Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
emilio9 | 29.jūnijs 2009, 18:05 | 8 komentāri | 10783 skatījumi

Apraksti par dažām zivīm !

Asaris – tā ir mūsu valstī pati izplatītākā zivju suga, un pie tam tā ir arī Somijas nacionālā zivs! Tā ir sastopama visā valstī, izņemot pašas krāčainākās upes. Barība šai zivij ir visdažādākā. Jaunuļi pārsvarā pārtiek no dafnijām un airkājiem. Pēc perioda, kad asaris pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem, tas pāriet uz barošanos ar citām zivīm. Zivis sastāda galveno daļu no barības tikai tiem asariem, kuri ir 25 – 30 cm garumā. Asari nārsto maijā, kad ūdens ir uzsilis jau līdz 6 – 8 ° С. Asarus var ķert ar makšķeri, ar ziemas mormiškām, kā arī dažādiem slazdu veidiem. Asari labi ķeras jebkurā laikā, un tos drīkst un var ķert visu cauru gadu. Pats ieteicamākais laiks asaru ķeršanai – tas ir no februāra līdz maijam, bet, ķeršanai ar makšķeri – tas ir no jūnija līdz augustam. Visbiežāk tiek noķerti asari ar svaru līdz 0,5 kg, bet ir sastopami arī eksemplāri, kuri sver arī vairāk kā 1 kilogramu. Pats lielākais asaris, kurš ir noķerts Somijas ūdeņos, ir svēris veselus 3,6 kilogramus.

Hariusam ir nepieciešams auksts ūdens, turklāt kurš būtu bagāts ar skābekli, un tāpēc sastapt šo zivi ir iespējams tikai tekošos ūdeņos, ezeros un jūrās. Lapzemē – hariuss (alata) ir plaši izplatīta zivs, iespaidīgas populācijas ir sastopamas arī Somijas centrālajā un austrumu daļā, piemēram, Puruvesi ezerā. Hariuss (alata) pārsvarā barojas ar ūdens bezmugurkaulniekiem, piemēram, ar strautenēm, viendienītēm, moluskiem un vēžveidīgajiem. Hariuss (alata) tāpat var baroties ar nelielām zivtiņām. Šīs zivis nārsto maijā un jūnijā, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi aptuveni 5°С. Hariusu pārsvarā ķer ar parasto mušiņmakšķeri, un par ēsmu var tikt izmantota sausā mušiņa. Visbiežāk hariusu izdodas noķert vasarā un rudenī. Vairums no noķertajiem eksemplāriem sver mazāk par 1 kilogramu. Pats lielākais hariuss (alata), kurš ir noķerts Somijas ūdenskrātuvēs, svēra 6,7 kilogramus.

Līdaka - līdztekus asarim – tā ir pati izplatītākā zivju suga Somijas iekšējās ūdenskrātuvēs, kā arī Baltijas jūras piekrastes ūdeņos un salu arhipelāgos. Attiecībā uz ūdens kvalitāti šī zivju suga nav īpaši prasīga, bet ūdensaugiem un to daudzveidībai līdakas dzīvē ir īpaši svarīga nozīme. Līdaka – tā ir samērā nometnieku tipa dzīves veida zivs. Līdakas - tās ir ļoti plēsīgas zivis, un tās sāk ēst citas zivis, tikko ir sasniegušas 4 – 5 centimetru garumu. Līdakas nārsto aprīlī un maijā, tūlīt pēc tam, kad ir izgājis ledus upēs. Gan profesionāļi, gan tā saucamie svētdienas makšķernieki labprāt cenšas noķert līdakas visdažādākajos veidos. Līdaku ķeršanā galvenokārt pielieto voblerus un vizuļus, bet pietiekamu popularitāti ir iemantojusi arī makšķerēšana ar mušiņmakšķeri. Vairums no noķertajiem eksemplāriem sver aptuveni 1 – 5 kilogramus, bet gadās noķert līdakas, kuru svars ir pat lielāks par 10 kilogramiem. Pati lielākā līdaka, kura ir noķerta Somijas ūdenskrātuvēs, ir svērusi 25,5 kilogramus. Ir vērts piezīmēt, ka gandrīz visas gigantiskās līdakas - tās pārsvarā ir līdaku mātītes. Visbiežāk lielās līdakas trāpās uz āķa pavasaros – aprīlī un maijā, vai arī rudeņos – no augusta līdz oktobrim.

Zandarts dod priekšroku duļķainiem un dziļiem ūdeņiem, un tam nepatīk ļoti mazi ezeriņi. Zandarta vajadzība pēc skābekļa daudzuma ir diezgan liela, un zandartam ir nepieciešams silts ūdens – tāpēc tas praktiski nav sastopams Somijas ziemeļu daļas ūdeņos. Zandartu mazuļi barojas ar dzīvo planktonu, bet pieaudzis zandarts – tas ir izteikts plēsoņa. Uz barošanos ar citām zivīm zandarts pāriet, kad ir sasniedzis 5 – 15 centimetru garumu. Zandarts nārsto maijā un jūnijā. Zandarta ķeršanai parasti izmanto voblerus, vizuļus un trīsuļēsmas. Visbiežāk zandarts patrāpās uz makšķernieka āķa jūnijā un jūlijā. Vairums no noķertajiem eksemplāriem sver 1 – 2 kilogramus. Pats lielākais zandarts, kurš ir ticis noķerts Somijas ūdenskrātuvēs, svēra 16,5 kilogramus.

Lasis – tā ir caurceļotāja zivs, kura dod priekšroku tīram un aukstam ūdenim. Lasis nārsto rudenī – aptuveni oktobra – novembra mēnešos, un šīs zivs nārsta un vairošanās vietas atrodas caurtekošos ūdeņos, bet augšanas un uzbarošanās vietas atrodas jūrās. Ezeru lasis nārsto ezeros, un šo zivju vienīgā populācija Somijas teritorijā ir sastopama vienīgi Vuoksi baseinā. Lašu jaunuļi pārsvarā pārtiek no kukaiņiem un ūdens bezmugurkaulniekiem, bet pieaugušie lašu īpatņi – no zivīm, kukaiņiem un nelieliem vēžveidīgajiem. Lašu makšķerēšanai pārsvarā tiek izmantoti vobleri, vizuļi un sausās mušiņas. Makšķerējot upēs lašus, tie visbiežāk ir noķerami no 15. jūnija līdz 30. oktobrim. Pats piemērotākais laiks lašu ķeršanai ar trollingu ( celiņu – velci ) jūrā – tas ir no jūnija līdz jūlijam, bet ezeros – agrā pavasarī un pašā vasaras sākumā. Vairums no noķertajiem lašu eksemplāriem sver aptuveni 4 – 20 kilogramus, bet ir gadījies noķert lašu īpatņus, kuru svars ir pat lielāks par 20 kilogramiem. Pats lielākais lasis, kurš ir noķerts Somijas ūdenskrātuvēs, ir svēris veselus 43 kilogramus.

Somijas ūdeņos ir sastopami daudzas un dažādas sīgu sugas, kuras tiek apvienotas ar vienu kopīgu zinātnisko nosaukumu – Coregonus lavaretus. Sīgas ir sastopamas visā Somijas valsts teritorijā, galvenokārt upēs un nelielos ezeriņos, bet tomēr tās nav sastopas gluži katrā ezerā. Sīgām patīk auksti, ar skābekli bagāti un piesātināti ūdeņi. Dažādie sīgu veidi arī barojas atšķirīgi : daži ar ūdenskrātuves dibena dūņu zonas iemītniekiem, gan citi sīgu veidi – ar dzīvnieku izcelsmes planktonu. Sīgas nārsto rudenī – septembrī un oktobrī, kad ūdens temperatūra ir pazeminājusies līdz 2 – 5 ° С.
Sīgas vislabāk ir ķert ar tīkliem, bet to var darīt arī ar citiem paņēmieniem – piemēram, ar nelielu vo

Somi mēdz nosaukt visas dažādās un atšķirīgās taimiņu formas vienkārši par "taimiņiem". Atšķirīgās taimiņu formas ir sastopamas visā Somijā, bet nebūt ne visās ūdenskrātuvēs, tāpēc, ka šī zivs dod priekšroku tīriem un caurspīdīgiem ūdeņiem. Atkarībā no sava dzīvesveida, taimiņi var tikt iedalīti trijās galvenajās atšķirīgajās ekoloģiskajās formās. Ir sastopama jūras forma – kuru visbiežāk ir pieņemts saukt vienkārši par "taimiņu", - tās dzīvo jūrā, savukārt saldūdens zivis, kuras parasti sauc par "forelēm" – tās dzīvo ezeros, bet rudeņos gan vienas, gan otras sugas zivis virzās augšup pa upēm uz savām nārstošanas vietām. Upēs taimiņi un foreles pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem un kukaiņiem. Savukārt jūrā un ezeros par galveno barības avotu šīm zivīm kļūst citas zivis: jūrā tās pārsvarā ir salakas un stagari, bet ezeros –repši, salakas un deviņadatu stagari. Tomēr ir arī tāda foreļu forma, kura nav pielāgojusies tādam dzīves veidam – šī forele visu savu dzīvi pavada nelielās upītēs un strautos, un tā pārtiek no kukaiņiem, ūdens bezmugurkaulniekiem un no vēžveidīgajiem. Šo foreles formu, kura ir sastopama Lapzemes krāčainajās upītēs un strautos, mēdz saukt par "purotaimen", ko visdrīzāk varētu tulkot kā "strauta foreli". Strauta foreles ir sastopamas ļoti ierobežotā dzīves vietu skaitā.
Makšķernieki – amatieri, kad dodas ķert taimiņi un foreles, parasti izmanto dažādus vizuļus un mušiņas. Visbiežāk taimiņus un foreles izdodas noķert uz āķa pavasaros un rudeņos. Parasti tiek noķerti eksemplāri ar svaru līdz 5 kilogramiem. Pats lielākais foreles eksemplārs, kuru ir izdevies noķert Somijas ūdeņos, ir svēris 19 kilogramus.

Šmerliņš – tā ir ļoti skaista zivs ar gaišākiem raibumiem uz tumšiem sāniem. Šmerliņa krāsojums variējas atkarībā no gadalaika un zivs konkrētās dzīves vietas tādā vai citā ezerā. Nārsta periodā plankumiņi, zivs vēderiņš un spuras iegūst spilgti oranžu, sarkanu vai zeltainu nokrāsu, bet spuru apakšējie galiņi kļūst balti un iegūst spīdumu. Zeltainā vai oranžā nokrāsa var piemist arī visa ķermeņa krāsojumam. Šādā gadījumā īpaši spilgts ķermeņa krāsojums ir raksturīgāks vīrišķā dzimuma eksemplāriem. Šmerliņa nārsta periods ir rudenī, kad ūdens temperatūra ir nokritusi līdz aptuveni 3 – 6°С.Šmerliņam ļoti patīk tīri un auksti ūdeņi. Tā ir izplatīta zivs Lapzemes ezeros un Vuoksi upes baseinā. Šmerliņa jaunuļi pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem un kukaiņiem, bet pieaugušie šmerliņi pēc tam pāriet uz citu zivju ēšanu. Barošanās tips, kā arī augšanas ātrums un šmerliņa maksimālie izmēri ir ļoti atšķirīgi, un tie variējas atkarībā no tā dzīves vietas ezera īpatnībām, un tie ir atkarīgi no katra šmerliņa konkrētās dzīves vietas, un no tā, cik bagāta šī vieta ir ar citām – ēdamajām zivīm. Visbiežāk šmerliņus izdodas noķert uz āķa pavasaros un rudeņos. Pati labākā sezona īstajai šmerliņu makšķerēšanai Lapzemē – tas ir aprīlis un maijs. Parasti tiek noķerti eksemplāri ar svaru no 0,3 līdz 5 kilogramiem. Pats lielākais šmerliņa eksemplārs, kuru ir izdevies noķert Somijas ūdeņos, ir svēris 9,8 kilogramus. Parasti paši lielākie noķertie šmerliņi – tās ir mātītes.

Vēdzele – tas ir vienīgais mencu dzimtas pārstāvis, kurš mēdz dzīvot iekšējos saldūdeņos. Vēdzele dod priekšroku dziļiem ezeriem ar aukstu ūdeni, kā arī labprāt dzīvo lielās upēs. Kā likums, pa dienu vēdzeles slēpjas dziļumā, bet vakaros uzsāk aktīvāku dzīves veidu, dodoties pārtikas meklējumos un baroties ūdenskrātuves dibenam piegulošajos dūņu un ūdens slāņos. Vēdzeles jaunuļi galvenokārt barojas ar kukaiņu kāpuriem un kūniņām, kā arī ar sīkajiem vēžveidīgajiem, ar planktonu un citu zivju ikriem. Pieaugusi vēdzele pārsvarā barojas ar citām zivīm un nesmādē arī vēžus. Vēdzele nārsto ziemas naktīs – kā likums – zem ledus kārtas seklos līcīšos ar smilšainu dibenu, vai arī ar granti izklātos citos seklos ūdeņos. Visbiežāk vēdzeles izdodas noķert uz āķa tumšos janvāra un februāra vakaros. Vēdzeles var ķert no ledus apakšas ar āķi un ar ēsmu, vai arī ar murdu vai venteri. Vēdzeles fileja – tā ir balta, slāņaina un ļoti garšīga. Parasti tiek noķerti eksemplāri ar svaru no 0,5 līdz 3 kilogramiem. Pati lielākā vēdzele, kuru ir izdevies noķert Somijas ūdeņos, ir svērusi 15,5 kilogramus.

bleru vai vizuļu palīdzību, ar mormišku, vai arī ar trīsuļēsmām vai mušiņu. Visbiežāk sīgas izdodas nomakšķerēt rudeņos. Parasti tiek noķerti sīgu eksemplāri ar svaru no 0,3 līdz 1,5 kilogramiem, bet ir izdevies noķert sīgas, kuru svars ir vairāk par 5 kilogramiem. Pati lielākā sīga, kuru ir izdevies noķert Somijas ūdeņos, ir svērusi 12 kilogramus.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 2.8888888888889 no 5
(9 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[8] Komentāri | dilst | aug
 
Antiņš Nereģistrēts :

Tu kādu no šī zivīm pats esi kādreiz noķēris ?

30.06.09 Atbildēt | Ziņot 0
emilio9

Esmu no šīm zivīm noķēris Asari Līdaku esmu redzējis ķā noķer vēdzeli un Taimiņ :) Es pārējās zivis kā tāds Harius nezinu

30.06.09 Atbildēt | Ziņot 0
aiso_s Nereģistrēts :

Hariuss ir tā pati alata.

30.06.09 Atbildēt | Ziņot 0
maituputns

mja hariuss ir alata pa krieviski ;)

12.07.09 Atbildēt | Ziņot 0
jurisons

Tāda sajūta ka dzīvoju Somijā!

13.07.09 Atbildēt | Ziņot 0
XXX Nereģistrēts :

Sīgām ir garšīga gaļa vai nav?

07.01.10 Atbildēt | Ziņot 0
opios Nereģistrēts :

what

12.01.10 Atbildēt | Ziņot 0
evians

taads bullshits veciit par to asari kaa somijas naacionaalo zivi:DDD vaajpraats nenotirsties no smiekla! varu tev pachuksteet, katrs riktiigs somu copmanis grib savu KUHA - zandarts! taakaa somiju apskauj ne tikai juura un upes kur lashveidiigie ir navaalam, bet ir tonnaam ezeru, un visi zhurnaali kuri man staav maajaas runaa maximaali par zandartiem, un visi copmanji somijas ezeros kaaro dabuut zandartu! par to vari paarliecinaties zandarta fillejas cenaa, kas ir lielaaka nekaa lashveidiigo cena! un varu tev droshi teikt zandarts ir nr1 somos!

28.08.10 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager