Veltījums speciāli Guntaram. Pēdējās dienās uz copi aizskriet nebija sanācis laika (višvišādi dārza un āra darbi, pamidoru dēstīšana, lūžņu pārstaipīšana no viena kakta otrā utt.), bet piektdien rīta stundas sagrabināju. Paķēru vieglo kātiņu (kroiksi 3-10 g) un aizcilpināju uz Garezeriem (starp Gauju un Lilasti), domāju kādu līdaksiļķīti patramdīt. Nostājos savā vietiņā, galā paresnai metāla pavadai (jau bija uzsieta un karājās kopš februāra beigām, kad pēdējo reiz tur biju zaļlindrakaines lūkāties) piekabināju 5 gramīgo čeburu, Vana Fūka milzu āķi, uz kura virsū uzmiedzu rozā pieccollīgo Savamuru. Tas Savs Muris dikti labi līdakiem iet pie dūšiņas. Metu, metu, nekā. Pēc kādas pusstundiņas tā kā viens aiz astes parauj. Izvelku ārā, skatos - hm, zoba gravējumu nav, var turpināt. Tā mētāju vēl kādu pusstundiņu, līdz beidzot - ir! Piecērtu, velku ārā. Maitiņa, tin diegu ārā. Tā mēs tur kādu minūti pastīvējamies turpu šļurpu, es vēl nodomāju - durnā, ko tu velc, nevis mētā svečukus un kukuriņus? Tad man apnika, piegriezu bremzīti ciešāk, un šlepēju uz malu. Iekāpu vaserī (līmenis augsts, līdz zābaku lūpai), sagatavojos ņemt ciet aiz žabriem. Pievelku un tad mēs apstulbām abi. Galā vismaz kilaunieks asars, pieccollīgais Savs Muris ar lielāko Vanu Fūku šim zobos. Pasniedzos ar ķepu šo grābt ciet, un punkšs - plīst mezgls, ar kuru pavada piesieta pie diega. Vietējais asaru ciltstēvs pilnīgi apstulbis ar visu rozā Muri zobos lēnītiņām aizducina gar krastu prom, sniedzos, tak nevar aizsniegt.
Vot tāds man piedzīvājums ozerā, kur parastais asara izmērs - melns velna pirkstelis. Neviens no vietējiem šādu lopu tur redzējis nebija (dzīvoju te kopš 91. gada). Bet man, vienalga, prieks. Noķert un palūrēt šitādu lopu pilnīgi negaidītā vietā uz pilnīgi neiespējamas ēsmas bija baigais kaifs. Tas, ka aizgāja, pilnīga mana vaina, vajag pārbaudīt mezglus pirms copa.
7.maijs 2016, 07:15 |
links