Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
tonis | 17.decembris 2014, 22:44 | 2 komentāri | 1762 skatījumi

Iz vēstures Nr.9

Bij mums klasē tāds garais Mārtiņš,vai spicais Mārča ,kā mēs viņu iesaucām.Spicais ne tāpēc, ka raksturā tāds,bet gan spicā degungala dēļ...:)

Nākamajā vasarā Mārča man noslēpumu atklāja,pie Allažiem,Tumšupē viņam kādi radi dzīvojot un tajā upē nu makten daudz vēžu mitinoties...Vēži,tā ir nezināma un interesanta štelle,nodomāju,noteikti vajadzētu pārbaudīt...Jau pēc neilga laika,vēžķērāju ekspedīcijas dalībnieki bij noorganizēti,visi pārbaudīti un ņipri puiķi...Spicais Mārča gan beidzamā brīdī 'luni'nolaida,laikam vecāki atrunāja...Nu ne ko,noskaidrojām uz kuru pusi un ar kādu busu jābrauc un gatavojāmies izbraucienam..Rudais Janka apņēmās krītiņus sataisīt,esot kaut kur redzējis ,vai lasījis kādiem tiem jābūt....Domāts ,-darīts! Pēc dažām dienām visas pekeles sagatavotas,sviestmaizes sataisītas,arī kādz aliņš lustei iegādāts .Jāatzīst, diezgan agri nosmeķot to sākām,laikam tad 14 vai 15 gadi tad toreiz bij...Nu bet aliņš ,ja bij svaigs, bij putojošs un dabīgi labs,ne tāds kā tagadiņ,pēc 3-4 dienām pēc izvešanas no brūža , jau sāka nedaudz ieskābt....'Sencīts'-33 kapeiķus tad maksāja,un vēl tukšo pudeli par 12,nedaudz vēlāk jau par 20 kapeiķiem nodot varēja...:)

Tad lūk,sagaidam autoostā Allažu autobusu un ripinam pa putekļaino ceļu uz nezināmo pusi.Kaut kur pirms Allažiem veikals un ferma esot,tur tad arī ārā jākāpjot,tā Mārča mūs pavadot teica...Laimīgi pie noteiktās fermas ārā izkāpuši,sākam prātot kur tad tā Tumšupe ir?Apkārt pļavas,bet aiz tām līkumoti krūmi vijas ,tur tad laikam ir tā upe,tā nosprieduši slājam uz to pusi...Pie krūmiem nonākuši, redzam diezgan seklu un stauju upīti.

Ko, un šet tad tie vēži čupām mitinās? Neticīgi pārmetu acis pār tuvējo apkārtni...Neko darīt,jālūkā kāda piemērotāka apmetnes vieta un jāsāk lūkoties...Drīz vien ir noskatīts kāds dziļāks līča atvariņš,krastā sagatavota ugunskura vieta,peķeles izkrāmētas un varam sākt gatavoties taj vēžošanai...Kaut kur bijām lasījuši,ka vēžus uz vardēm jāķerot,pie kam āda pār acīm obligāti jāpārmaucot...Nu ko, līdz tumsiņai vēl laiks,einam ķert tās vardes.Bet laikam ju nebij vēl tas īstais varžu laiks sācies,diezgan pasauss arī bija...Dažas vardes tomēr ēnainajos krūmos saķeram,paliek vien tāds nieks ,kā ādu pāri tām acīm pārmaukt pāri...Kurš to darīs un kā?...

Un šet mēs pārliecinājāmies,ka nav nevajadzīgu, vai maznozīmīgu draugu...Rudais Janka,kas zivi lāgā agrāk noķert neprata,šajā procedūrā izrādījās neparspējams un aukstasinīgs meistars...Bez iepriekšējas 'anestēzijas' ,drīz vien tām vardītēm tas skalps bij pār acīm naski pārvilkts...:) Nu ko ,sienam tos kailos varžu liemeņus galā pie aukliņas,ko rudais Janka virs krītiņiem bij piesējis ,un laižam taj atvarā iekšā...Bet dzidrajā ūdenī redzam,ka tas vardulēns staumītē kaut kā pa virsu tam krītiņam plivinās...Kaut bez pieredzes,bet tomēr saprotam, ka tā nebij laba doma to vardi striķī peldināt,jo kā gan tas maktenais vēzis viņu tur ķerstīs?Velkam krītiņus ārā un nedaudz paštukojot,izdomājam ar, kā to vēža miesu mierā noturēt.Sameklējām drāšu gabaliņu un piedrātējām to taisni ķeseles linumam pa vidu. Tā nu pirmie krītiņi bij veiksmīgi upē ielaisti,bet vardes jau izbeigušās...Te nu mums prātā ienāca ģeniāla doma,a kāpēc tikai varžu gaļa šamiem smeķo? A kas mūsu medniekdesiņām vainas?Domāts -darīts,un pēc neilga brīža jau visi pārējie krītiņi bij aprīkoti ar medniekdesiņu gabaliņiem un līgani ielaisti krūmainajā upes līkumā...Ugunskuram malka savākta,pirmais aliņš iemalkots,saule jau pie apvāršņa malas nolaidusies,jāiet tak beidzot tos tos krītiņus pabaudīt....Pirmais tukš,otrais tukš,trešais arī tukš!Jā, nodomāju,nu tas spicais Mārča man norausies,laikam batonus ausīs saspraudis man būs...:) Līdz ko tā nodomāju,stiepjos pēc nākamā krītiņa ,kas tā tālāk zem krūmiem iegremdēts.Velku to ārā un redzu, ka linuma dibenā kaut kādi tarakāni kustas! Izvelku krastā un,...-JĀĀ ,ir,ir vēži šajā upītē!!!...

Tā jau pirmajā apgaitā mums trāpījās kādi pieci skaisti vēži...Prieki bij lieli,tika korķēts aliņš vaļā un jautrība sita augstu vilni...:) Ar tumsas iestāšanos sēdāmies pie dzirksteļojošā ugunskura,raudzījāmies un sildījāmies tā dzīvinošajās liesmās un gaidījām kārtējos satraucošos mirkļus ,vai būs vēl?...Un bija ar ,līdz ar tumsas iestāšanos krītiņus baudījām apmēram ik pa pus stundai,un katreiz gandrīz katrā bija pa vairākiem skaistiem platspīļu vēžiem...Pie kam, uz mednieku desiņām bij vairāk nekā uz noslaktētajām vardītēm!Tā mēs pacilātā un romantiskā noskaņojumā pie ugunskura nosēdējām līdz pašai rīta gaismiņai-,i vēžus katliņā ar dillēm uzvārījām,i alutiņu pļāpādami pasūcām,i bezgalīgi zvaigžņotajās debesīs sapņaini izlūkojāmies....Ehh,jauki gan bija...

Nākošajā rītā skatamies, -mūsu ūdenī iemērktā ķesele ar vēžiem jau gandrīz pusē ,bet gribas tak vēl...Krītiņos šamie vairs līst negrib,kādu laiku metam mieru,kaut kā pasnaužam un pirms pusdienas brienam upē iekšā lūkoties ,kur tad šamie pazuduši.Pēc nostātiem dzirdējām ,ka šamie alās un zem akmeņiem dzīvojoties... Nezināmās alās roku bāzt īsti negribējās,tadēļ cilājam seklos zemūdens akmeņus...Un bija ar,kā pacel akmeni,kāds jau apakšā draudīgi ūsas un spīles kustina,gatavs ar tām sāpīgi kniebt...Ja no priekšas tam mēģinājām klāt tikt,ātri atmuguriski projām bija,duļķe tik vien ūdenī palika.Tādēļ piešāvāmies ,ka tie ir biku jāapmāna,priekšā tik pa gabalu uzmanība jānovērš,bet tajā pat laikā ar otru roku no aisbugures aiz 'padusēm'veikli jāsatver...Tā mēs arī pa dienu daudz saķērām .Pēcpusdienā saskaitījām,kaut kur ap 260 gabaliem bija....Tā tika pavadīta mana pirmā vēžošanas reize,visi ļoti apmierināti bijām.Vakarā pārbraukuši mājās, mūsu guvums tika godīgi sadalīts un katliņos novārīts,un kā tad gulēt gribējās...:)

Bet nākošajā dienā kārtīgi izgulējušies,atkal ar draugiem tikāmies,sarunājām uz kīno aiziet un vēžīšus palobīt...Kinoteijāterī 'Komjaunietis' ,kas pašā centrā atradās,par 30 kapeiķiem paņēmām beidzamajā rindā biļetes uz kādu fraņču kinokomēdiju, un kā patreiz kinoteātros puikas 'papkornu',mēs tad vēžu spīles lobījām,smējāmies un varen labi jutāmies...

Un Jums kādreiz to izbaudīt novēlu! :)

P.S.-par nožēlu,nākamajā gadā no spicā Mārčas uzzinājām,ka Tumšupē kāds traktorists esot amonjaka mucu pie fermas izskalojis...Protams visai dzīvajai radībai bij vēderi gaisā...

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.8 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[2] Komentāri | dilst | aug
 
urmaas

Njāāāā. Metrapoles švītiņiem nekas cits neatlika kā braukt ārpus pilsētas, lai bairīti iesūktu. :))

Pastāsts foršs. :)

Bij gan toreiz laiki - telti varēji sliet gandrīz jebkur. Protams sējumus, dārzus uc apstādijumus likām mierā. Bij gana vietas ari gar ezeriem un upēm. :)

17.12.14 Atbildēt | Ziņot 0
erix7u@inbox.lv

Labs stāstiņš!!! Un pat nav svarīgi cik patiess, cik nē! Rakstiet Cienītais vēl! Obligāti lasīšu! Paldies! :)

09.03.15 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager