JerkBait

Trofeja Nu ko kārtējā nedēļas nogale aizvadīta un katram savs piedzīvojums ierakstīts „notikumu kladē”, lūk padalīšos ar savu piedzīvojumu. Rīta cēliens 6:00 un standarta procedūra, skats pa logu, ko laika vecis sarūpējis. Pirmais indikators - skats debesīs - zvaigznes nav redzamas - ļoti labi, tad skats vienmēr tiek vērsts uz otro indikatoru, uz piemājas ļumīgo laternu, kas man vienmēr pasaka, vēja stiprumu! Šorīt tā stāv samērā rāmi, bet izstarotos gaismas starus absorbē biezais miglas deķis! Kamēr kafijas krūze burbuļo, kontrolzvans kolēģim, vai modinātājs nošancējis un vai nav radušās attieksmes problēmas, bet viss štokos un kofeīna devu uzņēmis, nesos šim pakaļ! Pa ceļam uz ūdenskrātuvi, atstāstu savu pēdējo šīs vietas rezultatīvo copi un, ka 5niece tur tok peld ;) Abi jau domās ar vienu kāju esam laivā, kad pēkšņi pamatīgas 2-3gadus vecas cūkas iznesas man bloķēt ceļu! Pat Mika Hakkinens būtu lepns, ja šim dēls būtu tik veikls stūrmanis kā es :D Pirmais kabans dabūja pa muti nelielu belzienu, un tā viņam arī vajag, bet ar to visa spriedze nebeidzas, mašīnai priekšējie riteņi raujot atpakaļ uz šoseju bij palikuši uz asfalta seguma, bet pakaļējie uz brauktuves zemes daļu un seko neizbēgam sānslīde, kājās pašas taisnas izstiepās un tikai roku veiklība nespaidot pedāļus, ļāva veiksmīgi savaldīt spēka ratu! Cope no galvas šajā brīdī vienīgo reizi bija izkritusi un palikusi otrajā plānā, taču miegainais rīts nu jau strāvoja emocijās. Abi pārspriežam cik faktoriem bij jāsakrīt, lai mēs sekundi sekundē satiktos ar negaidītajiem četrkājainajiem dabas bērniem, bet kā daba lēma tā tam būt!  Ieraugot ūdeni esam atkal copē un rallija seriāls beidzies ar laimīgām beigām! Šoreiz bez motorīša esam ieradušies un airiem ūdeni šķeļot, ar rokām diriģēju virzienu! Es uz džērku, kolēģis - izteikts forel_mans - uz voblerīšiem/ roterīšiem! Esam kādu stundu, jau copējuši un tikai, tad piesakās pirmais mērs, pēc brīža vēl viens un ir skaidrs, ka jāveic maksimāli tāli metieni pa vējam. Abi nobrīnījāmies, ka tik stiprā vējā migla ne par ko nevēlas atkāpties un neļauj saulei izspiesties cauri! Esmu uzķēris mānekli un nepaiet ilgs laiks, ka nākamā līdaka izlemj kampt! Uh......!!! kas par rāvienu norādu kolēģim, 2 brangi mutuļi tālumā redzami un auklai ejot sāņus velku klāt intrigas kamolu, norādot, ka būs laba! Aukla nostiepusies, kāts ripā un vis kustība apstājas...:”Hmm..., kas tad nu!?!” Jūtu, ka rokā kkas raustas, bet pavilkt nevaru. 5-10 sek. Nekas nenotiek, ko darīt?? „Laikam zaceps, jāteš klāt” un pēkšņi aukla paliek slābana! „Bāāāc nokoda?!?!” un nu jau pavisam cits intrigas kamols galvu lauza! Velkot jūtu, ka māneklis nav galā un redzot pavadu ar atvērtu karabīni viss paliek skaidrs, izņemot, karabīnes attaisīšanās iemesli?!? Ar cemmi par aizgājušo rezultatīvo mānekli un skaisto zivi, rokos atpakaļ kastē alternatīvas meklējumos! Karabīni momentā nomainu – nebūs nekāds „1x gadījās” pasākums. Daži zemmēri sakacināti un laiks pusdienām! Nosēžamies zem branga ozola un funktierējam, ko varētu izmainīt, lai cope uzlabotos! Gatim nosaku: „Eh, kas par bildi būtu, te ozolā 9nieci iekarināt :D!” Ar teoriju un fantāziju tekstiem esam apmainījušies un esam atpakaļ laivā! Džērka māneklis paliek zacepā un ļauju kolēģim apmētāt cerīgās vietas pirms braucam pēc zacepa, bet nekā! Paceļam enkuru un pamazām piedreifojām pie čakārņa, kur ieķeries mans spilgti dzeltenais oranžu vēderu krāsām ietērptais Busters! Kasetē aukla ierakusies no jaudīgajiem zacepa rāvieniem un veicu spēcīgu metienu pa vējam, lai iztītu maksimāli daudz auklas. Nemaz nepievērsu skatienu, kur māneklis nosēžas un saku kolēģim, ka vajadzētu paprovēt seklākā vietā un visu manu doma apraujas ar belzienu pa kātu! „Bāc, kas pa tesienu!!! Ieraugu tikai blakus mānekļa nosēšanās punktam branga mutuļa riņķus un vairs nekā!” Apstulbis no negaidītas copes nemaz nepamanu, ka ļoti ilgi ietinu lieko auklu! Prātā jau norakstīju, uz savu nevīžību, skaisto copi, bet izrādās lieka aukla nav nemaz lieka un virzas pat uz sāniem! „Opā!!!” Atkārtots cirtiens un atsitas mana roka pret negaidīto kampēju! Par cik enkurs nebija izmests un dreifojām pa vējam pretīm kampiena vietai, tad kurš kuru vilka ir labs jautājums?!?! Zivs ne par ko neceļas virs ūdens un neļauj mums saprast ar ko ir īsti darīšana un nekāds svecīšu vakars ar netiek realizēts! Pa ceļam iestājas atkal mirklis, ka kāts ripā - ietīt nevaru, „bāc ne jau atkal”! Hūū.... kāts tomēr sāk atkal pumpēt un jūtu kustību! Beidzot pie laivas pievilkta un vēl ne reizi neatrādījusies padudina zem pūšļa grīdas tumša torpēda! Pamazām paceļas zemūdene un parāda savu zeltaino vēderu! „O johaidī, kas pa zaļsvārci!!!” Pamanu, ka pavada tikai rēgojas no mutes un 15cm māneklis ar abiem āķiem ir mutē norīts! Spītīgi turas pretīm, tad zem laivas, tad kā pienāk augstāk tā spēriens un slīdeni izrauj 3-4metri, tā vairākas reizes un beidzot sagura zivtiņa. Pievelku pie sava pūšļa aizmugures, kur motoru stiprina un cenšos paņem aiz skausta, bet nesekmīgi, jo mana plaukstas izmērs nav Aigaigara parametriem, kura tiek bieži uzsvērta kā pamatīga! ;) Zivs sajūtot manu pieskārienu, piešļāc pilnu muti ar ūdeni un zem laivas apakšā. Nākošais mēģinājums, tiek prātots ņemt aiz žaunas vāka, bet zinot ka māneklis ar āķiem kkur tur pat vien ir, rada bažas un tomēr, prātīgi pirkstus slidinot ir satverta mana pagaidām lielākā zivs! 7,100gr skaistule ir laivā. Abi ar kolēģi esam copes hipnozē un nemaz nemanām, ka esam jau atdūrušies uzplūduma galā. Māneklis dziļi rīklē, viens žaunas loks, pamatīgi cietis, teju ir pārrauts, un stipri asiņo, otrs āķis vaiga sadaļā ieķēries ne par ko nenāk ārā. Abiem ar Gati mums nav problēmu ar zivju atlaišanu un ilgi prātojām ko darīt, lai kā Jums visiem gribētos man ieknābt par neatlaišanu, šo zivi nolēmām paturēt, jo traumas mums abiem likās pārāk nopietnas, lai zivs bez mocībām dzīvotu tālāk. Ko lai saka, bagātīgs būs Mārtiņdienas galds un lepni varēšu stāstīt šo piedzīvojumu, paceļot glāzīti par godu šai zivtiņai – Prozīt* - paldies tev zaļsvārcīt un ne asakas Jums visiem vēlot! ;)