Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Reportāža | 19.septembris 2020, 13:21 | Komentēt | 688 skatījumi

Piecas ziemeļnieciskas idejas ūdeņu apsaimniekošanā

Mums patīk izgudrot velosipēdu. Darām to bieži un regulāri. Kā nu ne – gods par velosipēda izgudrošanu taču ir iespaidīgs! Kādēļ lai to atdotu citam? Taču velosipēds ir izgudrots jau divus gadsimtus atpakaļ.

Šur tur līdzīgas tendences iezīmējas arī mūsmāju ūdeņu apsaimniekošanā. Parādās ļoti interesanti risinājumi un vēl interesantāki viedokļi. Tādēļ laiku pa laikam vajag kaut kur aizbraukt. Tur, kur ar to lietu nodarbojas gadu desmitiem, ne mazums kļūdu sataisīts un izlabots. Paskatīties, kā izskatās un galvenais, novērtēt, vai darbojas. Ja to visu var apvienot ar pāris dienām copes, kas gan var būt vērtīgāks?

Pirmā lappuse – kas īsti ir cope?

Tā nu ir sanācis, ka esmu pavilcies uz lašu copi. Uz mušas. Savā mūžā pamēģinājis ne vienu vien makšķerēšanas disciplīnu, šobrīd esmu līdz ausīm ievilkts šajā. Lašu mušiņmakšķerēšana fascinē ar savu maģisko noslēpumainību, kas skar jebkuru tās niansi - gan inventāra izvēli, gan metiena tehniku, gan mušiņas vadīšanu. To visu apvij necaurejami jautājumu džungļi, caur kuriem lauzties vien jau ir milzīga bauda.

Tomēr lašu cope, vai tā būtu mušiņmakšķerēšana vai kāds cits copes veids, ir ļoti ierobežota, maz pieejama un tādēļ jo īpaši iekārojama. Šeit es nerunāju par ķeltu, jeb nonārstojušā laša makšķerēšanu pavasarī - nekur civilizētā pasaulē šo novārgušo “mūmiju” par makšķerēšanas vērtu zivi neuzskata. Toties par katru cenu cenšas saudzēt, lai peld atpakaļ uz jūru, paaugas vēl un tad piesakās uz rotaļu. Ar lašu copi pasaulē saprot svaigu, tikko no jūras ienākušu, nobarojušos un spēcīgu zivju copi, kurā arvien biežāk parādās arī noķer & atlaid elements.

Latvijā ar šādu copes veidu 100% legāli nodarboties ir praktiski nereāli. Jā, vari tēlot, ka ar daudzus simtus vērtu superjaudīgu inventāru esi atbraucis paķert asarus vai sapalus, tomēr no malas tas vienalga tiek traktēts kā likuma pārkāpums. Pirms gada Šventoji upes krastā pāris lietuviešiem man tā arī neizdevās izskaidrot, kā tas tā var būt, ka lašu cope septembrī pie mums atļauta nav, bet copēt var.

Lielākajās, slavenākajās un skaistākajās pasaules lašupēs tikt pamakšķerēt ir viens milzīgs izaicinājums. Vai nu šis prieks ir kosmiski dārgs, vai arī ir jāpaveicas kādā loterijā, kurā copes licences tiek lozētas. Tomēr pat tad tas nav lēti. Tādēļ ieraudzījis, ka Lakselva, viena no skaistākajām Norvēģijas upēm COVID-19 rezultātā ir palaidusi tirdzniecībā vēl dažas licences, turklāt par salīdzinoši samaksājamu cenu – 35 eiro dienā, es ilgi nedomāju. Tiesa, šis kārums saucās “Jūras foreļu makšķerēšanas licence”. Kas tas ir un ko ar to iesākt?

Kāpu mašīnā un devos noskaidrot. 600 kilometri aiz Polārā loka un Ziemassvētku vecīša mājvietas? Ir bijuši arī tālāki braucieni. Iespēja ir jāizmanto. Sametu mašīnā visu, kas var tādā pasākumā noderēt un devos ceļā.

Jūras foreļu makšķerēšanas licence nav gluži tas pats, kas licence makšķerēt lašus. Būtība ir tajā, ka lašu makšķerēšanas sezona tradicionāli ziemeļos beidzas 31. augustā. Turklāt jau augusta beigās tā ir visnotaļ mazrezultatīva, jo lašu vairums ir sanākuši upē, nostājušies savās vietās un pošas nārstam. Makšķerēt tos septembrī gandrīz nekur ziemeļos nav atļauts. Lakselva ir izņēmums, šeit vēl divas nedēļas pēc lašu sezonas beigām, līdz 15. septembrim tiek organizēta jūras foreļu, jeb, mūsu valodā runājot, taimiņu cope. Noteikumi ir precīzi definēti:

  1. Visi noķertie laši, ja tādi tomēr gadās, ir obligāti un saudzīgi jāatlaiž.
  2. Makšķerēt drīkst tikai ar mušiņmakšķeri.
  3. Mušiņai var izmantot ne lielāku par 10. izmēra āķi.
  4. Mušiņa nevar būt sieta uz trubiņas.
  5. Makšķerei jābūt aprīkotai ar peldošo auklu, nav atļautas grimstošas auklas, grimstošie gali un grimstošie polilīderi. Tāpat nav atļauti nekādi papildus svarojumi uz pavadiņas un arī pašai mušiņai nedrīkst būt smagās galviņas.
  6. Monofilās pavadiņas maksimālais resnums 0.25mm.
  7. Sods par minēto noteikumu pārkāpumu – 200 EUR.

Sezonas beigās, kad lasis vairs nav tik agresīvs, kāds bija ienākot upē, ir būtiski pasniegt mānekli pēc iespējas dziļāk, tuvāk laša atrašanās vietai. Līdz ar to ar minētajiem ierobežojumiem tikt pie laša copes ir loti mazas cerības. Vēl mazākas tās kļūst, ja novērtējam 0.25mm pavadiņas un niecīgā 10. izmēra āķa potenciālu spēcīgajā straumē. Līdz ar to orientēties uz lasi šajās divās nedēļās ir praktiski bezjēdzīgi.

Vieta, kur Lakselvā aci pret aci saskrienas divas straumes, apvienojas vienā kopīgā un veido vairākas atstraumes. Pamatīgs rēbuss lašu makšķerniekam.

Toties jūras foreļu copei ir īstais laiks un vieta. Tās šeit ir pietiekošā skaitā un dažādos izmēros. Lielākā daļa ir tādas plus mīnus kilograma izmērā, tomēr gadās arī pa prāvākam eksemplāram. Tos drīkst arī paturēt, skaitā veselus trīs. Līdz ar to gastronomiskā nianse copei nepazūd. Gribētāju makšķerēt pie šādiem stingriem noteikumiem netrūkst.

No visa redzētā man ir pāris idejas. Pirmkārt, ir vērts paskatīties uz lašu un taimiņu (jūras foreļu) copi kā divām līdzīgām, bet tomēr nedaudz atšķirīgām tēmām. Tās tomēr ir divas dažādas zivis un varbūt tie ierobežojumi, kas piemērojami lašu makšķerēšanai, nebūtu automātiski jāattiecina uz taimiņu copi vienmēr un visur. Iespējams, taimiņu resurss mums ir savādāks, nekā dabiski nārstojošo lašu resurss? Iespējams, lieguma periodi, kas saistīti ar nārsta laiku arī varētu būt atšķirīgi šīm divām zivīm?

Otrkārt, precīzi definējot atļautos rīkus, āķu un auklu izmērus, var tomēr nodalīt, kas ir lašu cope un kas sapalu vai asaru cope. Tas ļautu precizēt, kas vispār ir vienas vai otras zivs makšķerēšana un, līdzīgi kā Lakselvā, nodefinēt lašu un taimiņu makšķerēšanu atsevišķi. Tad noteiktos periodos varētu atļaut makšķerēt sapalus un asarus, nosakot maksimālo aprīkojuma izturību, piemēram, un vienlaicīgi aizliegt makšķerēt saudzējamos lašus.

Otrā lappuse, dezinfekcija

Nē, nekāda sakara ar Covid. Zivīm ir pašām savas slimības un arī ar tām ir jācīnās. Nevienam makšķerniekam nav atļauts kāpt šajā un visās pārējās lielajās lašupēs bez pilnas inventāra dezinfekcijas. Arī man nākas tādam procesam iziet cauri. Operācija notiek vietējā benzīntankā, ar pazīstamu K burtu aplītī. Blonda beibe, kas līdz šim stāvējusi pie kases un cepusi hotdogus, velk rokās gumijas cimdus un tepat benzīntanka garāžā ņemas mazgāt un skalot manus zābakus, veiderus, makšķeres, spoles, auklas, pavadiņas, mušu kastītes …Jādezinficē ir pilnīgi viss, ko plānots mērcēt upē. Process aizņem kādu pusstundu. Jārēķinās, ka pilnīgi visas dezinficētās lietas būs slapjas. Arī kastītes ar mušām. Vakarā ar fēnu visas glīti izžāvēju, lai āķos nemestos rūsa.

Pēc peldes dezinfekcijas vannā slapjš ir viss. Riepas ir benzīntanka īpašums.

Pirms daudziem gadiem Norvēģijas lašupes piemeklējusi milzu nelaime, kaut kādi vīrusi vai baktērijas nokāvuši milzīgu daļu lašu populācijas. Turklāt slimība strauji izplatījusies, pārceļoties no upes uz upi. Tikai ar milzīgām pūlēm to visu ir izdevies kaut cik apturēt un ierobežot. Inventāra obligāta dezinfekcija ir viens to tiem piesardzības līdzekļiem, kas ierobežo slimību izplatīšanos un pārnešanu no vienas upes uz otru. Dezinfekcija maksāja 25 eiro, par veikto procedūru tika izsniegta attiecīga kvīts. Atrasties pie upes bez šādas kvīts nozīmē 300 eiro sodu.

Negribu piesaukt nelaimi, un neesmu arī liels slimību speciālists, bet vai mūsu lašupēm, vismaz galvenajai indeksupei nebūtu jānosaka līdzīga procedūra?

Trešā lappuse - informācija, rūpes un attieksme.

No makšķerēšanas viedokļa mans galvenais mērķis šajā braucienā nav vis jūras foreļu cope, bet gan pašas upes iepazīšana. Man ir cerība šeit atgriezties īstās lašu sezonas laikā un būtu muļķīgi tad tērēt ekskluzīvo laiku upes analīzei, piebraukšanas vietu atrašanai un zivju stāvvietu meklēšanai. Tāpēc es šoreiz cenšos nostaigāt pēc iespējas vairāk kilometru, lai atrastu cerīgākos punktus.

Mans plāns vismaz pirmajā etapā noteikti attaisnojas. Dažādi upes posmi ir ļoti atšķirīgi savā starpā. Katram pūlam (lēnākas upes posmam starp krācēm) ir savs nosaukums, kas atzīmēts gan dabā ar attiecīgām norādēm, gan kartē. Upei veltītajā mājas lapā katram pūlam ir apraksts, kur pāris teikumos akcentēta makšķerniekam svarīgākā informācija. Protams, pašam redzēt savām acīm ir daudzkārt vērtīgāk nekā simts reizes lasīt aprakstus, tomēr tie ļoti palīdz sastādīt sākotnējo plānu. Galu galā te ir 40 kilometri upes kopgaruma, kurus visus dabā izpētīt tāpat ir nereāli. Pateicoties publicētajiem aprakstiem es vismaz zinu, ar ko sākt.

Tā nu es staigāju gar upes krastu, baudīdams fantastisko ainavu, brīnišķīgo upi un spļaudīdamies par lašiem, kas to tik vien dara, kā lec ārā no ūdens pilnā augumā, bet jūras forelei domāto mušu, protams, neņem. Tikmēr patīkami pārsteidz upes krastā redzamā makšķerniekiem domātā infrastruktūra. Arī iepriekš Somijas un Zviedrijas upēs esmu redzējis, bet joprojām priecājos par būdiņām krastā, kas uzceltas, lai nejaukos apstākļos copmanim būtu kur patverties no lietus un vēja, mazliet atpūtināt kaulus vai izžāvēt drēbes pēc kāda slapjāka negadījuma. Jo īpaši mīlīga šķita ugunskura vieta, kurai blakus vesela mājiņa pilna ar sausu bērza malku! Kā makšķernieks, es šeit jūtos gaidīts un man tas ir svarīgi.

Makšķernieku atpūtas vieta pie Simojoki upes Somijā. Te ir gan sausa malka, gan īpaši iekārtota ugunskura vieta. Varbūt tā nav estētiski sevišķi glīta, tomēr makšķerniekam nav jāsatraucas par ugunsnelaimes iespējām un kādu atstātu neapdzēstu oglīti.

Tieši šī attieksme, patiesā izpratne par to, kas makšķerniekam visvairāk ir vajadzīgs, priecē vietās, kuras tiek apsaimniekotas jau gadu desmitiem ilgi. Ir redzams, ka apsaimniekotāji paši ir makšķernieki un paši ir izbaudījuši vajadzību pēc šīm sīkajām uzmanības izpausmēm. Viņi paši no savas pieredzes zina, cik noderīga atsevišķos mirkļos var izrādīties tāda vienkārša, no dēļiem sanaglota būdiņa vai dažas pagales sausas malkas. Tāpat viņi zina, cik ļoti noderīga makšķerniekam ir jebkura informācija par upi, ja tā ir uzticama un kaut cik sakārtota.

Speciāli makšķerniekiem izbūvēts trošu tilts pār Lakselvu. Uz tā vienlaicīgi drīkst atrasties tikai viens cilvēks.

Turklāt es nerunāju šeit par privātajiem sektoriem, bet gan publiskām, visiem pieejamām vietām. Un loģiski arī, ka redzot šādu kārtību upes krastā, arī pašam neceļas roka aiz sevis atstāt jebkādas atkritumu pēdas. Pat auklu un pavadiņu atgriezumi tiek rūpīgi nobēdzināti tam speciāli atvēlētā vestes kabatā.

Namiņš Lakselvas krastā, kur makšķerniekiem patverties no lietus un vēja. Publiski pieejams visiem.

Ceturtā lappuse – kā būt privātajiem piekrastes zemju īpašniekiem?

Ne visa Lakselva tās garumā ir publiski pieejama. Daļa tās krastu ir privāta zeme. Šajās vietās nav aizliegts atrasties, bet makšķerēt ir iespējams tikai ar zemes īpašnieka atļauju. Tāda parasti nāk komplektā ar dzīvošanu attiecīgā īpašnieka lodžā (makšķerēšanas bāzē). Tā kā vietu skaits šeit vienmēr ir ierobežots, ir droši, ka arī konkrētajā pūlā būsi viens vai varbūt divatā ar kolēģi. Tā ir vērtīga ekstra, ko publiskajos ūdeņos gadās izbaudīt reti. Bez tam privātās zemes īpašnieks viesus nodrošina ar gida pakalpojumiem vai vismaz rūpīgi izstāsta, kā konkrētajā pūlā jāmakšķerē.

Fragments no upes kartes, kurā ar sarkanu līniju atzīmēti privātie krasti.

Labā ziņa ir tā, ka nebūt ne visa upe un pat ne visi tās labākie posmi ir privāti. Ir pietiekoši daudz vietu, kas ir gana produktīvas un tai pat laikā publiski pieejamas. Jā, varbūt tajās būs mazliet vairāk cilvēku, tomēr arī publisko licenču skaits katru dienu ir ierobežots līdz saprātīgam daudzumam. Līdz ar to arī top sezonā makšķernieki viens otram uz galvas nekāpj un copi netraucē. Atšķirībā no tās pašas Lietuvas, piemēram. Tur, ja kaut kur upē ir izgriezies lasis, par to pēc brīža jau zina visa valsts un sastājas rindā uz iespēju pāris reizes iemest vietā, kur konkrētais lasis jau ir atskatījies uz n-tajiem mānekļiem un mušām.

Lakselvā privātā un publiskā cope ir komfortablā balansā – tie, kas var atļauties samaksāt par lodžu un privātā pūla izmantošanu, to izbauda pilnā apmērā, un tie, kas to nevar vai negrib, arī bez zivīm nepaliek. To ļoti labi var redzēt oficiālajā lomu statistikā.

Svarīgi arī, ka visi piekrastes zemju privātie īpašnieki ir apvienojušies asociācijā, kas piedalās upes apsaimniekošanā – gan svarīgu lēmumu pieņemšanā, gan citos aspektos. Tāpat jāatzīmē, ka visi privāto lodžu klienti tāpat pērk oficiālo upes licenci.

Pie mums šāda situācija ar likumu pagaidām nav atļauta. Ne Gaujas, ne Salacas, ne kādas citas apsaimniekotas upes krasta zemes īpašniekam nav tiesību kaut kā ierobežot makšķerēšanu sev pieguļošajā upes posmā. Tiesa, organizēt kādus papildus pakalpojumus, piemēram gida servisu, iekārtot atpūtas vietas makšķerniekiem nav aizliegts, tomēr līdz šim attiecīgu piemēru man nav izdevies ieraudzīt. Bet gribētos.

Gribētos arī, lai pie mūsu upēm un ezeriem parādītos šādas nedaudz ekskluzīvākas copes iespējas. Ne jau ikdienas copei, bet šad tādu kādu citzemju klientu vai biznesa partneri aizvest varētu. Arī makšķerēšanas kā pakalpojuma eksports mūsu valstī ir apaļa nulle.

Piektā lappuse – kam vajadzīgas atskaites?

Lomu atskaites. Gan Lakselvā, gan citās Skandināvijas upēs eksistē publiski pieejami lomu saraksti. Ar izmēriem, noķeršanas datumu, aptuvenu vietu un makšķernieka vārdu. Arī es savu necilo zivtiņu iesniedzu un sarakstā iekļuvu. Visi tā dara. Un visiem ir milzīga interese katru vakaru šo sarakstu izpētīt. Salīdzināt. Motivēties nākošajai dienai.

Estētisks lomu reģistrs Simojoki upes krastā iekārtotajā makšķernieku bāzē, Somijā. Precīzāks ir atrodams internetā.

Man arī tā bija. Trīs dienās tikai viena nenozīmīga copīte, vairāk ne piesitiena. Likās, ka viss, sezona šeit jau ir cauri un līdz tuvākajam randiņam ar Ziemeļjūras lašveidīgo jāgaida trīs ceturtdaļas gada. Tomēr ieskatoties sarakstā un redzot, ka zivis joprojām tiek ķertas, sapratu, ka vaina ir kaut kur citur. Kaut ko es tomēr daru nepareizi. Taktika, kas ne vienu reizi vien nostrādājusi Salacā un Gaujā, šeit rezultātu nedod. Kurš būtu domājis! Atpakaļ pie grāmatām.

Vēl viena vieta, tuvāk jūrai un ar lēnāku straumi, kas īpaši piemērota jūras foreļu copei.

Jūras foreli šeit ķer tumsā. Vakarā, naktī. Pa dienu, kamēr ir gaišs, jūras forele pabāzusi galvu zem akmens praktiski nav izkustināma. Savukārt, līdz ar tumsas iestāšanos tā kļūst drosmīga un uzbrūk visam, kas pagadās tuvumā. Tiesa, ir svarīgi, lai māneklis jeb mušiņa ir tumsā kaut cik saskatāma no vienas puses un ne pārāk liela no otras. Desmitā numura divžuburu āķis jūras forelei ir īstais izmērs. Mušai nekādā gadījumā nav jābūt garākai par pašu āķi – jūras forele kniebj tai astē un, ja tur nav āķa, tad tukšā cope garantēta. Vēl trakāk, ar saviem asajiem zobiem tā var pat mušai izplēst daļu spalvu.

Ķerot foreli tumsā, maksimāls klusums ir ļoti no svara. Tāpēc es lieku nost divroci, ar kuru līdz šim esmu vazājies gar šo upi cerībā uz pēdējo krāsaino lasi, un velku ārā vienroci. Šoreiz tas būs astotās klases kāts komplektā ar piektās klases Triangle Taper auklu. Vējainā laikā tas man ļaus izdarīt pietiekoši tālus un jaudīgus metienus kombinācijā ar mīkstu un maksimāli klusu auklas prezentāciju uz ūdens virsmas. Tad man ir 15 pēdu līderis un vietējā bodē nopirkta 10. izmēra muša. Pārdevējs godīgi saka, ka mušas krāsojumam nav nozīmes, tumsā jūras forele tāpat neko daudz atšķirt nevar. Galvenais, lai pamana. Tāpēc man ir koši melna muša ar vēl košāku sarkanu akcentu. Dubults neplīst!

Es izvēlos pūlu, kura aprakstā tā arī stāv rakstīts – šeit dzīvo lielas jūras foreles. No kādiem trīsdesmit pūliem, tādi vārdi ir veltīti tikai vienam. Es gan jau šeit biju vakar pa dienu un redzēju vienu pamatīgu lasi izlecam pašā straumes vidū un strīpu ar alatām, kas no virsas lasīja garšīgos kukainīšus. Tomēr man ir ideja, kur tā lielā jūras forele stāv. Jo viņa pilnīgi noteikti nedzīvo kopā ar lasi galvenajā straumē. Šeit tai ir iespēja stāvēt mazliet nostāk no lielās straumes, bet tomēr vēl pietiekoši dziļā akmeņiem bagātā vietā ar mazliet lēnāk plūstošu ūdeni. Pa dienu esmu noskatījis liela izmēra bluķi, kas ar polarizētajām brillēm ir labi redzams zem ūdens. Tad no šī punkta nekādas dzīvības pazīmes nenāca, bet tagad ir tumšs un rezultāts varētu būt cits.

8.klases kāts un 5.klases TT aukla – efektīvs risinājums konkrētai situācijai un itāļu metiena tehnikai.

Aizmest līdz akmenim ar vienroci gan ir izaicinājums. Sevišķi tādēļ, ka aizmugurē ir pamaz vietas atpakaļmetienam, bet vējš ir no labās puses. Mest no kreisās šeit nevar, tad vietas būs vēl mazāk, tāpēc es sasprindzinu visas savas itāļu kastinga stila iemaņas, lai auklai gaisā piešķirtu maksimāli lielu kustības ātrumu un dinamiku. Pēdējais vēziens, precīzā laikā izpildīts ievilciens ar kreiso roku un divžuburis aizlido tumsā tepat gar vēja appūsto labo ausi. Tomēr neaizķer. Cilpa ir perfekta. Labā roka ar visu kātu pastiepjas sānis (mendings metienā) un Triangle Taper ģeometrijas aukla glīti un klusi noguļas vairākus metrus augstāk pa straumi virs zemūdens akmens. Lieku auklai brīvi nopeldēt šos metrus, kas ļauj mušai brīvi grimt. Garais un plānais līderis grimšanu atvieglo un paātrina. Ir ļoti svarīgi pasniegt mušu jūras forelei pēc iespējas tuvāk degunam – dziļumā. Mirklī, kad straume beidzot nostiepj auklu, seko arī cope un kaut kas jau kūļājas auklas galā!

Cīņa ir ilga. Plānais 0.25 mm līderis liek būt uzmanīgam. Par laimi, es to esmu pirms pāris minūtēm izvilcis no paciņas, tajā nav neviena lieka mezgla un kopējais sējums ir maksimāli izturīgs. Bet zivs cīnās, izmantojot straumes spēku, velk arvien vairāk un vairāk auklas ārā no spoles. Tā dodas lielās pamatstraumes virzienā un tur jau līdz tuvākajām krācēm nav nemaz tik tālu. Skrējienam gar krācēm tumsā svešā upē es vēl tā īsti neesmu gatavs, tāpēc piegriežu spoles bremzi ciešāk un pat piepalīdzu tai ar plaukstu. Brīžiem izdodas pievilkt zivi tuvāk, brīžiem tā atkal dodas prom. Un tā neskaitāmas reizes. Pat pie krasta pievilkta, zivs vēl labu laiku ņemas, kamēr man izdodas to iemānīt piekrastes akmeņos. Satveru aiz astes un esmu patiesi pārsteigts – absolūts jūras spožums ļoti pieklājīgā izmērā. Nogurusi no ilgās cīņas, jūras forele gandrīz nemaz nekust un man jau pat iezogas šaubas, vai izdosies to kaut cik reanimēt. Noteikumi neaizliedz man paņemt šo savu pirmo zivi, bet sist nost šādu brīnišķīgu skaistumu man roka nemaz neceļas. Pāris slapjām trīcošām rokām telefonā iebildēti kadri, pēc iespējas cenšoties turēt zivi visu laiku ūdenī. Kamēr es ņemos ar bildēšanos, tā jau ir daudzmaz atžirgusi un prasās atpakaļ dziļumā. Šoreiz man nav žēl, roka atlaiž asti un zivs ir prom. Svars, izmērs? Nezinu, man tie nav tik būtiski. Būtisks ir fakts, ka saliekot kopā zināmu porciju atjautības un tehnisko iemaņu, man ir izdevies pievarēt vienu no šīs upes gaidītākajām trofejām. Vēlāk, vēl rūpīgāk ieskatoties lomu atskaitē, varu secināt, ka izmēra ziņā šosezon būšu trāpījis godpilnajā sezonas top trijniekā, varbūt pat augstāk.

Augstāk arī pavēršas mans skatiens un… ziemeļblāzma! Tumsa ir savilkusies pavisam, mākoņi ir izklīduši, pie debesīm parādījušās pirmās zvaigznes, bet tam visam pa virsu – visīstākā ziemeļblāzma elektriski zaļā krāsā. Lielākos un mazākos laukumos, dīvainos ģeometriskos kārtojumos tā redzama pa visām debesīm kā tāds neizskaidrojums spīdums, kas ieradies no pavisam citas pasaules. Tā es sevi pieķeru stāvam ar atgāztu galvu un muti vaļā jau pāris minūtes, nespējot atraut skatu no vienreizējās ainas. Interesanti, ka vēja un mākoņu kustības iespaidā bilde pamazām mainās. Pēc pusstundas mākoņu atkal savelkas vairāk un fantastiskais gaismas šovs ir beidzies.

Nē, nofotografēt ziemeļblāzmu ar telefonu nevar, tur vajag nopietnāku pieeju un aparatūru. Zaļā pamale bildē ir fotošops un tikai attālināti atgādina to, kā šis brīnumainais skats izskatās dabā. Es patiešām no visas sirds novēlu katram vismaz reizi mūžā to ieraudzīt.

Un, jā, ja nebūtu šīs lomu atskaites internetā, es diez vai pēc trīs pilnu dienu bezrezultāta bradāšanas būtu vēl saņēmies vienai nakts copei.

@Aivars Rudzinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager