Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 4.septembris 2020, 15:17 | Komentēt | 883 skatījumi

Zivju karalis Dembergs [turpinājums]

No lazdas līdz Itālijai

Cik sen tu jau makšķerē?

Cik sevi atceros. Dzīvoju laukos netālu no Nogales pils, un pils ezers bija mana pirmā copes vieta. Tagad tur viss aizaudzis, nav ne ceļu, ne žogu.

Kāds bija tavs pirmais kāts? Lazdas posmu neizlaidi?

Nē, bija man lazdiņa! Pats gāju uz mežu, cirtu sev kātu, tīrīju, kaltēju, no rislinga pudeļu korķiem taisīju pludiņus, raku tārpus un ķēru karūsiņas un līnīšus. Kad sākās skolas laiki, nāca mopēdi, tad sākām braukt uz Lubezeres ezeru kādus
9 km no mājām. Tur jau bija pliči, breksēni, ruduļi – visas miermīlīgās zivis. Tad lazdas kātu jau bija nomainījis bambuss, vēlāk stiklašķiedra. Arī visām spolēm esmu izgājis cauri, sākot ar Ņevas inerceni, delfīniem un citām, kas tajā laikā bija. Tagad gribu savākt visas vecās krievu spoles, ar kurām esmu strādājis, vecās auklas, kas bija uz kartona gabaliem satītas, vecos āķīšus kastītēs un citus vecos rīkus, uztaisīt tādu kolekciju. Kā ieraugu, ka ss.lv kāds pārdod par simbolisku cenu, tā pērku. Straumes stiklašķiedras kātu man ir daudz, bet nav saglabājies neviens kadiķa spinings. Neatceros, kas Latvijā tos taisīja. No viena gabala tie nebija.

Cik labi tie kadiķa kāti bija?

Tam laikam bija labi. Es spiningot apzināti sāku tikai 1995. gadā. Pirms tam bija juku laiki, vēl pirms tam divi gadi krievu armijā – lai gan arī tur atradu iespēju makšķerēt. Dienēju Pērnavā, gājām uz Pērnavas upi makšķerēt raudas. Par iespēju ķert līcī asarus tad nezināju. Uztaisīju lazdas kātu, no alumīnija riņķus, no putuplasta primitīvu spolīti, lai varētu papludināt. Krievu armija man bija nosacīta, sakarnieku daļa. Apkalpojām raķešu pulku, tas vasarā brauca uz mācībām Kazahstānā, un mēs, kādi 30 cilvēki, palikām daļā bez nopietnas uzraudzības...

Un tik makšķerējāt?

Ne tikai, bija arī pārtika ziemai jāgatavo. Tomēr copēt dabūjām daudz.

Ar spiningošanu saslimi uzreiz?

Nē, pamazām, šķita, ka man tomēr pludiņš un Ventas vimbas ar grunteni ir tuvākas. Bet nu jau es tikai spiningoju un uz vimbām braucu reizi gadā, ap Jāņiem. Man tur ir viena slepenā bedrīte, kur es noteiktā laikā noķeru savu vimbu normu.

Vimbu normu vasaras vidū...

Jā, visi tā kā pabrīnās, kad saku, ka braukšu vimbās. Bet, cik savus draugus turp esmu vedis, visi ir bijuši apmierināti. Ko vimbas tajā vietā ap Jāņiem dara – neesmu pētījis, bet viņas tur ir maksimums divas nedēļas.

1996. gadā noķēru vienu 3,2 kilo līdaku, un tad man uz spiningošanu širmis aizkrita ciet...

Izpirki visus copes veikalus?

Jā, izpirku veikalus un vēl vairāk... Tagad man ir draugi sportisti, dalāmies ar informāciju par rīkiem, bet tajā laikā jau nebija, kam prasīt. Iegāju veikalā, ieraudzīju kaut ko smuku un nopirku. Tagad, skatoties uz to inventāru, saprotu: ārprāts, Egil, ko tu esi pircis, ar ko tu esi vilcis zivis... Tagad – ja nav kāta par 400–500 eirām, zivis jau nemaz nedrīkst ķert. [Smejas.]

Ap 2000. gadu reiz veikalā nopirku Rapalas pīto auklu – paresnu, pabiezu, arī jaunu spoli. Veikalnieks stāstīja, ka tā ir pati labākā, tieši spiningam. Uztinu jauno auklu uz spoles, aizbraucu uz Liepājas ezeru, un tā aukla man samudžinājās. Visu dienu piņķerēju un domāju: būtu labāk ar veco copējis. Izbraucu krastā un ieraudzīju, ka tur piestājis Rapalas busiņš uz Hondas kausu. Metu kaunu pie malas un gāju prasīt, kas manai auklai par vainu. Tā iepazinos ar Rapalas puišiem, ar viņiem man vēl tagad ir draudzīgas attiecības. Viņi man teica: Egil, auklai jau nav ne vainas, tā spole nekam neder! Veikalniekam to vajag pārdot, un, ja viens laucinieks ienācis, kāpēc viņam to neiemārketēt?

Puiši ieteica, kuras spoles ir labākas, un man sākās spoļu pirkšanas bums. Tas pats bija ar kātiem, un tagad varu teikt, ka man ir ne tas sliktākais inventārs. Dažreiz kāds prasa: kāpēc tev vajag tik dārgus rīkus? Lūk, piemērs: ar draugu, kam ir ne tik labs inventārs, kopā copējām dienā, kad ārā bija mīnus viens grāds. Viņam riņķi sala, aukla plīsa un piņķerējās, kamēr es tajā laikā kaifoju no copes. Tas pats ir ar apģērbu – ja gribi darboties ekstremālākos apstākļos, tam ir jābūt labākam. Protams, zivi var noķert arī ar daudz lētākiem rīkiem, bet, ja es tajā brīdī to varu atļauties, tad strādāšu ar labākiem.

Skaistas zivis, laba kompānija, un diena ir izdevusies. Trolings jūrā – tas ir forši!

Rapala puiši tevi arī iesaistīja sportā?

Tieši tā. Viņi redzēja, kādas līdakas es tajā laikā nesu no Liepājas ezera ārā, vārds pa vārdam – un uzaicināja komandā. Nekādus lielos panākumus sportā es neguvu, pāris reizes biju uz pasaules basu čempionātu. Sports man beidzās ar to, ka pasaules čempionātā Itālijā itāļi man atņēma zelta medaļu.

Kā to var izdarīt?

Tur ir zonas, kurās aizliegts iebraukt. Itāļi paziņoja, ka mēs esam tur bijuši un ka tur es esmu izvilcis čempionāta lielāko basu. Noteikumi paredz, ka par vienu pārkāpumu var atņemt 300 gramus loma. Man atņēma lielāko zivi, nepaskaidrojot neko. Mans bass bija 2,1 kilo smags, un čempionātu vinnēja itālis ar 2,060 kilo basu. Viņi redzēja, ka latvietim ir lielāks, un rīkojās.

Vai tajā aizliegtajā zonā tiešām bijāt?

Griežoties apkārt ar laivas pakaļgalu... Bet ar krieviem izrīkojās vēl sliktāk, viņiem zivis noindēja. Bass no ezera ir jāizved dzīvs, lai to var atlaist atpakaļ. Krievu laivās laikam bija sabērts kaut kāds pulveris – atverot aeratoru, nāca šūme ārā, un zivis beigtas. Bet lai tas paliek uz itāļu sirdsapziņas. Mums nebija kapteiņa, kas sēž pie vadības un visu redz. Varbūt par savu taisnību vajadzēja cīnīties vairāk. Paldies tām komandām, kas no svinīgās ceremonijas svilpdamas izgāja ārā: mēs, krievi, horvāti, vācieši.

Ārpus sporta tava galvenā spiningošanas vieta bija Liepājas ezers?

Jā, tas bija īsts Eldorado. Tagad tur ir daudz spiningotāju, kopš laikam 2003. gadā uztaisīja Hondas kausu, sabrauca visa Rīga un ar piecu līdaku 36 kilogramiem nevarēja tikt pieciniekā, vajadzēja 40 kilo. Tas bija izcils gads, un tieši tajā šīs sacensības ietrāpījās. Kopš tā laika visa Rīga ir tur. Es Liepājas ezerā biju daudz agrāk, vēl tad, kad maijā nedrīkstēja ar laivu braukt, un mēs bridām. Tajos laikos desmit laivas ezerā jau skaitījās daudz. Tagad reta ir diena, kad nav trīs simtu. Saķert tur vēl var, bet es maijā dodu priekšroku Ventai.

Man arī bija džerku posms, bet tas beidzās, kad plecā saite pārplīsa, varbūt pat no džerkošanas. Rezultāti ar džerku man nebija slikti, Liepājas ezerā rīta cēlienā četras astoņnieces.

Tādas lietas taču citiem nedrīkst stāstīt!

Mans rekords jau ir pārspēts – divas deviņnieces un divas desmitnieces vienā rītā. Katru dienu tā, protams, nesanāk, tur ir jāzina, kā līdaka kustas un kad barojas. Ja to zina, tad lielo var izsēdēt.

Kāda ir sajūta, kad izvelk četras astoņnieces? Rokas trīc?

Viss trīc, adrenalīns vienkārši sitas ārā! Reiz mēs divatā bijām laivā, un man pieteicās līdaka, kurai aste bija vienā laivas galā, galva otrā. To nedabūjām ārā, bet Liepājas ezerā četrpadsmitnieces ir ķertas. Man tur lielākā līdaka ir 10,2 kilogrami. Izvilku piektdienā, 13. oktobrī, austrumu vējā. Vienam braukt negribējās, zvanīju jaunākajam dēlam. Viņam divreiz nebija jāsaka, nav jau grūti izvēlēties starp skolu un copi. Aizbraucām, un dēlam pirmajā metienā pārlūza kāts. Teicu: piedod, rezerves kāta nav līdzi, atbraukuši esam, pasēdi laivā. Tiku līdz savai vietai, trīsreiz uzmetu, un paņēma tā desmitniece.

Kuras vēl bez Liepājas ezera bija tavas spiningošanas vietas?

Usma, Engure... Engurē man ne visai veicās, tur nelegālos tīklus esmu vilcis vairāk nekā līdakas. Nebija tādas dienas, kad es nebūtu iemetis tīklā, un, kamēr citas laivas ķēra zivis, es laidu vaļā līnīšus un rudulīšus no tīkla. Kādas četrinieces un piecinieces tur esmu dabūjis, tomēr Engure man vairāk saistās ar tīkliem, speciāli tur braukt man nepatīk.

Usmā lielāku līdaku par trijnieci esi dabūjis?

Nē. Esmu ar atļauju ķēris arī Moricsalas zonā, bet nevarētu teikt, ka tur ir vairāk zivju.

Neplānotais grūpers

Kad tev sākās ārzemju copes braucieni?

Tikai kādā 2010. gadā. Vispirms bija Spānija uz samiem un zandartiem. Tur bija skaidra kārtība: ja jaunais atbrauc un noķer samu, jāliek Chivas Regal. Ja noķer lielāko, arī jāliek. Es sāku klasiski: deviņnieks, četrpadsmitnieks... Kādus piecus viskijus uzliku, līdz 67 kilo samam aizvilkos. Spānija bija interesants posms – dzīvo apelsīnu dārzā, pēc citrona pārbrauc pāri upei... Arī cope tur bija laba, lai gan noteikumos bija daudz ierobežojumu, piemēram, drīkst ķert tikai dienā un tikai ar plaucētu vistu. Mēs ar tīkliņu saķērām raudas, asarus un kefales un copējām ne tikai dienā. Tad jau inspektori sāka stingrāk braukāt. Punktu Spānijas epopejai pielika tas, ka mums nozaga laivu ar visu motoru un makšķerēm. Senāk tur nezaga neko, bet tagad saradušies šaubīgi tipi no Rumānijas, zog acis no pieres ārā. Busam daudzreiz pie veikala logi tika izsisti.

Biju viens no pirmajiem copes klientiem Zviedrijā. Kādu laiku uz turieni pabraukāju, bet sirdī tā vieta neiekrita. Aizbraucu, savelku, bet man tik daudz līdaku nevajag, cik tur varu noķert. Ziemā esmu bijis Storumanā, bet ko tu tur pacopēsi, kad metru dziļš sniegs, mocis visu laiku jāstumj...

Tava un visas Latvijas izcilākā zivs laikam gan ir tā, ko noķēri Karību jūrā pie Kostarikas...

Toreiz, kad bijām tarponos... Pirmajā dienā jāsaķer mazās skumbrijas un stavridas, tās peldina pusūdenī, tad tarpons ceļas augšā no dziļuma un ņem ēsmu. Cīņa ar viņu ir vienkārši neaprakstāma, tā ir ļoti spēcīga zivs. Kāts pārsvarā jātur rokās, jo tarpons skrien apkārt kuģim. Mans lielākais bija pie 70 kilogramiem, bet tos jau nesver, uzreiz laiž atpakaļ. Piezvejā bija visādas citādas interesantas zivis.

Un tad nāca tā diena, kad, ķerot tarponus, pieteicās kaut kas... To, ka tas nav tarpons, sapratu uzreiz, jo tarpons nāk augšā un lec, bet šitas vienkārši nenāca augšā no grunts. Sākumā domājām, ka raja, tās arī pieplok pie apakšas, un jāceļ kā palags augšā. Pagāja pusstunda, un jēgers teica: tā nav raja, rajai jau vajadzēja būt te. Šis uznāca augšā pēc pusotras stundas... Kad ieraudzīju to govi, biju šokā. Galva vien svēra 58 kilogramus, pats grūpers – 160...

Tas grūperam jeb rifu asarim ir daudz?

Ir dzirdēts arī par trīssimtniekiem. Tajā vietā pie krasta grūpers nav makšķernieku pamatzivs, šis droši vien bija atpeldējis līdzi kādam garneļu baram uzēst. Tās bāzes rekords līdz tam bija bijis 80 kilo grūpers, izvilkts pirms 25 gadiem.

Es ar jēgeri grūpera ēnā. Tur gan bija ko pacīnīties!

Ja neskaita kādu četrsimtkilogramīgu zobenzivi, kuras izdabūšanā latvieši stāvējuši klāt, bet diez vai paši vilkuši, tu acīmredzot esi lielākās zivs pieveicējs valstī. Kā jūs viņu dabūjāt kuģī? Ar vinču?

Nē, trijatā izvilkām ar rokām. To svaru jau īsti sajutām tikai tad, kad bija pa zemi jāvelk. Grūperu noēdām, ļoti garšīgs, gaļa pa vidu starp zandartu un vēdzeli. Kad vietējie sāka zivi dalīt, viens mans draugs no Tukuma teica: „Egil, tev tā galva jāved mājās...” Man tāda doma nebija ienākusi prātā. Draugs saka: „Izdomāsim, palīdzēsim!” Kaut kur džungļos sadabūjām saldētavu. Līdz viesnīcai aizvedām, tur atkal saldētavā. Visur, protams, jāmaksā. Bet nu tā galva jādabū lidmašīnā... Nopirku tirgū lielu somu, ieliku galvu somā, vilku, un somas riteņi izšķīda... Vilku tāpat pa zemi kopā ar citiem čemodāniem. Lidostā uzlieku galvu uz lentera, man prasa: „Kas tas tāds?” – „Galva. – „Kāda galva?” Atkal skaidrošana, atkal maksāšana, nokaulējām no 1500 dolāriem uz 750. Atlidojam mājās – izrādās, galva aizlidojusi uz citurieni... Beigās to tomēr piegādāja uz Rīgu – pēdējā brīdī, jo jau bija atkususi... Tagad tā man mājās stāv pie sienas. Kad to ierauga, visiem mute vaļā.

Ja tāda zivs noķerta, tad tiešām Zviedrijā copēt var negribēties...

Jā, tagad mani interesē tikai lašu trolings Krievijā. Ālandos vispār neesmu bijis, man nepatīk braukt uz turieni, uz kurieni visi dzenas. Tad labāk tepat pa Kurzemi pastaigāju forelēs. Man labāk patīk būt vienam, nevis lielā kompānijā.

Forelistu tagad laikam nav daudz...

Pa kādam jau satieku, bet tie pārsvarā ir rīdzinieki... Reiz foreļupes līkumā vienā bedrē, kur krustām šķērsām koki sakrituši, iznāk tā lielā, bet nepaņem, iznāk otrreiz – un atkal nepaņem. Kļuvu nemierīgs, domāju: nu, nākamreiz paņemšu tārpu un noķeršu viņu. Nākamajā reizē paņēmu tārpu un atkal biju pie tās bedres. Uzmetu vizuli, forele iznāca – un atkal nekā. Paņēmu tārpu bundžu, paņēmu āķi... kādas piecas minūtes uz to skatījos un tad sev teicu: „Egil, vai tu esi galīgi debils? Nevajag tev viņu, tā nav tava zivs, savējo noķersi citā līkumā!” Izbēru tārpus ārā un aizgāju prom...

@EgīlsZirnis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager