Viena ellīga copes diena (par laimi ne mana)
Agrs rīts, pamosties bez modinātāja, netraucējot miega pilno sievieti izslīdi no gultas, savāc mantas, nones lejā līdz mašīnai, sakrāmē mantas mašīnā, uzpīpē, noliec kafiju pie lūkas uz jumta, iekāp mašīnā un lēnu braucot izbrauc no stāvvietas. Atver lūku, pastiep roku pēc kafijas krūziņas un ... un tad, (*&, sākas:
Pie stāvvietas vārtiem sētniece izbāž savu seju tajā mirklī, kad taisies izbrauk uz ielas, bremzē, kafija iekrīt iekšā salonā, uzlīst Tev uz pautiem, sētniece uzsit ar slotu pa vējstiklu, kurš ieplaisā tā, ka acu priekšā zirneklis parādās. Sūds ar visu, savācies, nomierinies, nospļaujies par mānticību un par sievietēm, kuras nedrīkt redzēt pirms izbraukšanas un tādām gifņām.
Brauc pa ceļu, vēl tumšs, toties miers.. skaistums un ceļu policija. Uzrāda 78 km/h tur, kur nekad nav bijusi apdzīvota vieta, tomēr tagad redz esot. Sūds ar visu protokolu.
Līdz copes mirklim vēl laiks ir. Nieka 120 km.
Piebraucot pie upes, miers, klusums, odi vēl snauž.
Izkrāmē mantas, atstutē dārgo foreļkātu pret mašīnas aizmugurējo spārnu, iesēdies aizmugurējā beņķī un velc kājās foreļzābakus. Ar pirmo soli upes virzienā uzduries uz asa sprunguļa tieši virs ceļa. Tātad diena solās būt slapja. Notin saplēsto vietu kārtīgi ar džīzas taipu (makgaiverene), lien upē iekšā un soļo uz priekšu, uz skaisto vietu, kur zini, ka gaida forele.
Klusu brienot un pa mirklim uzmetot uz cerīgām vietām, šķiet kaut kas nav īsti kārtībā. Jā, kāds jau pirms Tevis iet. Svaigs benčīks upes krastā pie tava personīgā atvara (katram foreļotājam tāds ir). Skaidrs, griezies apkārt un pārbrauksi uz citu vietu. Atnācis atpakaļ pārliecinies, ka mašīnai viena riepa nez kādēļ mīksta. Nagla, biomaķ. Nu ko, bagažnieks vaļā, domkrats ārā, rezerves ripulis virsū, vāks ciet un ... foreļkāta gals starp vāku un bagažnieka malu. Nedaudz nervozi uzpīpē, saproti, ka dzīvē viss ir nieki, salauzto galu noņem nost, nedaudz ar superlīmi un šķiltavām paniekojoties nomaini augšējo gredzenu un brauc uz citu vietu tai upē.
Ir jau pusdienas laiks. Esi pie upes nedaudz tālāk un jau saģērbies, mugursomu uz pleciem, sapūties pret odiem.. kur pūšamais. Pūšamais pēdējoreiz redzēts riepas maiņas vietā uz celma. 2o km pa granteni vai arī 2x vairāk izpīpētu cigarešu.
Pēdējais variants uzvar, atkal upē, atkal prieks par visu un bebru ala pie krasta ūdenī tā noslēpusies, ka tu iemaucies ar visu savu glauno mugureni un kātu iekšā bedrē, kurā ir ievas zari nolīkuši pāri, kuros sapiņķerējas makšķeraukla, kāts nolūzt pie roktura, jo to tak vaļā nepagūst palaist, zābaki pilni, pats arī slapš, kāja iesprūdusi aiz džīzus taipa notītās malas aiz kaut kāda sūda tai sasodītajā bebra alā un te nu tu esi, ar vien vairāk saslapis, upes vidū, odi kož, makšķere salauzta cigaretes slapjas.. labi, ka mašīnas atslēgas plastmasas maisiņā ar uzraksti waterprūf, tieši tādu pat, kā tam maisiņam, kurš aizpeld aiz līkuma ietekot plašākā un lielāka upē.
Tieši tāds pats uzraksts, bļe. Un kāja iesprūdusi. Sūds ar zābaku, izrauj kāju no zābaka, mežonīgā ātrumā dodies uz lielās upes pusi, pa ceļam ar vienu kāju klibodams, ar otru līksmi žļurkstēdams.
Mašīnas atslēgas, pēc 2 stundu ilgas joņošanas gar upi, odu barošanas svelmainā sutā, tā arī neatrod.
Pāris kilometri uz mašīnu, žļurkstot. Izdauzi mašīnai stiklu, mēģini izžāvēt maku un tā saturu. Norauj nafig vadus, mēģini palaist pa taisno.
Un tad, kad esi skaisti nolamājis visu, ko vien var nolamāt, tev redzeslokā parādās kāds īblis, nesdams lielisku un skaistu foreli uz žāklītes. Trofenjieci.
Lēnu garu brauc uz māju, pa ceļam, kasot sakostos sejas vaibstus. Jo viss ir labi. Un tad Tevi mājās sagaida ar tekstu - kas tu par makšķernieku, ja pat zivi nevari atnest mājās.
Un pie visa vainīga sētniece, kurai nākamajā satikšanās reizē tu iebāzīsi slotu... bagāžniekā un mēģināsi salauzt ar vāku.
Kaut kā tā. :))
25.februāris 2017, 19:23 |
links 
