Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
dzirkstele.lv, Valts Siliņš | 16.oktobris 2010, 20:31 | 4 komentāri | 4182 skatījumi

Rudens - līdaku laiks

Nupat nāk ļoti daudz ziņu par līdaku, asaru un zandartu aktivitāti. Ar apbrīnojamiem lomiem pārsteidz daudzas ūdenskrātuves. Nolēmām braukt uz Enguri – kaut vai tāpēc, ka šis ezers makšķerēšanas ziņā bija pagājis galīgi secen. Cik daudz esmu braucis garām un domājis, ka vienreiz taču derētu izmēģināt. Mazliet gan biedēja nepārbaudītās pavasara baumas, ka ezers esot pamatīgi izslāpis.

Āķa galā zāles kušķis

Engures ezera vienā no bāzēm bijām jau pirms sešiem rītā. Tā kā ezeru nepazīstu, mēģināju orientēties pēc tā, kur brauc citi, jo ūdenī devās vēl aptuveni desmit laivas. Izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, jo pilnīgi visi sāka savu darbību ezera vienā no dziļākajām vietām un nebūt netaisījās līst kaut kur zālēs.

Atverot mānekļu kasti, vienmēr katrs spiningotājs, sevišķi svešā vietā, ir diezgan lielas izvēles priekšā. Ko ņemt? Zināju, un bija arī redzams, ka apakšā ir diezgan biezs zāļu paklājs, bet dažādās vietās no tām brīvi laukumi. Iebraucot lielākā dziļumā, cik nu tas Engures ezerā var būt, zāļu paklājs pazuda no redzesloka, un tas copi solīja padarīt vēl grūtāku. Tā kā šādā situācijā nebijām pirmo reizi, atlika vien eksperimentēt.

Vispirms paņēmu vieglu pretzāļu šūpiņu, kas tomēr bija smagāks par vobleru un tika uzlikts, lai dzidrajā ūdenī pēc iespējas tālāk varētu aizmest un pie reizes iestrādātos pilnīgi jauna un tikko uztīta pītā aukla. Pirmos desmit iemetienus izvilku ar zāļu kušķiem galā. Pārbraucu vairāk uz vidu, daži metieni, un atkal zāle galā. Mainīju šūpiņu nost un liku septiņus centimetrus garu voblerīti, kam maksimālā iegrime 0,4 metri. Izdarīju tikai četrus metienus, kad piektajā pieteicās pirmā trijniece. Nedaudz pastīvējāmies, jo viņa pamanījās aptīties ap zemūdens zālēm, tomēr pītā aukla darīja savu, un drīz vien varēju atviegloti uzelpot.

Uztaisa “svecīti” un pazūd dzelmē

Tūlīt arī mani copes kompanjoni izvilka ap diviem kilogramiem smagu līdaku, kas diemžēl šajā dienā viņiem izrādījās vienīgā. Aptuveni pēc 20 minūtēm pieteicās kaut kas lielāks un nevis vilka kaut kur projām, bet sita tik neganti, kā to parasti dara no jūras Pierīgas ezeros ienākušās līdakas. Nācās atlaist spoles bremzi, un kādā mirklī līdakai tomēr izdevās virs ūdens uztaisīt “svecīti” un no āķa atbrīvoties jeb to nopurināt, jo, ķerot mānekli, tā bija aizšāvusi garām un āķis ieķēries vaigā no ārpuses. Varēja būt kaut kur ap kilogramiem četriem.

Nākamās stundas laikā tika noķertas un amnestētas divas zemmēra līdaciņas, līdz beidzot atkal patīkams trieciens pa kātu un spalgi nostrādāja bremze. Pēc mirkļa iecēlu laivā līdaku nedaudz virs trim kilogramiem. Atklāti sakot, tajā brīdī radās tāda pašapmierinātības izjūta kā pēc labi pastrādāta darba, jo būtībā ar šādām divām zaļsvārcēm pilnīgi pietiek. Bet vai tad pulksten deviņos doties uz mājām? Turpināju copēt un sāku jau eksperimentēt, ik pēc desmit metieniem mainot mānekli.

Maizītes paliek neapēstas

Ap desmitiem laivas pamazām sāka atgriezties bāzē, līdz ezerā palikām vien divas. Vismaz tajā rajonā, kur makšķerējam, jo pārredzēt aizaugušos Engures ezera 40 kvadrātkilometrus, kur lielākais iespējamais attālums no viena krasta līdz otram ir gandrīz 18 kilometru, vienkārši nav iespējams. Tā kā saule pašā zenītā un pie debesīm ne mākonīša, uz kaut ko īpašu cerēt nebija jēgas, un laiks arī pašam pusdienot, jo bijām norunājuši, ka gaidīsim arī vakara copi. Par laimi, parādījās vējiņš, kas burtiski nepilnās desmit minūtēs sāka pūst itin pieklājīgi, veidojot smukus vilnīšus. Cik vien iespējams tālu, pa vējam iemetu savu peldošo vobleru, noliku spiningu un sniedzos pēc maizītēm, bet... pēdējā mirklī paspēju saķert makšķerkāta galu, jo kaut kas to nepielūdzami gribēja ieraut ezerā! Sākām cīnīties. Šī līdaka, laikam “speciāli” apmācīta, izdarīja četras “svecītes” un atbrīvojās no āķiem! Kāda te ēšana! Sāku aizdomāties par to atkabināšanos. Kaut kas nav kārtībā, un prātā ienāca, ka vainīgi āķi. Asi tie ir neapšaubāmi, tomēr radās vēlme uzlikt par vienu izmēru lielākus trīsžuburus, kaut gan pie voblera stāv oriģinālie āķi un ir skaidri zināms, ka, izmainot to lielumu un līdz ar to izsvarojumu, var pazust mānekļa spēle.

Laika līdz vakaram pietiekami, un eksperimenti turpinājās. Uzliku vidējo āķi par numuru lielāku, bet aizmugurējo atstāju oriģinālo. Pēc pirmā iemetiena skaidrs, ka voblers vairs tā nespēlē. Tomēr to izdevās iekustināt ar citu mānekļa vilkšanas tehniku. Izdarot iemetienu un uztinot auklu, vidēji asi piecirtu. Tas pat nebija piecirtiens – ar kāta palīdzību mānekli strauji pievilku. Tajā brīdī varēja just, ka voblers skaisti novibrē. Sāku ar to “spēlēt”. Iemetiens, pievilciens un lēna aptuveni divus metrus auklas ietīšana, atkal pievilciens un atkal auklas uztīšana. Pie laivas pamēģinot, tas izskatījās pēc mazas zivtiņas agonijas peldējuma. Rezultāti ilgi nebija jāgaida.

Sāk krāt taukus ziemai

Pieteicās vēl trīs «zemmēri», asaris svarā ap 200 gramu, un ap pulksten trijiem iecēlu laivā vēl vienu trijnieci. Burtiski pēc mirkļa arī divniece izlēma braukt man līdzi, un nu jutu – vakara copei nav nozīmes. Ap sešiem vakarā, kad citi tikai brauc iekšā uz vakara copi, devāmies krastā. Braucot mājās, domāju, ka pierādījās sen zināmais fakts, proti, līdakas rudenī «ņem» arī pa dienu un pat tad, kad saule spīd spožāk par jebkuru prožektoru. Acīmredzot barošanās un tauku uzkrāšana ziemai ir sākusies.

Visām zivīm, ko atvedu mājās, vienmēr izķidājot izpētu kuņģa saturu. Šīs noķertās nebija izņēmums, un nedaudz izbrīnījos, ka pilnīgi visām kuņģi bija pilnīgi tukši. Pierādījās arī tas nedaudz nepatīkamais fakts, ka jāpiemeklē īstais māneklis ar pareizo krāsojumu. Un ar to ir jāeksperimentē.

 
 
[4] Komentāri | dilst | aug
 
ozo81 Nereģistrēts :

"Ap sešiem vakarā, kad citi tikai brauc iekšā uz vakara copi, devāmies krastā." - un te tiek nozagts patiesības mirklis :D (iespējams tie citi devās uz vēdzelēm - tikai žēl, ka Engures ezers)

16.10.10 Atbildēt | Ziņot 0
burtnieks

Fantastika.

16.10.10 Atbildēt | Ziņot 0
andris56

Ja raksts par septembri vai augustu,tad ap sešiem uz vakara copi brauc, bet ne oktobrī, kad pēc stundas tumsa klāt:):):) CL ir taču rakstnieki:):):)

17.10.10 Atbildēt | Ziņot 0
ews Nereģistrēts :

tie devas tiklus skanet muļku čupa centralniku apskataties KAS TUR PR DODAS HAAA ew driz vairs shimankats nelidzes pat pa 500 lohiem haaa

20.10.10 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager