Mans 2012.g. jūnija rīta breksis.
Tā, nolemts, rīt ceļos 4-os un uz Gauju. Atbraukušas Rīgas mazmeitas .Gribas brokastīs pasniegt kaut ko no tā, ko pilsētā nevar dabūt. Man ir skaidrs, ka sviestā cepta jebkura izmēra Gaujas zivtele ir tas gardums, ar ko var pārsteigt jebkuru pilsētas ciemiņu. Mazmeitas tās vienmēr ir slavējušas. Vakarā tā ilgāk pasēdēšana ar dēlu ģimenēm, savs vīniņš , savs grilētas gaļas gabaliņš un gultā iekšā.
Neizprotams zvans pie auss, sākumā nesaprotu, kas notiek. Tad pielec, tā ir cope, kas sauc. Tas ir tas, ko nevar atlikt nekādas atrunas, ka ir grūti, nekādi citi pasākumi . Paceļu galvu un saprotu, ka gaļa bijusi par treknu vai vīns par ilgi izturēts, taču solīts ir un citādi nevar.
Acis apskalotas, klusa rīta kafija, makšķere, sēdeklis vienots ar somu, kurā iepriekš viss sagatavots, uztveramais tīkliņš, iemērktā gatavā raudu barība, iepriekšējā vakarā termosā uzsutinātas grūbas. Vienu brīdi uztveramo tīkliņu tā kā gribu atstāt mājās, tāpat kā šuneli Tikoru, jo viņš upes malā uzvedas kā mans mazdēls, starpība tā, ka tas vēl neprot akmeņus lidināt mana pludiņa virzienā. Kāds iekšējs teicējs saka ,tīkliņu šoreiz paņem(parasti ,ja nav tīkliņs, tad trāpās ,kas nopietnāks, kad paņem līdz ,tas izrādās lieka manta). Izeju sētā, smalks lietiņš rasina, jāpaņem lietusmētelis līdz.
Ceļš nav tāls, nieka 0,5km. Pēc 3 min esmu pie upes. Atsēžos, fiksi sataisu pāris bumbas un turpat 2m no krasta zināmā raudu bedrītē iemetu, atšķetinu vieglo mačkātiņu ,tā pati 0,12mm pavadiņa ar mazu āķīti, bet 2 grūbas var uzspraust. Parasti spraužu 2,jo ja ir tikai viena, to uzreiz paķer mailes. Pirmais iemetiens, iekārtojos uz beņķīša, sariktēju lietusmēteļa stūrus uz ceļiem un pievēršos apkārtnes aplūkošanai. Tomēr tas ir tā vērts, kaut runcis vakar vakarā ir iečurājis mutē un tagad ir tāda nelāga garša rīkles galā, bet tas ir tā vērts. Kolosāls rīts, lietus ūdens lielām lāsēm no kokiem pil ūdenī, uzsitot neskaitāmus apļus mierīgajā Gaujas tecējumā. Liekas, ka copei arī vajadzētu izdoties, nu vismaz pāris pannas raudeles vajadzētu savilkt, lai brūni uzkraukšķinātas,(svaigas, tikko tīrītas, tās vēl uz pannas grib savilkties čokurā) ar savu gardo smaržu sagaidītu ciemiņus. Jā, tās sāk ķerties. Nav lielas, bet lēnām kulītē kārtojas rindās. Trāpās pa lielākai, kuras tā vienkārši nevar uzcelt uz 2,5m stāvā krasta, neriskējot salauzt mačkāta tievo spicīti, jāraušas vien ar uztveramo tīkliņu pa stāvajā krastā izmīto reni kā pa bobsleja trasi tuvāk pie ūdens. Tad tiek izstīvēti pāris cienījami lielie pliči-brekšu jaunuļi pa gr,400-500.Lietus pieņemas spēkā un esmu spiests steigties uz mašinu pēc lietussarga, jo kapuci lietusmētelim esmu kaut kur nolicis zināmā vietā, kas laikam kļūs neuzminama.
Stundas laikā jakas piedurknes līdz elkoņiem piemirkušas, bikses ceļgalos slapjas, klūst neomulīgi, skatos mobilajā – plkst.8, nu vēl metienus desmit un viss, solītās 2 pannas izpildītas ar virsmēru. Sīks drebulītis saka ,ka vajadzētu kādu groku vai vismaz karstu tēju . Sajūk vai ir jau astotais vai devītais no pēdējiem nolemtajiem iemetieniem. Prātā izskrien doma : ja nu kāds tai brīdī ietu garām, tad brīnītos ,kas tā par sakņupušu beku sēž zem širmja , bet man vēl 2 metieni garantēti.
Skatos uz pludiņu un nesaprotu. ko šis man tā lēni pumpējas, itkā būtu jūras viņos iemests. Jocīgi. Viegli piecērtu, neko ļaunu nedomādams, jo prātā it kā jau esmu siltā istabā. Jūtu ,tas ir galā, kaut kast tāds, ko es nevaru noturēt, bremze kauc, tas iet uz Gaujas vidu. Domas sāk darboties zibens ātrumā ,bremze strādā, kas vēl? Uztveramais kreisajā rokā, kas vēl? Pa bobsleja reni uz pak—as ātrāk kā Maskalāns esmu lejā .Sākumā doma- sapals, jo iet kā traks, bet, kad trešo reizi monstrs lēnām dabūts 5m no krasta, kūleņa laikā virs ūdens parādās liela aste, nākošā doma mežene. Saprast īsti neko nevar, spēcīga,tā atkal ir kaut kur Gaujas vidū. Saprotu, ka viss jādara lēnām, bez liekām emocijām, bet adrenalīna deva dara savu ,viegls trīceklis pārņem ķermeni, bet galva skaidra, tagad tikai prātīgi. Kārtējo reizi to pievelku pie krasta un redzu, ka tas ir diezgan labs breksis, bet kaut kā jocīgi nāk, it kā aukla būtu apmetusies ap asti. Brīdī, kad gribu viņu iemānīt tīkliņā, tas spēcīgi darbojas ar asti un atkal ir upes vidu. Nākošā paņēmienā puisim spēks sāk zust, jo minūtes 15 ir pagājušas, man pašam ar tas viss liekas ievilcies par ilgu. Lēnām to velku klāt un tikai tagad redzu, ka mans mazais raudu āķītis brekša puisim iecirties dibenā, anālās spuras resnākajā asakā. Viņš redz prātīgi ir uzgūlies uz manas auklas un ēdis raudām domāto putru, lēnām labsajūtā pumpējies un es ,negantnieks, tai brīdī sadomājis kutināt tam dupsi ar vieglu pieciršanu. Loti ,ļoti uzmanīgi iecēlu draugu tīkliņā ,uzrausos krastā .Lai manu stāstu mājās uztvertu nopietni, pavadu nokodu pie griezuļa. Ātri savācu pekeli un kā varonis atgriezos mājās, bet izrādās, ka visi plkst.9 vēl guļ. Notīrīju sīkaļas ,sāku gatavot brokastis, miegamices sāka celties, tos visus lielīgi sūtīju uz mauriņu novērtēt monstru, neviens man uzreiz nevarēja pateikt, kāpēc breksim āķis dupsī nevis lūpā. Lielo nosvērām ,apaļi 2kg, foto arī taisījām. Āķis tam dupsī tā arī tika aizmirsts un nokūpināts reizē ar breksi .Kūpinājums no vairākiem brekšiem uz galda, mazdēls acīgs jautā man,Opap, kas tas tāds par tārpu tai zivij pie dibena. Skatos karājas 20 cm 0,12 aukla ar visu āķi. Johaidī, labi, ka neviens vēl nebija ķēries pie spuriņu apčūpstināšanas.
Gariņš
Tā, nolemts, rīt ceļos 4-os un uz Gauju. Atbraukušas Rīgas mazmeitas .Gribas brokastīs pasniegt kaut ko no tā, ko pilsētā nevar dabūt. Man ir skaidrs, ka sviestā cepta jebkura izmēra Gaujas zivtele ir tas gardums, ar ko var pārsteigt jebkuru pilsētas ciemiņu. Mazmeitas tās vienmēr ir slavējušas. Vakarā tā ilgāk pasēdēšana ar dēlu ģimenēm, savs vīniņš , savs grilētas gaļas gabaliņš un gultā iekšā.
Neizprotams zvans pie auss, sākumā nesaprotu, kas notiek. Tad pielec, tā ir cope, kas sauc. Tas ir tas, ko nevar atlikt nekādas atrunas, ka ir grūti, nekādi citi pasākumi . Paceļu galvu un saprotu, ka gaļa bijusi par treknu vai vīns par ilgi izturēts, taču solīts ir un citādi nevar.
Acis apskalotas, klusa rīta kafija, makšķere, sēdeklis vienots ar somu, kurā iepriekš viss sagatavots, uztveramais tīkliņš, iemērktā gatavā raudu barība, iepriekšējā vakarā termosā uzsutinātas grūbas. Vienu brīdi uztveramo tīkliņu tā kā gribu atstāt mājās, tāpat kā šuneli Tikoru, jo viņš upes malā uzvedas kā mans mazdēls, starpība tā, ka tas vēl neprot akmeņus lidināt mana pludiņa virzienā. Kāds iekšējs teicējs saka ,tīkliņu šoreiz paņem(parasti ,ja nav tīkliņs, tad trāpās ,kas nopietnāks, kad paņem līdz ,tas izrādās lieka manta). Izeju sētā, smalks lietiņš rasina, jāpaņem lietusmētelis līdz.
Ceļš nav tāls, nieka 0,5km. Pēc 3 min esmu pie upes. Atsēžos, fiksi sataisu pāris bumbas un turpat 2m no krasta zināmā raudu bedrītē iemetu, atšķetinu vieglo mačkātiņu ,tā pati 0,12mm pavadiņa ar mazu āķīti, bet 2 grūbas var uzspraust. Parasti spraužu 2,jo ja ir tikai viena, to uzreiz paķer mailes. Pirmais iemetiens, iekārtojos uz beņķīša, sariktēju lietusmēteļa stūrus uz ceļiem un pievēršos apkārtnes aplūkošanai. Tomēr tas ir tā vērts, kaut runcis vakar vakarā ir iečurājis mutē un tagad ir tāda nelāga garša rīkles galā, bet tas ir tā vērts. Kolosāls rīts, lietus ūdens lielām lāsēm no kokiem pil ūdenī, uzsitot neskaitāmus apļus mierīgajā Gaujas tecējumā. Liekas, ka copei arī vajadzētu izdoties, nu vismaz pāris pannas raudeles vajadzētu savilkt, lai brūni uzkraukšķinātas,(svaigas, tikko tīrītas, tās vēl uz pannas grib savilkties čokurā) ar savu gardo smaržu sagaidītu ciemiņus. Jā, tās sāk ķerties. Nav lielas, bet lēnām kulītē kārtojas rindās. Trāpās pa lielākai, kuras tā vienkārši nevar uzcelt uz 2,5m stāvā krasta, neriskējot salauzt mačkāta tievo spicīti, jāraušas vien ar uztveramo tīkliņu pa stāvajā krastā izmīto reni kā pa bobsleja trasi tuvāk pie ūdens. Tad tiek izstīvēti pāris cienījami lielie pliči-brekšu jaunuļi pa gr,400-500.Lietus pieņemas spēkā un esmu spiests steigties uz mašinu pēc lietussarga, jo kapuci lietusmētelim esmu kaut kur nolicis zināmā vietā, kas laikam kļūs neuzminama.
Stundas laikā jakas piedurknes līdz elkoņiem piemirkušas, bikses ceļgalos slapjas, klūst neomulīgi, skatos mobilajā – plkst.8, nu vēl metienus desmit un viss, solītās 2 pannas izpildītas ar virsmēru. Sīks drebulītis saka ,ka vajadzētu kādu groku vai vismaz karstu tēju . Sajūk vai ir jau astotais vai devītais no pēdējiem nolemtajiem iemetieniem. Prātā izskrien doma : ja nu kāds tai brīdī ietu garām, tad brīnītos ,kas tā par sakņupušu beku sēž zem širmja , bet man vēl 2 metieni garantēti.
Skatos uz pludiņu un nesaprotu. ko šis man tā lēni pumpējas, itkā būtu jūras viņos iemests. Jocīgi. Viegli piecērtu, neko ļaunu nedomādams, jo prātā it kā jau esmu siltā istabā. Jūtu ,tas ir galā, kaut kast tāds, ko es nevaru noturēt, bremze kauc, tas iet uz Gaujas vidu. Domas sāk darboties zibens ātrumā ,bremze strādā, kas vēl? Uztveramais kreisajā rokā, kas vēl? Pa bobsleja reni uz pak—as ātrāk kā Maskalāns esmu lejā .Sākumā doma- sapals, jo iet kā traks, bet, kad trešo reizi monstrs lēnām dabūts 5m no krasta, kūleņa laikā virs ūdens parādās liela aste, nākošā doma mežene. Saprast īsti neko nevar, spēcīga,tā atkal ir kaut kur Gaujas vidū. Saprotu, ka viss jādara lēnām, bez liekām emocijām, bet adrenalīna deva dara savu ,viegls trīceklis pārņem ķermeni, bet galva skaidra, tagad tikai prātīgi. Kārtējo reizi to pievelku pie krasta un redzu, ka tas ir diezgan labs breksis, bet kaut kā jocīgi nāk, it kā aukla būtu apmetusies ap asti. Brīdī, kad gribu viņu iemānīt tīkliņā, tas spēcīgi darbojas ar asti un atkal ir upes vidu. Nākošā paņēmienā puisim spēks sāk zust, jo minūtes 15 ir pagājušas, man pašam ar tas viss liekas ievilcies par ilgu. Lēnām to velku klāt un tikai tagad redzu, ka mans mazais raudu āķītis brekša puisim iecirties dibenā, anālās spuras resnākajā asakā. Viņš redz prātīgi ir uzgūlies uz manas auklas un ēdis raudām domāto putru, lēnām labsajūtā pumpējies un es ,negantnieks, tai brīdī sadomājis kutināt tam dupsi ar vieglu pieciršanu. Loti ,ļoti uzmanīgi iecēlu draugu tīkliņā ,uzrausos krastā .Lai manu stāstu mājās uztvertu nopietni, pavadu nokodu pie griezuļa. Ātri savācu pekeli un kā varonis atgriezos mājās, bet izrādās, ka visi plkst.9 vēl guļ. Notīrīju sīkaļas ,sāku gatavot brokastis, miegamices sāka celties, tos visus lielīgi sūtīju uz mauriņu novērtēt monstru, neviens man uzreiz nevarēja pateikt, kāpēc breksim āķis dupsī nevis lūpā. Lielo nosvērām ,apaļi 2kg, foto arī taisījām. Āķis tam dupsī tā arī tika aizmirsts un nokūpināts reizē ar breksi .Kūpinājums no vairākiem brekšiem uz galda, mazdēls acīgs jautā man,Opap, kas tas tāds par tārpu tai zivij pie dibena. Skatos karājas 20 cm 0,12 aukla ar visu āķi. Johaidī, labi, ka neviens vēl nebija ķēries pie spuriņu apčūpstināšanas.
Gariņš
1.maijs 2013, 23:23 | links
