Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Copes vieta | 17.jūnijs 2020, 19:46 | Komentēt | 503 skatījumi

Pēc lielām līdakām uz mazām upēm

Ja pēc lielām līdakām, tad uz lieliem ūdeņiem! Tāds stereotips sēž gandrīz visos copmaņos. Un tomēr arī mazās un nelielās upēs skaistā sakritušu koku slēpnī var sastapties ar ļoti pieklājīga izmēra plēsoņām. Pirms iet dziļāk iztirzājumā par zelta atslēgas meklēšanu mazās upēs, jādefinē, kas šinī rakstā ar to tiek saprasts.

Pie mums ir ļoti maz tādu upju, kurām nevarētu pārmest pāri vizuli. Šis raksts pamatā būs noderīgs tiem, kuri līdz šim ar upēm nav aizrāvušies, un es aprakstīšu spiningošanu ūdeņos, kur vidējais platums nepārsniedz 30–50 m. Pie tādiem var pieskaitīt, piemēram, Abavu, Irbi, Mēmeli, Ogri, Juglu, Mūsu un Salacu.

Visvienkāršāk upēs līdaku ir atrast vietās, kas nav normālas – līkumi, atstraumes, bedres, siekstas, lieli akmeņi, noliekušies koki, saknes krastā, bedres.

PIRMS COPES

Mazliet vēstures un statistikas*. Mūsu upju sistēmas rokraksts, kas ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā, lielā mērā veidojies pēc ledus laikmeta. Pirms 13 000 gadu, kad ledāji sāka kust un atkāpties, izveidojās upju ielejas. Ja kādreiz dzirdat kādu runājam par senieleju (Daugavas, Abavas, Gaujas vai citu), tad ziniet – šīs ielejas veidojušās vēl senāk vēstures rakstos. Kopumā Latvijā ir aptuveni 12 400 upju, un labā ziņa ir tā, ka līdaka ir sastopama aptuveni 70% no tām. Latvijas teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām, ko pie sevis saucam par lielām upēm un mūsu ūdeņu artērijām, tomēr pasaules mērogā arī tās visas iekristu kategorijā mazās, bet nu nebūsim sīkumaini. Mēs varam lepoties ar 22 upēm, kuru garums pārsniedz 100 km, un 880, kas ir garākas par 10 km. Ar jūru Latvijas teritorijā ir saistītas 114 upes.

Kāpēc braukt uz upi, nevis ezeru? Pirmkārt, protams, tas ir gaumes un iespēju jautājums. Otrkārt – spiningojot upē, var pagarināt copes sezonu – tad, kad stāvošais ezera ūdens ir aizsalis, upēs vēl brīvi var mētāt savas mantas.

Pēdējos pāris gadus lielāku uzmanību upēm veltu vasarās, kad ezeros ūdens ir uzkarsis vai arī zied un skābekļa daudzums tajā ir nokrities, maksimāli samazinot plēsoņu aktivitāti. Šādos apstākļos iespējas atrast līdaku un izprovocēt uz uzbrukumu mēdz sarukt līdz minimumam. Tad arī meklēju ietekas ezerā (tāpat caurtekas, ja tādas ir) vai arī dodos uz upi, kur ūdens ir tekošs, nav tik karsts un mēdz būt bagātāks ar skābekli.

Un vēl pastaiga gar upi noteikti ir krietni fiziskāka nodarbe nekā motora roktura grozīšana. Ja reiz spiningošana tiek lepni dēvēta par aktīvo copes veidu, tad pastaiga pa un gar upi noteikti ir viena no sportiskākajām makšķerēšanas disciplīnām.

Uz kuru upi braukt? Ja esat pārliecināts ezeru vagotājs un ar upēm attiecības nav veidojušās, tad to īsto un vienīgo atrast nemaz nav tik vienkārši. Viens ir atrast upi, bet pavisam kas cits – sameklēt tajā arī zaļās plēsoņas.

Tā, piemēram, pašā rudens sākumā biju nolēmis iepazīties ar Misu. Izpētīju kartē, sameklēju līkumainu posmu, ar Google Maps palīdzību izpētīju apkārtni, vai tur nav pārāk apdzīvots, un devos uzbrukumā. No rīta piedzīvoju vienu fiasko pēc otra. Pirmkārt, tajā posmā, lai arī īpašumu bija maz, tie bija visai centīgi noseguši piekļuvi pie maniem iekārotajiem upes līkumiem.

Kad pēc vairākiem mēģinājumiem caur tukšām zirgu ganībām nokļuvu krastā, sapratu, ka šoreiz savu copes rītu varēšu ielikt plauktā, kur glabāju failus ar nosaukumu Tagad zinu, kur un kad nebraukt, jo ūdens sniedzās mazliet pāri potītēm. Otrkārt, krasti bija praktiski necaurstaigājami, un, it kā ar to jau nebūtu gana, uz slīpā un rīta rasas mitrā krasta nolikos uz muguras ar kājām gaisā kā labākajās multenēs. Tas man deva mācību, ka uz šādām upēm, kur vasarā un bezlietus periodā ir sekla ūdens iespējamība, bez papildu informācijas par aktuālo situāciju braukt ir visai liels risks.

Katrs bebru tēvs būtu lepns par šādu sava dēla veikumu. Zivīm un copmaņiem no tā maz prieka.

Pirms braukšanas uz svešu upi ir jāveic vairāki obligātie soļi. Ja vien iespējams, ievāciet maksimāli daudz info no copes biedriem. Ja šādas iespējas nav, jāpaļaujas uz Google iespējām – ar tās kartes palīdzību pilnīgi pietiek, lai aptuveni saprastu, kur tai var tikt klāt un kāda ir apkārtne. Es parasti meklēju pēc iespējas interesantākus posmus, kur upe met līkumus, jo tajos ir daudz un dažādas bedres, atstraumes, sanesas, siekstas, kas kalpo par ļoti labu slēptuvi līdakām.

Otrkārt, ir jānoskaidro, vai konkrētajā upē nav nepieciešama licence. Tādu pie mums ir maz, bet tomēr ir.

Tas, ko jūs neatradīsiet, ir upes dziļuma kartes. Tā nu ir būtiska ezeru priekšrocība. Jā, iespējams, būs aptuvenais dziļums, taču bedres būs vien jāmeklē pašam. Lai uzzinātu ko vairāk, var parakties pa upes.lv, kartes.lgia.gov.lv, neogeo.lv un citur.

Kad esat noskatījis konkrētu posmu, izpētiet, vai un kā tur var piekļūt. Kā jau minēju ar savu Misas piemēru, tad ar to var būt problēmas, tomēr agri vai vēlu kaut kur līdz krastam jums jānonāk. Un tur jau neviens nedrīkst ierobežot jūsu pārvietošanos – ar Zvejniecības likumu noteikts, ka pie publiskajiem ezeriem un upēm tauvas josla ir 10 m. Vienmēr gan jābūt gatavam dažādiem dabas pārsteigumiem. Upju krasti, līdzīgi kā gultne, var mainīties katru gadu.

Apģērbs. Pirmkārt, jātiek skaidrībā, vai spiningosiet no krasta, bridīsiet pa upi vai sēdēsiet laivā. Ja labi pārzināt upi, tad brienambikses jeb veideri bieži vien atslogos pārvietošanos, jo krasta džungļi komplektā ar purvainām, dubļainām, aizaugušām vietām un arī ietekām, iztekām mēdz sagādāt garus pārgājienus.

Svešā vietā drošāk upi iepazīt divatā, jo nav joka lieta iekāpt bedrē un piesmelt veiderus. Tāpat tā ir ērtāk nokļūt otrā krastā un apmētāt arī tur niedru malas un sakritušu koku slēptuves.

Ja esat izvēlējies iet pa sausumu, jāņem vērā, ka visas līdzpaņemtās mantas mistiskā kārtā ar katriem 100 metriem kļūst arvien smagākas. Tātad rūpīgi jāizsijā, ko tiešām vajag un bez kā var iztikt. Ja vēl esat nolēmis zivi paturēt, tad arī tur kāds kilograms vai vairāki nāk klāt.

Vēl jārēķinās ar insektiem. Vasaras periodā tie ir odi, dunduri, dažādi knišļi un, protams, ērces. Reiz nelielā klajumā pie Irbes upes nonācu tādā dunduru mākonī, ka momentā aizmirsu, kādēļ vispār atrodos pie upes, un liku lietā savas sprintera iemaņas uz tuvajiem krūmiem, līdz biju drošs, ka manu dvēseli alkstošais asinssūcēju bars atpaliek.

Pirmkārt – vienmēr somā turiet pretodu, pretinsektu līdzekli. Otrkārt, šādos pārgājienos nevajag iet peldšortos un krekliņā. Ģērbieties atbilstoši laikapstākļiem, bet jācenšas, lai arī vasarā ķermenis būtu atsegts maksimāli maz. No ērcēm, kas parasti dežurē ne augstāk kā metru virs zemes, var paglābt arī zeķēs iebāzti bikšu gali. Pie upes neviens jūs par jefiņu tāpēc nesauks, Rīgas centrā tādā paskatā gan jūs varētu nesaprast.

Kas attiecas uz apaviem, tad galvenais neizvēlēties līdzenu zoli. Ar ko tas var beigties, jau aprakstīju iepriekš (nu tur – pie Misas). Drošāk ir vilkt gumijas zābakus, kas paglābs no neliela slapjuma. Vai tie ir līdz celim vai līdz gurnam – to jau katrs pats pēc mērķiem un situācijas var izvēlēties.

Es pie upēm bieži vien dodos ar ūdens necaurlaidīgiem un elpojošiem pārgājienu apaviem, jo iet sanāk diezgan daudz un gumijniekos ātri sametas karsti. Vienmēr uz acīm man ir arī polarizējošās brilles, tā kā ir svarīgi maksimāli daudz redzēt, kas notiek upē, jo tajā ir krietni lielākas iespējas upurēt savus zivīgos mānekļus nekā ezerā. Šī iemesla dēļ vairos no savu mīļāko un arī dārgāko (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) mānekļu izmantošanas upē. Ja copēt dodos agri no rīta, vienmēr līdzi ir mitrumizturīgas bikses, jo rīta rasa kājas spēj izmērcēt ne sliktāk par lietusgāzi.

Inventārs. Tā kā mazo upju malas bieži vien ir ar kokiem un krūmiem, tad tas pamatīgi ierobežo kustību amplitūdu iemetiena brīdī, ja spiningo no krasta. Tāpēc es savos pārgājienos izmantoju aptuveni 2 m garu spiningu. Pretējā gadījumā šādās vietās vai nu nevarēsiet nekur tālu aizmest, vai regulāri cirtīsiet āķi piekrastes zaros. Ir, protams, upēm arī klaji posmi, kur var darboties pat ar mušiņmakšķeri, tomēr ar garu instrumentu aizrauties var tad, ja patiešām zināt, ka vieta atļaus ar to vicināties pēc sirds patikas. Nekādu citu īpašu tehnisku atšķirību no ezera copes nav.

Mānekļi. Te nu līdzīgi kā jebkurā ūdenī, vienas zelta atslēgas nav. Viss atkarīgs no upes un apstākļiem. Kā jau minēju, spiningojot upē no krasta, bieži vien atlasi veicu, ievērojot vienu zelta principu – mētāju to, ko nebūtu žēl pazaudēt. Ja esat krastā un māneklis aizķēries, tad, protams, to var kādu laiku paraustīt, paiet pa krastu uz augšu un uz leju, taču tas arī viss. Ir vēl upei paredzēti atsitēji, bet tos gan pats pagaidām neesmu izmēģinājis. Ezerā tie darbojas ļoti labi. Ir, protams, mānekļi, kas paredzēti īpaši straumei, un tie jums droši jāvaicā veikalā. Piemēram, rotiņi, kas izstrādāti spiningošanai straumē, ir ar garenāku lapiņu, jo tām ir mazāka ūdens pretestība nekā apaļajām.

Vesetas skaistule, kuras instinkti nenoturējās pretī manam virsmas māneklim.

UZ UPES

Ar kājām, ar brienambiksēm vai laivu? Katrai no šīm iespējām ir savu plusi un savi mīnusi. Plusi – ja krasti nav aizauguši vai necaurejami, tad gar mazajām upēm ērtāk un ātrāk ir pārvietoties pa krastu, jo tāpat mānekli var iemest jebkurā noskatītajā punktā, ieskaitot pretējo pusi. Brienambikšu galvenais pluss – varat piekļūt tur, kur nav iespējams iemest no krasta. Ja dziļums ļauj, tad var pārvietoties arī ar laivu, piekļūstot visām vietām, pašam nesaslapinot kājas, turklāt šāds veids samazina arī nelaimes gadījumu riskus, salīdzinot ar brišanu ar veideriem. Bedres, akmeņi un koki zem ūdens mēdz izspēlēt ļaunu joku, tas gan jāpatur prātā.

Kurā virzienā iet – pa vai pret straumi? Zināms, ka līdakas upēs stāv ar skatienu pret straumi. Tātad teorētiski viņas jūs ātrāk pamanīs, ja nāksiet pa straumei. Tomēr, pārvietojoties klusi un mierīgi, neesmu pamanījis kādas būtiskas atšķirības – parasti eju tajā virzienā, kurš man intuitīvi un arī vizuāli šķiet labāks.

Kur meklēt līdaku? Pirmkārt, pārbaudiet atstraumes, tāpat zāļu malas, lēpenes, līkumus, līcīšus, bedres, kantes, lielus akmeņus – jebkuru vietu, kas izsit upi no mierīgā tecējuma. Otrkārt, tie noteikti ir straumes sanesti koki, iekrituši koki, lielas koku saknes, siekstas. Bieži vien šādi džungļi izskatās pēc zivju kopmītnes – tajos mēdz būt pilns ar miermīlīgajām zivtelēm, un šādu pusdienu galdu kāds noteikti peilē no skaistas slēptuves – iespējams, līdaka tur kaut kur apakšā gaida, kad no šiem džungļiem neapdomīgi atdalīsies vientuļa mailīte vai raudiņa. Un kāpēc lai šī mailīte vai raudiņa nebūtu jūsu māneklis?

Tādās vietās mēdzu laist iekšā vai nu šūpiņus, vai gumijzivis. Ja ir ļoti liela varbūtība, ka māneklis aizķersies, tad laižu pretzāļnieku. Šādām vietām nereti raksturīgs tas, ka viņām var pieiet tuvu un vienalga cerēt uz skaistu līdaku. Reiz Irbes upē pie sakritušiem kokiem pavisam netālu no krasta manu šūpiņu pagrāba skaista 2,5 kg līdaka pēc tam, kad tai garām jau bija pagājusi un apmētājusi vesela spiningotāju armija. Labi, ka biju kārtīgi pievilcis bremzi, jo gadījumā, ja līdakai izdodas iesprukt atpakaļ kokos ar visu vizuli mutē, jārēķinās, ka, visticamāk, pazaudēsiet kā vienu, tā otru.

Tomēr ne vienmēr līdaka sēž tikai teorijā aprakstītās vietās. Tā mēdz pārvietoties un nereti ir atrodama arī pašā straumē, šūpojoties vienā ritmā ar ūdenszālēm. Tāpēc noteikti ir vērts ik pa brīdim iztaustīt arī zāļainas vietas pašā straumē. Pērn, kad plostojām pa Mēmeli, lielāko līdaku – stabili pāri pa 2 kg – redzējām peldam tieši pretī mūsu kanoe purnam caur pamatīgu zāļu paklāju pret straumi. Noķert to šādā vietā ir gandrīz neiespējami. Tomēr noteikti ir vērts meklēt zāļu logus un arī iemest uzreiz aiz zāļu sienas straumes vidū – līdaka mēdz izmantot šādas vietas gluži tāpat kā cilvēks aizvēju.

Vēl, meklējot zivis, upēs jāņem vērā dažādi dabīgi un mākslīgi šķēršļi. Lielu postu mazajās upītēs mēdz nodarīt bebri, veidojot aizsprostus, taču lielākais grēkotājs tomēr ir cilvēks. Mazās hidroelektrostacijas, tīkli un patvaļīgi mainītas gultnes nereti cilvēka pašlabuma vārdā pārāk agresīvi maina dabas zīmējumu, izjaucot, piemēram, zivju ceļus uz nārsta vietām.

Plānotās romantiskās pastaigas laikā pa krastu ar špini daba mēdz pārsteigt. Tāpēc jāno­drošinās gan ar atbilstošu apģērbu, apaviem, gan arī fizisko sagatavotību – iet pa slīpu un dubļainu piekrasti, balansēt uz slapja baļķa upes vidū – tās nav lietas, ko var paveikt iešļūcenēs ar alus pudeli rokās.

Mest pa vai pret straumi? Arī upēs var mest visos virzienos. Te nedarbojas nekādas garantijas un dzelžaini likumi. Vien pieejot pie ūdens, uzreiz iemetiet tajā vietā, no kuras jūs līdaka vislabāk var pamanīt. Un tad jau varat slēgt iekšā klasisko vēdekli (kad tiek secīgi izmētāts pusloks no vienas krasta malas līdz otrai). Es parasti uztaisu pāris metienus gar abiem krastiem un tad skatos, vai ir vērts apstrādāt arī pretējo pusi vai citas vietas upē.

Ja metat pret straumi, tad, protams, jārēķinās, ka māneklis būs jāietin krietni ātrāk. Svarīgi ir ņemt vērā tecējuma ātrumu. Nereti, noskatot skaistu vietu, es aizmetu tai pāri tā, lai, ietinot auklu atpakaļ, vizulis tiktu novadīts tieši caur šo vietu. Vēl vizuli var iemest pa straumei un pavisam lēnām pludināt, ilgi noturot teju uz vietas – dažkārt līdaka pirms uzbrukuma ilgi nespēj izšķirties.

Mazas, bet svarīgas detaļas. Ja nevēlaties copi pārvērst par mantu meklēšanas ekspedīciju, turiet visas savas kabatas un somas nodalījumus ciet. Ja kabatu nevar aiztaisīt, nelieciet tajā neko. Ložņājot pa brikšņiem un krastiem, nākas locīties cauri kokiem, zariem, bedrēm – un klusi izmest zālē auto atslēgas ir vieglāk par vieglu.

Ja iekarojat upi ar brienambiksēm, obligāti parūpējieties par elementāru drošību. Pirmkārt, tā ir vidukļa josta – lai piesmelšanas gadījumā ūdens nekur tālu netiek. Otrkārt, nazim jābūt pa rokai – ja nu gadās pamatīgi piesmelt brienambikses un jūtat, ka netiksiet saviem spēkiem ārā, tad dariet visu, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no šīm lamatām – jaunām biksēm un inventāram sakrāsiet no jauna, pats sevi veikalā gan neatradīsiet.

Spiningojot no krasta, vienmēr jāpatur
prātā, kā jūs zivi dabūsiet ārā. Uztvērējtīkliņu pārgājienā ne vienmēr gribas ņemt līdzi, jo tas tomēr nav diez ko ērti, bet nereti kārdinājums iemest skaistā vietā izrādās spēcīgāks par saprāta klusi kautrīgo jautājumu – un kā tu, saimniek, grasies dabūt to piecinieci ārā no ūdens? Bieži vien visa slodze tiek uzvelta spiningam. Bet to var darīt, ja ir titāncieta pārliecība, ka kāts izturēs jūsu noķertās zivs vingrojumus gaisā. Vai arī otrs variants – zivs ir svarīgāka par kātu, un tad jau – kā būs, tā būs. Savu otro salauzto kātu savulaik sagandēju tieši dēļ – nu gan jau šito zivi izturēs. Tomēr ilgi nedusmojos, jo tāpat tiku pie sava pirmā mēra zandarta mūžā. Nu un vēlāk arī pie jauna spininga – divi zaķi ar vienu lauzienu.

Un paturpinot par lieliskām spininga salaušanas iespējām – pārvietojoties pa lieliem džungļiem, es spiningu izjaucu atpakaļ divās daļās, jo apkārt ir ļoti daudz potenciālu atduršanās vietu. Turklāt brikšņos arī pats ar visai lielu garantiju varat nosvilpt uz acīm, un spicei, kā mēs visi zinām, daudz pretestības nevajag, lai liktu saimniekam izdzirdēt to nepatīkamo – knakt!

Vēl upēs mēdz būt dažādi lomu pārsteigumi. Uz vidēja vai maza rotiņa, šūpiņa vai voblera bez līdakas un asara intereses nereti varat cerēt arī uz sapalu, mežavimbu un pat foreli. Vismaz mana sieva par dažādību tikai priecātos.

Gunārs Klēģers cl@klegers1

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager