņa dvēseli esmu daļēji izpratis, bet priekšā noteikti ir vēl daudz atklājumu. Tas, ka lomu spēlē lapiņas forma un izmērs, tapa skaidrs jau sen, un domāju, tas ir skaidrs arī lielākajai daļai copmaņu. Tāpat kā bez dziļāka izskaidrojuma arī tas, ka svarīga ir arī krāsa. Šobrīd es teiktu, ka ne tikai krāsa, bet metāls, no kāda lapiņa ir gatavota.

Jau krietni vēlāk nāca arī apjausma par to, kā rotiņa spēli ietekmē lapiņas biezums, ka tā var rotēt gan pulksteņa rādītāja virzienā, gan otrādi un ka vienas izspēles laikā šo virzienu ir iespējams mainīt, un vēl daudzas nianses, kas saistītas tieši ar vadīšanu un šīs pašas Leona minētās dvēseles radīšanu. Nebūtu tik bieži makšķerējis tieši ar rotiņiem, visdrīzāk arī paliktu līmenī “paņēmu visparastāko rotiņu”.

Arī alatas labprāt padodas Mario kārdinājumam

Visi mani atklājumi un atziņas ir radušās tieši copes laikā, jo nebija, kur izlasīt par kādām vadīšanas niansēm un, līdz satiku meistaru Leonu, arī parunāt par kādiem knifiem, citu atklājumiem un gūt apstiprinājumu saviem. Tiesa gan, savu atziņu apstiprinājumu saņēmu skaistu strauta foreļu izskatā, tomēr, vāroties tikai savā sulā, tikšana uz priekšu ir kaut arī interesants, bet samērā lēns process.

Tā vienā copes reizē atklāju “lapiņas aizlipināšanu”. Vadīju vizuli, un tas atdūrās pret zemūdens šķērsli, un rotiņa spēle uz brīdi tika pārtraukta, lapiņa negriezās, bet gandrīz momentāni arī sekoja zivs ņēmiens. Toreiz tam nepievērsu uzmanību, bet pēc nākamā šāda gadījuma sāku aizdomāties – vai tik tā nav likumsakarība, un sāku jau apzināti pārtraukt jeb lipināt ciet lapiņu. Vēlāk uzzināju, ka ar šādu manipulāciju ir iespējams arī mainīt tās rotēšanas virzienu.

Līdzīgi atklāju, ka forelēm un arī citām zivīm tīri labi patīk vienkārši krītošs māneklis. Biju iemetis padziļā vietā pie izskalotām koka saknēm pretējā krastā, un notika mirklīga ķibele ar lociņa aizvēršanu. Laiks bija mērāms dažu sekunžu garumā, bet pietiekami, lai rotiņš pēc iemešanas vienkārši grimtu. Liels bija mans pārsteigums, kad vienā laikā ar lociņa aizvēršanu un tīšanas sākšanu sajutu belzienu kātā. Nu tā ir ierasta prakse, apmakšķerējot dziļākas vietas.

Leona Īkstīte labi ķer arī alatas

Šī pati metode efektīva izrādījās arī Zviedrijas kalnu ezeros, ķerot arktiskās pālijas. Dziļums tur brīžiem ir liels, un pēc metiena vizuli iegremdēt tuvāk gultnei ir vienkārša nepieciešamība. Pēc pāris pālijām, kas pakampa vēl grimstošu mānekli, sapratu, ka arī tur tas strādā, un jau mērķtiecīgi rotiņu vadīju ar pauzēm, ļaujot grimt ik pa 3–5 metriem.

Minēšu vēl vienu pavisam svaigu atgadījumu, kas pierāda rotiņa krāsas maiņas efektivitāti. Tas notika pavisam nesenā izbraucienā, kad šķita, ka zivju upē nav vai ka mute tām ir ciet pilnībā. Mainīju mānekļus no lielākiem uz mazākiem un atpakaļ, no sudraba uz kaparu, un tā tālāk. Ritēja jau sestā stunda, kad beidzot ieraudzīju pirmo plunkšķi, kas liecināja, ka zivis tomēr te ir.

Tajā brīdī man bija uzlikta Leona kapara Īkstīte. Raidīju vizuli virs iedomātās zivs uzturēšanās vietas un kuru katru brīdi gaidīju to sajūtu, pēc kuras biju braucis. Nekā! Izpildīju vēl pāris metienus citādās trajektorijās, bet arī tas neko nedeva. Nomainīju kaparu pret sudrabu un beidzot sajutu pirmo ņēmienu. Kā jau bieži tas šādos brīžos gadās, forele uz mirkli uzsēdās, bet tikpat ātri bija nost. Nu vismaz kaut kas!!!

Visbiežāk uzdotais jautājums, protams, pēc – kur tu ķer, ir nevis – kā tu to dari, bet uz ko. Tad nu dalīšos par saviem Top 5 rotiņiem, bez kuriem uz copi pat nebrauktu.

#5 – Akara Spin Bee. Sākšu ar savu šī gada atklājumu. Lapiņa ļoti līdzīga Mepps Aglia, tomēr ir savādāka – nedaudz šaurāka un citāds izliekums. Serdenei cits risinājums, kas mānekli padara smagāku. Mani uzrunājušais 2. nr. sver 5,5 g (sērijā ir arī nr. 1, kas attiecīgi ir vieglāks – 3,5 g). Ne visur derēs, bet tas atkarīgs arī no meistarības un mākas vadīt rotiņus. Darboties sāk jau grimstot un ir diezgan skaļš savā rotācijas leņķī. Oriģināli aprīkots ar vienžuburi, kas atvieglo ķeršanu pielūžņotās vietās. Mezgli nostrādāti perfekti. Kvalitatīva ass, kur nav nekādu stiepļu galu savijumu vietās un pie serdenes, tāpat ļoti laba skava, kas nodrošina perfektu lapiņas rotāciju. Turklāt pieejams ļoti plaša krāsojuma spektrs, bet mani favorīti kā ierasti ir sudrabs, misiņš un kapars. Kapara varianta gan šim modelim nav. Šobrīd vēl visai pagrūti spriest par Bee medīgumu, jo to esmu izmēģinājis tikai divas reizes. Taču man ļoti patīk spēle, un ar lapiņas izmēru un svara attiecību tas aizpilda tukšu nišu vai papildina esošo.

#4 – Mosca Rastel. Ja kaut ko var nosaukt par skaļu, tad šis rotiņš nudie ir pelnījis šo apzīmējumu. Pirmā numura lapiņa tikai nedaudz atpaliek garumā no Mepps Aglia nr. 2, lai arī ir šaurāka. Savukārt 2. numurs platumā ir vienāds ar savu franču kolēģi, bet jau garāks. Rotēšanas leņķis it kā nav visai plats, bet griešanās ātrums ir pavisam cits, un 2. nr. Mosca uztaisa tādu trobeli, ka varētu pamodināt arī aizmigušu vēdzeli. Tradicionāli es šos rotiņus izmantoju agrā pavasarī, kad ūdens vēl auksts un līmenis augsts. Tāpat nereti tos uzlieku vasarā duļķaina ūdens laikā. Atklāti sakot, bieži es to neizmantoju, bet minētajos apstākļos tas būs māneklis, ar ko sākšu darboties.

#3 – Agat Mario. Šis ir vienīgais in-line modelis manā arsenālā – tas nozīmē, ka ass iet tieši caur pašu lapiņu. Lieki teikt, ka šim vizulim ir pilnīgi citāda spēle un vibrācija. Lapiņa sāk griezties jau grimstot, bet tas ir savādāk nekā klasiskajiem rotiņiem. Rotācija ir visai žigla, un, ja tā varētu izteikties, tad nav zemo ātrumu. Tas nozīmē, ka, palēninot tīšanu, lapiņa ļoti viegli aizlīmējas, bet tikpat ātri atkal atgūst rotāciju, paātrinot tīšanu. Vēl specifiska lieta ir tā, ka Mario ļoti labi tur straumi. Tas šo rotiņu ļauj izmantot, makšķerējot pret straumi un nebaidoties, ka ūdens spēks to izraus virspusē. Līdz ar to var apstrādāt diezgan spēcīgu straumi, kur citu mānekli noturēt būs problemātiski vai neiespējami. Ir mānekļi, kas vairāk vai mazāk ķer kādu konkrētu zivi, bet Mario ir universālākais, ar kādu man gadījies strādāt. Vienlīdz labi tas sakaitina gan foreles, gan alatas, gan asarus, turklāt gan Latvijas mazupēs, gan Zviedrijas kalnu upēs.

#2 – Mepps Aglia nr.2. Pat īsti nezinu, ko lai raksta, jo būtībā tas man ir etalons, kuram pielīdzinu citus. Bieži copi sāku tieši ar šo mānekli un arī beidzu, pat neko nemainot. Tas ir absolūti universāls tieši vadīšanas ziņā. Protams, rotē jau grimstot, bet šķiet, ka tomēr ir viena nianse, kas to atšķir no citiem. Proti – var vadīt ļoti, ļoti lēni, gandrīz uz salipšanas robežas. Tas pat īsti nesalīp, bet turpina tādu pusdzīvu rotāciju, turklāt ļoti platā leņķī. Kā jau minēju raksta sākumā, Mepps arī Āfrikā ir Mepps. Nezinu, kā Āfrikā, bet mūsu forelēm garšo

#1 – Leona Īkstīte. Pirmkārt, ar to veiksmīgi ķēru foreles jau tad, kad vēl nebiju atklājis otro mepu. Otrkārt, tas ir universālāks tieši zivju skatījumā, jo to garām nelaiž ne alatas, ne sapali, ne asari, ne, protams, līdakas. Treškārt, tas ļauj izpildīt dažādas jau iepriekš pieminētas vadīšanas nianses. Vēlreiz atgriezīšos pie intervijas ar pašu meistaru, jo labāk kā viņam par Īkstīti izstāstīt man laikam neizdosies. «Bieži ir tā, ka zini – zivs tur ir, bet paņemt nevari. Tad nākas eksperimentēt, un daļa šo eksperimentu ir pirmsākumi šīm pašām vizuļu līnijām. Tā ka varu teikt – pirmsākumos ir nevis zivs, bet ūdens apstākļi, un tas ir pamats katras sērijas attīstībai. Tagad cenšos atcerēties Īkstītes vēsturi... nē, tomēr tas bija saistīts ar apstākļiem, gribējās radīt tādu universālu vizuli, kas atbilstu daudziem apstākļiem un zivīm.»

Šķiet, ka tik maz esmu uzrakstījis un šo tēmu tikai tā virspusēji apgrābstījis, bet ceru, ka tas dos impulsu taviem izmēģinājumiem, jo vasara vēl pašā plaukumā un atklāto ūdeņu sezona turpināsies vēl ilgi. Vēlu veiksmi eksperimentos un atklājumos!

Māris Klauze

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[2] Komentāri | dilst | aug
 
Karlis_K

Mario, 2. Aglia un Īkstīte arī manā top 5 ;) vēl Leona Stella vidējā un Aglia Long 2 sudraba.

8.jūn Atbildēt | Ziņot 2
_EKA
_EKA :

Ir jau vēl daudz superīgu rotiņu - piemēram, Vjunova ražojuma. Apstrīmā ķerot viens no mīļākajiem ir Martina Forbaka MF exclure.

8.jūn Atbildēt | Ziņot 1
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager