Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 14.novembris 2020, 14:13 | 3 komentāri | 5045 skatījumi

Evita melno līdaku valstībā

Katru sestdienu viņa ir pie ūdeņiem. “Ir vienkārši jābūt vēlmei makšķerēt,” saka Evita Jeremejeva, “un tad tu ieplūsti valstībā, no kuras izrauties ir praktiski neiespējami. Bet nekad to neesmu nožēlojusi. Vienīgais, kā ir ļoti žēl, tas ir fakts, ka darba dēļ uz copi netieku biežāk.”

Mēs iepazināmies Lādzēnu purvos, kur nevis kā parasti purvos iet lasīt brūklenes un dzērvenes, bet brauc copēt (nosaukums mēdz būt maldinošs). Ķērāji šai ezerā rada pamatīgu presingu, jo zivis te ir un papildus vietējām nārstotājām katru gadu krājumi tiek papildināti ar līdakām un asariem. Es Evitu ievēroju, jo pamanīju viņas mērķtiecību un pārliecību par to, ko dara. Plus vēl fakts, ka Evita praktiski nekad neizbrauc krastā ar tukšu tarbu.

Kā tas sākās

Cik gadu ir tavā makšķernieces stāžā?

Nemaz nebūs tik viegli uz sitienu saskaitīt, jo makšķerēju es no bērnības, cik vien sevi atceros. Augu Latgales laukos, blakus mājām tecēja Bolupe un atradās arī piemājas dīķis, bet pavilka uz makšķerēšanu vectēvs un brālēns, kuru jau vairs nav starp mums. Savukārt mammai makšķerēšana ir vispār ārpus likuma! [Smejas.] Kas tā vispār esot par nodarbi! Viņa dusmojas, ka mēs ar vīru – kā brīvdiena, tūlīt projām pie ūdeņiem, un citu neko nedara. Starp citu, vēl man arī krustmāte ķer. Tā ka nemaz nav tā, ka es viena būtu ar badapātagu apslimusi.

Te jau iznāk vesela makšķernieku dzimta!

Arī tā var teikt. Bet ko gan patiesībā bija darīt – uz bērnudārzu es negāju, bet zivtiņas man patika ļoti. Pēc tam nāca cits laika posms, padsmitnieces gadi, kad makšķerēšana tika nolikta malā, jo bija citas intereses. [Smejas.] Vēlāk, kad satiku savu nākamo vīru, izrādījās, ka arī viņam patīk copēt. Tā nu šis hobijs mums ir abiem.

Vai atceries kaut ko interesantu no bērnības makšķerēšanas brīžiem? Noķertās zivis, kādu negaidītu piedzīvojumu – bērniem jau patīk savārīt visādus podus un bāzt degunu, kur nevajag.

Nenāk atmiņā, ka es būtu ko būtisku noķērusi tieši bērnībā, bet atceros kādu gadījumu, kad ar māsīcu gājām vienkārši pastaigāties. Pāri Bolupei veda vecs tiltiņš, bet turpat Bolupē ietek Kurnas upīte. Tajā brīdī skats uz to bija diezgan interesants – varēja redzēt, ka Kurnā tūlīt beigsies ūdens. Tecēja vien kaut kas līdzīgs nelielām tērcītēm – kāda dziļāka, kāda pavisam sekla. Tajā brīdī pa dziļākajām vietām uz Bolupi mēģināja tikt lielas līdakas un visādas citādas zivis. Tad mēs skrējām uz mājām, pateicām pieaugušajiem, un tad jau zivju bija pilna māja. Ko no tā visa vēl atceros – to, ka notika līdaku kūpināšana. Kad Kurnas upīte jau pārvērtās par seklu strautiņu, tad savukārt ar rokām ķērām vēdzeles.

Tā vienkārši ar plikām rokām? Vēdzeli nemaz nav tik vienkārši noturēt, viņa ir tikpat gluma kā zutis. Varbūt dūrāt ar dakšiņām?

Nē, tādu lietu mēs nedarījām, to es atcerētos. Bet nianses par to, kā notika tā vēdzeļu gūstīšana, atmiņā nav vairs palikušas, taču zivis mums bija. Varbūt kaut kā zem vai starp akmeņiem...?

Kad spiningošanas āķis lūpā

Pusaudžu gadus izlaižam. Kad atsāki copēt un kur?

Dzīvoju Rīgā un, ja nemaldos, gadus trīs jau biju kopā ar vīru, un mums bija piedzimusi meitiņa Diāna. Tad vietā, kur tagad ir Dienvidu tilts, atradās neliels dīķis, un tur mēs itin regulāri ķērām karūsiņas. Tāda ļoti vienkārša, nomierinoša un relaksējoša nodarbe.

Tad viss nonāca līdz nopietnākām zivīm, izbraucieniem, un pašreiz mēs copmaņu katlā vārāmies jau diezgan pamatīgi. Tā nopietnā makšķerēšana sākās ar brīdi, kad mēs no Ķengaraga pārvācāmies uz dzīvi Baložos, jo tur priekšā – Baložu ezers. Viss skaidrs – pludiņmakšķeres rokā, un uz priekšu. [Smejas.]

Es gan esmu tevi redzējis tikai ar spiningu, bet tad jau iznāk, ka tev pludiņmakšķerēšana arī nav sveša.

Pašreiz vairāk tā kā esmu pievērsusies spiningošanai. Tur ir vesels stāsts. Kādreiz mēs ķērām tikai ar pludiņmakšķerēm. Es pat varu teikt, ka spiningošana man nepatika. Tad reiz bijām aizbraukuši copēt uz Latgali, uz Rugājas ezeru. Parasti mēs tur vilkām līņus un karūsas. Eksemplāri reizēm patiešām bija patīkami lieli: kā līņi, tā karūsas svēra ap kilogramu un pat nedaudz virs tā.

Lūk, un šajā vienā reizē copējām jau labu laiciņu, kad man ienāca prātā paņemt spiningu un mazliet izkustēties no tās pludiņa sēdēšanas, un pamētāt mānekli. Krasti pamatīgi aizauguši, arī ūdenī zāļu, ka maz neliekas, tāpēc darbojos ar gumiju un pretzāļu āķiem.

Pēc viena metiena sekoja smukas līdakas iznāciens, bet tā nošāva garām. Nu labi, nodomāju un metu turpat vēlreiz. Atkal iznāciens un atkal garām. Kā tagad atceros – līdaka mēģināja saķert manu zivtiņu piecas reizes. Piektā zaļsvārcei bija liktenīgā. Rezultātā svari rādīja 4 kg.

Man šķiet, ka vēl tagad Rugāju pilsētiņā mani daudzi saukā par zivju bendi [smejas], jo to līdaku es pa ciema ceļiem nesu uz radu mājām. Cilvēki pat piestāja un brīnījās, ka šajā ezeriņā ir tik lielas zivis. Laikam jau viņiem tā četriniece likās īstens monstrs.

Un ar to tev āķis uz spiningošanu bija lūpā?

Tā arī varētu teikt, šī līdaka lika man daudz ko pārdomāt, un tagad arī mans vīrs ir uzsēdies uz spiningošanu, un tā ir mūsu šībrīža ķeršanas metode.

Vai, atrodoties pie ūdeņiem ar makšķeri rokās un itin iespaidīgu inventāru, jūti pastiprinātu citu copmaņu uzmanību?

O, jā! [Smejas.] Kas tik nav bijis jāpiedzīvo! Vīriešu attieksme ir ļoti pozitīva. Daudzus interesē mans inventārs, aprunāties. Negatīvisms drīzāk nāk no makšķerniecēm un laivu līdzbraucējām. Bet viss jau ir pieciešams, jo ar to kultūru mums ir vienādi kā uz ielas, tā uz ezera laivā. Ierauga, ka esi sieviete, un bieži vien nobrauc ar laivu gar pašu degunu. Tas tāds klasisks piemērs.

Tad dažādie forumi, kur it kā varētu ar kaut ko padalīties. Es kaut ko uzrakstu, un kāds jau izsmej vai norej. Kultūras līmenis mums diemžēl ir ļoti zems, un nezinu, pēc cik paaudzēm tas varētu mainīties. Tāpēc es ieeju, šo to izlasu, bet pati nepiedalos. Jā, lasu Copes Lietas!

Gan upēs, gan ezeros

Kuras ir tavas iecienītākās vietas šeit, Rīgā?

Pirmkārt, tas ir Babītes ezers, bet uz turieni es pamatā dodos viena, vīram šis ūdens nepatīk. Ja man jābrauc vienai, tad es pārsvarā izvēlos Babīti vai Lādzēnu purvus. Starp citu, pēdējos ir noķerta mana rekordlīdaka – 8,7 kg. Jūnijs šogad Lādzēnos bija itin ražīgs. Vēl nevar aizmirst Sauso Daugavu. Tālāk, protams, ir vairāki Latgales ezeri, kā Lazdags. Šogad otro reizi mūžā bijām Usmas ezerā, bet tajos milzīgajos klajumos ir jāzina, kur zivi meklēt.

Uz Usmu daudzi brauc tieši uz zandartiem...

Bija interesants gadījums tajā laikā, kad līdakas ķert vēl nedrīkst, bet zandartus vēl var. Bijām aizbraukuši uz Daugavu zem Ķeguma HES, uz labo krastu.

Tur ir daudz ķērāju, jo visa grunts pilna ar klintsbluķiem. Mānekļus rauj nost kā gatavas jāņogas no krūma. Protams, zivis ir, bet grūti dabūt ārā. Visi cenšas ieņemt labākās vietas upes kreisajā krastā.

Es tās labās īsti nezinu. Vienkārši atradu brīvu vietu, izvēlējos vistumšāko gumiju (intuīcija laikam), un starp tiem, kas tur copēja, es vienīgā tiku pie mēra zandartiem, turklāt trijiem! [Smejas.]

Varu iedomāties, ko tie veči blakām murmināja zem deguna...

Jā, jā, tekstiņi jau bija, bet tā man ir gadījies tikai vienu vienīgu reizi, jo pēc tam rezultāti bija ļoti vāji. Nu neesmu es uz zandartiem vēl piešāvusi roku. Tur manam vīram veicas daudz labāk.

Uz copi tu brauc kompānijā, vai tomēr labāk vienai – cik es tevi esmu redzējis, tad kompānijas tev nav.

Pēdējos gados viena pati. Līdz tam braucām kopā ar vīru, bet viņam tagad darbs saistīts ar biežiem komandējumiem. Kas attiecas uz citu kompāniju, tad jāsaka – es pēc tās īsti neraujos. Reizēm, ja ļoti uzprasās, tad paņemu līdzi, bet pēc būtības vienai ir labāk. Tad es braucu, kur gribu, kad gribu, copēju, cik ilgi gribu, un tā tālāk. Tiklīdz ir otrs līdzi, tā jārēķinās arī ar viņa vēlmēm. Šajā ziņā būšu tāda mazliet egoiste. Savukārt, kad esam Latgales pusē, tad gan biežāk ķeršana notiek kompānijā.

Kā tu plāno copes dienas un laiku? Vadies pēc laika apstākļiem, mēģini uzzināt, kas kur notiek…

Nē, nē. Pateicoties darba apstākļiem, man sestdiena vienmēr ir copes diena. Ārā ir jābūt ļoti sliktam laikam vai arī kādam saplānotam braucienam, vai gājienam uz citu pusi, lai es neatrastos pie ūdeņiem. Tas man ir gandrīz nerakstīts likums. Kaut gan, par laika apstākļiem runājot, tagad jau esmu sākusi tos pētīt. Vakar, piemēram, biju Zvirgzdu ezerā. Iebraucu ar laivu, skatos – nāk tumšāks mākonis, un izmuku ārā. [Smejas.] Negribējās izmirkt.

Klasiskais teiciens saka, ka nemēdzot būt slikts laiks …

…bet gan nepiemērots apģērbs. Zinu, zinu. Ir bijis tā, ka, atnākot atpakaļ pie mašīnas, es saprotu, ka man apģērbam nav vairs nevienas sausas vīlītes!

Kāds, pēc taviem uzskatiem, ir labākais laiks copei Babītes ezerā?

Tur ir ļoti interesanti. Man šķiet, ka esmu tikusi pie zivīm pilnīgi dažādos laika apstākļos. Labākais, protams, ir neliels vējš un apmācies.

Es īsumā pateikšu savus uzskatus. Es uz Babīti mierīgā laikā nemaz nebraucu. Labākais laiks ir tad, kad laivu uz vietas nevar noturēt ar diviem enkuriem un ūdens buru, kad nes uz priekšu un brīžiem laivā iešļakstās arī ūdens. Tādā laikā šajā seklajā ezerā zāles sit līdakām pa sāniem, un šīm tas nepatīk, līdz ar to viņas nāk ārā klajumā – un tad sākas cope. Tā ir jau gadiem pārbaudīts.

Man Babītē ir bijis tā, ka ir saule un pilnīga spoguļvirsma, un es vienīgā braucu krastā ar zivīm. Man šķiet, ka copē diezgan daudz ko nosaka arī veiksme.

To tavā izpildījumā esmu novērojis arī Lādzēnu purvos: citi brauc ārā tukšā, bet tev vienmēr kaut kas ir vedams krastā. Ja runājam par spiningošanu, kāda ir tava taktika attiecībā uz mānekļu izvēli?w Tu esi vairāk klasiķe vai visu laiku rocies pa mānekļu kasti, meklēdama to īsto?

Es piederu pie tiem spiningotājiem, kas nemitīgi maina mānekļus. Ir bijuši mānekļi, ko uzlieku, divas reizes iemetu un nomainu. Taču varu diezgan ilgi kapāt arī ar vienu vobleri. Protams, cenšos atcerēties, kas konkrētajā ūdenstilpē ir nostrādājis iepriekšējās reizēs. Starp citu, varu minēt piemēru, kad vienā rudenī izcili strādāja vienas formas un krāsas vobleris – met, kurā ūdenstilpē gribi (vairs neatceros tā nosaukumu). Savukārt tagad ir pagājuši divi gadi, un šis vobleris ir atstājams mājās. Nedarbojas, un viss!

To pašu varu teikt par Zipbaits vobleriem – kad tie parādījās veikalu plauktos, strādāja ļoti labi. Tagad, ja viņi man būtu jāierindo kādā vietā pēc rezultātiem, tad tie atrastos labi ja piektajā.

Man ļoti patīk spiningot ar rotiņiem. Upēs es darbojos tikai ar tiem. Babītes ezerā arī labprāt strādātu tikai ar rotiņiem, bet tur nav iespējams, jo ir traki daudz zāļu, un tracina, ja pēc katra otrā metiena ir jākabina no āķiem zāļu kušķi. Tā vairs nav cope.

Inventārs – tikai pārbaudītas vērtības

Padalīsies noslēpumos, kādus mānekļus tu lieto tajā pašā Babītē?

Tur labi strādā Yo-Zuri vobleri. Vismaz man. Vēl izcila ir trīsdaļīgā Kosadaka, arī Megabass ar kustīgo lāpstiņu. Bija man viens ļoti labs Jackall vobleris, un pirms diviem mēnešiem to viena līdaka aiznesa. Diemžēl esmu izskrējusi visas Rīgas copes bodes un tieši tādu vairs nevaru nekur dabūt.

Starp citu, es negribētu piekrist uzskatam – ja līdakai ir ēdamā diena, tad pavadiņas galā liec, ko gribi. Varu minēt piemēru no vienas dienas kādā Latgales ezerā. Copējām kopā ar vīru, un viņš izmēģināja dažādus mānekļus milzīgā daudzumā, bet es ar savu vara krāsas rotiņu noķēru 4 mēra un vēl nez cik zemmēra līdakas. Praktiski stājies, pie kura zāļu pudura gribi, seko iznāciens. Līdakas ņēma pauzes brīdī. Visa darbība no vienas laivas. Protams, otra tāda rotiņa mums nebija, bet, liekot virsū kaut ko līdzīgu, copes nebija.

Par mānekļiem šo to noskaidroju, bet kā ar kātiem, auklām, pavadiņām? Tu seko līdzi jaunumiem vai piederi pie klasiķiem?

Es laikam piederēšu pie klasiķiem un pārbaudītām vērtībām. Es esmu ļoti pieķērusies konkrētam inventāram, un dabūt to ārā no manām rokām, lai izmēģinātu ko jaunu, ir grūti. Būs nepieciešams ilgs pārliecināšanas process. Vīrs, piemēram, nopērk jaunu kātu, un ir jāpaiet zināmam laikam, lai es to vispār paņemtu rokās. Man patīk pārbaudītas vērtības.

Auklas, pavadiņas?

Šīs lietas es pilnībā uzticu vīram. Viņš taisa mums pavadiņas no titāna. Veikalos pavadiņas nepērkam, jo ir bijuši gadījumi, kad tās smagi pieviļ.

Copes mirkļi atmiņās

Lādzēnu purvos tu vienmēr esi krastā ar zivīm. Tu vienkārši pārzini šo ezeru, vai ir kāda cita veiksmes formula?

Nav tā, ka es šo ezeru tik labi pazītu, lai teiktu – jā, zinu katru nostūri. Esmu ievērojusi, ka līdakas šeit ļoti maina savu atrašanās vietu. Man jebkurā svešā ezerā ir nepieciešamas savas 2–5 reizes pabūt, lai būtu nojauta, kur un ar ko līdaku meklēt. Svarīgi ir saprast gultni. Man vairāk patīk ezeru seklās daļas, tāpēc es līdakas meklēju tieši šādās seklās un zāļainās vietās. Kaut gan ir bijis ļoti dažādi. Piemēram, izmētājos pa zālēm visu dienu un neko prātīgu neredzu, bet, braucot mājās, paķer trijniece uz velci. Jā, Lādzēnos ir punkti, uz kuriem es aizbraucu vispirms.

Kā ir ar pilnībā svešu ūdenstilpi?

Tad mēs braucam kopā ar vīru. Līdzi noteikti ir eholote, un tiek meklētas kantis, vērotas dziļuma maiņas utt. Pārsvarā man gan copes sākumā patīk pavandīties pa zāļainām vietām. Ja nekas prātīgs nesanāk, tad pārvācamies uz dziļumu.

Vai esi bijusi copēt arī ārpus Latvijas?

Man vīrs darbojas pa Somiju, un es pat uz turieni neesmu aizbraukusi. [Smejas.] Man nepatīk vietas, kur zivis ir viegli noķert, jo Latvijā tas nav tik vienkārši – un tad jau ir interesanti, vismaz man. Mana pirmā spiningošanas apmācība sākās ar Ķīšezeru un beidzās ar to, ka vari mētāt visu dienu un neviena piesitiena. Nav neviena iznāciena! Taču ar laiku mēs sapratām, ka šajā ezerā uz pusstundu atver copes vārtus, un tad jāvico, cik var, un pēc pusstundas vārti ir ciet! [Smejas.] Ķīšezers ir ļoti sarežģīts, un mēs turp praktiski arī vairs nebraucam.

Tu piederi pie tiem spiningotājiem, kas zināmā upes vai ezera vietā uzturas ilgi?

Noteikti ne. Drīzāk es varbūt par ātru aizskrienu projām. Piemēram, tā pati Babīte. Ir labi zināms, ka jāmeklē duļķis, un tad šeit var ilgāk pastāvēt un rūpīgāk apstrādāt, bet man patīk pārvietoties. Maksimums vienā vietā, ja ir bijuši kādi zivs iznācieni, varētu nostāvēt 15 minūtes.

Ir ko atcerēties no pozitīviem vai negatīviem momentiem pie ūdeņiem?

Es nemaz negribētu stāstīt, bet nu labi. Mēs ar vīru vienā gadā vēlu rudenī Babītes ezerā ar laivu apgāzāmies. [Smejas.] Gribējām vienkārši samainīties laivā vietām, lai vieglāk airēt. Paldies dievam, nepazaudējām pilnīgi neko. Visu savācām, jo ezers jau sekls, un netrāpījāmies arī uz grimstošu gultni. Paveicās.

Vēl atceros nepatīkamu momentu, kad no Daugavas grīvas iebraucām jau atklātā jūrā un garām gāja iespaidīgs kuģis. Kad ieraudzīju to vilni, kas brāzās no kuģa uz mūsu laiviņas pusi, es nodomāju: nu tā, tūlīt būs...

Stāsts no Latgales puses Boževas ezera. Skaists ezers Rugāju novadā. Tas ir purva ezers, un, kas interesanti, līdakas tur ir melnā krāsā. Kad man pirmā tāda norāvās, es pat īsti nesapratu, vai bija pieķērusies līdaka vai kāda cita zivs. Bet tā fenomenālā melnā krāsa ir iespiedusies atmiņā, jo nekur citur tādas līdakas neesmu manījusi. Starp citu, atkal nostrādāja tas pats vara krāsas rotiņš.

Kā ir ar lielajām līdakām? Cik viņu ir tavā kontā?

[Smejas.] Tā viena 8,7 kg arī ir. Nākamā ir virs pieci kilo. Divnieces, trijnieces – tās jā, bet lielās līdakas patiesībā nav mana mērķauditorija. Tur vajag lielus mānekļus, piemēram, džerku vai lielās smagās gumijas. Man ar tādām lietām nepatīk darboties. Es labāk ķeru mazākas, bet vairāk. Tas ir kā sports, un līdz ar to interesantāk.

Ziemas cope tev arī ir aktuāla?

Nē nav. Divas reizes esmu bijusi, bet laikam jau nav iepaticies.

Kādas ir tavas gastronomiskās attiecības ar zivīm?

Praktiski neēdu. Vienīgā, ko vēl pagaršoju, ir zandarts. Vēl varētu piesaukt asari, bet ļoti reti. Tāpēc parasti visu, ko noķeru, laižu atpakaļ. Ja nu vienīgi kāds tuvinieks vai paziņa ir palūdzis atvest kādu zivtiņu – tad paņemu.

Kas ir tavs vēl nepiepildītais zivju sapnis?

Ļoti gribētos noķert samu. Turklāt gribētos, lai viņš uzsēžas brīdī, kad es to neesmu gaidījusi. Pārsteiguma moments! [Smejas.] Esam diezgan daudz velcējuši pa Daugavu, bet vēl neviens nav trāpījies.

@EINIS_ASARIS

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(5 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[3] Komentāri | dilst | aug
 
ZivjuZaglis

nu, lai tad tas sams pieķeras! ;)

14.11.20 Atbildēt | Ziņot 0
badapiicka

Nav nemaz tik viennozīmīgi/viegli ar to Somiju, nereti esmu dzirdējis jūtūba ļaužus izsakāmies, ka zviedros vieglāk pieķerties. Es tagad apmēram nedēļu skatos kā 4 džeki Jakutijā pļauj asarus, līdakas(tagad, no ledus)- dritvaikociņ, lūk tur "viegli" ir ļoooti maigi teikts- žuves pat bieži neļauj ūdai dziļumu izmērīt, cērt pliku trijžuburi, džeki laiž atpakaļ gandrīz kilogramīgus asarus(nemaz nerunājot par mazākiem) ar piebildi- "jau apnicis", vienlaikus piemetinot, ka nevarējuši iedomāties, ka tā kādreiz varētu teikt))))

14.11.20 Atbildēt | Ziņot 1
SerBar

sisi

15.11.20 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager