Pakaļ zaļajām jumpravām

21. gadsimtā ziemas mūsu platuma grādos ir tādas nenosakāmas. Te ir, te nav – kā, piemēram, 2020. gadā. Vai arī atnāk Latgalē un Vidzemē, daļēji – Sēlijā, bet Kurzemē, Zemgalē un jūras piekrastē no sniega un sala nav ne kripatas.

Pēdējos gadus trīs ziemīgs aukstums Latgalē stabili iestājas novembra otrajā pusē, bet decembra sākumā mēs copmaņu kompānijā – es kopā ar Gintaru un Vadimu – slājam pa kādas plančkas ledu līdaku meklējumos. Interesanti, ka, uzkrītot sniegam, mūsu reģiona mazajās un vidējās ūdenstilpēs ledus bieži veidojas nevienmērīgs un pat bīstams, tāpēc diemžēl peldētāju arī netrūkst. Toties lielāki un dziļāki ezeri, piemēram, Rāzna un Sīvers, sākotnēji sniegotajā laikā neaizsalst. Bet, uznākot stabilam salam zem –10 grādiem un ūdenim ātri atdziestot, lielie ezeri pārklājas ar monolītu un izturīgu “pirmā” ledus kārtu.

Kā būs šogad – grūti teikt. Decembris solās būt no 0 līdz –4 grādiem, līdz ar to zināt, vai stabila ledus kārta būs, nevar. Toties janvāris ir bijis auksts gandrīz vienmēr, tātad cerība ir! Tāpēc jau laikus esmu sagatavojies ar adrenalīnu piepildītai copei no ledus, kurai esmu veltījis pēdējos 3 gadus – līdaku ķeršanai dziļumā ar balansieri, vibu un bļitku.

Kur?

Ar čomiem mēs parasti braucam uz lielām plančkām. Latgalē tādu netrūkst, piemēram, Drīdzis, Rāzna, Sīvers, Ilzas Geraņimovas, Užuņu, Sventes un citi ezeri. Tur ir lieli dziļumi, dziļākajās vietās pat virs 30 metriem, un daudz ūdens, plašumi.

Čomiem patīk asarītis, un to viņi tad arī meklē uz dziļajiem sēkļiem – mēs tos saucam par pampakiem, šiškām u.tml. Dziļums tādās vietās parasti ir no 4 līdz 13 metriem. Līdakas tur ķer ar karodziņmakšķerēm, retu reizi pārslēdzoties uz darbošanos ar bļitku vai citu mānekli. Vairāk līdaku meklētāju ir pie niedrēm, kur šo zivi pieņemts meklēt arī siltā laikā. Tomēr liels daudzums līdaku dzīvo dziļumā, un to noķeršana nav nekāds īpašais gadījums.

Es arī braucu asaros, tomēr dažreiz viņi ir stipri cimperlīgi, maitas! Tā nu, atceroties savu pieredzi Berezaukā un Daugavā, esmu pārslēdzies tikai uz līdakām. Pēc laika es sapratu, ka principā tā ir atsevišķa makšķerēšanas tēma! Pats noticēju tam, ko daru, pēc paris sezonām un arī čomiem ierādīju, kā veiksmīgi ķert līdakas padsmit metros.

Būtu labi, ja, braucot uz dziļu ezeru, copmanim būtu izpratne par tā grunts reljefu. Līdz pat liegumam jebkura sēkļa esamība paaugstina iespēju tikt pie laba līdaku loma gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā. Un nemāžoties ar karodziņiem un zivju smalces lasīšanu tiem. Ezeri kā bļodas ar 6–10 metru dziļumu ir cita štelle, tur būs vai nu kants un anomāliju apmakšķerēšana, vai zivju baru meklēšana.

Tā – sēklis lielajā dziļajā ezerā ir atrasts. Ko tālāk? Urb! Daudz! Uz paša sēkļa atkarībā no tā lieluma var uztaisīt 2–4 caurumus. Tiem pa vidu ir seklums – bet copmani interesē tieši dziļuma maiņa, nogāzes, kas aiziet bedrēs līdz 12–14 metriem maksimums. Tur arī slēpsies līdakas un vaktēs balto zivju vai asaru bariņus.

Ir vērts pārbaudīt arī tādus dziļūdens sēkļus, kuriem augstākā vieta ir 12–13 metros. Ja ir vairāk par 15 metriem, gan ķert ir sarežģītāk, gan arī ir grūtāk izsekot mānekļa spēlei, gan zivis trāpās daudz retāk, attiecīgi vajag vairāk pacietības.

Es pirms copes saplānoju, kurā ezera rajonā strādāšu, apskatos, cik tur ir sēkļu, kādi dziļumi, kā taisīšu pārejas no vienas vietas uz otru. Tad diebju uz turieni. Man palīdz Garmin Active Captain, kas daudzmaz precīzi parāda reljefu un ļauj saprast virzienu, kurā vajadzētu urbties. To bez maksas var ielādēt viedtelefonā, un būs tev labs palīgs gan ziemā, gan vasarā!

Urbju daudz. Iztieku bez triecienurbja, jo man ziemā patīk šis sports – pleciem par labu.

Tā, vieta atrasta, un pa perimetru sataisīti 15–20 āliņģi. Ķeršanas dziļums – no 6 līdz 11 metriem. Urbja diametrs – 130 mm. Tas ir minimums, lai zivi līdz 5 kilogramiem spētu izvadīt bez problēmām. Jāņem vērā, ka lielā ezerā bieži vien kilometrs, pusotrs no punkta līdz punktam ir normāls attālums. Un pa vidu nebūs nedz čomu, nedz citu makšķernieku. Ja būsi viens bez vergas – ko sauksi palīgā?

Āliņģi saposti, esi atpūties un gatavs ķert zivi. Kas tālāk?

Uz kā?

Kāti man ir parastie ziemas. Man patīk pacietie Akara balansierim un bļitkai, bet vibiem – lokanākie no Salmo saimes 50–60 cm garumā un ar riņķiem. Parasta atvērta tipa spolīte.

Lai varētu sekot līdzi mānekļa spēlei ūdenī, laba ir Praktik eholote, par kuru kādreiz jau Copes Lietās esmu rakstījis. Visērtāk mānekļa kustības, dziļuma maiņu un, protams, zivs uzbrukumu var redzēt Pro un Flasher režīmā. Pašlaik ir populāri arī citu firmu ražojumi – gan Garmin, gan Deeper Pro, gan Fishfinder, gan tā tālāk. Šie aparāti ļoti ekonomē mūsu copes laiku un arī spēkus, kas īsajās decembra, janvāra un februāra dienās nav mazsvarīgi.

Trīs lietas – labas lietas. Par ceturto, kas no visas sirds, uzskatīsim meistarību, māku, pieredzi, kā apieties ar šīm trim lietām. Man līdzi vienmēr ir trīs mānekļu tipi: bļitkas, balansieri un vibi.

Dziļumā no 3 līdz 7 metriem mans favorīts līdaku meklējumos ir… sudraba Salmo bļitka Nr. 3 ar kustīgu trijžuburi. Esmu ķēris dažādos ezeros, tā visur strādā stabili, bet sevišķi labi decembrī un janvārī. Pēc tam, februārī, līdz liegumam biežāk izmantoju vibus un balansierus.

Bļitkai labi ir likt 0,20–0,22 mm diametra auklu. Tāda labi amortizē līdakas skrējienus un ļauj mierīgi izvadīt pat 3–5 kilogramus smagas zivis. Bļitkai pavadu nelieku, tikai 0. izmēra karabīni – man pa smalko patīk. Nokosta tikai 2 reizes. Dienās, kad esmu ķēris asarus bez pavadas, balansierus, sevišķi 5.–7. izmēra, līdakas gan ir aiznesušas daudz.

No 4–6 metriem, kurus uzskatu par līdakai visērtāko dziļumu, līdz 14 metriem ķeru ar balansieri. Patīk Rapalas un Kuusamo izstrādājumi 7–9 cm garumā. Krāsojums dažāds. Man ir gan dabiskie, gan koši oranžie. Izteikts favorīts – klasisks zaļais ar melnām strīpām – asarveidīgais, jo dziļos ezeros asaru ir daudz! Vēl laba krāsa ir zila, gaiši zila ar oranžu vēderu.

Balansierim auklu lieku 0,22–0,26 mm diametrā. Bļitka vairāk ir dvēseles priekam, bet balansieris ar savu spēli ir kārtīgs izlūks.

Vibs būs labs dziļumam ij uz 3 metriem, ij uz 14. Man vibi ir no 70 līdz 100 mm garumā un svarā no 14 līdz 32 gramiem. Gan dabiskas krāsas, gan Firetiger, gan citi nedabiski toņi. Te viss atkarīgs no līdakas ēstgribas un noskaņojuma. Platāks mānekļa profils, klusa vibrējoša spēle bez bumbiņām – vibs var būt piemērots dienās, kad liekas, ka nu nesanāks, nu neizdosies! Izdodas, ja paeksperimentē. Viba līganā kustība patīk arī lielajiem, gausajiem brekšiem, pličiem un lielām raudām kārumniecēm, bļitka un balansieris tomēr ir jāizspēlē ātrāk. Vibam lieku 0,26–0,32 mm auklu.

Balansierim un vibam lieku 20 cm stīgu vai smalka volframa pavadiņas tādā pašā garumā.

Tātad katram māneklim man ir sava makšķere, kopā – trīs.

Kā?

Nākamais jautājums – ko darīt ar mānekļiem? Ar ko sākt copi? Ja ir pieredze ar kādu no trim iepriekšminētajiem mānekļiem, iesaku vienkārši turpināt ar to pašu tipu līdz pirmajai veiksmīgajai līdaku copei – tas nozīmētu vismaz 3–4 realizētus ņēmienus pa dienu. Sāc ar bļitku, turpini ar balansieri, pabeidz ar vibu. Tāda, manuprāt, būtu efektīgākā formula gan makšķerēšanas dienā, gan arī visā sezonā.

Ar bļitku es spēlēju ļoti dažādi. Perspektīva zīme ir tā, ka, piemēram, 7–8 metru dziļumā uz āķa uzkaras asarītis dzīvajam piemērotā izmērā. Ir ļoti liela varbūtība, ka pēc 3–4 sīkaļu izvilkšanas zaļā jumprava peldēs kaut kur blakus, piesaistīta ar sacelto jezgu asarīšu starpā.

Izspēlēju bļitku ar 15–25 cm asiem uzrāvieniem, paceļot, pietinot augšup par metru vai diviem līdz pat ledum. Uzrāvienu periods – 10–15. Reizes 5–6 aizvelku līdz ledum. Ja nav – dodos tālāk. Arī ja pēc 3–5 nelielu asaru izvilkšanas līdaku tuvumā nemana, eju uz nākamo āliņģi. Ar laiku uzrodas čujs, ņuhs un poņa, tad es palēninu bļitkas danci, taisu garas jo garas pauzes – un tām seko trakais līdakas bams!!!

Citreiz atkal izvelku 2–3 mazos strīpainos, un cope pēkšņi apklust. Eholotē zīmētās asarīšu ēnas pazūd. Sāku celt bļitku no 6 metriem uz pieciem, tad uz četriem, tad uz trīs... Un pēkšņi no lejas izskrien plata strīpa, un kātā atkal ir bams!!! Jūtu, ka zivs laba, būs feina cīņa!

Jāteic, ziemā man bijušas arī tādas dienas, kad dabonu 7–8 līdaku copes, bet dažādās distancēs visas atkrīt – un uz ledus nonāk 0. Tomēr trijnieces knābiens un veiksmīga izvadīšana ir ļoooti vērtīgs pasākums, ko iesaku piedzīvot ikvienam copmanim.

Balansieris tiek izspēlēts līdzīgi – aptuveni 10 uzrāvieni 30–45 cm amplitūdā. Paceļu līdz pašam ledum un brīvi laižu atpakaļ. Šo spēli var paātrināt, var palēnināt – viss atkarīgs no zivs aktivitātes. Tāda izspēle ir ļoti populāra Rāznas ezerā, to man ierādīja vietējais copes guru Jānis Kupra, vietējo vecticībnieku mēlē to sauc “na podvod” – uz pievilkšanu. Tā kopš seniem laikiem no ledus dziļumā ir ķerti asari, sīgas un līdakas.

Vibs ir nedaudz cita štelle, tas ūdenī vibrē. Labs vibs vibrē uzreiz, līdz ar to asāki uzrāvieni šai gadījumā nederēs. Te prioritāras ir līganas kustības, mormiškošana. Šūpojot reizes 10–15 paceļu lēnām uz metru vai diviem, vibs turpina vibrēt, tad nosviežu to atpakaļ sākuma pozīcijā un sāku visu no gala. Te steigai nav vietas. Retu reizi uztaisu uzrāvienu kā ar balansieri un tad sekoju, lai viba āķi neaptītos ap auklu. Stīga par pavadiņu palīdz samazināt šādas aizķeršanās gadijumus.

Sevišķi man vibi patīk vietās ar dziļumu virs 10 metriem, uz nelieliem līdz 10–15 kvadrātmetru dziļūdens kalniņiem, kur var dzīvoties tikai viena, maksimums divas saimnieces, parasti virs 3 kg izmērā. Forši eholotē skatīties uz tās cilāšanos pakaļ vibam. Dienās, kad neņem, šāda pieeja var nest to vienīgo realizēto copi!

Ja sēklī bijuši 1–2 līdaku ņēmieni, es tur vienmēr pēc laika atgriezīšos, jo iespējami nākamie knābieni. Vietās, kur viena līdaka izcelta, varbūtība tai dienā tikt pie vēl kāda eksemplāra ir samērā liela. Parasti 3–4 copes pa dienu jau ir labs rezultāts. Rekords man ir 12 ņēmieni: 7 nodila, 5 izvilku, no tām 1 zemmērs.

Starp citu, dziļumā mazās trāpās retāk nekā seklajos rajonos un pie niedrēm. Vairāk jākustas, ātrāk jāaug. Parasti dziļūdens saimnieces ir laba izmēra, un zivis uz 3+ kilo nav retums.