Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 8.maijs 2020, 15:42 | 3 komentāri | 1802 skatījumi

Sudraba Bultu Mirkļa Lidojums

Divas, maksimums trīs nedēļas ilgst fantastisks vējzivs nārsts jūras piekrastē, kad baudu sniedz ne tikai cope, bet arī emocionālais to lidojums virs ūdens. Iedomājies skatu, kad divas vējenes, katra no savas puses, izspurdz no ūdens un gaisā kā dresēti delfīni nolido viena otrai garām! Praktiski neiespējami noreaģēt un nobildēt iekš aparāta, bet prātā tā bilde paliek.

Pienāk brīdis, kad visas lietas, plānotās un neizdarītās, tiek noliktas malā un jāvico uz jūru. Man tā ir ar butēm, vējzivīm, zušiem un taimiņiem. Vējenes katru gadu ir gaidītākās pavasara vēstneses. Šogad gan īsti nevarēja saprast, vai ir vēl pavasaris vai jau vasaras karstākais laiks. Stāsts būs par maija 16. dienu, kad ūdens temperatūra jūrā vēl grozījās ap 12 grādiem.

Gaidām un sagaidām

Kamēr ievilkām laivu ūdenī, sagriezām vajadzīgajā virzienā, divatā iekāpām un pareizās vietās sabīdījām ekipējumu, pagāja kāda minūte, bet labi sajutām, ka kājas no aukstuma kļūst stīvas, jo maijā ar zābakiem kājās taču laivā nekāpšu! Viss pa pliko (es par kājām)! Turklāt gaiss virmoja virs 27 grādiem pēc Celsija. Tā teikt, apakšā auksts, augšā Taškenta. Turpinājums sekos.

Vispārējās lietas

Vējzivs spēj sasniegt metra garumu, bet Baltijas jūras ūdeņos tā parasti izaug līdz 80 cm. Protams, ir redzēti arī mutanti garumā ap metru; pats tādus manījis neesmu, taču tantes zivju paviljonā runā… Reālākais vējzivs izmērs, ko mēs ķeram, ir no 40 līdz 60 cm.

Zinātnieki pierādījuši, ka vējenes nārsto aptuveni 10–12 grādus siltā ūdenī un 10–20 metru dziļumā. Te man gan būs iebildumi, jo nez ko šo zivju bari meklē pašā jūras krastā un 3–5 m dziļumā? Nārsta laikā, kā arī pirms un pēc tam viņas izvēlas uzturēties akmeņainās vietās. Ja copmanis šādas vietas zina, tad loms garantēts.

Te svarīgs ir vēl kāds apstāklis – vējzivs piekrastē neatrodas tādā koncentrācijā un platībā kā butes. Var stāvēt paralēli krastam 500 m joslā ap 30 laivām, un nebūt ne katram makšķerniekam veiksies tā, kā gribētos, kaut gan it kā visi visu dara vienādi.

Vējzivs piekrastē dzīvojas ne ilgāk par trīs nedēļām, un tai galīgi neinteresē, vai pūš makšķerniekam neparocīgi un pat bīstami vēji vai ir pilnīgs bezvējš. Tāpat zivs aktivitāti neiespaido saule, lietus, pērkons, viļņi un jūras spoguļa virsma. Viņa ir aktīva visu ar nārstošanu saistīto posmu. Tā ir interesanta īpatnība, jo pamēģini nārsta laikā noķert vairumā līni vai breksi.

Turpinājums seko

Bijām krietni iekavējušies ceļā no Ogres un iebraucām jūrā tikai ap pulksten 6:30. Tas bija stipri par vēlu! Vajadzēja būt vismaz ap 5:00. Tā kā rīta agrumā vēl turējās 6 m/s vējelis (tā saka sinoptiķi), vilnis bija gana labs, lai rastos problēmas tikt laivā. Pagājušajā gadā, atbraukuši uz vējenēm, tā arī iekšā neiebraucām. Stāvot kāpās, nepilnas stundas laikā redzēju, kā apkārt apmetas 4 laivas ar visiem copes ieročiem. Vilnis, kas ir pēdējais pie krasta, ir pats nešpetnākais. Dziļums nekāds, aptuveni 60 cm, bet ar to pietiek, lai, iekāpjot laivā, tā sagrieztos ar motoru tuvāk krastam, un, ja pirmais cilvēks iekāpj pie motora, tad vilnis gumijnieci vienkārši apmet apkārt. Noslīkt te ir jābūt lielam talantam, bet mantas… tās visas ir jūras gultnē smilšu apskāvienos.

Tāda viļņa laikā gudrākie met drēbes nost un stumj laivu pāri pirmajam sēklim. Tur vilnis nav tik ass un spēcīgs un var mierīgi iekāpt laivā, sakārtoties un braukt tālāk. No aukstā ūdens mazliet dabūs trūkties copmaņa jutīgākās vietas, bet visā visumā ūdens un gaisa masāža “karsts – auksts, karsts – auksts” nāk tikai par labu.

Sākumā notika tas, kas ar mani jūrā, uz vējenēm braucot, vienmēr ir gadījies: es nevaru uzreiz atrast zivi. Kas man jūras copē uzlicis tādu lāstu – nezinu, bet aptuveni stunda vajadzīga, lai atrastu vietu, kur siro pirmais kaut cik vērā ņemamais vējeņu bariņš. Tā kā rīta agrumā vēl turējās vējelis, vilnis traucēja saredzēt zivju kompāniju, kas trenkā, piemēram, mazās tūbītes. Uz redzes lauku nebija, ko paļauties, jo jūra virmoja, gāja vilnis pēc viļņa, un saprast nevarēja neko.

Tad parasti galvā nostrādā atmiņu klade, un es intuitīvi braucu uz iepriekšējo gadu copes vietām. Tā arī šoreiz es ar vecāko dēlu, kam vējeņu cope bija pirmā reize makšķernieka gaitās, braucām uz man izsenis zināmu vietu, kur gultne ir klāta ar akmens bruģi. Saprast nevarēja neko, tāpēc laidām lejā enkuru, kurš patīkami cieti pret kaut ko atsitās. Ir okei!

Minūtes piecpadsmit apmētājām apkārtni ar pludiņmakšķeri un garneli uz āķa. Nekādu dzīvības pazīmju. Agrajā rīta stundā piekrastē bez mums bija vēl 7 laivas. Trīs aizdomīgi tuvu cita citai turējās aptuveni 300 m attālumā no mums. Pārējās, mirkli pastāvējušas, atkal kustējās. Tātad meklēšanās notika, bet šai trijotnei laikam bija paveicies atrast vējzivju bariņu. Mēs turpinājām meklēt.

Standarta variants, kā atrast vējeņu baru, ir iesist motoram dūmā un, velcējot ar vieglu un slaidu šūpiņu, gaidīt pirmo sitienu pa spininga spici. Kad tas bija sagaidīts, zibenīgi stājāmies nost un mierīgā tempā atgriezāmies dažus metrus atpakaļ netālu no vietas, kur bija sitiens. Apmakšķerējām zonu. Bieži vien ir tā, ka sitiens vai pat divi bijuši, bet atgriežoties zivs nekur nav manāma un neatsaucas arī uz ēsmu. Tātad nav, ko izsamist, jo vējenes kustas pakaļ mazajām zivtelēm. Uz vietas bars parasti stāv tad, kad ir ielencis mazās zivtiņas, un vislabāk tas izdodas laikā, kad jūra ir kā spogulis. Kad viļņojas, to izdarīt ir daudz grūtāk. Vismaz man ir tādi novērojumi.

Pēc pusotras stundas meklējumiem beidzot uzgājām bariņu. Dziļums – aptuveni 6 metri. Uz gultnes akmeņi, bet ūdenī… es nesapratu, kas tā par dzeltenu masu, kas sakristalizēta peld un atstāj pretīgu iespaidu. Starp citu, tāda masa klāja arī visu krasta līniju aptuveni līdz 2 metriem no sauszemes joslas. Taču tieši šajā dzeltenajā pleķī vējeņu bija, ka biezs. Pat viļņos ik pa brīdim varēja saskatīt, ka notiek aktīva darbošanās.

Universālais fīderis

Man, kā jau ierasts, vējzivju copē līdzi bija 120 g fīderis, aprīkots ar 15 g smagu pludiņu, slīdošo svinu un 0,3 mm fluorkarbona pavadiņa, kurai galā 4. nr. sarkanais zušu āķis. Pēdējam ir divas fantastiski labas un viena slikta īpašība. Pirmā labā – ļoti medīgs un ass, kā radīts kaulainiem žokļiem, sevišķi labs plekstu, vējeņu un zušu copē, ļoti maz tukšo ņēmienu. Otrā labā īpašība – uz kātiņa abās pusēs ir pa atskabargai, kas neļauj metiena brīdī vai kad zivs uzmanīgi ņem ēsmu, no āķa to vienkārši noraut. Sliktā īpašība – izņemšanas laikā no zivs mutes viegli nolaužams. Jādarbojas prātīgi.

Fīderim, esot laivā, pietiek ar 3,60 m. Liek cietāko spici, jo piecirtiens jāizdara aptuveni ar tādu spēku, kā spiningojot ar gumijzivi pa zāļu puduriem. Tātad piecirtiens ir ass. Pašam ir gadījies, ka pluds ar āķi no ūdens izlido kā no katapultas un nosvilpj gar ausīm, nepaspēj ne acis samirkšķināt! Tad es sev pajautāju: tu gribi zivij noraut galvu vai pats dabūt pa acīm? Zilas tās ir pašas par sevi – vai tad obligāti nokrāsai jāpalielina diametrs? Taču piecirtiens ir jāizdara ass un īss.

Vēl kāda būtiska nianse darbā ar pludiņu. Daudzi nepārstāj sūdzēties, ka šādā copē uz garneles ir daudz tukšu ņēmienu. Tāpēc mazliet par niansēm, noderēs.

  1. Vējenes makšķerē 0,70–1,5 m dziļumā. Jo lielāki viļņi, jo lielāks dziļums.
  2. Vislabāk, ja par pamatauklu tiek izmantota pītā, nevis monofilā aukla.
  3. Visbiežāk copes brīdī pludiņš zibenīgi pilnībā pazūd zem ūdens. Daudzi pieļauj kļūdu un momentāni piecērt. Tā ir trakākā un lielākā aplamība, jo zivs ēsmu vispirms satver savā kaulainajā knābī, lai pēcāk ierītu mutē, tāpēc droši izdarīt piecirtienu var tikai pēc sekundēm 10–15. Ilgāk gan nevajadzētu gaidīt, jo tad, lai izdabūtu āķi no šaurās rīkles, zivi nāksies atstāt bez knābja un muti uzšķērst, kā gatavojot to plastikas operācijai.
  4. Pirms piecirtiena, kad pludiņš ir pazudis zem ūdens, auklai jābūt bez kādiem līkločiem. Tam ir diezgan grūti izsekot, ja vien uz spoles nav krāsaina pītā pamataukla. Man agrāk ir gadījies, ka copē ar monofilo auklu es, lai aizķertu zivi, izdaru vairākus piecirtienus, bet izrādās – viņa ar visu pludu ir atradusies man zem laivas… Tagad par to var iesmiet, bet mācība gūta.

Parunāsim par ēsmām

Šī gada pēdējā vējeņu copē es bez pārspīlējuma biju uz pakaļas, kad ieraudzīju, ka kāds vējenes ķer ar mušu (mušiņmakšķeri). Protams, zinu, ka tā var izvilkt pilnīgi jebko, arī sievasmāti, tomēr jūrā, absolūti atklātā laukumā – es biju pārsteigts. Redzēju gan, ka salīdzinājumā ar manu lomu, tur nebija pat ko ievērot, taču vienalga bija interesanti. Manuprāt, šim cilvēkam nepaveicās ar laika apstākļiem, bet, tā kā mēs jau ap pulksten 12:00 braucām krastā un jūrā vējš jau bija praktiski nomierinājies, domāju, ka tā lieta vīram aizgāja.

Mānot vējenes ar pludiņu, kas man šķiet daudz interesantāk nekā ar spiningu, galvenā ēsma ir vārīta garnele. Te gan atkal ir nianses. Pērk veikalā vārītu garneli tajā pašā izmērā kā tad, kad brauc butēs, bet… neloba nost čaulu. Atstāj klāt arī augšējo daļu. Tādu lielu kumosu arī pasniedz. Pamēģini – redzēsi, ka tūlīt mainīsies noķerto zivju izmērs un copes būs daudz biežāk nekā uz nolobītām astītēm. Esmu mēģinājis sliekas, esmu mēģinājis zivs fileju, bet uz garnelēm rezultāti ir daudz, daudz labāki.

Labs moments, ko atcerēties

Uz butēm ejot, pat vasaras karstumā krastā mierīgi attaisu vaļā garneļu paciņu, un tā tur saulē sildās tikmēr, kamēr tiek izlietota. Plekstu pasākumam neskādē, ka garneles pēc sildīšanās apaug ar tādu kā nelielu smaciņu. Man pat šķiet, ka palīdz. Vienīgā nelaime, ka metiena brīdī sāk dalīties. Tā nu mēs ar dēlu tieši tādā pašā garā, sēžot laivā, attaisījām garneļu paciņu, ērti nolikām pa rokai, protams, saulē un copējām. Vējenes pieteicās žiperīgi.

Pirmā paciņa aizgāja naski. Atvērām otru, bet tad jau saule sildīja tā, ka nācās pašiem mest nost vairākas ādas. Vienā brīdī cope nedaudz apsīka, un atkal braucām meklēt, kur draudzenes vējenes pazudušas. Tā šurpu turpu, laiks skrien, saule silda, un kārtējā vietā atradām bariņu – nu tik atkal sāksies! Jautājums tikai – kas? Mums par brīnumu, visapkārt ūdens vārījās no vējeņu uzbrukumiem mazajām, bet copes nevienas. Pārcilāju prātā visādas versijas. Mainīju dziļumu, kur stāv ēsma, sāku to ik pa 30 sekundēm kustināt, lai ieinteresētu vējeni, nomainīju sarkano āķi pret melno. Droši vien varētu uzlikt arī lillā krāsā. Rezultāta nekāda.

Tad dēlam prātā ienāca doma, ka varbūt tās garneles ir saulē ieguvušas ne to smaržu. It kā neko nejutām, bet rezerves bija, un no aukstumkastes tika izņemts jauns iepakojums. Vairs neko nestāstīšu, bet izlamāju sevi pēc pilnas programmas. Līdz tam vajadzēja aizdomāties arī pašam, ka varbūt vējenēm knābis ir daudz jutīgāks pret smaržas izmaiņām.

Dod bleķi!

Visas trīs nedēļas, kopš vējzivs maija vidū ganījās pa piekrasti, man sanāca viņas rezultatīvi ķert diezgan patālu no krasta. Tas nozīmē, ka tuvākais rajons no sauszemes bija aptuveni 300 m attālumā. Spiningotājiem diezgan iemīļots variants ir uzvilkt brienambikses un iesoļot no krasta, lai ar šauriem bleķa mānekļiem mēģinātu sasniegt vējzivs atrašanās vietu. Šoreiz tāds variants atkrita, jo zivs uzturējās tālu no krasta un ar spiningu nebija aizsniedzamas. Vismaz tādas ziņas man nāca no copmaņiem, un, iespējams, tam bija kāds iemesls, jo citus gadus vējenes varēja mierīgi spiningot, pārbrienot pāri pirmajam sēklim un metot pirms otrā.

Ja šādi laimīgie gadi gadās, tad iecienītākās ēsmas spiningojot ir aptuveni 9 cm slaidi šūpiņi un ar slaidām lapiņām apgādāti rotējošie vizuļi. Āķi ieteicami vienžubura un aptuveni 3–5 cm ķēdītē. Pavadiņa – fluorkarbons.

Tagad nākamā lieta, kas jau ir kaut kas revolucionārs, bet ne īpaši liels jaunums. Tie paši šūpiņi un rotiņi, bet vējzivs ķer bez āķiem. Āķa vietā šūpiņa galā tiek iesiets diezgan plušķīgs dzijas sējums aptuveni 7 cm garumā un kādi 10 parupjas dzijas diegi vienā sējumā. Tas ir vienkārši izskaidrojams. Vējzivs, kampjot ēsmu savā kaulainajā un sīkiem zobiņiem piepildītajā knābī, mēdz satvērienā vairākas reizes apgriezties ap savu asi. Tāds viņai niķis. Nu tad saķeršanas rezultātā dzija iepinas knābī un ap to. Tas ir kaut kas līdzīgs, kā aptīt ap krokodila purnu skoču vai noskatīties, kā astoņkājis ar saviem locekļiem aptver upuri. Kā pēc tam dziju izpīt ārā – es nezinu. Visas kārtis copmaņu rokās, bet man kā allaž paliek trumpja dūzis. Pajokot taču drīkst, vai ne?

Ne asakas! cl@einis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.75 no 5
(8 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[3] Komentāri | dilst | aug
 
Pravietis

Labs apcerējums....

15.mai Atbildēt | Ziņot 0
vairis60

Varētu lūdzu palūgt foto - šūpiņš ar dzijas pušķi.Norādot šūpiņa garumu. Jau iepriekš paldies.

16.mai Atbildēt | Ziņot 0
murks

Izlasīju,novērtēju,izmēģināju,super.Sestdien Pāvilosta rullēja

24.mai Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager