Šorīt uzdāvināju sev dzimšanas dienā nelielu bridienu gar upīti.
Upe pilnībā jauna priekš manis, n-tie gadi novazāti, bet te vēl neesmu bijis. Ir dzirdēts, ka foreles mītot.
Nu ko- nezināmais priekšā. Eh, cik forša tomēr tā sajūta, ka nezini, kas būs aiz līkuma. Viss jauns. Būs vai nebūs?!
Pēc kartes vakar vakarā posmu izpētīju, izskatās cerīgi, bet to cik cerīgi- tikai uz vietas uzzināšu.
Agrā rīta stundā esmu klāt. Aizslāju līdz upei. Oho- izskatās labi! Jau pirmais koku sanesums izgaisina šaubas- ir vai nav te foreles. Precīzs metiens zem sanesuma, vizulis trāpa nogrimušu koku žāklē un kaut kas smagi uzguļas. Ēeee, šitā kūleņo tikai forele, zivi vēl nemanu, bet izjūtas ir nemaldīgas. Pēris zemūdens kūleņi un virs ūdens atrādās smuks dzeltens puncis. Tāds kārtīgs virsmērs 40+ rumpī. Zivi pašam nav jāatkabina, jo pie paša krasta tā tomēr pamanās nokūleņot no bezatskabargu āķa ar ko aprīkots rotiņš. Viss labi, cīņu izbaudīju pilnā mērā.
Turpinājums nemaz tik salds neizrādās, jo upe visai vienmuļa, bez bedrēm un sakritušiem kokiem. Laiku pa laikam piesakās pumpainie sprīdīši, bet arī tas priecē, jo maiņa aug.
Posms, kur pretējais krasts dziļāks un straume izgrauzusi skaistas paceres zem egļu saknēm, dāvā otru, rumpī tikpat lielu foreli. Šī nu ir paņēmusi tā, ka no rotiņa tikai karabīne palikusi no mutes ārā. Āķi dziļi rīklē, skatos, ka žaunas arī kautiņā traumētas. Ir tāda kā nožēla, bet tad atceros, ka šodien taču mana dzimšanas diena...un kāpēc gan nevarētu sevi palutināt ar foreļmaizītēm, turklāt izskatās, ka dzīvotāja šamā nebūs tāpat. Pa pieri! Interesants izrādās kunģa saturs- pele un pāris pamatīgas dēles.
Nokārtoju zivi un dodos tālāk. Pretējā krastā sākās smilšakmens atsegumi. Nebiju domajis, ka pie šīs upes tādus redzēšu. Ka jau ierasts pie atsegumiem smuki dziļumi, ko straume gadu gaitā izgrauzusi. Metiens un mauciens, spoles bremze iekaucas, pamatīgs stiepiens uz tuvējo iegāzto koka stumbeni, noturu un adrenalīns līst, jo šī šķiet ir krietna forele. Tomēr kaut kas tajos stiepienos nav kā vajag, zivs nāk tuvāk, aha- zaļā. Vēl nedaudz paplosās, bet veiksmīgi to dabūju uz smilšu sēres. Par mata tiesu! No mutes tikai puskarabīne torčī. Smuka zaļā- kads pusotrs kilo kā no loga. Nu re, būs arī pusdienas, ne tikai našķošanās ar foreļmaizītēm.
Saule jau augstu, cepina pauri, upe atkal paliek vienmuļi sekla ar retām bedrītēm un lieliem akmeņiem gultnē. Laiks beigt.
Paldies upe par šo rītu!!!
22.maijs 2016, 13:38 |
links 
