Pēdējais gada mēnesis tāds dīvains man padevies. Iersasti tas pārmaiņu laiks, kad ledus sega veidojas un īsti nav kur savus daudzos galiņus samērkt. Šis mūžīgais rudens nedaudz mulsina: Zvīņainām tāds ziemas ritms, bet makšķerniekam gan ne. Tāpēc nākas skatīt ko un kur gūstīt. Es kā liels vīrs būdams ar izriestu krūti atrādījos savā skrandainajā ziemas uzvalkā urbānajā Daugavā. Pirmais izgājiens bija kā pa cūku bērēm.
Reiz Sensenos Laikos kad vectētiņiem ūsas auga garākas par meitu bizēm un rāceņi bija gardāki par stūķi, kas nopērkams Lidiņā, šaj’ pasaulē ievēlās Gargamīts, kā tāds raudu bērns pa rensteli iekūleņoja globālajā misenē. Bērns augdams īsti nesaprata kas un kā, bet fācis teicās, ka pups garšojis tik pat labi kā slapjā mauriņā pielasītās šļiekas. O, kā!!! Pirmie kūdītāji bija tēvs ar vecopapu, jo vīriem tā grēkošana tā vairāk pie sirds takš iet.
Protams, ir svarīgi iepazīt „savu” ūdenstilpni, bet ar laiku savi „brunči” apnīk, un te nu reiz ir sava iespēja, nenodurot acis, paskatīties apkārt un izmēģināt laimi nesarkstot, t.i., ieskatoties kartē, iedurt ar pirkstu zilajā pleķītī un tik močīt. Aplauzieni daudzi garantēti, bet tai pat laikā var tā nospīdēt, ka nepaspēsi ne nošķaudīties, kad lietas sāks notikties kā šeit dažiem, putna pienā peldoties, ir gadījies.
Šo veltu Tiem, kuriem ziema nav tas labākais laiks un kuri ilgojās pēc vilnīšiem un vaļējo ūdeņu, vasaras nakts smaržas (arī daļēji Es tāds esmu). Tas notika pagājušo gad un tā bija labākā cope aizgājušajā 2011. Protams kaut, kas pastiepts garāks un sver vairāk, pusgadam paejot, bet tā patās ir patīkamas atmiņas un liela daļa, varu zvērēt pie zivju dieviem, ir taisnība un tikai tāda. Dažas dienās pirms līgo vakara ar sievastēvu (turp.txt. Juris) nolemjam doties teiksmainajā ezerā uz nakts copi.
«« Pirmā |
« Iepriekšējā |
4.lapa |
Nākošā »
