Zobainās.

Bilde tāda neveikla. Nu nekas, vismaz linčotāji pakārt nevarēs. Un ar ko viss sākās. Viss sākās ar asaru medībām Babītes ezerā. Ārā -15 un viegls vējiņš. Urbis 110 mm, asaris jāmeklē un jāsildās urbjot. Trešajā caurumā jau smuka cope un smuka zivs, bet tā aizlaižas lapās. Vismaz iedot kārtīgu motivāciju darboties. Tieku pie trim asarēniem, kurus ielaižu spainītī. Dodos uz vietiņu, kur pirms dažām dienām tiku pie sava lielākā babes asara, netālu no krasta, seklumiņš tur labi ja pusmetrs. Saurbjos krustu šķērsu , visur pārsvarā zāle apakšā. Asaris necopē. Jāuzliek vismaz uz dzīvo, jāpakustas, jāpadarbojas, jāsasildas. Varbūt kāds uz vakariņām pieteiksies. Ārā riktīga ziema, labi, ka siltas brokastis līdzi. Tā nu copējot paceļu acis uz karodziņu, un tirkš…uzsit un paceļas, un klusums. Pieeju paskatos kas un kā-nekā. Tikai uzsita. Ielaižu atpakaļ. Nu laiks, arī man uzēst. Kožu tostermaizē un atkal tirkš…šoreiz kaut kas kustina, pieeju, jā, aukliņa kustas un uztirkšķ. Jāpiecērt, nav ko marinēt. Ir. Nu i labi, mēra zivs, nekur tālu viņa nav,bet jūtu , ka nav tik viegli caurumā dabūt. Lūkojos iekšā, caur vižņiem liekas , nevar saprast, bet iekšā nelien. Novelku cimdu, patīru ledu, skatos āķis lūpu kaktiņā un smukums liels. Klasiskā izvilkšana neies krastā, tas pat nav iespējams. Tākā uz līdaku baigo akcentu nelieku, kā būs tā būs, vienmēr var viņas atlaist, ja pareizie instrumenti un maigas rokas. Neko darīt. Jābāž roka āliņģī. Jāmēģina satvert aiz purniņa vai žaunas vai acīm un tad jāiebīda caurumā. Reāli nereāli. Ar kādu trešo, ceturto reizi, atlaižot un pievelkot izdodas zem zoda pie G punkta iebāzt pirkstņu, tagad tik jāpaceļ. Un ir ar. Deguntiņš ārā. Velku, velku un atkal velku, ar vien lielāku un garāku izstiepju, līdz beidzot metrs uz ledussniega guļ. Nesaprotu kas un kā, ko darīt. Atpakaļ jau neiebāzīs, tas būtu smieklīgi. Pirkstiņš tomēr viens kā pie asins analīzēm durts, smuki tek, bet nieki vien. Nu tad ātri pāris bildes un balle beigta. Kaut gan zemapziņā vienmēr gribējies vienu zivi izvilkt dēla augumā. Nu tagad miers mājā. Un sanāks gan sev, gan radu gabalam pa gabalam. Un zivs galva vasarā saulē lūkosies un gaidīs pirmo lakas kārtu, atgādinot par kādreiz piedzīvoto, sajusto, izgaršoto un copmanim tik sev zināmo impulsu, adrenalīnu, par veiksmīgām dienām meklējot copi kaut kur, kaut kad.