Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 20.oktobris 2020, 12:29 | Komentēt | 1155 skatījumi

Runā Vecumnieku mežkopis

Vidusdaugavas reģions, kura Vecumnieku iecirkņa mežkopis ir Monvīds Strautiņš, ir vienīgais Latvijas Valsts mežu reģions, kam nosaukumā ir klāt ūdeņi. Un Strautiņš tam lieliski atbilst – dzīvo dziļa meža vidū mājās, līdz kurām ceļu var atrast tikai kāds virpuļviesulis (reiz tas viņam palīdzējis lielo bumbieri “pārstādīt” 30 metrus tālāk, bet māju pasaudzējis), arī strādā mežā, bet regulāri aizdodas vai nu līdz Daugavai uz zandartiem, vai tālāk – savu lielāko zivi viņš ir izvilcis Norvēģijā. Dienesta laikā Strautiņš ir pamēģinājis arī eksotiskākus zivju iegūšanas paņēmienus, bet tagad dažos makšķerēšanas veidos apzināti neielaižoties, jo zinot –, atdevis tiem mazo pirkstiņu, noteikti kritīs azartā un vēl vienā atkarībā...

Lazdas kāti katrā krūmā

Kādi tev te, meža vidū, ir tuvākie ūdeņi?

Tuvākā upīte ir Misa, pāris kilometrus cauri mežam. Jaunībā esmu tur grēkojis: pavasaros kādu nakti pabradājis un ar rokām palasījis nēģus. Tagad šādu lietu vairs neatzīstu, pavasaros tikai aizeju un no tilta paskatos, kā nēģi Misā taisa kūleņus.

Misā kādreiz bija daudz vēžu...

Ar vēžiem tur tagad ir švaki. 90. gados reizi sezonā man patika tos ar rokām palasīt. Kad mācījos Aizupes meža tehnikumā, man šo māku kursabiedrs Amulā ierādīja, un man tā iepatikās – daudz aizraujošāk nekā sēdēt ar krītiņiem.

Ar rokām vēžus alās taustot, var arī līdz citām radībām aiztaustīties...

Visnepatīkamāk ir, ja vēdzele trāpās vai kas cits glumjš gar roku noiet un ielien padusē... Ir gadījies arī spalvaino saķert un dabūt zobus pirkstā.

Ūdensžurku? Vai pēc tāda kodiena nav jāpotējas?

Kurš tad kādreiz to skatījās? Mazums, kādi pušumi un ievainojumi tika dabūti. Bet vēžu Amulā bija daudz. Imulā mazāk. Uz augšu no tā ceļa, kur tagad, braucot uz Kuldīgu, jauns asfalts uzliets, Amula ieiet mežā, tur upe sākumā ir ļoti skaista. Nezinu, kā tur tagad izskatās, bet tolaik, ap 1983. gadu, tie bija stāvi, ozoliem apauguši krasti. Tālāk Amula līkumoja pa vecupēm, aizaugušām pļavām, tur pielasīt spaini vēžu bija stundas jautājums.

Vai tad vietējie tos nelasīja?

Tā bija diezgan mazapdzīvota vieta, neviens tur īpaši nestaigāja. Amulā tolaik no 60. gadu beigu lielajām vētrām bija daudz sakritušu koku. Līdakas uz dzīvo tur ķērās elementāri – savelc tik karūsiņas, kaut vai lazdas kātā piesien, ielaid, un – plunkts! – grābiens momentā. Lielākas par divi kilo netrāpījās, bet badā nomirt studenti nevarēja.

Vai tu esi pirmais mežinieks savā dzimtā?

Precīzi tālākus radurakstus nezinu, bet tēva vectēvs cara laikos bijis mežkungs Bauskas pusē. Mani vecāki strādāja kolhozā, tēvs bija nodomājis Rankā neklātienē mācīties par mežsargu. Izmācījās, gribēja iet par mežsargu, bet, tā kā viņš mājas celtniecībai bija ņēmis aizņēmumu no kolhoza, priekšsēdētājs pateica: ja iesi prom, tas būs jāatmaksā. Tad tēvs nolaida ausis un palika strādāt kolhozā.

Tēvs tevi virzīja uz mežiem?

Īsti ne. Toties atceros, ka 4. klasē audzināšanas stundā bija jāraksta, par ko gribu kļūt, un es ierakstīju, ka vēlos kļūt par mežsargu. Tātad var teikt, ka mežā būt esmu gribējis vismaz kopš 4. klases.

Kas tevi vairāk piesaistīja? Putni, zvēri, ogas, sēnes?

Nu, sēņu un ogu sagādāšana bija uz mana kakla. Lauku mājās puikam bija dažādi darbi – ravēt, cūkām biešu lapas plūkt un kapāt... Kad vajadzēja iet sēnēs, biju priecīgs, ka tieku no citiem darbiem vaļā.

Bet makšķerēt?

Manos rados lielu makšķernieku nebija. Atceros, kā 1. klasē dīcu tēvam, lai viņš man nopērk kātu. Lieli prieki bija, kad man tika uzdāvināta uz kartona gabala uztīta aukla ar pludiņu, sviniņu un āķi, tādus komplektus tolaik veikalos varēja dabūt.

To komplektu kaut kur vajadzēja piesiet.

Pirmo piesēju kāršu pupu maikstē. Tēvs kolhozā brauca ar smago mašīnu, es viņam nedevu mieru, teicu, ka gribu makšķerēt, un viņš aizveda mani pie Mēmeles. Kā tagad atceros, ka uzspraudu uz āķa sienāzi, peldināju, mailītes to bakstīja, bet, cik vilku, tik tukšā.

Pēc tam jau sekoja cope visos kaimiņu dīķos. Viens kaimiņš bija naidīgs, tēvam sūdzējās, lai tas savu smerdeli savāc no viņa dīķa.

Kas tad tur bija tik vērtīgs?

Baltās karūsas. Atceros, ka es no tā dīķa pa lauku rāpus līdu uz māju. Galvenais bija paspēt, pirms kaimiņš no rīta govi ved ārā, citādi dabūšu pa mizu. Tā nu es ar pirmo gaismiņu biju pie dīķa. Zivis alumīnija kanniņā nesu mājās, bet ko vecāki ar tām darīja, neatceros. Otrā tuvējā dīķī bija dzeltenās karūsas. Ķēru tās, un, ja neķērās, ķēru vardes.

O, vardes uz makšķeres labi ķeras!

Jā, jā. Kad jau kļuvu lielāks, varēju slepus uz Mēmeli aizšmaukt.

Cik tālu tā no tavām mājām bija?

Kādi pieci kilometri. Ar riteni tas nav nekas, bet citreiz arī kājām gāju – no rīta makšķere pār plecu, un pa lauku prom. Pie Mēmeles man katrā krūmā bija paštaisīti lazdas kāti sasprausti.

Vai tos citi nečiepa?

Kurus tie interesēja! Lielajiem copmaņiem, kas uz turieni brauca, bija labāki rīki. Nav jau tā, ka man tikai lazdas kāti būtu bijuši, viena teleskopiskā sešmetrīgā stiklašķiedras makšķere no tiem laikiem vēl tagad ir saglabājusies, izmantoju pirmajos braucienos butēs, varēja žvidzināt tīri labi.

Kad sāki spiningot?

Pirmā reize bija kādā 4. klasē.

Tik agri?

Jā, biju noskatījies, kā lielāki puikas Mūsā, kas tajā vietā bija sekla, bradājama, nostājās pie dziļākas bedres un pret straumi meta bedrē. Toreiz arī viens lielāks copmanis atnāca un izvilka kādas piecas līdakas, gandrīz katrā metienā. Man acis lielas! Nu man arī vajag spiningu!

Tajā laikā tēvam bija palīgi mājas būvēšanā, kā tagad teiktu, viesstrādnieki. Viens man no Mahačkalas atveda foršu spiningu – vieglu, saliekamu. Mājās bija Ņevas spole, es tad sāku caurām dienām trenēties, ar šūpiņu bez āķa mētādams pa kāpostiem, pirkstam tulznu uzberzu.

Tad reiz sasparojāmies uz Mēmeli. Tēvs bija sarunājis ar vienu onku, kam bija laiva. Onka atslēdza laivu, iestūma mani un noteica, lai tālu uz leju nelaižos, netikšu augšā. Ielaidos upē, sāku mētāt, bet labi ja četrus metienus biju paspējis izdarīt, kad inspekcija man kā vanagi virsū! Sāka lamāt, atņēma skaisto kātu un vizuļus. Tā mana pirmā spiningošanas pieredze beidzās ar lielu sāpi un niknumu pret sargājošajām institūcijām.

Atņēma un neatdeva?

Kātam bija jābrauc pakaļ uz Bausku, tēvs laikus neaizbrauca, pēc tam vairs nedabūja, jo nekādu protokolu nebija.

Tā tas ar inspektoriem un policistiem mēdz būt – kur viņus vajag, tur viņu nav, bet puikas un pensionārus tramdīt vienmēr gatavi... Turpināji ar makšķeri Mēmelē?

Jā, no Bauskas līdz Jaunsaulei zināju katru akmeni, visu biju izložņājis. Vienu vasaru dabūju no klasesbiedra masku, pleznas, harpūniņu ar uzvelkamu gumiju, tad vispār no upes ārā nelīdu, pārsalis zils ņēmos. Visātrāk salst paduses, tā, ka rokas nevar uz priekšu izstiept.

Vai redzēt Mēmelē zem ūdens varēja?

Jā, upe bija dzidra. Ūdens tajā ir brūnīgs, bet nav kā citās upēs, kur pēc lietus uzreiz duļķe – Mēmelē vasarā redzamība bija ļoti laba. Gar zāļu malām man ļoti patika peldēt. Reiz bebru alā nošāvu divkilogramīgu sapalu un stiepu uz mājām, lielīgs bez gala.

Makšķerlomi Mēmelē bija dažādi. Pamatā raudas, arī asari, mazie sapaliņi. Kad jau biju drusku lielāks, noskatījos, kā vimbas ķer ar zakiduškām – iespraud puļķi krastā, iemet auklu, uzliec uz meldra, lai redz kustību. Tas bija jau vasaras vidū, ja pa vakaru dabūju trīs četras vimbas, biju laimīgs.

Speciāli uz sapaliem Mēmelē negāji?

Viss kas ir mēģināts. Gan maijvabole pludināta, gan plastmasas burbulis... Mūsā noskatījos, kā ar kombainu sapalus medī – viens vienā krastā, otrs otrā, un dancina maijvaboli.

To metodi sauc arī par telefonu...

Tur tādus makšķerniekus sauca par kombainieriem. Mums, puikām, protams, arī tas bija jāizmēģina. Taču Mēmeles krasti aizauguši, nekas mums tur nesanāca.

Puikas gados copēji bariņā?

Nē, tādu īstu līdzgaitnieku man nebija, vairāk viens pats braucu. Pamatā uz Mēmeli, pāris reizes tiku pie klasesbiedriem uz Ozolaini. Tur bija pludmale, peldvieta, bet arī asarīšus varēja ķert un uz mazajiem asarīšiem arī līdakas. Vienu vasaru pēc 4. klases viens pats padzīvoju Lietuvas pierobežā kolhozā Uzvara tēva mammas mājās. Tēva mammai bija sašvakojusies veselība, viņa tika paņemta uz mūsu mājām, un man viņas mājās vajadzēja pieskatīt govis. Tuvākā copes vieta tur bija cauri mežam uz Mūsu.

Kā Mūsa atšķiras no Mēmeles?

Mūsa, vismaz pie Bauskas, ir seklāka. Tuvāk pie Bauskas Mūsā bija ļoti trekni grunduļi! Tik trekni, ka gāju pamatā uz tiem, tēva māsa labu buljonu vārīja. Grūtākais bija dabūt slieku, bet tad tikai iebrien ejā starp niedrēm un velc – kur grunduļi bija, uz copi nevajadzēja gaidīt.

Mežavimbas Mēmelē neķēri?

Mežavimbas bija, bet tā ir zivs, kuru esmu izvilcis tikai mazu un nejauši. Puikas gados lielākais loms man bija breksis Mūsā virs divi kilo, neatceros pat, kā to dabūju ārā. Kamēr stiepu mājās no upes, rokas nogura.

Kādus rekordus dabūji ar spiningu?

Jaunībā, kad jau ar močeli braucu, biju izcēlis līdaku, kurai, uzkārtai uz stūres raga, pa bedrēm aste sitās pret zemi – tā varēja būt ap 7 kilogramiem.

Tehnikums un armija

Ar moci varēji jau uz tālākām copes vietām braukt...

Kur nu tālu brauksi, kad numura nav... Ar tādu dranduļetu uz lieliem ceļiem nevarēja rādīties. Pamatā apguvu posmu no Jaunsaules uz leju līdz kādiem pieciem kilometriem virs Bauskas.

Latvijā mana lielākā līdaka ir 8,5 kilo, noķerta tehnikuma laikā. Lielāku esmu dabūjis Zviedrijā – 9 kilo, tādā kā vecupē aiz Sundvāles, tur bija brangas līdakas. Vispār tehnikuma laikā zivīm pievērsāmies nopietni [smaida] – visi apkārtnes tīkli un murdi tika pārbaudīti, arī paši ķērām. Puikām ēst gribējās, tad kolhoza zivju dīķos ar pludiņu vilkām karpas un līnīšus. Paši tīrījām un cepām. Kad 10. maijā meža ezerā dabūjām lielo līdaku, es to nesu pār plecu, un otram čalim bija līdaku pilna krievu brezenta mugursoma, tik smaga, ka pats nevarēja uzcelt plecos. Tad visam kursam bija svētki – kūpinājām līdakas, dzērām alu...

Tolaik alu dabūt bieži vien bija grūtāk nekā līdakas... Bet līdaku kūpināt ir jāmāk.

Neatceros, kādas toreiz tās iznāca, bet tagad, kad braukājam uz Somiju, vienmēr nokūpinu kādas partijas, un visi slavē.

Otro tehnikuma kursu trijatā dzīvojām neapdzīvotā privātmājā. Dzīvošana tur bija, kāda bija, – ja ziemā tēju neizdzēra, no rīta tā krūzē bija sasalusi. Toties nebija kopmītņu režīma, varējām darīt, ko gribam. Tad nu visas apkārtnes upītes un zivju dīķi tika izbradāti gan ar makšķeri, gan brideni – kaut kā puikām iztika bija jāsagādā. Arī kolhoza bišu drava un vistu kūts dažreiz tika apciemota, plūcām vistas, marinējām, cepām...

Tagad esi arī mednieks?

Nu jau jāmēģina sadalīties starp vaļaspriekiem. Par medībām sāku interesēties tehnikumā, pēc tam, kad atnācu uz mežu strādāt, sakārtoju papīrus, dabūju ieroci un sāku arī medīt.

Uz šo vietu atnāci uzreiz pēc tehnikuma?

Nē, divus gadus biju armijā tālu dienvidos – Buhāra, Taškenta, Samarkanda. Tur bija lielas zivis! Pie lielajām upēm nebijām, bet arī arikos jeb apūdeņošanas kanālos bija ko redzēt. Pie mums tu apstājies pie līdzīga kanāla vai upes un ieraugi kādu zivtiņu, bet tur dzirdā mierīgā ūdenī redzi, ka peld tādi sivēni ap četri pieci kilo... Reiz pie mūsu daļas uz kanāla betona apmales no rīta skatos un pa gabalu nevaru saprast, kas tur notiek – musulmaņi taču cūkas netur, bet izskatās, ka viens ar lielu nazi tīra cūku... Tikai tad, kad tīrītājs vēla to lopu apkārt, sapratu, ka tā ir karpa vai līdzīga baltā zivs. Jā, tajos kanālos dzīvība bija...

Arī pamēģināji pie tām zivīm tikt?

Godīgi sakot, ar automātu... Neatceros, vai tā pie kādas zivs arī tiku, bet interese bija. Fazāni ar automātu ķērās labāk.

Granātas zivīm neizsniedza... Kādā daļā dienēji?

Sargājām cietumniekus, tāpēc ar automātu cēlāmies un gūlāmies. Gāja jautri, atslābt nevarēja. Tolaik cietumā bija sākusies perestroika, bija lielas razborkas. Es tur pusgadu mācījos par sobakovodu, pēc tam arī dienēju ar suni.

Daba tur ir fantastiska. Pavasarī viena sopka sarkana, otra dzeltena, vienos ziedos, bet mēneša laikā viss nokalst. Vai atkal tā saucamā Buhāras ziema, kad pēc lietiem solončaki sāk žūt un lauki ir tik balti, ka acis žilbst, bet ne no sniega – no sāls!

Čūskas redzēji?

Dabūju gan redzēt... Reiz kalnainā apvidū bijām ganu nometnē, kur acīmredzot uz nakti sadzen lopus. Pa vidu betonētas siles dzirdināšanai. Mums tur pēc marš-brasok pārgājiena iedeva pusstundu atpūtas. Ieraudzījām ar akmeņiem izliktu aku. Metām akmeni – ūdens nav. Dibenu īsti neredz. Mums fiksā ideja – ko nu tāpat vien atpūtīsies, pa akmeņiem varētu iekāpt iekšā! Davai! Es kāpu pirmais, otrs pēc manis. Kad acis ar krēslu bija apradušas un līdz dibenam palicis kāds pusotrs metrs, ieraudzīju, ka apakšā viena kobra šūpo kapuci...

Tad jau laikam augšā kāpi divreiz ātrāk nekā lejā...

Ne tikai – to čali, kas kāpa virs manis, uz pleciem iznesu ārā!

Pēc armijas tev makšķerēšana atsākās jau te, dzīvojot mežā?

Tā īsti – jā. Kad atnācu uz šejieni, ar kolēģi vakaros diezgan bieži vasarās braucām uz Daugavu pēc zandartiem. Saķer mazās zivtiņas, samet gruntenes, no rīta pakaļ. Citreiz tukšā, citreiz kāds trāpījās.

Tad man bija posms, kad nopirku gumijas laivu un ar to izbraucu Mēmeli un arī citas upes. Laiva plecos, spinings rokā, autobusā iekšā, somā rupjmaizes kukulis un speķa gabals, un uz divām dienām prom.

Kad sāki copēt ziemā?

Tas ir atsevišķs stāsts. Jau tehnikumā uz ledus sēdējām tikpat intensīvi kā copējām vasarā. Visas upītes ziemā tika izstaigātas, visi bebru dambji. Šad tad ziemā uz Usmu no tehnikuma gāja autobuss, tad paķērām arī tur. Kad atnācu te dzīvot un uzzināju, ka no Rīgas iet autobusi uz Peipusu, tad dažu ziemu katru nedēļas nogali turp braucu.

Tas bija tajos laikos, kad Peipusā iekšā vēl gāja kājām?

Jā, bet robeža ar Igauniju jau bija, 90. gadu sākums.

Dažreiz no šiem autobusiem galapunktā neviens tā arī uz Peipusa ledus neuzgāja, pa ceļam bija noguruši.

Man pēdējā reize tāda bija, ka nospļāvos un nolēmu pārvilkt šim dzīves posmam treknu svītru pāri. Bija vesela virkne cilvēku, kas tiešām sadzērās un no autobusa galā neizkāpa, un, kad sadzeras un dumji kļūst, ir vēl sliktāk. Braucām atpakaļ, grupas vecākais, kas atbildēja par autobusu, bija tik mīksts, ka gulēja starp ejām. Piebraucam pie robežas, šoferis iet pa autobusu vākt pases. Laimīgi tiekam pāri robežai, braucam, te pie Strenčiem viens pamostas – viņam pases nav, robežsargi neesot atdevuši! Autobuss griež riņķī, braucam razborkas taisīt. Tad kādā brīdī viens atjēdzas, ka viņam kabatā divas pases... Tikai pret rītu bijām mājās, un tas brauciens pielika treknu punktu maniem autobusu braucieniem uz Peipusu. Lai gan ilgu laiku biju pat veicis pierakstus, kurā datumā kādas zivis un cik Peipusā esmu saķēris. Ir ziemā būts dažādās ūdenskrātuvēs un lomi pat bijuši lielāki, bet Peipusa copei tomēr ir īpaša garša.

Pēdējā ziemā Peipusā biji?

Nepaspēju. Iepriekšējā ziemā tā sauktajā Perešeikā ļoti labas raudas savilkām. Arī Pērnavas līcī esmu makšķerējis, biju noskatījies, ka tur vajag finkas – ragavas, nopirku, bet še tev – ziemas vairs nav...

Kuršu jomā ziemā esi copējis?

Nē, bet paspēju Tosmares kanālā izbaudīt, ko nozīmē asaru ķeršana. Ļoti smuki dūrainīši nāca ārā! Man lielākais bija virs 800 gramiem, vienu vēl lielāku nepacēlu. Pēdējā reizē bija tā, ka veči sēž burtiski blakus cits citam, bet visi velk. Tagad tā vieta ir aizklapēta ciet.

Ziemā ir arī tuvākas labas vietas, piemēram, tepat Lielupē uz pirmajiem lediem, kad no jūras asari ienāk. Arī pie Jelgavas var uzrauties uz labiem asariem.

Uz ielūšanu neesi uzrāvies?

Tfu-tfu-tfu, neesmu. Medību laikā meža upītēs un grāvīšos esmu peldējis; darba pienākumus veicot, iekritis bebru grāvī līdz padusēm, kad ārā ir mīnus 20 grādi un līdz mašīnai seši kilometri. Tenterēju pa ceļu grabēdams.

Īsts makšķernieks tādās reizēs kaut ko pārģērbj un fiksi iet atpakaļ uz ledus.

Lielupē pie Valteriem uz pēdējā ledus salaku copē esmu redzējis, ka nemaz nepārģērbjas – ielien niedrēs pačurāt, ielūst, izveļas ārā un nāk atpakaļ sēdēt!

Sešpadsmitniece saida

Forelēs esi gājis?

Nē, Latvijā tikai nejauši Ventā esmu noķēris. Varbūt pat apzināti neesmu gājis, tāpat kā savā laikā neļāvos pierunāt uz mušiņmakšķerēšanu. Man solīja visu nodrošināt, lai tik sastādu kompāniju, bet es sapratu, ka tas var beigties ar iekrišanu azartā, un atteicos. Pārāk daudz to atkarību.

Arī uz lielajām karpām apzināti nesēžu. Maza karpiņa, uz pusotru, diviem kilogramiem, ir kulināriski garšīga, bet... Tagad pateikšu to, par ko daudziem būs spuras gaisā: man nepatīk kustība “ķer un atlaid”. Nu, ja tev to zivi nevajag, nemoki viņu!

Tu taču arī atlaid...

Protams, ja gribi būt likumpaklausīgs, tev zemmērs un tas, kas pāri atļautajam skaitam, ir jāatlaiž. Bet cik nav redzēts, piemēram, ar zandartiem (pēdējos gadus esmu uzsēdies uz viņu adatas) – pavasarī Ķegumā zem hesa makšķernieki stāv cits pie cita, un tad tik viens savainots zemmēra zandartiņš aizpeld kaijām par barību, tad otrs... Es nevaru atļauties diendienā būt uz ūdens, kā gribētu, bet zivis man garšo. Tad labāk pats dabā noķeru un pagatavoju. Kaimiņos man ir, kā smejos, zvejnieku meitas, viņas prasa: “Kad brauksi copēt? Sen nav zivis ēstas!”

Tātad tagad tev aktuālākā zivs ir zandarts?

Jā, jau trešo gadu. Vēl mācos, lielus izvilcis neesmu. Ķeru ar dropšotu, pamatā Daugavā pie Kokneses un rudenī Daugavas lejtecē. Esmu arī pie Rīgas tiltiem sēdējis pa nakti. Lielākais gan man ir no krasta Andrejsalas kabatā, tas bija pāri trīs kilo, bet mēra zandarti ir pavilkti labi.

Kā tu tos gatavo?

Pieprasītākais ir zandarts saldā krējuma mērcē. Senāk biju skeptisks pret kūpinātu zandartu, bet reiz pats pamēģināju uztaisīt karsti kūpinātu, un sanāca ļoti garšīgs. Protams, zandarts tiek arī cepts un frikadelēs taisīts, galertā likts. Pēdējā laikā man topā ir dienvidnieciska recepte – ar ķiplokiem, ingveru, kokospienu, korejiešu garšvielu. Vispirms zandartu nelielos gabalos sviestā ātri apcep, tad pa virsu tiek likts plāni sagriezts ingvers un ķiploki vesela sauja, lai sacepinās starp zandartu. Tad pāri kokosriekstu pienu un garšvielu, lai vēl pāris burbuļus uzmet, un sanāk baigi labs!

Kura zivs tev ir gastronomiskā topa virsotnē?

Kūpināti – tomēr vimba un breksis. Pie sama vēl neesmu ticis, lēnām briestu, tas man ir sapnis pensijas laikam.

Ko vēl bez zandartiem tu tagad ķer?

Rudenī – butes. Sāku netālu no Jūrkalnes – Zaķos un Lūžņā, tagad ķeram vairāk pie Ovīšiem, Lūžņā, Miķeļtornī. Liepājas pusē pagājušogad bija pašvaki.

Pavasarī vismaz reizi braucu uz Liepāju, uz ziemeļu molu pēc jūras grunduļiem. Tos konservēju burciņās gan eļļā, gan tomātu mērcē, man pašam ir autoklāvs. Vismaz reizi gadā Boderājā vai uz Daugavas moliem eju uz reņģēm. Pēdējā laikā no laivas, lai nav kolhoza.

Jau padsmit gadus katru pavasari – maija beigās, jūnija sākumā – braucam uz Somiju līdakās. Pirmā reize bija gluži nejauša. Satiku uz ielas paziņu, viņš stāstīja, ka jāgatavojas braucienam uz Somiju, es ieteicos, ka tas gan ir forši, man arī tā gribētos, viņš paskatījās uz mani un teica: “Zini, viena vieta ir brīva. Bet braukšana jau pēc četrām dienām.” Fiksi sataisījos, un prom. Pēc tam kādus gadus bija pārtraukums.

Regulāra braukšana uz Somiju man arī sākās nejauši. Peipusā uz ledus sapazinos ar Ināru Kohu, un vakarpusē pirms došanās mājup viņa piedāvāja pavasarī braukt uz Somiju, brauciens saplānots, bet divi esot atteikušies. Kopš tā laika mūsu grupas kodols jau vismaz gadus desmit turas kopā, tikai pats grupas organizētājs un dvēsele aktieris Harijs Spanovskis jau citos ūdeņos.

Braucat uz vienu un to pašu vietu?

Pamatā – jā. Vienu gadu pamēģinājām Zviedriju, kur dabūju deviņnieci un mans puika septiņnieci. Citu gadu bijām Norvēģijā, Hitras salā aiz Tronheimas, tur bija forša cope, ieskaitot manu izvilkto 16 kilo saidu.

Oho...

Kad sāku tur copēt, pirmais rāviens bija tāds, ka visi diegi čupā, nebiju palaidis vaļā spoli. Fiksi pārsēju, pēc pāris minūtēm laidu, un pieķērās sešpadsmitniece. Tā ir arī mana vispār lielākā zivs. Ir bijušas deviņnieces mencas, bet, piemēram, paltusu Norvēģijā neesmu dabūjis vispār. Ir, uz ko tiekties.

Mencas radinieces vēdzeles tu brauc ķert?

Jā. Ir gan zem Ķeguma hesa, gan Lielupē pasēdēts, un labas trāpījušās, arī pāri kilogramam. Tikai pagājušoruden bija uz zandartiem jāsēž, nebija laika vēdzelēs braukt. Esmu arī Misā vēdzeles pamēģinājis, bet neviena ņemama nav trāpījusies.

Ko tu kā mežu darbinieks vari teikt par cilvēka atstātajām pēdām? Kur vairāk mēslo – mežos vai pie ūdeņiem?

Abās vietās. Cilvēks grib izrauties pie dabas, bet tas, kas aiz viņa paliek, ir bēdīgs paskats. Mežā vispār ārprāts, kas darās. Šodien pat, ejot apskatīt jaunaudzi, atradām kaudzi atkritumu maisu.

Vai tagad drusku tīrāks tomēr nekļūst?

Man nav sajūtas, ka cilvēku galvā kaut kas mainītos. Varbūt tas no manas saasinātas ikdienas uztveres. Pavasarī un rudenī, kad mājās sākas talkas, mežs ir pilns būvgružu pietalkots. Pagājušogad mežā atradām maisus, un visiem pāri saskaņiešu reklāmas baneris... Tāpat riepas bieži atrod.

Ko tur var darīt? Visu mežu ar kamerām izlikt?

Pusgadā reizi viņš tos mēslus ieved – vai tad visu laiku kameru turēsi? Reizēm jau kādus noķer. Reiz ziemā man zvana: ārprāts, ceļgalā aiz medību pils pa nakti atvesta liela kaudze ar maisiem. Es tos maisus ķidāju, varbūt atradīšu kādas piederības norādes, un jā, pašā pēdējā maisiņā atradu Ķekavas vidusskolas 7. klases skolnieces matemātikas kontroldarbu. Tad atlika tikai zvanīt uz Ķekavas vidusskolu...

Izdevās mēslotājus atrast?

Jā. Protams, viņiem tie maisi esot nozagti. Bet kāpēc zagļiem tie no Dzērumiem padsmit kilometrus būtu uz šejieni jāved? Nākamajā dienā gan atbrauca un visu savāca.

Kā esmu dzirdējis, tiek domāts par tādu likumu, ka pašvaldība varēs sodīt makšķernieku, ja vietā, kurā viņš sēž, piecu metru rādiusā ir atkritumi, vienalga, kurš tos tur izmetis. Es liktu visus 30 metrus! Ja esi izvēlējies to vietu, kad savāc un tikai tad sēdi.

Tāpēc jau privātīpašnieki daudzviet makšķerniekus labāk redz ejam nekā nākam. Tajā pašā laikā attiecībā uz piekļuvi pie ūdeņiem daudz kas ir nokavēts. Vajadzēja jau pašā sākumā domāt. Tagad likteņupē labi ja pie hesa tiec klāt.

Tauvas josla jau nav atcelta...

Tev vispirms līdz tai tauvas joslai ir jātiek! Visur šlagbaumi priekšā, pie Daugavas gandrīz nekur netiek.

Ja gribi makšķerēt, jāpērk māja pie upes... Ar spiningu tu vēl kaut kur ej?

Tagad jauna mīlestība man ir Abava – kājām no Rendas uz leju. Fantastiska upe! Liekas, es tur teltī varētu vispār dzīvot! Tur arī piemēslots nav.

Vai tur tagad nav daudz laivotāju? Es to posmu kājām nogāju 1971. gadā, tad tā tiešām bija neapdzīvota vieta, meža pļaviņā varēji, zemi dimdinot, pieskriet pie upes un izvilkt trīs smukus sapalus pēc kārtas.

Es tur eju nelaivu sezonā, pavasarī. Gar Abavu jau tehnikuma laikā ir staigāts, bet no jauna mani tā uzrunāja pagājušogad. Fantastiska un mežonīga daba! Vari pusi dienas nostaigāt un nevienu dzīvu dvēseli nesatikt. Viens mans paziņa no Kuldīgas tur regulāri velk laukā krokodilus. Sakritušu koku tur ir daudz, vizuļus ir kur atstāt, bet tu zini un jūti, ka tur iekšā zivis ir!

@Egīls Zirnis. Monvīda Strautiņa arhīva foto

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager