Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 16.jūlijs 2020, 00:38 | Komentēt | 930 skatījumi

Anatolija Pimanova copes receptes

Ideja par sarunu ar Anatoliju Pimanovu radās pēc viņa debijas nu jau populārajā pašmāju raidījumā Copes Garša. Es Anatoliju pazīstu vairāk nekā 10 gadus. Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās kādā Rīgas restorānā, kur Anatolijs šeftējās pie plīts, bet es biju atbildīgais par zāli. Kopš tiem laikiem viņš man ir kļuvis par labu draugu, un varu droši apgalvot, ka to veicinājušas kopīgas intereses un hobijs, proti – nekas cits kā cope. Tagad mēs abi esam makšķerēšanas komandas Neste Fishing Team sastāvā, kuru Anatolijs pārstāv Latvijas spiningošanas čempionātā no laivas.

Darbā loms ir garantēts

Labi atceros tos laikus, kad mēs, vēl zaļi būdami, restorāna virtuvē pļāpājām par copi un sapņojām par lielām līdakām. Kad iepazināmies, mēs abi bijām iesācēji. Ja salīdzina tagadējo laiku un laiku pirms 13 gadiem – kas ir mainījies tevī kā makšķerniekā?

Tad, kad mēs iepazināmies, es vēl nebiju tas trakais copmanis, kāds esmu tagad. Tajos laikos es bieži ķēru Babītes ezerā no airu laivas. Tā bija mana mīļākā ūdenstilpe, un es to bieži apmeklēju kopā ar savu slaveno instrumentu kasti. [Smejas.] Manā arsenālā bija rotiņi, bleķi un daži vobleri, ko es saucu par plastmasniekiem, jo man vispār nebija sajēgas ne par to nosaukumiem, ne par tipiem, ne lietošanas apstākļiem. Atceros, kā tu man stāstīji par copi no laivas Lielupē. Tev toreiz bija gumijas laiva ar desmitnieku motoru.

Jā, tas bija Dulkan 345 ar divtaktu 10 ZS Tohatsu motoru, ko uz pusēm nopirkām ar Toļiku Livdānu...

Laikam tu arī biji tas, kas mani iedvesmoja iegādāties pašam savu laivu – tas arī bija sākums kaut kam vairāk nekā svētdienas copei. Mēs ar draugu arī nopirkām gumijnieci ar piecinieku motoru un pievērsāmies velcēšanai Lielupē un Daugavā. Tā arī viss panesās. Ar lielu interesi skatījos uz puišiem, kas labi ķer un piedalās sacensībās. Ar dažiem no viņiem sapazinos un pieteicos tolaik populārajā Silverscale forumā, kur pļāpājām, dalījāmies informācijā un startējām foruma organizētos mini mačos un pasākumos.

Tagad tu startē Latvijas spiningošanas sacensībās no laivas. Cik sezonas jau ir aizvadītas?

Laikam kādas astoņas, precīzi neatceros. Bet laikam ar tik lielu pieredzi un stāžu mūsu ekipāžai nav tie labākie rezultāti. [Smejas.]

Man atmiņā palicis mūsu pirmais kopīgais izbrauciens uz Kaņiera ezeru. Toreiz tev līdzi bija slavenā instrumentu kaste, ko jau minēji sākumā. Tajā dienā man nostrādāja Mepps Black Fury un Blue Fox rotiņi. Nekad neaizmirsīšu stāstu par to, kā tu pēc tam braukāji pa veikaliem un meklēji rotu ar nosaukumu Blue Fury...

Pārsteiguma loms, meklējot taimiņu

Man tie nosaukumi tad bija absolūti sveši, neko no tiem nesapratu un arī nespēju atcerēties. Nosaukumus sāku mācīties, kad kastē parādījās pirmie japāņu vobleri – Hamakura, Megabass. Teikšu godīgi – man tas galīgi nebija viegli, bet tagad – uzmodini mani nakts vidū, un es tev nosaukšu visus. Liekas, es latviešu valodu ilgāk mācījos nekā vobleru nosaukumus. [Smejas.]

Parasti iesācēji un dažreiz arī mēs paši brīnāmies, kā to visu var saturēt galvā – mānekļu nosaukumus, tipus, apzīmējumus utt.

Jā, zini – man vienreiz bija tāds gadījums. Agrs pavasaris, pēdējais ledus. Sēžu mājās, un pēkšņi man ir sajūta, ka esmu aizmirsis, kā siet burkāna mezglu!... Starpsezona – no pēdējās laivu copes pagājuši vairāki mēneši, un man reāli likās, ka esmu aizmirsis. Tad es uzreiz cēlos, sameklēju fluorkarbonu ar pīto auklu un pārbaudīju, vai tiešām nemācēšu. Paldies dievam, viss sanāca – rokas tomēr amatu atceras.

Atgriežoties pie sporta – kas tevi īsti mudināja tam pievērsties un piedalīties sacensībās?

Manuprāt, makšķernieks ir cilvēks, kas – gribot, negribot – visu laiku sacenšas ar citiem. Pat tad, kad ķer divatā. Lai kā abi gribētu to noslēpt, tāpat notiek draudzīgas sacensības. Uz ko noķer, cik daudz noķer.

Tieši Latvijas čempionātā es iepazinos ar daudziem spēcīgiem sportistiem. Toreiz pats fakts, ka sacenšos ar labākajiem, man jau likās sasniegums. Babītes ezera mačos esam tikuši labāko trijniekā, bet, startējot Latvijas čempī, Koknesē nāca liela vilšanās. Ūdens tur ir pavisam citāds, dziļš, un galīgi nebija pieredzes. Divus gadus Daugavā ķēru sēkļos ap zālēm, kur apkārt dziļumi no 10 līdz 25 metriem. Es to saucu par Babītes sindromu.

Startējot Latvijas čempionātā, makšķernieks attīstās daudz ātrāk, jo ūdenstilpes mainās. Mēs startējam Alūksnē, dažādos Daugavas posmos, Burtniekā, Liepājas ezerā, Rušonā. Tas viss liek meklēt jaunas atslēdziņas, attīstīt tehniku un nebūt piesietam mājas ūdenstilpei. Arī tas, ka tu visu laiku esi labāko tusiņā, redzi tehnisko progresu ekipējuma ziņā. Protams, tagad gan ar visiem sociālajiem tīkliem un feisbuku šādai informācijai piekļūt var arī bez sacensībām.

Tātad tu uzskati, ka Latvijas čempionāts tev ir ļāvis iepazīt vairāk copes tehniku un kļūt par daudzpusīgāku makšķernieku?

Jā. Ja esi Rīgā, tad ir diezgan grūti savākties un aizbraukt, piemēram, uz to pašu Alūksni. Jo tas ir tālu. Par motivāciju šeit kļūst vēlme uzvarēt. Ir jābrauc un jātrenējas, jāiepazīst ūdens dažādās dienas stundās, dažādos laika apstākļos. Kā zivis uzvedas, kurā dziļumā atrodas, kādā zālē uzturas, kuri līči kādā vējā ir cerīgāki. Mani kolēģi vienmēr brīnās – kā var trenēties ķert zivi?! Viņi laikam domā, ka mēs tur sēžam krēslā, cepam šašliku un dzeram alu. Patiesībā viss ir daudz sarežģītāk, treniņi palīdz izstrādāt plānu un taktiku sacensību dienā. Ir pat tādi cilvēki, kas pirms katra sacensību etapa ņem nedēļas atvaļinājumu un visu šo laiku pavada uz ūdens.

Sacensību gars nepamet pat svētdienas copē

Skatījos Copes Garšas raidījumu, kas bija veltīts dropšotam Daugavā un kur Armands tevi nosauca par zandartu ekspertu. Kāpēc tā?

Nezinu, varbūt tas ir saistīts ar vienu gadu, kad, startējot Latvijas Kausā, kopā ar pārinieku Mihailu mēs tikām pie lieliem zandartiem, kad visi pārējie dalībnieki cerēja uz līdaku. Bija stiprs lietus, laiks apmācies, un līdakas aizvēra muti. Mēs savukārt vieni no retajiem, ja ne vienīgie, izgājām uz zandartu un arī labi savilkām. Tikām arī pie medaļām.

Parunāsimies par medaļas otru pusi. Es tevi pazīstu gan kā makšķernieku, gan kā cilvēku, kas ikdienā vada restorāna virtuvi un māk pagatavot izcilus ēdienus. Vai tava restorāna ēdienkartē ir zivju ēdieni, un vai tu ievēro sezonalitāti?

Es strādāju lielas viesnīcas restorānā, tāpēc mums ēdienkartes sastādīšana ir tāda specifiska. Mēs viesiem dodam iespēju nogaršot labākās pasaules zivis, tā teikt, bestsellerus. To skaitā ir dorado, jūras asaris, tuncis, menca un, protams, zandarts. Šīs zivis mūsu piegādātāji nodrošina visu gadu. Vietējie Rīgas restorāni fokusējas uz vietējo produkciju, un tas attiecas arī uz zivīm. Zinu restorānus, kas zivis iegādājas pa tiešo no zvejniekiem, zivaudzētavām vai tirgū. Diemžēl tas apjoms, ko var nodrošināt vietējie piegādātāji, mūsu izmēra restorānam ir vai nu pārāk mazs, vai arī pārāk dārgs.

Vai kādreiz iegādājies zivi sev?

Nē, es ļoti sen neesmu pircis.

Bet, ja tu brauktu uz tirgu pēc zandarta vai karpas, – kam pievērstu uzmanību?

Pavārskolā mums mācīja par organoleptiskajām īpašībām. Vienkāršiem vārdiem sakot – zivs ir jāpasmaržo, jāpatausta un jāapskata. Ļoti svarīgi, lai būtu caurspīdīgas, kristāldzidras acis. Arī žaunām ir jābūt svaigām, spilgti sarkanā krāsā un bez gļotām. Un vēl viens veids, kā pārbaudīt, ir ar pirkstu iespiest zivij biezākajā vietā – pie mugurkaula. Ja tā vieta ātri iztaisnojas, tātad zivs ir svaiga. Ja iespiedums paliek, tad vai nu tā ir bijusi saldēta, vai nav svaiga.

Kaut tādi ķertos sacensību dienā!

Ko tu domā par zivs parazītiem? Lai tos nobeigtu, zivs ir vai nu termiski jāapstrādā, vai jāsasaldē uz noteiktu laiku ļoti zemā temperatūrā?

Man pašam negaršo saldētas zivis. Es tās gatavoju svaigas – pēc noķeršanas. Protams, risks pastāv. Vēl ir svarīgi ieskatīties viņai kuņģī.

Tātad saldētas zivis ir drošāk lietot uzturā?

Tās, kas nāk ne no Latvijas ūdeņiem, ko pasūta restorāni, pamatā tiek saldētas vai apstrādātas pret parazītiem. To visu kontrolē pārtikas dienesti, tajā skaitā Bior.

Zini, es tagad sadomājos un sapratu, ka labprāt aizietu uz tirgu un nopirktu gurķu zivis jeb salakas. Ļoti esmu noilgojies pēc tās garšas.

Ziemā tu ķer tikai salakas vai arī citas zivis?

Es ķeru gurķu zivis un mēdzu arī pasēdēt uz asarīšiem. Man zivs rokā ir jāpatur vismaz reizi nedēļā, tad es esmu priecīgs. Vajag, lai gļotas iezieķējas ādā, tad ir miers. Kā tādas zāles. Tā es cīnos ar stresu – makšķerēšana mani nomierina.

Nostrādāja Smith Jib 110

Kad Babītes sindroms ir izslimots, tad sanāk arī šo to no dziļuma izvilkt

Kā tu tās gatavo mājās?

Mana mīļākā recepte ir tā, kā mamma gatavoja. Apviļā zivi miltos un pieber sāli. Bet pats svarīgākais ir cept nerafinētā eļļā, līdz izveidojas kraukšķīga garoziņa. Nerafinētai eļļai ir spēcīgs aromāts, un tā salakai piedod to īpašo odziņu. Pavisam cita garša!

Vai tu tās pirms cepšanas iztīri?

Runā, ka salaku kuņģī var atrast parazītus. Es vienmēr iztīru.

Zvīņas arī?

Nē, cepu ar visām.

Galvu griez nost?

Nē. Galva ir garšīgākā zivs sastāvdaļa. Es, kad cepu krāsnī, vienmēr atstāju galvu un to apēdu pirmo. Vēl kas ir svarīgi, cepot krāsnī – asakas un galva piedod īpašu garšu un sulīgumu. Sacepot fileju bez asakām, garša nav tik bagātīga.

Un kas ir tava mīļākā zivs?

Viennozīmīgi – zandarts. Es vispār uzskatu, ka zandarts ir Latvijas lepnums. Ne tikai lasis, kā ir pierasts domāt. Zandarta ņēmiens ir īpaši ass un sagādā baudu makšķerniekam. Savukārt gastronomiskajā ziņā tas ir nepārspējams. Es mēdzu gatavot zandarta nagetus. Ļoti laba uzkoda sanāk.

Kādā eļļā jātaisa nageti? Arī nerafinētā?

Nē, nagetus labāk cept parastajā augu jeb rafinētajā. Nerafinētā ir pārāk spēcīga un smaga, nageti to uzsūks un vairs nebūs tik garšīgi. Cepot veselu zivi, ir otrāds princips – man garšo nerafinētā eļļa.

Un vēl man ļoti garšo vesels krāsnī cepts zandarts. Es esmu kategoriski pret lielu daudzumu garšvielu. Manas iecienītākās ir sāls, pipars un nedaudz ķiploka. Kad cilvēki pārcenšas un pieber kaudzi garšvielu, pilda ar bekonu, sieru, majonēzi vai kaut ko citu – es neredzu jēgu tādu zivi ēst. Zivis ir jāgatavo tā, lai saglabātos dabīgā garša. Tāpat kā es nekad nespiežu zivij virsū citronu. Kāda jēga, ja tāpat ir garšīgi!

Kur tu gatavojies atklāt laivu sezonu?

Pēc ne visai labās pagājušā gada atklāšanas Ķīšezerā 1. maiju plānojam pavadīt Liepājas ezerā. Tas vispār ir mans iecienītākais ezers. Parasti turp braucam uz vairākām dienām, vakarā cepam šašliku vai kūpinām asarus.

Liepājas ezers ļoti atkarīgs no laikapstākļiem...

Jā, ir gadījies ķert dažādos laikapstākļos, arī spēcīgā lietū un vētrā, kad manam kompanjonam Andrim pirmajā dienā izmirka visas drēbes (jo viņš ir karstasinīgs čalis, kam vienmēr ir silti). Nākamo dienu viņš laivā pavadīja kā ceļu policists – vestē. No miskastes maisa mēs viņam sataisījām gan ūdensizturīgu jaku, gan zābakus. Tikai rokas līda ārā no tā maisa. [Smejas.]

Ar ko Liepājas ezers ir izpelnījies tavu uzmanību?

Tas ir ļoti daudzveidīgs. Tā kā ezers ir savienots ar jūru, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā, uz nārstu nāk daudz un smukas līdaku mammas. Ir iespēja noķert trofeju. Vēl ir tas, ka kanālā piesakās asari, uz kuriem mēs pārslēdzamies, ja līdaka nav aktīva. Bet ir tādas vietas, kur no viena enkura var savilkt gan asarus, gan līdakas. Asaru cope ir ļoti azartiska, un ezerā no jūras iepeld smuki eksemplāri. Ķeram to uz vieglo džigu vai tvičojot.

Vai esi jau ieziemojis laivu?

Nē, neesmu, vēl braucam uz zandartiem. Bet drīz plānoju to darīt. Tad sāksies starpsezona, bet es neizslēdzu, ka arī tad kādu reizi pavasarī aizbrauksim pasēdēt ar fīderi uz vimbām.

Tad tu tomēr ķer arī no krasta?

Cope no laivas ir ļoti aktīvs copes veids. Visu laiku meklē, pārvietojies, maini mānekļus. Pat nepietiek laika parunāt ar pārinieku Mišu. Mēs apspriežam tikai to, uz kurieni braukt tālāk. Cope ar fīderi man ir atpūta. Es to nedaru profesionāli, bet tas palīdz atslēgties un klusiņām pasēdēt dabā.

Ko tu gribētu ieteiktu jaunajiem makšķerniekiem?

Ja vēlies augt un attīstīties ātrāk, iesaku startēt sacensībās. Ja pašam nav laivas, bet ir interese par to, kā mači notiek, piedalies kā tiesnesis. Komandas vienmēr meklē tiesnešus, kas sēž konkurentu laivās, – tas dod lielisku iespēju apgūt ūdenstilpi vien dažās dienās un paskatīties, kā ķer profesionāļi.

@Vladimirs Žiļinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager