Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
KarpuLietas | 3.septembris 2020, 17:40 | Komentēt | 806 skatījumi

Karstā vasaras sesija

Tā kā darbā bija dažas brīvas dienas un bija sakrājies nogurums, izdomāju aizbraukt uz kādu sen neapmeklētu dīķi pavilkt zivis un kārtīgi izgulēties. Sazvanījis pāris karpu makšķerniekus, noskaidroju, ka Vitkopos viss notiek: ķeras diezgan labi, un izmērs arī ir pieņemams. Tātad – uz turieni. Pienāca sestdiena, un es devos ceļā.

Iesākumā – Vitkopi

Nepagāja ne stunda, kā biju pie ūdens. Izvēlējos tālāko dīķa galu aiz visām salām, tā saucamo seklo galu. Atceros, ka kādreiz, pirms gadiem 11, es ar draugu un tagadējo komandas biedru Igoru tur ķērām labas karpas. Vēl viens iemesls, kāpēc tika izvēlēts tālākais dīķa gals, bija tas, ka laika ziņas rādīja karstu laiku, bet tālākajā galā gandrīz visu dienu ir ēna.

Izpētīju gultni, kur varētu pabarot. Tas neprasīja īpaši daudz laika, jo atmiņā bija palicis kas no karpu makšķerēšanas pirmsākumiem. Palīdzēja arī tas, ka tieši virzienā uz salu 110 metrus no krasta pamanīju senu marķiera koku. Tad nu apmarķēju līdz tam pa malām. Kreisajā pusē atklājās ķērāji – saknes, labā mala bija aizaugusi ar kādu retu zāli ar palielām lapām. Ņēmu kobru un sašāvu iekšā vairāk par kilogramu, lai zivis pierod, ka te ir kas ēdams. Diezgan raiti saliku makšķeres, statīvu un sametu kātus izvēlētajos punktos. Tad, dunduru uzlidojumam turpinoties, uzcēlu telti un likos uz auss.

Pamodināja mani dīķa uzraugs un informēja, ka diezgan labi ķeroties tuvu zālēm, jo, iespējams, sācies nārsts. Atteicu saimniekam, ka pirmajā naktī gulēšu kā beigts – galu galā tāpēc biju atbraucis, un atkal ielīdu atpakaļ gultā.

Pamodos ap 23:00. Iebaudīju alu ar mazām vakariņām un pārmetu kātus – glīti tieši turpat, kur bija pirms tam. Pēc neilga laika miegs atkal bija klāt, un es devos noskatīties kādu sapni. Tikai nekas prātīgs no tā nesanāca, jo ap pulksten 01:00 atskanēja īss pults signāls, un es steidzos pie makšķerēm.

Pacēlu to, kas bija nostrādājusi, un galā sajutu smuku karpu. Atvilcis zivi tuvāk, sapratu, ka nekāda lielā nebūs, tomēr padoties tā vienkārši viņa negrasījās. Tad nu ar pacietību un pīpēšanu iesmēlu viņu uztveramajā tīkliņā – un uz matracīša gulēja maza zvīņu karpiņa uz 2,0–2,5 kg. Tā kā zivs bija kā no karstas vannas, tūlīt atlaidu to atpakaļ. Pirmajā naktī mani pamodināja vēl viena tieši tāda pati karpiņa.

Gribas ko aktīvāku!

Rīts izvērtās mierīgs. Ieraudzīju, ka kaimiņš cilā kātus, un devos pajautāt, kā klājies. Patīkams vīrs ar sudrabu bārdā, vārdā Jānis, pastāstīja, ka viņu pa nakti esot patraucējušas divas karpas. Lai veiksmīgi izdabūtu vienu krastā, bridis pat ūdenī aiz salas. Izrunājāmies no sirds, sazīmējām makšķernieku saimē arī kopīgus draugus.

Diena pagāja pavisam mierīgi, bet es arī uzsvaru liku uz vakara un nakts copēm. Tā diena pārgāja vakarā, bet vakars naktī, un es atkal varēju līst migā pagulēt. Taču drīz tumsā atskanēja signāls, kas lika veikli lēkšot pie makšķerēm. Pacēlis kātu, nejutu nekādu pretestību. Ai, ai, ai, tukšā cope... Taču ilgi nebija jāgaida, kad pieteicās vēl viena zivs – nostrādāja labā makšķere. Steidzoties nekādi nespēju aizķert telts rāvējslēdzēju, tas izdevās vien ar trešo reizi. Kad beidzot pacēlu makšķeri, zivs jau bija ieskrējusi ūdenszālēs, un es ar grūtībām dabūju to līdz krastam. Atkal maza, ņipra spoguļkarpiņa.

Divas naktis pie dīķa lika saprast, ka kopumā šeit ir interesanti, tomēr mazo ķeršana un gulēšana mani vairs nevilināja. Vajadzētu lielāku aktivitāti. Labs ir, vākšos nost un laidīšu uz Rīgas pusi.

Saliku mašīnā visu, vēl tikai makšķeres, bet... nostrādāja pēdējā brīža piedāvājums! Sekoja skaista auklas nostiepšana, un pults skaļi informēja, ka pieķērusies karpa. Mazliet pacīnījos, un zivs iegāja pa kreisi ķērājā. Noliku makšķeri statīvā – varbūt iznāks, kamēr lieku kopā pārējās divas makšķeres. Taču zivs izrādījās veiksmīgāka. Neko darīt – kāpu dīķī iekšā un gāju ķeksēt āķi ārā no saknes, lai nebūtu jārauj nost visa sistēma.

Tad vēl atsveicinājos no kaimiņa Jāņa un braucu prom. Pa ceļam sazvanīju kolēģi Jāni, kas dzīvo pa ceļam Daugmalē. Jā, esot mājās – lai droši iegriežos ciemos. Nepagāja ne 40 minūtes, kā biju Jāņa sētā. Tur mēs sēdāmies pie bagātīgi klāta mielasta galda ar brokastu burgeriem un kārtīgu krūzi kafijas. Pēc tādas ēšanas vajag pabarot arī pārējos mājas iemītniekus. Tā kā Jānim ir skaists dīķis, kur mīt liels daudzums mazu karpu, sabērām tur iekšā zivju barību, un es pamieloju acis ar dresētām karpām.

Ap 10:30 iekāpu mašīnā un nolēmu piezvanīt Miervaldim, Makšķernieku paradīzes saimniekam un draugam. Viņš paziņoja, ka dīķa otrā krastā vīriem esot labi lomi, tāpēc mainīju maršrutu un devos turpināt sesiju pie viņa.

Dodos uz paradīzi

Ieradies sākumā nolēmu apmest apli ap dīķi. Gāju un iepazinos ar vīriem, kas no vakardienas līdz rītam bija labi pavilkuši. Dislokācijai izvēlējos vietu viņiem blakus. Pa ceļam uz auto pēc mantām satiku Miervaldi, kurš palūdza apmācīt vienu vīru ķert karpas ar boilām, turklāt pareizi un saudzīgi. Es piekritu. Beigās šis pasākums prasīja vairāk nekā stundu.

Kaimiņi diezgan raiti vilka karpu pēc karpas, bet man pirmā zivs pieteicās tikai pēc pusnakts. Smuka karpa ap 5 kg. Nakts paskrēja ļoti ātri, karpas pieteicās raiti, un bija pat tā, ka vienu atlaid un cita jau klauvē. Rīta pusē no savas barotās vietas izvilku pāris zivītes ap 7 kg svarā.

Diena sākās diezgan mierīgi, jo bija karsts un zivīm apetīte bija zudusi. Kā nekā bija Līgo vakars, un visi gatavojās tam. Pat zivīm nebija laika ēst.

Pēc 15:00 man raiti sāka pieteikties karpas, tomēr neviena lielāka par 7–8 kg. Tāpēc no salas malas pārgāju uz atklāto ūdeni. Sabaroju vienu punktu un metu tikai tur. Pāris zivis vēl izcēlu no salas malas, taču bija arī pāris tukšās copes, vai arī pa ceļam āķis izrāvās no zivs mutes. Tad atvērās atklātā ūdens barotā vieta. Trīs copes, bet krastā bija tikai viena smuka zivs ap 10 kg.

Tad apsēdos, padomāju un sapratu – ir pienākusi brangāka zivs, bet tādai mani āķi ir par mazu. Tāpēc uzsēju jaunas pavadiņas un dižākiem āķiem – 4. numura.

Līga lielu novēlēja – līgo, līgo

Pienāca vakars. Līgo. Ap pulksten 18:00 es sabaroju un mierīgi gaidīju vakara ņēmienus. Tiesa, sabraukušie viesi bija dikti skaļi, un, tumsai iestājoties, pie kempinga mājiņām dega tādi prožektori, ka karpas jutās kā futbola stadionā. Jā, nekāda ķeršana laikam šonakt tomēr nesanāks. Devos gulēt.

Tomēr gulēšana iznāca īsa. Pēc pusnakts atskanēja skaļš signāls. Lēcu no gultas ārā, pakampu makšķeri un sapratu, ka izmērs būs patīkams. Cīņa izvērtās diezgan īsa, tāpēc ka gaismekļi pretējā krastā radīja dienas efektu. Varētu būt mazliet lielāka par 10 kg, piemetu, bet – pārsteigums! – svari rādīja tieši 17 kg. Kluss prieka UUUH!, un pasaucu kaimiņu, lai nobildē. Pēc tam skaistule tika atlaista atpakaļ savā stihijā.

Likos gulēt tālāk, bet sanāca pasnaust vien pāris stundas – pēc 03:00 atkal cope. Lēnām steidzos pie makšķeres, bet nevarēju īsti saprast – it kā ir, it kā nav. Izvilcis krastā, ieraudzīju, ka tas ir dīķa ūsainais iemītnieks sams. Maziņš, kādi 40 cm.

Atkal sametu makšķeres un turpināju pēc principa – ja guļ, tad ātrāk sagaida copi. Pulksten 05:00 saule jau spīdēja tieši teltī, kļuva pavisam karsti, un es nevarēju vairs pagulēt. Cēlos augšā, un, gaidot, kamēr uzvārīsies kafija, staigāju pa dižo Jāņu rīta rasu. Tajā brīdī atskanēja signāls, kas vēstīja, ka uz vistālākās makšķeres kaut kas uzsēdies.

Pacēlu kātu, un pēc zivs aktivitātes radās iespaids, ka jābūt smukai, un es bez steigas vilku uz savu pusi. Līdz krastam bija palikuši apmēram 50 m, kad zivs saprata, ka nepavisam nevēlas nākt uz manu krastu, un – vienkārši aizgāja vismaz 50 m atpakaļ. Tas likās dīvaini, bet tai pašā laikā patīkami – superīgs pretinieks trāpījies! Visu darot rāmi un mierīgi, dabūju lomu līdz krastam un pēc patīkamas cīņas iesmēlu uztveramajā tīkliņā.

Nu pēc scenārija būtu jāceļ no ūdens ārā un jānes uz matraci, lai atāķētu un nobildētu, bet – zivs tik liela, ka nespēju izvelt krastā! Nospriedu, ka esmu noguris, bet kaut kā līdz matracim tomēr tikām. Paaicināju kaimiņu uz bildēšanu.

Protams, loms bija arī jānosver. Svari rādīja – gandrīz 22 kg. Nemaz neticējās! Pārbaudīju svariem taru – viss kārtībā, pa nullēm. Taču kaimiņš pateica, ka sverot es nemaz neesot zivi atrāvis no zemes. Tad nu piepūtu vaigus un cēlu vēlreiz. Un – mazliet virs 23 kg! Tad gan ātri sabildējāmies un atlaidu viņu, lai aug vēl lielāka.

Visiem lai veicas!

KASPARS BOGDANS

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager