Nevēlamā zivs Latvijas ūdeņos

Protams, neviens vēl nav redzējis milzīgu šīs sugas pārstāvi, bet 300 gramu smagas zivis nav retums.

Ikru un mazuļu kārumnieks

Galvenokārt rotans iznīcina citu zivju iznērstos ikrus un tikko izšķīlušos mazuļus. Notiesāts tiek viss, ko vien var dabūt asi zobainajā un lielajā mutē (pretēji savam mazajam izmēram). Pastāv uzskats, ka šī zivs ievazāta ar makšķernieku palīdzību, bet pārsvarā tā dzīvo Tālajos Austrumos. Neņemos apstrīdēt šo faktu, tomēr īsti nevaru izprast, kā makšķernieks nezinot var atvest šīs zivis uz mūsu ūdeņiem. Piekristu versijai, ka, visticamāk, šo melno darbu paveikuši gājputni, pie kuru spārniem, kājām vai pleznām pielipuši zivju ikri. Taču lai tas paliek dabas pētnieku un biologu ziņā, jo galvenais ir kas cits — pacensties mūsu ūdeņos neielaist šo zivi fiziski (ar makšķernieka starpniecību). Ja tas notiktu, iespējams, nākamajām paaudzēm rastos lielas problēmas.

Dzīvelīgs, bet garda gaļa

Līdztekus alkatīgajai rijībai rotanam ir vēl kāda izcila īpašība — izdzīvošanas spējas. Zināmi vairāki interesanti fakti. Piemēram, pazīstamais dabas pētnieks un biologs Māris Olte savulaik vienu tādu noķēris un ievietojis ledusskapī, kur noturējis četras diennaktis. Jebkura zivs pēc šāda laika un tādā vidē būtu sen gājusi bojā, bet rotans, palaists ūdens vannā, pēc neilga brīža sāka brīvi plunčāties. Pirmie ar šo zivi Latvijā sastapās Latgales puses makšķernieki, kas zina stāstīt vēl interesantākas lietas. Kāds saimnieks, kam pieder neliels piemājas dīķis, vienā no copes reizēm noķēris rotanu. Pēc ziņu ievākšanas sapratis, ka pārējām zivju sugām lemta droša iznīcība, tādēļ, lai tiktu vaļā no nevēlamā viesa, nolemts dīķi nosusināt līdz pēdējai ūdens lāsei, bet spuraines vienkārši pārdot, jo vismaz tiks kāds labums.

Tā arī izdarīts, un dīķis stāvējis sauss nepilnus trīs mēnešus. Protams, neviens neiedomājās par itin biezo dūņu slāni, kas sedza ūdenstilpes dibenu, tāpēc varu iedomāties neizsakāmo “prieku”, kad, atkal ielaižot ūdeni un jau sapņojot par karpu un kādu citu zivju mazuļiem, saimnieks pamanīja dīķī dīvaini daudz kustību, kas atgādināja ko līdzīgu zivīm. Vīrs paņēma makšķeri, uzsprauda uz āķa slieku, un jau pirmajā minūtē rotans bija galā! Šai zivij ir izcila izturība pret skābekļa trūkumu. Pienākot ziemai, ūdenskrātuve var aizsalt līdz dibenam, un visas zivis praktiski aizies bojā, taču ne šī.

Lai cik bēdīgs būtu stāsts, tomēr rotanam ir arī kāda pozitīva iezīme. Tam ir balta un garšas ziņā ļoti patīkama gaļa. Zinu daudzus makšķerniekus, kas ziemā uz vairākām dienām speciāli brauc uz Ludzas rajona bijušajiem kolhoza dīķiem, kur rotanu ir vairāk nekā odu klusā pievakarē purvāju malā.

Zobu rindas kā asas žiletes

Taču tagad, kā rādās, nekur tālu vairs nebūs jābrauc. Ogres rajonā zināmi vismaz trīs dīķi, kuros pilns ar minētajām spurainēm, bet no citām sen vairs nav ne vēsts. Un vēl kāds jaunums. Rotans iekļauts arī rekordzivju skaitā un ņemts uzskaitē kā Latvijas pamatzivs. Līdz šim reģistrētais rekords bija 0,3 kilogrami, taču kādam ogrēnietim Ikšķiles puses dīķī izvilktā 27 centimetru rotana svars bija 371 grams. Savukārt pēdējās “Copes Lietās” kāds Balvu puses vīrs pamanījies pieveikt vēl maktenāku eksemplāru, kas nofiksēts kā 29 centimetrus garš un 390 gramu smags.

Gan piebilstams, ka 2002. gada likumprojektā apstiprināts — Latvijas teritorijā zivīm, kas nav sasniegušas kilograma svaru, rekordi netiek fiksēti. Taču tūlīt gribas teikt — kāpēc dažādos preses izdevumos tie tomēr eksistē? Atklāti sakot, rotana paskats gan ir pretīgs, un es neieteiktu bāzt pirkstu pat neliela eksemplāra mutē, lai izvilktu āķi, jo zobu rindas kā augšā, tā apakšā pielīdzināmas asām žiletēm.
Ja domājat doties šīs zivs “medībās”, rēķinieties, ka pārsvarā tās uzturas stipri dūņainās un zālainās vietās. Ņem uz visparastāko slieku, un tām ir pilnīgi vienalga — rīts, pusdienlaiks vai vakars. Kaut kur lasīju, ka šīs zivis nemēdzot pārsniegt 300 gramu svaru. Vai pie mums konstatētie fakti nozīmētu, ka Latvijas ūdeņi rotanam ir tik labvēlīgi, ka tuvākajā nākotnē varēsim sagaidīt arī kilogramniekus? ?