Rakstiņā bij rakstīts "kāds krastā dzīvojošais"...Es zinu,kurš ir tas "krastā dzīvojošais"-tas ir vīrs,uzvārdā Mucenieks-vecos laikos liels lašu cemmerētājs,n-tie vīri viņu pazīst kā lašu ķērāju. Un skat,kas notiek-vīrs tagad uz vecumdienām "ievēro" un ziņo par citiem tādiem pašiem...Pats sēž un mētā spini-par licenzes esamību būtu smieklīgi jautāt,un nez kāpēc to inspektoru kungi neievēro.Lūk tas ir nožēlojami,nevis tas,ka kāds paņem uz mājām nevis vienu,bet 2-3 zivis...Kā jau vakar minēju-tik skaistas upes krastā dzīvo tik nožēlojami ļautiņi...
Šajā sakarā viens stāsts par tiem "krajiem" kā apliecinājums manis augstāk teiktajam. Copējot SDalacā,šad tad novazājos gar kādu vecu,pamestu māju ar aizaugušu ābeļdārzu un lieliem ozoliem. Pajautāju kādam 80gadīgam vietējam par tās vēsturi. Bijuši turīgi saimnieki.Kad ienāca krievi,trīs dēli aizgāja mežabrāļos. Kādos Ziemassvētkos klusām bija atnākuši mājās nosvinēt pie ģimenes. Un kāds no saimniecībā strādājošajiem bija paziņojis krieviem.Tie uztaisīja "oblavu"-vīri bija atšaudījušies,divi bija mukuši,vienu turpat uz vietas nošāvuši,pārējiem diviem sasējuši rokas dzeloņdrātīs un arī nošāvuši. Tas laikam turieniešiem ir gēnos-ziņot.Pretīgi
16.aprīlis 2013, 10:12 |
links