Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
otinjsh | 30.decembris 2013, 00:45 | 9 komentāri | 4136 skatījumi

Neveiksmīgā Makšķernieka Rudenīgās Ziemas Atraugas

Pēdējais gada mēnesis tāds dīvains man padevies. Iersasti tas pārmaiņu laiks, kad ledus sega veidojas un īsti nav kur savus daudzos galiņus samērkt. Šis mūžīgais rudens nedaudz mulsina: Zvīņainām tāds ziemas ritms, bet makšķerniekam gan ne. Tāpēc nākas skatīt ko un kur gūstīt.

Es kā liels vīrs būdams ar izriestu krūti atrādījos savā skrandainajā ziemas uzvalkā urbānajā Daugavā. Pirmais izgājiens bija kā pa cūku bērēm. Ierados, kad diena modās, uz pāris stundiņām gondonus pamērcēt. Spraudu 16ā izmēra fluroauklas galā 5gramīgu svina bumbu ar ofsetnieku un dzeltenu gondonu grabulīti no Daugavpils. Pūš spēcīgs dienvidnieks, bet par laimi mugurā. Pirmie metieni klusē. Paejos tuvāk jūrjai, kur arī klusē. Balansēdams pa piekrastes dižoļiem tuvojos krūmiem. Te dziļums ap 2-3m, un parādās sīkcopes, un tieši pie kājām. Šamie laikam seko un kad kustīgais miera traucētājs taisās pazust, tad jāēd vien ir. Ar laiku izmērs palielinās svītraiņiem un pie jostas piesietais Elvi lielais maisiņš sāk jaukt manas balansēšanas spējas. Vobšem slidini ko un kā gribi spuraiņi jūk prātā. Pēc pāris stundu cīkstiņa paslēpu dižlomu mežrozīšu krūmā un diebju uz auto pēc tačkas, kas par laimi ir paķērusies līdz. Tad ar to pēc lielā maisa ar dižstrīpaiņiem un tad atkal atpakaļ uz auto. Tā ka ap pusdienaslaiku ir sarunāta vstrēča, nākas noziepēties. Vakarā atbrauc Jožiks, palīdz no auto izcelt tačku ar zivīm. Jautā vai esmu bijis Peipī. Mans smīns kur pazūd bārdā. Ar dižlomu padalos, jo redz’ Ezienei dikti garšo zivis, bet pats kungs slinko.

Pirmdienas rītā dzimst Plāns. Jālaiž atkal paraustīt uz turieni pat, bet nekādi agrāk netieku kā tikai ceturdienā. Neesmu jau skops un padalos ar resno no Vaiņodes republikas. Ši tik saka, jā-varbūt-tā un šitā, beigās aizlaižu viens. Pūš štengrs austrenis, no gaisa mērcē mērcētājs un šamie nekādīgi nekožās. Deļ sānu vēja pāreju uz 7gr. Nedaudz palīdz. Dzeltenais grabis šodien negrib strādāt. Rokos un mainu, līdz atsaucas zaļais hameleons no LJ h-hog dzimtas. Par laimi iepriekšējās dienas darbā neesmu slinkojis un esmu cītīgi pētījis pravodkas, kuru apraksti tiek mīlīgi piedāvāti pavisam bez maksas jūtūbē. Pēc atmiņas šo to cenšos atdarināt. Aiziet viena: Iepidžini kur vēlies. Nogrimst. Pauze. Tad sākas sīks, bet agresīvs dribls ar daļēji nospriegotu auklu. Tad pauze, tad pievilciens. Tad visu atkārtoju. Lēnām, bet efektīvi. Svītrainie piesakās pauzē. Man te tāds netikums tikumā. Metu ar labo un tinu arī ar labo. Kreisai tas dročījiens nesanāk tāds kvalitatīvs, nedaudz nevaikls, tāpēc jātirina ar labo. Pēc copes nākas kātu pārmest uz kreiso, lai ar labo varētu pievinčot. Pārlieku rokturi vinčai uz otru pusi, bet sajūtas tādas savādas. Atgriežos pie ierastā un turpinu dīvaini uzvesties ūdensmalā. Copēt ir forši - šoreiz nākas piestrādāt, bet zivtiņa to novērtē un atsaucas. Pēc mirkļa dzirdu aizmugurē kādu kremšķināmies. Pagriežos, a tur stāv divi tādi pat dīkdaiņi kā es. Vai nevarot zivtiņu nopirkt un spiež man rokā latiņu. Es tik atpurinos no tādas naudas un ļauju no ķuļķenes šiem pacienāties. Šie ieraugot milzīgos strīpaiņus velreiz sļepē to latiņu. Es piepūties kā pāvs atsaku velreiz, bet pie zivīm viņi tiek. Otrā dienas puse krietni sūdīgāka. Ko salasu. Pa ceļam vel redzu kā mūsu A.god. eksperts I.D. bezrezultatīvi slidina savus silikonus starp betona stabiem. Met viņš skaisti, tas gan! Nocēlu viņam no degungala vienu 30gramnieku un vālēju mājā. Tur ir ko uzkraukšķināt, gan ko virtenē pie griestiem savērt. Malacis otinj’!

Tad sekoja svētdiena, atkal jācopē. Resnais atteicās, toties Dzenīts atsaucās tādus Minhauzenveidīgos pastāstus padzirdējis. Hujovo mums gāja, sīkos pa dienu salasījām kādus. Lielākajam varbūt divsimt “pudu” beya. Izšķirāmies. Vakara cēlienā aizdevos vēdzelēs uz flegmātisko upi. Izvēlējos gana ērtu vietiņu: zem spožas laternas, ziemelis štengrs sit pirmās ziemas slapjās pārslas sejā, ūdens līdz šekumam, dziļums kaut kāds, tāds nekāds, apakšā zāļu klājiens. Mēs ar nakteņiem izturējām pāris h, tad braucu mājās kost.

Vo, tagad neatceros kad bija nākamā reize, bet tā īpaši neatšķirās, no iepriekšējās. Čupiņa sīku strīpaiņu un tas arī viss. Ā, vienīgā atšķirība bija tā, ka Dzenītim teicu, ka braukšu pa taisno kuncelēs, bet aizdevos mājā kost.

Uzsniga sniegs, lāpsta ar’ atradās, kur ledus parādījās. Malienas jēzuliņi jau pirmās zvīņainās radības savaņģojuši. Sniegs nokusa, bet man darbā eglīte. No frontes regulāri pienāk ziņas, ka ķeroties tumsas valdnieces un tumsas galdnieki.

Atkal dzimst plāns. Braukšu es tur kur pavasaros plakanos tvarstīju, pie laktiņas. Pirms tam aizdodos nakteņos, tad uz eglīti, kas izbeidzās nepiedodami agri, no rīta. Tad sarosos un ar krēslu esmu galā. Visa paliena balta, ņeužeļi applūdusi. Nē! Bija applūdusi, tagad tā rotājas plānās ledus ķitelī, kas jauki lūzt uz katra spertā soļa. Pie upes nākas krietni pastampāt, lai vienveidīgo klājienu pārvēsrstu patīkamās lauskās. Labi, ka upe viļņojās, jo kaut kur jau tie tārpi ir takš jāpeldina, nevis jāslidina. Vienu bunti lidinu pie kantes, otru piekrastē, kustoņi it kā lienot tur baroties. Kantene klusē, piekrastene pa laikam uzgrabina. Kaut kādi sīkie noklabina tārpiem galus. Te vērīgāk ieskatoties, bet zvaniņam nezvanot, kustās kantene ar pieaugošu intensitāti. Kad liekas ka jāpiecērt, dodu iekšā un pēc neliela vilkšanas prieka atrādās balti un plati puņķainā sāna. Šis iekārojis ~ 3 nakteņus uzvērtus uz ~2ā numura āķa. Lieliski! Tad sākās & turpinājās kaut kāds murgs. Miegs nāk, pa laikam ledus, kas uzkāries uz piekrastes niedrēm, birst ar bradājošu troksni. Liekas, ka esmu mežacūku, stirnu, stalto, alņu, bebru, ūdru, lūšu, āpšu, zebiekstu un vietējo žūpu ielenkts. Telefona spaidīšana ar neko labu nevieš. Bet te, pēc 3h murga iekladzinās pie kantenes spicītes pielipinātā klukste. Tad žvadzina vel un vel. Galā pirmais plānveidīgais kurkulēna radinieks. Ierijis līdz mielēm. Kožu un bučojos, tad velreiz kožu un amnestija. Pēc pārlādēšanas kladzināšana turpinās un tāds pat dīvainis galā. Braucu mājā. Šoreiz gulēt, ja pareizi atceros.

Pēc nedēļas jālaiž atkal, tikai kā par neražu, atkal eglīte, šoreiz cita, bet sanāk doties gulēt, kamēr gailis nodziedājis pa 3im lāgiem. Aģīša tirgus pa dienu pasviež pāris reņģes un tie paš’ iepalikušie tārpēni dodas ar mani atkārtotā ekskursijā. Šoreiz bremze nenospiežas pie laktiņas, bet dodos Mītavai nedaudz tuvāki, kur upes krasti pielieti ar laternām, kuras augstu gaisā paceltas tur skarbie pēc ziemeļu rudens dvakojošie vīri. Ko atrodu, pie krasta daudz zacepi, kante ar patālu un gana stāva, bet iztikt var. Uz abām copenēm spraužu to zivi, kam galvā ietupinu pa tārpam. Nekādi eksperimenti. Pa vienam katrai maņai. O, vel gaišs, pagājušas labi ja 5 minūtes bet kāds jau tirinās. Blje, tāds pats kurkuls kā pirms nedēļas. Satumst pamale. Pretim nobāzējas runīgs vīru pāris. Visu daru, kā lasīju internetā. Pievelku, patirinu, mainu sastāvu un pozīcijas – nekas nelīdz. Cops nav. Klausos pārīša dialogā, vai, pareizāk sakot, monologā, spaidu telefona pogas, pumpējos un nenormāli daudz pīpēju. Te it kā kaut kas iezvanās. Nē, izlikās. Bet pogājot kopā štrumentus copenes galā tirinās vismazākais dzīvē sastaptais kurkuļveidīgais. Abas šoreiz ierijušas nekādi. Arī āķi pie manis palika. Pa dubļaino ceļu ripinu uz māju pusi. Vel pagūstu piestāt benzīntankā. Nopērku pivcīti. Kaķiem tiek reņģe, es mājā kožu.

Visu pēcsaulgriežu nedēļu cītīgi gatavojos galvenajam iznācienam. Velaizvien pienāk ziņas, ka kodiens ir. Pētu karti, tādu un pēc tam savādāku. Iepērku salaku, reņģes nebij’. Vel savaņģoju saujiņu ar apmaldījušamies naktenikiem un ar sajūtu, ka nu tik būs, aizdodos gulēt. Daugavklānos nenoķēru nevienu copi. Aprāvu visu tur, kur neplānoju ko noraut un nenorāvu neko, kur biju. Toties iekāpu suņa sūdā. Kājas skaloju Loču kanālā, pa telefonu pļāpāju ar Dzenīti un nonākam pie secinājuma, ka kaka arī ir ciešams rezultāts. Turpmāk caur picēriju laižu aizJelgavā ļurbās lūkoties. Pie Staļģenes tilta man nepatīk – straujš, sekls un zāļains. Atrodu vietiņu tuvāk Garozai. Dziļums nekāds dižais, bet grunte liekas piemērota. Līdz ar krēslu uzzīmējas arī citi mednieki, kas velvairāk vieš manas cerības. Toties pēc 5h nīkšanas tās palēnām izplēn. Vel Dzenīts pabojā omu ar ziņu, ka Lielupē pie K-tilta esot pievakarē izcēlis kautkādu trijnieci. Nu neiet man ar viņām. Vai nu vietas ne tās, vai ēsmas ne tās, vai rīki kreisie, vai neīstie vēji pūš, vai makšķernieks ir riktīgs lodāmurs???? Laižu mājās……, jā, pareizi – kost!!

Te nu gandrīz varētu pielikt treknu punktu, bet Dzenīš-niece, man jauc prātu, un nākas mājā izlikt ziņojumu pie dēļa, ka svētdienu pa dienu tomēr nebūs mā’. No rīta laidīs pie ļubovņicas, vakarā ar čomiem uz krogu. Vīrs – Vārds! Sestdien noguļu zvanu modinātāju, gandrīz kavējam dārziņu. Vilcienā piesienas sludinātājs (laikam pēc tabakas nežēlīgi odu), atšuju, viņš notinās manāmi sadusmots. Svētdien, kad jāpošas uz copi, tik pamostos. Atkal nedzirdēju modinātāju. Kad upes vidū kabatu satricina telefona zvans par to ka misene šodien netika izvesta, un Kaulainā Koka Zirga gadu būs jāsagaida ar atkritumu pārpalikumu, viss kļūst skaidrs. Jau gribās piekosties. Bet tagad par pašu copi. Uzreiz bez jebkādas intrigas – zivi šodien noķēru. Plānu ko un kā jau biju izštukojis no rīta sēžot uz poda. Tikai tas ļīveņs. Ak jā, biju flegmatiskajā upē pie K-tilta. Iesākumā laidu lietā airus un velci. Laidu pa kreiso krastu, turēdamies ~ 6-7m dziļumā. Vienā rokā saplēsts zābaks, otrā smirdīgs auts, tpu…., uz vienas copenes lielā pagale, kuru izmakarēju šoruden turpat netālu, uz otra pagarš tireklītis-papagailis. Ticis līdz salas sēklim, ņemu rokā beibībasteru un apstrādāju 2-3m amreikāņu kalniņiem radniecīgo grunts reljefu. Ne piesitiena. Tad apčūpstinu ar mazajiem gondoniem to paš’ perifērij’. Tieku atalgots ar vienu belzienu, bet neuzsēžas. Lieki laiku netērēju un vālēju uz savu asarvietiņ’, kur pirms mēneša vel šamie ko mēdza uzkost. Nekā. Atpakaļ guļos airos un pa sēkli virzos tilta virzienā. Vienā rokā saplēsts z.., tpu. Nu vobšem, kāda starpība, tāpat ne piesitiena. Nostājos sēkļa sākumā un uz lēnu minigumivēzī piesakās četrsimtnieks, tad vel pāris copes, bet tie nokratās. Vispār pravodka makten lēna, ar garām pauzēm. Vienas laikā mierīgi novelku pa cīgai. Tātad 20 pravodkas un paciņa cauri. Pamainot vietu tieku pie vel viena, bet nedaudz mazāka asarzeļļa. Tie kas uzsēdās normāli iedeva kātā. Kas nomuka, sūca gondonu lēnām un ar lielu baudu, nu riktīgi kā erotiskajās filmās. Lietus un vējš pierimis un nolemju aizlaist paskatīt vienu kanti no 7-5m, kur no rīta zīmējās zivis biezā slānī, bet tur tagad tukš. Uz maniem centieniem nodibināt jebkādu kotaktu atsaucību neguvu, toties pa gabalu skatījos kā milzu plakanie vannojās. Burvīgi! Až sagribējās krastā tā forši ar fīderīti, līdz acīm nomālējies barībā un ik pa laikam nobliežot kādu odu mātīti. Gan jau! Mainu artilēriju uz rīta tandēmu un pa to pašu artēriju pret vēju, straumi un lietu vālēju tilta virzienā. Iesākumā saskrienos ar kurlmēmajiem. Šiem laivā 2 zaļās. Abas ap 5kg. Tad saskrienos ar Dzenīti. Abi tik ļoti salijuši un tik svešādi, ka iesākumā nepazīstam viens otru. Patērzējam un minam katrs savu taciņu tālāk. Pa ceļam mēmo laiva trīsreiz vel piebremzē, tāpēc sanāk šos noķert. Visas reizes šamiem laivā pa zaļajai. Atkoduši šeit laikam kaut ko. Velcēja jau viņi ar ievērīgu ātrumu. Vienubrīd centos pieskaņoties ar roku spēku, nesanāca. Varbūt tur bija tas knifs? Droš’ arī tāpēc. Lab’, pēdējo stundu aizlaidu līdz vienam kanālam virs tilta, kur ūdeni kustina kaut kas baismīgs, tad griezu riņķī un vālēju atpakaļ. Nekādu piedzīvojumu, ja nu vienīgais pa vējam un straumei vieglāk ir desmaizi notiesāt un dūmu uzvilkt. Pie tilta atkan saskrējos ar Dzenīškungu, šim štanga. Man divi asari. Kurš foršāks? Es protams!!!! Uz sauszemes gandrīz šamo pierunāju aizlaist kuncelēs. Varbūt būtu sanācis, ja pastāstītu, ka man līdz ir ķieģelīts, tušonka un ķiploks. Močīju viens. Lietus turpina pidžināt un zivis turpina ignorēt manus tārpus uz pārējos gardumus. Tā es tur nosēdēju kādas stundas 4as, apēdu lielisko bērnības garšu, saliju vel vairāk un ar tiem pat diviem asariem devos mājās. Laikam tie nakts briesmoņi cenšās pašlaik kur viens otram iepatikties!!?? Sacepu svītrainos, pašam nekas gan netika. Milzīgās olšūnas apēda Emīus, miesu Krišuls, es tik taukus no šķīvja nolaizīju.

Ja nu kāds ir ticis ar’ līdz šejienei, tad lai Jums diži patīk brīžiem būt pacietīgiem nesaprašām!

otinjsh

PS To ko daba mumsim atņēma pavasarī, to tagadītēs atdod ar uzviju.

PSS Karot mēteli uz durvīm, gandrīz tās izlauzu no eņģēm. Tāda lūk bija mana pēdējā šī gada cope. Man patika!

PSSS 1.00 LVL = 0.702804 EUR (zašibis, blje)

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.2 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[9] Komentāri | dilst | aug
 
valnaans

Kā parasti - līmenī!

30.12.13 Atbildēt | Ziņot 0
davidsonsd

Apskaužamas literārās dotības-visu cieņu!

30.12.13 Atbildēt | Ziņot 0
jerk
jerk :

Super!

30.12.13 Atbildēt | Ziņot 0
kristsKG

:)

30.12.13 Atbildēt | Ziņot 0
urmaas

Jāsāk laikam šādus rakstus kolekcionēt. Būs mazbērniem ko palasīties :))

30.12.13 Atbildēt | Ziņot 0
kymins

Eleganti :) vnk bauda lasīt :)

03.01.14 Atbildēt | Ziņot 0
kraft

PA skaisto!

Tev arī veiksmīgu jauno gadu un, lai pīckas un spalvas vienmēr ierindā!:)

04.01.14 Atbildēt | Ziņot 0
otinjsh

Čau, Vecīt!

Paldies par laba vēlējumiem. Šodien spalvas beja gaisā un pīckas ar rindiņā stutējās, bet pa gaišo draņķigo dienu tā arī nesajutu nevienu piesitienu.

Laikam jānomaina pričene?!

Ā, klau, kraft! Es tie vien laik domāju par tavu matu ērkuli. Iespējams to esmu skatījis dzīvajā kur gadus 4us atpakan pie Lielupes pavasarī starp betona stabiem pirms Baltās kāpas. Sēdēju, silts. Niekojos ar fīderīti. Pienāk, kungs, nu gluži kā tu un jautā kā tad i'. Es saku nikuja, kā tikai skaista karūsa. Tu vai tev līdzīgais aizslāj starp krūmāju un niedrēm sajūsminādamies par karūsu: "Ha, karūsa! Nja, karūsa. Ha....." Nu kaut kā tā. Bet iespējams ka tas nebija tavs matu ērkulis tur un tad, kas to lai zin'.

o.

04.01.14 Atbildēt | Ziņot 0
gintsgg

Eh ku labs .

28.01.14 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager