Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
CopesBlogs | 29.novembris 2020, 14:40 | 14 komentāri | 6383 skatījumi

Ar skatu uz rietumiem

Bušu makšķerēšana pie mums kļūst arvien populārāka. Tā kā es butēs braucu nu jau vismaz gadus desmit, pastāstīšu par inventāru, laika apstākļiem un metodēm lielajai jūrai. Iesācējiem šis stāsts noderēs praktiski, bet arī jūras vējus jutušie, domājams, atradīs ko interesantu.

Daudz gadu laikā kā tik nav gājis un kas tik nav darīts, lai saprastu, kā draudzēties ar jūru un tās dārgumiem. Atceros savu pirmo reizi. Sākumā satiku copes talantus no Jelgavas. Mazliet aprunājies, kas un kā, pajautāju, kur ir štancējamais attālums. Pieveda pie jūras, saka: “Redzi?” – “Redzu.” – “Pārējo pats sapratīsi...” Ņemot vērā, ka makšķernieks esmu no bērnības un metodes zinu ļoti daudzas, kā arī aizmest varu tik, cik vajag, devos nezināmajā. Neaprakstāms prieks bija par pirmo buti, kas krastā drebinājās jau pēc pirmā metiena. Atnācu no nakts copes pie mašīnas Mazirbes stāvvietā – pēc kārtīga pūtiena, slapju muguru, jūras smilšu nobružāts un ar pilniem spaiņiem bušu. Tā nu arī visa tā bušu štelle pavilka uz vella paraušanu.

Gadus desmit pa reizēm trīsdesmit gadā tika malts, pielāgots, meklēts un makšķerēts. Un visu laiku galvā virmoja viena doma: kur ir tā īstā – MANA – copes vieta, kur meklējumiem varētu pielikt punktu. Gadiem ejot, ir nomēģināta visa jūras piekraste no Kolkas līdz Ventspilij un vēl mazliet zemāk. Taču pagājušgad esmu metis mieru laimes meklējumiem – esmu atradis SAVU vietu. Tā teikt, vēl viens aplis ir noslēdzies. Kur tā ir – neatzīšos, tas nebūtu godīgi ne pret mani, ne pret manu maku, kas arī dabūja trūkties, tik daudzos braucienos mani atbalstīdams. Turklāt man gribas atbraukt uz tīru vietu, kur vienīgie konkurenti ir meža dzīvnieki. Tādu vietu nav daudz, bet ir. Varu pateikt tikai – lai nokļūtu līdz turienei, vairāki kilometri ir jābrien pa mežu un tālāk vēl pa liedagu ejams labs gabals. Nav jau tā, ka tur būtu kas īpašs, bet patīk gan ainava, gan jūras sēkļu izvietojums. Tā teikt – savs šarms.

1. mūžīgais jautājums: kad braukt uz jūru?

Noteikti lielākā daļa tautiešu uz copi tiek tikai brīvdienās, tāpēc, par spīti visam, ir jāpielāgojas laika apstākļiem aiz loga. Šajā sakarā kaut kas no manas pieredzes.

Laika prognoze. Nav jāskatās, kāda prognoze ir rītdienai, ir jāskatās, kas ir noticis pirms pāris dienām. Sinoptiķu lapas neminēšu, informācijas ir pilns internets. Rakstā es pamatā runāšu par posmu no Ventspils līdz Kolkai, un tur mans iecienītākais laiks ir rimstoša jūra pēc stiprāka pūtiena. Piemēram, ja vakar bija DR–R–ZR–Z ar 6–12+ m/s un rīt sola DA–D, tad komforts garantēts, un, jūrai rimstoties, bute arī sāks barības meklējumus.

Parasti, piebraucot pie bargi rūcošas jūras, fiksi ar vienu kātu aizskrienu paskatīties, ko dara straume un kas ir ar zāli. Ja nevar noturēt, ir vērts pamēģināt citu vietu. Piemēram, no Ovīšiem uz Mazirbi (lielā jūra – šaurums).

Vēl der paskatīties, kādu prognozi sola savas astoņas stundas uz priekšu. Jūra mainās pa stundām!

DR virziena pūtiens – racējs. Vislielākās problēmas rada ar zāli stiprāks par 6 m/s!

Labs, aktīvs vēja virziens. Tādā parasti arī zāle liek mieru

Mugurā D virziena vējš. Komfortabla cope. Nav jābaidās par vēja stiprumu; zem Ovīšiem varbūt iet jautrāk. Mazākā vējā ap Mazirbi būs dīķis, bet ap Ovīšiem–Lūžņu – rullis

Vējš. Esmu nonācis pie secinājuma: bute jūt, kad būs vētra, un jau dienu pirms tās dodas nost no krasta. Pāris dienas pēc tam, kamēr jūra sēžas, pie krasta tusē tikai kārnās pļotkas. Kuram gan patīk mētāšana un pilnas acis ar smiltīm! Visumā labvēlīgi ir vēji līdz 8 m/s, kas pūš sejā un mazliet vaigā.

Kad jau zēģelē virs 8 m/s un ir sauss, smilts sāk mest virpuļus. Šmuci parasti nodara DR–R pūtiens, stiprāks par 6 m/s, kas, paralēli krastam dzenot ūdeni, paķer līdzi pilnas saujas ar jūras kāpostiem. Bet par cīņu ar tiem mazliet vēlāk.

Butei noteikti imponē mazkustīgums, kad jūra ilgu laiku ir miera stāvoklī (izņēmums – pēc liela pūtiena, tad šī klejo arī spogulī). Patīk viņai tas rullis, pa kuru tā gozējas cerībā satikt ko kaulainajai rīklei kāru. Vēlā rudenī, kad bute ir pie krasta, pie izciliem lomiem var tikt arī ilgstoši mierīgā jūrā, it sevišķi tumšajā laika posmā.

Diena un nakts. Atšķiras arī diena un nakts. Izteiktāk nakts režīms tiek ievērots vasarā un rudens sākumā, tad lēnām, tuvojoties ziemai, ļoti devīga kļūst diena, protams, ja ir labvēlīgi laika apstākļi. Parasti uz gaismas maiņu mazinās arī copes intensitāte – plus–mīnus pāris stundas.

Mēness fāzes. Pāris vārdus varētu piebilst par Mēness fāzēm. Tur ir visādi. Nez kāpēc, bet augošais un pilnais Mēness man ir devīgāks. Laikam dabā tā iekārtots, ka viss šajā laikā aktivizējas. Arī trakie bušu makšķernieki, kas, spītējot visam, dodas meklēt laimi vēja un jūras nolaizītajā liedagā.

Kalendārie mēneši. Šai ziņā topā ir posms no septembra līdz janvārim. Tad arī zivtiņa ir miesu uzaudzējusi un, pret gaismu lūkojoties, cauri nespīd. Ziemas sākums arī ir interesants. Tad viss ir sniega klāts un krasts jau ir sogas (ledus vižņi) blīvēts, bet šīs dīvainās zivs interese par copmaņu piedāvāto ēdienkarti nav zudusi. Ir bijuši gadi, kad Ziemassvētku galdā lieku svaigi pagatavotas butes un ikrus, kas jau ir milzu lielumā (tie, manuprāt, ir vērtīgākā šīs zivs daļa – no kulinārijas viedokļa).

Tas nu tā – ļoti īsi par laika apstākļiem, kas var ietekmēt bušu daudzumu lielajā spainī. Ir daudz faktoru, kas iespaido šo dīvaino zivi. Dažreiz pavisam nesaprotami...

Ziemassvētku laiks, klusā daba. Atgriežoties uz auto, jutu, ka kāds lēnām tipina nopakaļ. Pacienāju ar gardumiem un devos mājup

2. mūžīgais jautājums: kādu inventāru izmantot?

Runājot par ekipējumu – šeit it kā viss ir skaidrs, un informācija ir pieejama gan veikalos, gan e-vidē. Tomēr, ja gribi pats siet savas sistēmas, tad mazliet pastāstīšu par tām, kādas taisu es. Ameriku gan te neatklāšu, bet kāda ideja improvizācijai var atrasties.

Āķi. Parasti sienu plastmasas mormiškas ar lielu āķi, 2.–4. numura, noteikti ar garu kāju (par labiem esmu atzinis sarkanos līkos modeļus). Āķi uz sistēmas man ir divi – labāk lido un ātrāk, ērtāk apgreidot ar svaigu ēsmu. Nepatīk tie garie zāļu palagi. Tuvajai distancei ir arī kāds trīsāķu sistēmas gabals līdzi.

Topa āķi. Plastmasā tērptie norvēģu Mustad āķi

Savā laikā makšķerējot Zviedrijā, kur visa grunts ar akmeņiem, vietējā veikalā iegādājos āķus, ko var viegli locīt ar pirkstiem. Āķiem ir atmiņa, izvelkot tos no butes kaulainās rīkles tie praktiski jau ir atpakaļ kaujas gatavībā. Diemžēl man tie nav vairs saglabājušies, tāpēc nevaru parādīt. Parakos internetā, manuprāt, bija Mustad... Ļoti viegli bija izvelkami no kaulainās plekstes rīkles. Parauj – un āķis ārā! Pēc tam ar pirkstiem pieloki atpakaļ un strādā tālāk.

No viena tizla distancera var pagatavot divus. Izmanto kvalitatīvus griezuļus!

Distanceri. Izgatavojot tos, izmantoju tērauda stiepli un galā piemeistaroju karabīni, kas tiek paslēpta ar termogumiju, atstājot tikai pusi kustīgās daļas. Tad mazāk vērpj pavadu.

Cope no sēkļa. Sistēma ar luminiscējošiem brizguļiem. Teicami redzams, kur guļ zāle. Šeit vietā teiciens: “Ir zāle – būs bute”

Brizguļi. Likt tos vai nelikt – katra paša izvēle. Noteikti jāpavariē. Man vislabāk patīk luminiscējošas pērļu krāsas bumbiņas. Kādas divas trīs uzveru. Dzidrā ūdenī īpaši lomu nespēlē. Mazaktīvas copes gadījumā labāki rezultāti ir novēroti, makšķerējot ar āķiem, kam nav brizguļu.

Auklas. Kā pamat auklu bušu sistēmas izgatavošanai es sienu 0,5mm+ mono, savukārt bušu sistēmas pavadai izvēlos 0,25mm+ mono. Uz spolēm izmantotās auklas ir mono 0,32–0,35 mm, spilgtā krāsā – tad vieglāk naktī saskatāma.

Klasiskā piramīda + barotava, kurā var ievietot reņģu–garneļu pārpalikumus zivju pievilināšanai

Svini. Parastā klasiskā piramīda dažādos izmēros – atkarībā no jūras cietības. Šobrīd izvēle ir pietiekami liela, lai piemeklētu svaru konkrētiem laika apstākļiem. Var komplektēt barotavu ar svinu.

Kāti. Piedāvājums to garumam un testam ir milzīgs. Es izmantoju karpu makšķeres 3,9 m garumā. Man patīk vieglas, tievas un ar lieliem riņķiem. Tādas nekad mani nav pievīlušas, it sevišķi, ja notiek cīņa ar jūras kāpostiem. Un butes tricināšana arī labi redzama. Riebjas visi tie milzīgi resnie un bezgaumīgi garie kāti, kurus rokā pat nekārojas ņemt, taču pārdevēji par katru cenu mēģina pierunāt, ka tas ir tas, kas vajadzīgs.

Karpu makšķere

Ar makšķerēm, kas aprīkotas ar smalkiem riņķiem (fīdertipa), vilkšana būs murgs, ja kopā ar butēm vēl pusmetra palags velkams.

Spole. Esmu palicis pie modeļiem 4000+.

Kātu turētāji. Tos es izgatavoju pats, izmantojot divu diametru alumīnija caurules. Pie tievākās pietīta plastmasas santehnikas caurule. Tajā noteikti ir iegriezts robs, kur atstutēt kātu auklas notīrīšanai no zāles, it sevišķi, ja strādā no sēkļa. Uz resnākā diametra caurules uztinu izolācijas lentu, zem kuras ir uztīts virves gabals. Tad cauruli ir vieglāk iegrozīt smiltīs un roka neslīd.

Pagarinātājs izstieptā veidā

Darbojoties no sēkļa, pagarinātājiem noteikti jābūt apaļiem, neder nekādi leņķveidīgie, kur nu vēl santehnikas caurules. Stiprā vējā viļņi tās sit ārā no smilts. Santehnikas caurules – tikai no krasta.

Ja braucu uz akmeņaino piekrasti, līdzi ņemu tērauda stieņus, lai var iedzīt starp akmeņiem. Kāpēc divus (alumīnija caurules)? Tāpēc, lai varu pacelt kātus augšā; ja vajag, varu papildus gandrīz divus metrus klāt kāta garumam dabūt. Teleskopa princips.

Akmeņainais krasts

Kad jūra ir neomā

Nevaru nepieminēt inventāru smagiem laika apstākļiem, kad jūra daudziem liekas par cietu un lūst kāti un priedes. Vai tas ir vajadzīgs? Pastāv cilvēku kategorija, kam ir vajadzīgs. Vispār mums, letiņiem, ir tāda dīvaina daba – vētrā, kad eiropieši sildās pie kamīniem, mēs laižam vētras spēku smelt. Es piederu pie karstgalvjiem, kam ekstrēmie sporta veidi ir tuvi jau no jaunības. Daudzi brauc skatīties bangojošo jūru un smeļas enerģiju, arī es, tikai ar kātu rokās un līdz oļiem ūdenī. Kādu reizi Mazirbes krastā divas meitenes uz mums vētras laikā lūkojās un beigās noteica, ka īsti normāli neesam. Noteikti kāds ir man līdzīgi domājošs, un tādam šis tas var noderēt.

Reiz, noslēdzot copi, kad jūru krācam varēja dzirdēt jau kilometra attālumā, salauzu divas jaudīgas makšķeres. Protams, iemesls bija lielais pārsvarojums un jaudīgais metiens, lai kaut cik pret vēju varētu aizmest. Pēc tam iegādāju divus jaudīgus kātus no Shimano jūras sērijas. Metiena brīdī, zobus maksimāli sakožot, ar šiem var iepidžināt. Kāti nesalaužami, vienīgi pasmagi.

Ar svariem man ir gājis vissmagāk. Tika izmēģināts viss. Ūsaiņi, piramīdas, visādi gredzeni, bet beigās risinājumu atradu pats. Uzmeistaroju greideri, kas kaut cik spēj noturēt šādus apstākļus. Sajūtas, protams, episkas, kad aiz muguras vējš priedes līdz zemei loka, plus tā bargā jūras rūkšana. Lomā šādā trakā laikā nekas dižs nav bijis, bet katra noķertā zivtele ir radījusi īpašas emocijas.

Kāds jautās – vai vajadzēja to darīt? Atbilde vienkārša – citādi jau to apli nenoslēgsi. Mums visiem zināms, ka labāk atceras nevis noķertās zivis, bet tās, kas ir pamājušas ar asti. Šīs spilgtās reizes mēs vienmēr atceramies ar tādu uhhh...

Šāds komplekts derēs vējā, kas pūš sejā ar 10+ m/s, un tas ir ņemams.

Šādā vējā vienīgā saprātīgā vieta visā piekrastē, kur var mēģināt, ir apvilkta ar zaļu. Tālāk pa šaurumu vējš noteikti ieskriesies, un jūra būs par cietu

Shimano The Nexave Surf 4.50

IAL komplekts

Greideris. Šeit var variēt ar lāpstas lielumu un stūmēja svaru. Tur labāk par piramīdu un ūsaiņiem, bet, lai paceltu, vajag atbilstošu bomi

Rati saliktā veidā. Atsevišķi noņemami riteņi un izvelkams rokturis

3. mūžīgais jautājums: ko un kur mest?

Ēsmas. Te es daudz nemudrīju, izvēlos svaigu reņģi, kas iegādāta parasti Rīgas centrāltirgū, kurai esmu iedevis iesauku “centraločka”, komplektā ar brētliņu. Pēc katra pārmetiena mainu. Brētliņu, kas ir maigāka, var nolikt smiltiņā, lai apžūst āda, – tad labāk turas uz āķa. Vēl var pirms brauciena pāris diennaktis paturēt sālī, tad ļoti labi turas uz āķa un rodas tāda patīkama vītinātas zivs smarža.

Tirgū iepērkoties, pievērs uzmanību žaunu vākiem – ja tie ir iekrāsojušies rozīgi, tad tā nav pirmā svaiguma prece. Es izmantoju fileju, ko garmoškas veidā uzduru uz āķa. Svaigai reņģei un brēčai dūrienā jūt gurkstoni.

Šad tad arī garneli uzkaru. Tad uz augšējo āķi spožajam var interese parādīties. Šeit katram ir brīva izvēle, var sālī paturēt, var dillē, var ķiplokā, var vēl kaut kur...

Ir ķerts uz garšvielu sālījumā taisītām ķilavām no metāla mīnām.

Kur un cik tālu mest. Tas arī nav akmenī kalts. Jāskatās pēc konkrētās vietas. Klasika ir lādēt pa pirmo, otro rulli (kur putiņa pēc ruļļa beidzas), bet rudenī un vēlāk bute nereti mitinās pie pašām kājām. Jāizmēģina visas distances.

Iz dzīves: pievelku kātu, kam ir sistēma ar diviem āķiem, redzu – viena bute sēž virsū. Kamēr ņemos, otrs kāts pa gaisu. Pametu vilkto ūdenī metru no krasta, un pārsteigums – sistēma jau ir aizņemta, vienas vietā izceļu divas!

Meklē bedrītes starp sēkļiem. Pakāpjot kāpā, ir labāk redzama kopējā aina. Kur tumšāks, tur dziļāks. Pēc liela pūtiena piekrastes grunts reljefs bieži mainās, tāpēc, atbraucot pēc nedēļas uz to pašu vietu, iecienītās bedrītes var vairs nebūt.

Jūra dzina ūdentiņu, klāja zāļu paladziņu…

Ko darīt, ja jūra dzen zāli un ir stipra sānu straume, bet vējam DR 8+m/s virziens. Daudziem tas ir murgs, bet saka vietējie: “Ir zāle – būs bute.” Noteikti esi redzējis, ka zāle ir pilna ar visādiem kustoņiem un gliemežiem. Kā sapratu, ka var ar to cīnīties? Pirms daudziem gadiem bija viena copes reize, kad labu laiku pūta DR un dzina straumi kopā ar samaltām zālēm. Piebraucu vienā vietā – nevar, piebraucu otrā – nevar: 2 minūtes, un milzīgais zāļu palags kātus velk ūdenī. Citādi it kā viss labi. Jūra normā, ir rullis, bet, cik var redzēt, viss krasts zālē.

Darbībā no pirmā sēkļa. Vēja stiprums – ap 14–18+ m/s. Jūra līdz kāpai

Zāle pie krasta

Līdzi biju paņēmis brienambikses. Iebridu, skatos – aiz pirmā sēkļa it kā ir tīrāks. Paņēmu kātu, iebridu, iemetu starp sēkļiem metrus 20 un turēju. Jā, nes, bet ciešami. Te – opā! – sitiens – un pirmā kārtīgā bute slīpēja plaukstu. Ko darīt? Aizskrēju līdz savam vietējam draugam ar lielo burtu – Valērijam no Mazirbes. Saku, ka vajag cauruli... Un tā lieta aizgāja! Makšķerēju ar brišanu no sēkļa, izmantojot pagarinātājus uz īso distanci, maksimāli samazinot leņķi pret ūdens virsmu, lai pēc iespējas mazāk auklas guļ ūdenī.

To pašu var arī darīt no krasta, bet pie krasta parasti zāle ir sagūlusies. Jātiek tai pāri un – gribi, negribi – jālien ūdenī. Dziļajā krastā tas nav iespējams! Bet no Lūžņas līdz Kolkai mierīgi.

Uz jostas uzkarams komplekts ērtai copei

Jauna punkta izlūkošana. Metrus 70 no krasta atklāja akmeņu krāvumu. Maisiņā, kas pāri plecam, samalta reņģe. Ir mēģināts arī piebarot...

Kas notika tālāk. Bute nāk, bet nav, kur ielikt. Pēc katras jālien krastā. Nav arī, kur turēt ēsmu maiņai utt. Pēc atbraukšanas mājās uzmeistaroju jostu, uz kuras ir plastmasas kastīte ar diviem nodalījumiem ēsmai un no rupja brezenta uzšūta soma lomam, lai nevajadzētu visu laiku slāt krastā. Tajā laikā, parādot bildes ar lomiem internetā, pat vietējie ventspilnieki zvanīja un sacīja: “Mēs tak arī tur bijām un zāles dēļ neko nevarējām izdarīt.” Tā arī radās mana slavenā tautā kritizētā gondonēšana.

Tagad šo metodi redzu izmantojam visā piekrastē. Atgādinu! Ja zāle netraucē, nav vajadzīgs līst ūdenī uz pirmo sēkli. Drošība ir pirmajā vietā. Un, ja esi kunga prātā, to nedari nekādā gadījumā! Viss notiek no krasta ar sausām, siltām kājiņām. Tamdēļ, ja gribi šai lietai pievērsties nopietnāk, brienambikses līdzi paķer.

Manas lielākās, abas virs kilograma

Noteiktos apstākļos (straumē), kad nav zāles vai tā ir minimāla, man ļoti patīk ķert ar smirdīgo bultu (stinky arrow). Kas tas ir? Par to citreiz. Pašlaik mēģinu saprast, par cik procentiem uzlabojas cope, salīdzinot ar klasiku. Makšķerējot ar šo metodi, atraktoriem vārti vaļā par visiem simts procentiem. Kad būs noslēdzies eksperiments, padošu ziņu. Šobrīd divu veidu prototipi ir gatavi. Varbūt vajag savu ideju reģistrēt Patentu valdē?...

Noderīgi sīkumi

  • Sala laikā zābakus vajadzētu aprīkot ar dzelkšņiem, lai neiedzīvotos traumās, jo ir ļoti slidens. Ja vēl pasildās ar stiprāku tēju, tad uzmanība atslābst un aktīvas copes laikā var sanākt visādi.
  • Ziemā uz copi paķer līdzi pūšamo silikonu – tas kaut mazliet atvieglo riņķu aizsalšanu. Pirms sāc vilkt, pārliecinies, ka riņķi nav aizsaluši, citādi tiks aprauta aukla.
  • Spices galā es pielīmēju atstarojošu lenti (to piedāvājums veikalos ir pietiekams). Rezultātā, paspīdinot ar lukturi (pat nevajag diži jaudīgu), ideāli redz spici un tās kustības. Var likt signalizatorus, bet man no tiem sāp acis.
  • Tāpat atstarojošu lenti pielīmēju vietā, kur makšķere tiek iesprausta santehnikas caurulē, – lai tumsā var sekot līdzi. Esmu kādus trīs copes komplektus zaudējis. Jūra nozaga!
  • Kad pie jūras zeme ar debesīm griežas kopā, noteikti ir jāpadomā par individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, tas būtu – brillēm un cimdiem. Bez brillēm tādā laikā būs ļoti nepatīkami. Smiltis ir visur! Neaizmirsti arī brienambikses, jo jūra šādā laikā laiza liedagu līdz kāpai.
  • Naktī, ja ir brienamais un neko jaunajā vietā nevar saprast, vienu kara bridienu var uztaisīt pārliecībai, lai no rīta nav pārsteigums, ka met uz sēkļa, kur ūdens praktiski nav.
  • Reiz es visu dienu biju vinčojis treknules un vietas meklējumos biju kilometrus četrus pa piekrasti aizkūlies no auto, velkot līdzi visus iespējamos tilpumus, pilnus ar butēm. Vienā brīdī apsēdos un sāku domāt – ko tālāk, kā tagad visu uz kupra aizstiept! Beigās aizstiept gan aizstiepu, bet jau nākamajā dienā sāku domāt par kompaktiem ratiem. Tie tagad ir neatņemama manas copes sastāvdaļa. Bez tā, ka ir vieglāk, tie paver arī lielākas āres, kur var tikt klāt – kā visiem zināms, ar motorizēto tehniku pa jūrmalu braukt nedrīkst. Ja meistarosi ratus, izmanto resnas, ar gultņiem aprīkotas pumpējamās riepas. Tādas kā ķerrām.

Par cieņu

Ļoti skumji ir redzēt cūcību, kas pēc makšķernieku bariem paliek piekrastē. Nabaga vietējie... Vai tad nevar aiznest atpakaļ to, ko esi atnesis? Valērijs savos cienījamos gados parasti pēc brīvdienām katram mēslam lokās pakaļ, jo liedags ir viņa pagalms. Esi saudzīgi pret to, kas pieder mums visiem!!!

Lūk, tautiešu dzīru lopiskais skats

Saudzējam dabu, ievērojam likumus un cienām vietējos! Brauc gar mājām lēnām, jo visādi lolojumdzīvnieki skraida, un, nedod dievs, kādu vietējo atstāt bēdās! Brauc, štuko un trāpi uz lieliem lomiem! Lai izdodas atrast SAVU vietu, kur gribas atgriezties vēl un vēl! Sezona nekad nebeidzas...

Cerams, turpmāk jūras krastā izdosies atrast tikai šos skaistuļus

CL@seedoo

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.4285714285714 no 5
(7 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[14] Komentāri | dilst | aug
 
badapiicka

Feins raksts, paldies!

Nekad neesmu bušojis, bet izklausās prīmā))

Kas īsti ir "rullis"?

29.nov Atbildēt | Ziņot 1
Ritvars89

Rullis, kur vilnis plīst uz sēkļa

29.nov Atbildēt | Ziņot 0
feinaiss

Labais .

29.nov Atbildēt | Ziņot 0
ZivjuZaglis

Gut! Sen blogi nebij lasīti

29.nov Atbildēt | Ziņot 0
pdda
pdda :

A kāpēc pīto nelieto, mazāka bura būs?

30.nov Atbildēt | Ziņot 0
seedoo

Protams var lietot pīto, bet ja runā par buru tad jūra ir ne omā un ar mono mazāk raus svaru ārā no grunts. Stabilāk turēsies! Nav jau slikti arī, ka svars pasoļo un paķer līdzi lielāku akvatoriju. Pītā piemēram tuvākajā laikā, kad jau sāk kniebt pirkstos vairāk sals. Ja straume komplektā ar jūras kāpostiem, kātu kas aprīkots ar pīto ir lielāka varbūtība jūrai nočiept. Neamortizē! Man uz vienā kāta arī ir pītā, kur testēju savu jauno metodi. Doma rakstam bija tendēta vairāk uz jaunajiem censoņām. Čaļi daudz jautāja, šajā sakarā vismaz starta informācija būs vienkopus.

1.dec Atbildēt | Ziņot 0
pdda
pdda > seedoo:

Paldies par Tavu domu gājienu, par - grādiem piekrītu, tur mono noteikti. Man tieši pie zāles patīk plāna pītā 0.14mm man šķiet ka vieglāk un ātrāk var auklu notīrīt un ītīpaši "gondonēšanā" no pirmā sēkļa un ar garo fīderi un maziem riņķiem tas arī ir risinājums, jo labi pītā "griež zāli", bet nu protams spole arī ir domāta jūrai un smagiem apstākļiem. Bet info ir labs ne tikai iesācējiem !!!

1.dec Atbildēt | Ziņot 0
kutis

Kau gan visu to zinu bet bija patīkami palasīt.

Iesācējiem kaudze informācijas labi noderēs :))

30.nov Atbildēt | Ziņot 0
copis

Kūmiņš gan gudrs...

30.nov Atbildēt | Ziņot 0
badapiicka

Starp citu- ka ir ar jūras ūdeni- ietekme uz spolēm? Mūsu jūra nav megasāļa, kā vairums citu, bet tomēr. Bieži eļļojat vai kā citādi sargājat?

2.dec Atbildēt | Ziņot 0
SoTo
SoTo :

lielāku kaitējumu spolēm nodara smalkā smilts

2.dec Atbildēt | Ziņot 1
badapiicka
badapiicka > SoTo:

nūū, tas gan!!

2.dec Atbildēt | Ziņot 0
otinjsh

Ja spole nonāk ūdenī, tad tas ir pāris dienu jautājums un gultņiem ir pi***c. Lai gan mazsāļa skaitās, bet sāls tur ir un pietiekami kodīgs.

3.dec Atbildēt | Ziņot 0
onkyo

Spoli pēc copes notīram ar otiņu/ vecu zobu birsti, zem tekoša auksta ūdens noskalojam vismaz 3-5 min. un liekam žāvēties (ne uz radiatora) uz pāris nedēļām. Ideāls variants, ja vismaz spoles aizsargu var noskrūvēt, jo parasti tur arī sakrājas visvairāk jūras un skalotais saldūdens.

4.dec Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager