Ar cilvēkiem ir jārunā. Pat ja viņi ir dusmīgi un agresīvi. Man pirms gadiem 15 bija visai skarbs gadījums - piecos no rīta bridu pa vecu dzirnavu dīķīti. Laikam biju pārāk skaļš, suņi sadzirdēja un sāka mani apriet. Zinot, ka ūdenī tie nekad nelīdīs, mierīgi bridu tālāk. Tad pretējā krastā parādījās saimnieks pidžammā, bet ar bisi. Tiku nokristīts par elektriķi(groziņu puskrēslā un pa gabalu vīrs noturēja par akumulatoru) Mēģināju, cik vien mierīgi tādā situācijā iespējams, stāstīt, ka esmu tikai makšķernieks, ka tas nav akumulators, bet groziņš. Runājot, lēnām virzījos uz līkuma pusi, kas mani aizsedza no niknā vīra apšaudes zonas. Vecais vēl kaut ko nobļāva pakaļ, ka upē sen vairs zivju nav – visas izsistas. Laikam jau savi iemesli bija, jo vismaz pāris nākošos gadus tur tiešām nebija ko darīt. Tagad atkal viss kārtībā, foreles ir, var jau būt, ka arī elektriķi raustās no niknā veča, bet tam dīķim vienmēr apeju ar līkumu. Jā - un groziņu ar vairs nelietoju:)
6.jūlijs 2017, 12:42 |
links