Jau kādas divas nedēļas esmu uzkāpis uz līņa. Šorīt beidzot sagaidīju pirmos īstos burbulīšus. Maija sākumā ezers vēl klusēja, citīgi staigājot un mazliet iebarojot gandrīz katru dienu gāju un tupēju uz līni. Pēc pirmajām klusajām dienām, sāka sūkātāji parādīties. Klusi. Ierijot nakstārpu, kāds ik pa laikam, mani uzturēja tonusā un neļāva doties prom. Viendien viens, tad trīs. Tad atkal nekā. Tikai dažas tukšās copītes, vai kāds zemmērs nereti iekāroja lielo slieku. Šogad labs izmērs pirmajiem, tādi ap kilogramu un virs. Sāku likt divus nakstārpus, lai beidzot varētu to lielo sagaidīt. Bija arī draugs atbraucis. Mājiņu uzcēlis, darbu nomainījis, gadi pagājuši, laiks atkal copēt doties kopā. Čoms līņus vēl nebija ķēris. Atbrauca svēdien pa dienu. Paēdam baraviku zupu, izrādu savu ēdenes dārzu, un ejam uz ezeru un lecam laivā. Kamēr iebaroju līnim barību, šis jau uz rotiņa pirmajā metienā izvelk asarīti. Es tik nosmīnu pie sevis. Paspiningojam. Mainam mānekļus, bet plēsēji klusē. Apspiningojam krastus un pēc pāris h jau sēžam uz laipas un vērojam pludiņus. Tākā viņš līni nav vilcis, tad gaisā jūtama īpaša gribēšana pēc tā. Man ap astoņiem vakarā sākas cope. Tad viens noraujas. Tad uzcopē. Tad izvelku vienu. Un pludiņi mums blakus, bet šim nekā. Beidzot šim jau pustumsiņā izkustas pludiņš. Beidzot arī draugam ir. Zivs pie laipas noraujas, atsienas āķis. Neko darīt, dzīve turpinās. Tajā vakarā viņš tā arī neizvilka. Pirms gulētiešanas ejam meklēt lielos naktstārpus, arī to viņš dara pirmo reiz. Kā tur ir? Sliekām nav ne acu, ne ausu, bet no lukturīša gaismas aizmūk, un ja neaizmūk, tad liecoties pakaļ, pat ceļgalam nokrakšķot, sliekas ir prom. Jau pirms pl. 4 esam ezerā. Ārā migla, migla. Man 4.20 piesakās līņa kungs. Tad laika gaitā vēl divas copes, piecērtu labi, sajūtu līņus, bet šie aizmūk. Čoms jau sāk snauduļot un šim nekā. Protams, tiklīdz viņš aiziet pastaigāties, tā viņam pludiņš aiziet jūriņā. Piecērtu un ir. Saucu, lai nāk vilkt ārā. Tā nu viņš tika pie pirmā sava līņa. Ar otro copi bij tas pats. Pēc snauduļošanas un pastaigas šim pludiņš atkal pazūd. Šoreiz paņēma līdaka tos nakstārpus. Nokoda āķi un atstāja manu čomu tukšā. Iespaidi priekš pirmās līņu copes šim gana. Man gan ne. Nākamajā rītā es atkal klāt. Domāju, ka sabarots būs labi un copīte tik tagad sāksies, nekā, klusums.
Nu tad beidzot šorīt tie ilgi gaidītie burbulīši. Līnis sāk aktīvāk tusēt. Un rīta copē tieku pie diviem skaistiem līņiem. Viens no viņiem šogad lielākais. Paldies ezeram un dabai. Visi tie skaistie saulesrieti, lieti, miglas un pirmās karstās dienas,paver skaistu skatu nākotnē. Būs arī trofejnieks. Gan jau izšaus, kur ta liksies.
