Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Reportāža | 22.septembris 2023, 14:02 | Komentēt | 866 skatījumi

Par ātrumu, bet ne tikai

Ir pats vasaras viducis, un nebeidzamā dziņa atklāt un pētīt aizvien jaunus ūdeņus mani novedusi pie Vestre Jakobselvas upes. Ja paskatās kartē, tad šī ir Varangera pussala Barenca jūrā, tepat netālu ir ciemats Zapoļarnij, bet Murmanska un visa Kolas pussala ir palikušas krietni uz dienvidiem. Līdz polārajam lokam ir vairāk nekā pustūkstotis kilometru, tāpēc šeit nav sastopami lāči un pat vairs ne ziemeļbrieži.

Pašos Norvēģijas ziemeļos, Finmark reģionā, ir daudz brīnišķīgu upju, kurās mīt foreles un alatas, bet no Atlantijas okeāna nāk iekšā foreļu migrējošās jūras māsas un arktiskās pālijas. Tomēr visu šejienes upju karalis ir Atlantijas lasis. To makšķerēt ar visdažādākajām metodēm šurp brauc copmaņi no visas Eiropas, un, lielā mērā tieši pateicoties šim un citiem copes novirzieniem, kā arī skarbajai, bet unikālajai šejienes dabai, tālu aiz polārā loka kūsā dzīvība.

Aprakstīt aizpolārās ainavas vārdos ir nereāli. Jo īpaši tāpēc, ka tās te ir tik ļoti dažādas. Katrs fjords, katrs kalns, katrs upes līkums nes ko līdz šim neredzētu un vienlaikus neaizmirstamu. Vēl vairāk – tas viss mainās atkarībā no apgaismojuma, kas polārās dienas laikā mēdz būt tik dažāds. Fotoaparāts un videokamera var droši atpūsties, jo šejienes ainas iemūžināt digitālā formātā ir nereāli. Tās var izbaudīt tikai klātienē. Tādēļ pāris tūkstošu kilometru ceļu uz ziemeļiem mēro daudzi. Un, vienreiz iepazinuši, atgriežas atkal un atkal. Arī es.

Starp burvīgajām ainavām šeit ir arī īstenas pērles. Nereti tās ir tieši polāro upju radītas, kuras, gadsimtiem graužoties cauri klinšainajai kalnu virknei, izveidojušas iespaidīgas ūdenskritumu un kanjonu kaskādes. Vestre Jakobselva ir viena no šādām upēm. Īsākos un garākos posmos to sadala vairāki ūdenskritumi. Vietām tā ir rāma un mierīga, ļaujot kristāldzidri smaragdzaļā ūdenī redzēt visu dzelmē notiekošo. Taču aiz katra šāda atelpas pūla upe atsāk savu skrējienu, nāk nežēlīga krāce vai iespaidīgs ūdenskritums.

Akmeņu stūmēji

Ar visu šo Vestre Jakobselva ir arī viena no labākajām Norvēģijas lašupēm. Iespējams, pat pati labākā. Vismaz tā stāv rakstīts oficiālajos ceļvežos. Ar vienu piebildi – upē noķerto lašu vidējais izmērs ir neliels, eksemplāri virs 5 kg ir sastopami reti. Tiesa, pagājušā gada augustā Vestre Jakobselva vienam no tās viesiem dāvāja nereāla izmēra lasi 23 kg svarā, bet tas drīzāk skaitās totāls izņēmums, kas tikai apstiprina likumu.

Būdama salīdzinoši maza upe, Vestre Jakobselva ir piemērota tiem lašu makšķerniekiem, kas par savu iecienītāko rīku izvēlējušies vienrocīgo mušiņkātu, nevis jaudīgo divroci. Tieši viegls kāts ar plānāku peldošo mušiņauklu, garu konisko pavadu, mazizmēra mušu galā un delikātu prezentāciju ir šīs upes veiksmes atslēga. Kā metodi var pielietot tradicionālo svingu, bet daudzi izvēlas darboties vai nu ar peldošām sausajām mušām, vai tik aizraujošo hitch tipa copi.

Tā nu arī es, stāvēdams uz klints malas un veroties vairākus metrus zem manis plūstošajā straumē, cenšos dancināt savu sausiņu vietā, kur pirms mirkļa redzēju zivi. Sausiņa deja straumē ir jāprot variēt no lēna valša līdz ašam fokstrotam, iepinot pa tango elementam un cenšoties sakacināt apakšā šovu uzmanīgi vērojošo lasi. Tieši pareizā kustība, tās virziens un pareizais mušas ātrums ir izšķirošie faktori, kas provocē lasi pacelties līdz ūdens virsmai un ar apdullinošu šļakstu iznīcināt šova galveno varoni. Tas, ka šim varonim azotē ir superass āķis, kas piesiets neredzamas fluorkarbona pavadas galā, viņu patiesībā vispār neuztrauc. Būdams spēka pārpilns, tikko no jūras ienācis lasis ir gatavs cīņai ar jebkuru pretstāvētāju. Pat ja tas ir viltīgs divkājains radījums ar garu karbona pātagu rokā.

Tā nu es stāvu uz kanjona malā kā copei radīta klints izvirzījuma, kad kaut kur no mutuļojošā ūdenskrituma puses atskan sauciens. Sak, uzmanies, mēs te darbojamies. Pēc mirkļa manām acīm atklājas kaut kas neredzēts – pa straumi uz leju kā delfīni virzās nevis milzu laši, bet trīs vīri hidrotērpos, ķiverēs un ar trubiņām mutē. Atrakcions, manuprāt, no ekstrēmākajiem, kaut gan šur tur esmu dzirdējis par tādu kanjoningu, kur cilvēki organizētās grupās bez kādiem peldlīdzekļiem virzās lejup pa upi cauri kanjonam. Tomēr šie trīs izrādās nevis adrenalīnu meklējoši ekstrēmā sporta cienītāji, bet gan zinātnieki, kuru uzdevums esot... upē saskaitīt lašus.

Ja godīgi, esmu uz pakaļas. Tieši tik vienkārši, bez kaut kādiem žogiem pāri upei, bez mākslīgā intelekta zemūdens videokamerām būros trīs čaļi stundas laikā nošļūc pa konkrēto upes posmu elementārā, katrā ūdenslīdēju veikalā nopērkamā ekipējumā un saskaita visas zivis. Esot 259 gabali – jau vakarā publiski tiek izziņots rezultāts.

Taču tālāk seko vēl neticamākas lietas. Cipars izrādās liels, jo tik daudz zivju uzreiz zem ūdenskrituma un tam sekojošajā puskilometrā ir daudz par daudz. Tas liecinot, ka lasis upē nāk, bet pāri ūdenskritumam netiek. Turklāt nepalīdz arī tajā pirms daudziem gadu desmitiem viltīgi izbūvētās zivju kāpnes. Tas savukārt nozīmē, ka daudzajos augšējos pūlos lašu nav, bet makšķernieki, kas tos izvēlējušies par savu ceļamērķi, copi var gaidīt vēl ilgi. Tieši ar savām ūdenskritumos iebūvētajām lašu kāpnēm Vestre Jakobselva allaž ir lepojusies, demonstrējot, kā cilvēks var ne tikai atjaunot pasaules dabisko kārtību, bet pat to uzlabot, piedāvājot lasim daudzus kilometrus dzīvotņu tur, kur tās agrāk nekad nav bijušas. Ceļu migrējošajai zivij gadu simtiem ir aizšķērsojis ūdenskritums, un tā šodien notiek atkal, pat ar visām zivju trepēm. Iemesls esot pārāk zemais ūdens līmenis, kas ilgā sausuma rezultātā padod pārāk maz ūdens kāpņu konstrukcijā. Ko nu darīt?

Vestre Jakobselvas apsaimniekotāji ir pieredzējuši un apķērīgi vīri. Viņi zina, ka katra diena, ko lašu makšķernieks pie viņu upes ir pavadījis tukšā, nozīmē robu reputācijā. Tāpēc, ja ir iespējams kaut ko darīt, tad tas ir jādara bez garas prātošanas un labāku laiku gaidīšanas. Citviet tiktu vienkārši nolemts pagaidīt, kad uznāks lietus un ūdenslīmenis atkal pacelsies līdz lašu kāpienam piemērotai atzīmei, un gan jau zivis līdz rudens nārstam savu galamērķi sasniegs. Taču šeit veči atrota piedurknes un brien ūdenskritumā stumdīt klintsbluķus. Izrādās, tos nedaudz pārpozicionējot, uz kāpnēm ir iespējams novadīt vairāk ūdens, tādā veidā iegūstot nepieciešamo efektu. Akmeņi gan ir ļoti smagi, un darbs mutuļojošajā straumē prasa lielu fizisku spēku un izturību. Tomēr pret vakaru efekts ir sasniegts, un pavisam drīz kāpnēs var redzēt augšupkāpjošus lašus. Kas, starp citu, ir šovs pats par sevi.

Manuprāt, apbrīnojams saimnieciskas domāšanas, uzņēmības un dabas mīlestības apvienojums.

Karš ar krievu lasi

Tomēr galvenais kautiņš Finmarkā notiek ne ar zemo ūdens līmeni. Arvien vairāk šejienes upēm un to iemītniekiem uzbrūk sērga, kurai īsto epitetu atrast ir grūti. Zinātniski to sauc par kuprlasi, tautā par rozā lasi, bet pēdējos gados visi vietējie to dēvē par krievu lasi. Tieši tā – par krievu, jo šī nevienam nevajadzīgā un postu nesošā zivs kā milzīgs orku bars nāk iekšā no Krievijas reģiona. Atšķirībā no Atlantijas vai mums labi zināmā Baltijas laša, kas savu dzimto upi atrod neatkarīgi no tā, cik simtus kilometru tālu to dzīves gaitas ir aiznesušas, krievu lasim ir pilnīgi pie vienas vietas, kur nārstot. Tāpēc tas bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem iet iekšā upēs, kurās pirms tam nekad nav bijis, jūtas tur kā mājās un dara savas lietas.

Krievu lasis pēc ienākšanas upē vasaras vidū ir izskatā pretīgs, cilvēka pārtikā nelietojams un izmērā nepārsniedz 2–3 kg. Tēviņiem ir izveidojies raksturīgais knābis, bet uz muguras milzīgs kupris. Šo zivju upēs ienāk daudz, vairāki tūkstoši, turklāt ar katru sezonu šis skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Ienākuši upē, tie ar savu masu tik ļoti nomāc tradicionālo saimnieku Atlantijas lasi, ka pēdējais strauji zaudē savu agresīvo noskaņu un nemaz vairs neķeras uz makšķernieku mušām un mānekļiem.

Vēl vairāk – jūtot, ka upē ir liela krievu lašu koncentrācija, Atlantijas lasis apstājas fjordā un upē iekšā nemaz nenāk. Par to ziņo zvejnieki, kas limitētā apjomā vēl drīkst zvejot fjordos, kā arī visi upēs uzstādītie lašu skaitītāji. Savukārt tie upes strādnieki, kas ilgi bijuši kontaktā ar krievu lašiem, sūdzas par dažādām ādas un acu slimībām. Tāpēc no upes, kurā ienākuši šie orki, vairs neiesaka dzert.

Taču briesmīgākais notiek vēlāk, vasaras otrajā pusē. Kuprlasis pēc nārsta nevis dodas atpakaļ uz jūru, bet gan turpat upē arī nomirst. «Savējie» tiek pamesti turpat kaujas laukā, un nevienam par tiem nav nekādas daļas. Un tagad iedomājies upes kristāldzidro un izcili tīro ūdeni, kas nācis no neskaitāmiem kalnu avotiem un kūstošiem ledājiem, pilnu ar sprāgušām un pūstošām zivīm. Netīrs ūdens un neciešama smaka, izjaukts bioloģiskais līdzsvars – tas viss kopā ir viena milzīga ekoloģiska katastrofa, kas apdraud gan vidi, gan šejienes tūrismā balstīto ekonomiku.

Krievu lasis Norvēģijā nāk iekšā no austrumiem un ar katru reizi virzās arvien tālāk un tālāk uz rietumiem, «atbrīvojot» arvien jaunas upes. Šīs zivs cikls ģenētiski ir veidots tā, ka migrācija ir vērojama stingri katru otro gadu. Tas nozīmē – invāzija bija 2019., 2021. gadā, notiek šogad un atkārtosies atkal pēc diviem gadiem. Makšķerniekiem, plānojot savus braucienus, šis cikls tagad ir jāņem vērā.

Bet ko cilvēks? Vai uz to mierīgi noskatās? Nebūt ne, tieši otrādi. Cilvēks ir sācis nežēlīgu kauju ar šo nelūgto iebrucēju, likdams lietā visdažādākās metodes, sākot ar smagu fizisku darbu un beidzot ar mākslīgā intelekta risinājumiem. Mēģinājumi izķert kuprlasi, kamēr tas ir jūrā, diemžēl izrādījušies neveiksmīgi. Jebkura zvejas metode ir vienlīdz efektīva šai kā visām citām zivju sugām, un pārāk lielais Atlantijas lašu daudzums, kas šādā veidā nonāk piezvejā, neļauj efektīvi cīnīties ar krievu lasi jūrā.

Tāpēc visa kauja pārceļas uz upēm. Sākotnēji tie bija un joprojām vietām ir dažādi tīkli, ar kuriem baros sakoncentrējušās zivis tiek ielenktas un izsmeltas krastā. Tur tās manuālā ceļā tiek sašķirotas – Atlantijas lasis atlaists atpakaļ upē, bet nejaukais krievu lasis nodots utilizācijai.

Ievērojami advancētāks risinājums ir pāri visai upei izveidots žogs ar iebūvētu būri, kurā sagājušās zivis tiek manuāli šķirotas.

Nākamais, nu jau pavisam advancēts risinājums, kādu šogad pirmo reizi izmēģinājuši Vestre Jakobselvas apsaimniekotāji, ir automātiskā zivju šķirošana šādā būrī ar mākslīgā intelekta palīdzību. Kas tieši notiek tur, ūdenī, man nav skaidrs, bet rezultātu gan varēja redzēt labi – kuprlaši cits pēc cita pa plastmasas trubu no upes nāk ārā un sabirst speciāli šim nolūkam novietotā dzeltenā plastmasas konteinerā. Aparāts Vestre Jakobselvā strādā visnotaļ veiksmīgi, ko apliecina arī jau iepriekšminētie snorkelētāji – zivju skaitītāji. Kuprlašu virs šī metāla žoga ir pavisam maz, kas nozīmē, ka apmānīt mākslīgo intelektu izdodas vien niecīgam procentam. Tā ir labā ziņa, kas ļauj kaut ar minimālu cerību lūkoties nākotnē.

Paralēli žogam pie darba tiek likti arī copētāji. Vestre Jakobselvā tas izpaužas tā, ka zem žoga vairākus kilometrus garā posmā, kurā parasti bija licenču 1. zona, kas turklāt izcēlās ar skaitliski ļoti labiem lomiem, šogad ir ierīkots pukelaksa jeb rozā laša ķeršanas zona. Noteikumi makšķerēšanai te ir vienkārši – atļauti pilnīgi visi rīki, spiningu, mušiņkātu un pat tārpu ieskaitot, bet ķērāja pienākums ir nogalināt visus izvilktos krievu lašus, bet visus Atlantijas lašus saudzīgi atlaist.

Cena par vienas dienas licenci šajā zonā ir tieši nulle kronu. Tos copēt šurp dodas daudzi, ņemot vērā unikālo licences cenu, milzīgo šīs sugas koncentrāciju ūdenī un to, ka kuprlasis uz viegla rīka ir visnotaļ sportisks pretinieks. Turklāt arī Atlantijas laša ņēmiens šeit nebūt nav izslēgts, kas pasākumu padara vēl pievilcīgāku.

Savu artavu krievu lašu skaita mazināšanā dodu arī es, papildinot gar krastu speciāli beigto zivju savākšanai izvietotos dzeltenos konteinerus. Forši, ka krastā var redzēt arī vietējos puikas un meitenes ar spiningiem un mušiņkātiem rokās, viņiem tā ir lieliska bezmaksas skola.

Uzvaras un zaudējumi

Tomēr karadarbība nebūt nenotiek visur vienādi veiksmīgi. Vislielākā nelaime ir lielajās upēs, kāda, piemēram, ir Tana. Upe ir tik liela, ka žogu pāri tai nepārvilksi un ar tīkliem nevēlamās zivis neizslauksi. Mazākās upēs, cīņai piesaistot gan makšķernieku, gan vietējo brīvprātīgo rokas, karš turpinās. Lai gan, ja godīgi, tā beigas nav redzamas, jo katra noķertā rozā laša vietā nāk desmit nākamie. Ja ne šogad, tad pēc diviem gadiem. Tāda orku orda.

Izaicinājums ir arī organizēt Atlantijas laša nokļūšanu līdz nārsta vietām un attiecīgu copes iespēju makšķerniekiem. Veiksmīgam rezultātam būtisks ir žoga pozicionējums. To nevar likt pašā upes mutē, jo tad tās saimnieks Atlantijas lasis tur iekšā nenāks. Arī dziļāk upē izveidotais žogs viņam ne vienmēr ir pa prātam, tāpēc kļūdas žoga izveidē noved pie tā, ka pa upi uz leju veidojas milzīgas lašu un kuprlašu koncentrācijas vietas.

Šādu ainu ieraudzīju pārsimts kilometrus uz rietumiem no Vestre Jakobselvas – savā nu jau iecienītajā Lakselvas upē. Arī šeit, dažu kilometru attālumā no ietekas fjordā, šķērsām straumei ir ievietots žogs. Te būrī ienākušo zivju šķirošana notiek manuāli, pie žoga pastāvīgi dežurē cilvēki, kas nepārtraukti dara tieši to.

Tomēr upē ienākušais Atlantijas lasis, kam turklāt Lakselvā ir krietni pieklājīgāks vidējais izmērs, šeit būrī lien nelabprāt. Precīzāk sakot, žogs atrodas vietā, kur lasim ir pārāk daudz iespēju pagriezties un doties atpakaļ. Rezultātā upē virs žoga daudzu kilometru garumā var iznākt par milzīgu naudu nopirkt lašu licenci un attapties praktiski pilnīgā tuksnesī. Zivju te vienkārši nav. Nu tā, ka pavisam.

Arī es par to pārliecinājos, tā kā divu dienu garumā neredzēju ne copi, ne zivs iznācienu. Vien stundu pirms plānotās došanās prom uz iepriekšējā vakarā uzimprovizētas Sunray Shadow mušas man beidzot pieteicās īstais lasis. Tas man ļāva nosprukt no nulles apstākļos, kuros negatīvs rezultāts būtu absolūti norma.

Tomēr šoreiz ne par to ir stāsts. Tieši zem žoga ir iekārtota lašu saudzēšanas zona. Pārsimts metru posmā nekāda ķerēšana nenotiek, un zivīm tiek ļauts atpūsties no makšķernieku presinga, nomierināties un sagatavoties ceļam cauri būrim. Tālāk, zem šī saudzēšanas posma, copmaņu ir tiešām daudz, jo visi tagad koncentrējas trīs pūlos tieši zem šīs saudzēšanas zonas. Viņus var saprast, jo zivju iznācieni šeit ir vērojami burtiski nepārtraukti, kas liecina par pamatīgu to koncentrāciju dziļumā. Turklāt gandrīz ar katru paisumu šeit ienāk arvien jaunas zivis.

Cita lieta, ka kuprlaši ar Atlantijas lašiem te ir visi kopā, ko perfekti var redzēt, uzmanīgi vērojot zivju parādīšanos virspusē. Tas, ka šajā burzmā zivis nejūtas komfortabli un tāpēc negrib īpaši ķerties, makšķerniekus diez ko neattur. Un ik pa laikam kaut kas tomēr piesakās, un tarkšķošas bremzes dzird pastāvīgi.

Bet ko apsaimniekotāji? Tā arī uz visu šo ārprātu noskatās? Zivis, kuras parasti vasaras vidū jau būtu vienmērīgi izretojušās pa 30 kilometrus garo upi, tagad ir saspiestas dažu simtu metru garā posmā. Vēl vairāk – pastāv aizdomas, ka neapmierinātākie laši, to visu redzot, apvainojas, pagriežas un dodas atpakaļ uz fjordu. Savukārt krastā krājas strīpa ar neapmierinātiem makšķerniekiem, kas atstājuši par licencēm un ceļojumu ne mazumu naudas. Bet pats būtiskākais – ir vēl vairāk apdraudēta jau tā rūkošā Lakselvas lašu populācija.

Līdzīgi kā Vestre Jakobselvā, saprotot, ka ilgi gaidīt nevar, arī šeit apsaimniekotāji steidz rīkoties. Viņi tāpat izpilda driftkauntingu, ar snorkelētāju palīdzību noskaidrojot to, par ko jau liecināja lomu atskaites – virs žoga zivju ir pavisam maz, bet zem tā koncentrējušies pārāk lieli bari. Un jau nākamajā dienā ir arī lēmums – zivju saudzēšanas zona virs žoga tiek pagarināta no pārsimts metriem līdz vairākiem kilometriem. Tādā veidā tiek samazināts zivis uztraucošais makšķernieku spiediens un attiecīgi stimulēta to kustība cauri žogam. Lēmums stājas spēkā nekavējoties – stabiņi ar attiecīgām zīmēm jau nākamajā rītā ir izvietoti visā posma garumā, un kartes internetā pārkrāsotas.

Ko makšķernieki? Tagad slēgtajā zonā ir iekļauti visi labākie pūli, kas gadiem kalpojuši kā magnēts lielo lašu trofeju medniekiem. Un tas, ka tu jau pavasarī laicīgi esi iegādājies šīs zonas licenci, apsaimniekotājus neattur burtiski vienā dienā pārzīmēt karti, uz pusi samazinot makšķerējamo teritoriju un izslēdzot no tās visas labākās vietas.

Par ko tad ir šis stāsts?

Pieļauju, ka tiesības šādi rīkoties apsaimniekotājiem ir definētas kaut kur dziļi Norvēģijas likumdošanā un citos tiesību aktos. Lai dabas rezervāta upē pārbīdītu klintsbluķus un tādējādi novirzītu straumi zivij labvēlīgākā virzienā vai lai licencētās makšķerēšanas zonā strauji mainītu kārtību, kaut kur citur būtu nepieciešami entie saskaņojumi un jāiziet birokrātiskais process daudzu mēnešu garumā. Pa šo birokrātijas noēsto laiku jau viss ūdens būtu aiztecējis un problēma samilzusi līdz daudz augstākai pakāpei.

Vai šāda operatīvu lēmumu pieņemšanas un īstenošanas prakse ir pareiza? Manuprāt, jā. Skaidrs, ka akmeņu stumdīšana Vestre Jakobselvā notika bez iepriekšēja matemātiskā modeļa izstrādes un ietekmes uz vidi izvērtējuma vairākās instancēs. Tāpat kā tas, ka sarkanās zonas robežas Lakselvā tika noteiktas, bakstot ar pirkstu debesīs, nevis rūpīgi dažādos līmeņos izanalizējot dažādus variantus. Bet skaidrs ir arī tas, ka rezultāts, ja arī nebija optimāls, bija daudz labāks par tūlītēju nekā nedarīšanu. Tā nu tas dabā ir iekārtots, ka situācija pilnīgi dabiskā procesā var mainīties ļoti strauji un tāpēc prasa arī no cilvēka pietiekami operatīvu rīcību.

Kā līdzīgās situācijās notiek pie mums, cik ilgu laiku prasa tā vai cita neatliekama lēmuma pieņemšana, gan jau pats būsi ievērojis. Par to tad arī ir šis stāsts.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 0 no 5
(Nav balsu) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager