2022

Trofeja Aizvakar man līdaka atņēma mānekli, tādēļ šodien biju kaujinieciski noskaņots sadot zaļsvārcēm pa žopku! :D Iebraucu pirms saullēkta un jau vienā no pirmajiem metieniem līdz laivai atnāca līdaka, bet uzmeta mutuli un prom bija. Man pielavījās doma, ka kārtējā sarežģītā cope klāt, kad pasīvās zivteles tikai lūkojas uz mānekli, bet ēst negrib. Turpinājumā manas aizdomas sāka apstiprināties - dažas smalkas copītes un nevienas zivs laivā. Nolēmu kardināli mainīt dislokāciju un copēt vietās, kur to daru ļoti reti. Laikam zivju dievam šis Oskara drosmīgais gājiens nāca pie sirds :)) Stāvu laivā, blisinos riņķī un kamēr dīdos, aukla nedaudz atslābinās. Sāku to ietīt, bet kaut kas neļauj, nolemju drošs paliek nedrošs nedaudz piecirst un tavu brīnumu, otrā galā kaut kas brangs sakustas un mēģina man izraut spiningu no rokām. Pēc brīža to tomēr pievelku pie laivas, bet kā jau tas parasti notiek ar lielām līdakām un vieglo kātiņu, bremze kauc, bet gudrā un dzīves izskolotā ome mauc pa taisno zem laivas. Es kā Pitercovs spiningu ūdenī un skraidu no viena laivas gala uz otru, lai aukla neaizķertos aiz korpusa. Šādi līdaka vairākas reizes peldēja laivai apakšā un tad vēl mēģināja iemukt pudurā. Visas šīs jezgas laikā gandrīz noslīcināju uztveramo, bet pēc mirkļa torpēda tomēr padevās. Paspēju iesvīst, bet prieka pilnas bikses un smaids pa visu ezeru :D Izrādījās, ka nesen iegādātais vieglais kātiņš ir veiksmīgs, jo praktiski mēneša laikā šī jau ir otrā līdaka virs metra, noķerta ar šīs stibas palīdzību. Turpinājumā laiku pa laikam līdakas mani priecēja, kaut gan copes nevar nosaukt par kārām. Joprojām zivis pārsvarā mānekli pietur, bet, neskatoties uz to, lēnā garā norma tika salasīta. Rezultātā šodien tiku pie 5 smukām zivtelēm (55, 60, 64, 68, 104 cm 7 kg). Viena mazā atbrauca vakariņās, pārējās peld tālāk. Visiem foršu dieniņu, tiekamies pie dabas! ;)