Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
CopesLietas.lv | 28.marts 2021, 21:02 | Komentēt | 949 skatījumi

Kārļa Seržanta sapnis par Rietumu molu

Vasara ne līdakām, ne līņiem nebija laba, tomēr ne krimināla – 2020. gada rezultātus savās copes mērķa grupās rezumē žurnālists Kārlis Seržants. Sācis makšķerēt pirms pusgadsimta Liepājā un drīz vien arī pirmo un vienīgo reizi mūžā kā potenciāls likumpārkāpējs sastapis inspektorus, Kārlis vēlāk likumus nav pārkāpis, turklāt profesionāli pievērsies likumpārkāpēju aprakstīšanai. Pirmoreiz Copes Lietas Kārli intervēja pirms 18 gadiem, bet tad viņš vēl nebija noķēris ne desmitnieci līdaku, ne gandrīz trijnieku līni...

Tavs uzvārds ir Seržants, bet kādu pakāpi tu sev dotu makšķerēšanā?

Tā objektīvi, ja ņemam pēc Latvijas armijas gradācijas, kur augstākā pakāpe ir ar divām ģenerāļa zvaigznēm – es sevi liktu kaut kur pa vidu, varbūt apakšpulkvedis. Ja vērtē pēc lielākajiem lomiem, tad 2,9 kilo līnis jau ir diezgan nopietni, līdaka – desmitniece, asari virs kilo man arī kādi pāris bijuši, sapals divnieks... Latvijas makšķernieka Āfrikas lielajam piecniekam man vēl vajadzētu smuku zandartu un, protams, samu.

Lasis tajā piecniekā iederētos ne sliktāk par līni un sapalu...

Puikas gados Bārtā aprīlī uz tārpa esmu noķēris divkilogramīgu lasi vai varbūt taimiņu. Tā arī ir vienīgā reize manā pusgadsimtu ilgajā makšķernieka karjerā, kad pie upes esmu sastapis inspektorus. Ieraudzījis tādus aizdomīgus večus nākam gar krastu uz mūsu pusi, savu lasi žigli ielidināju krūmos – zināju, ka pumpainais inspektorus neatstās vienaldzīgus. Pēc tam savu lasi tā arī neatradu...

Kad vēstīji par dažādiem krimināliem notikumiem gan avīzēs, gan TV raidījumā Degpunktā, ar īstiem zivjubendēm tev iznāca saskarties bieži?

Tajā laikā – riktīgi bieži. Latgale bija tā izkāsta, ka maz neliekas. Tīklinieki, protams, bet arī elektriķi baigi strādāja. Kad Ventā nāca iekšā laši, tos sagaidīja laivu karavānas ar akumulatoriem... Foreļupēs lika pa 30 naktsāķiem... Tolaik uz ūdeņiem bija, kā krievi saka, diezgan liels bezpreģels. Inspektoru aldziņas bija tik mazas, ka par tādu varēja strādāt tikai fanātiķi.

Par krimināltēmām tu raksti jau 30 gadus...

Jā, Dienā sāku strādāt no laikraksta iznākšanas pirmās dienas 1990. gada 23. novembrī. Nokļuvu tur nejauši. Tajā laikā strādāju par skolotāju Salaspils vidusskolā, mācīju vēsturi un biju arī uzrakstījis savu pirmo rakstu – par vienu laulību afēristu žurnālam Pilnīgi Atklāti. Mans brālis arī tam žurnālam rakstīja. Vienu dienu satieku viņu Doma laukumā, viņš saka: mums te jauna avīze veidojas – gribi atnākt paskatīties? Aizgāju. Pirmos divus mēnešus rakstījām ar vecajām grabošajām rakstāmmašīnām. Sākumā biju domājis rakstīt par politiku, bet tā niša Dienā bija aizņemta, tad nu man atlika krimināllietas. Kad pēc dažiem gadiem notika reportieru dumpis, gandrīz visi ar Lato Lapsu priekšgalā aizgājām no Dienas uz avīzi Tev. Vēlāk kādu laiku biju kriminālnodaļas vadītājs Rīgas Viļņos, pēc tam nāca raidījums Degpunktā. Vienu brīdi strādāju arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē, kas ir tā pati joma, un Saeimā arī – biju Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs.

Rakstot par kriminālām tēmām, nav vajadzīga zināma drosme?

Nu, ir bijušas dzīvē vairākas situācijas… Kad es sāku, viss bija daudz vienkāršāk, tad vēl nebija ne preses sekretāru, ne pīāristu. Man bija Aloiza Važņa izsniegta Iekšlietu ministrijas caurlaide, varēju pa taisno iet uz visiem kabinetiem un runāt ar policistiem. Bija pat tradīcija, ka ceturtdienās un piektdienās, rupji runājot, ņēmu polšu un gāju ciemos. Pēc tādas kārtīgas pasēdēšanas parasti rakstāmais materiāls bija pāris nedēļām. Uzzināju diezgan daudz tādu lietu, ko tagad neviens vairs nestāsta.

Arī bandītu vidē bija viens otrs, teiksim tā, pazīstams. Bet bija arī situācijas… Atceros, reiz uzrakstīju avīzē Tev rakstu – Savā nāvē viņi mirst reti. Kapos sabildējām viņu milzīgos pieminekļus, klāt pielikām katra dzīves aprakstu, un tad man atnāca signāls, ka tas esot “ņehorošo”. Līdz konfliktam tomēr neaizgāja.

Ja uz 90. gadu bandītu laikiem atskatās, vai attiecībās ar viņiem Latvijas valsts varēja rīkoties citādi?

Bandītu laiki jau gāja rokrokā ar īpašumu sadales un privatizācijas procesiem. Tas laikam ir posms, kam iziet cauri visas valstis, kurās notiek krasa pāreja no vienas varas formas citā. Vai varēja ko citādi? Droši vien varēja, ja nebūtu to dullo sertifikātu, caur kuriem faktiski tie, kam bija pieeja resursiem, visu arī sagrābās. Bandīti tajā laikā, simboliski sakot, bija valsts kases turētāji, viņiem bija ļoti daudz skaidras naudas no kontrabandas degvielas tirdzniecības, reketa… Otra daļa bija tie, kas varēja tikt klāt pie banku resursiem, dabūt ļoti lētus kredītus. Cīņā par labākajiem kumosiem tolaik daudz neceremonējās, 1997.–1998. gadā Latvijā bija pāri par 400 slepkavībām gadā. Salīdzinājumam: šobrīd ir drusku virs simta.

Kas tajā situācijā bija svarīgāks – resursi vai informācija?

Domāju, ka tajā laikā noziedzniekiem gan resursi bija, gan nebija nekādu problēmu tikt pie informācijas. Pārejas posmā bija ļoti daudz negodīgu policistu, kuriem aldziņas, protams, bija ļoti mazas, no viņiem noziedznieki par “godīgu samaksu” varēja gan informāciju dabūt, gan kādas lietas nomudžināt vai vajadzības gadījumā uzsākt. Tajā laikā, kā atceros, pirmie ādas jakās sāka staigāt bandīti un Ekonomikas policija, tā sauktā OBHSS. Cīņa ar kontrabandu arī tajā laikā nevedās. Ap Bausku vēl šodien ir redzami 90. gados sabūvētie tā sauktie muitnieku ciemati.

Valsts mierīgi noraudzījās?

Kas nav pieķerts – nav zaglis. Pamēģini viņu noķert. Robežas bija cauras, pa meža ceļiem visu ko varēja ievest. Otra daļa bija tie, kas urba to nelaimīgo naftas vadu, pa kuru tolaik lielā daudzumā nāca iekšā degviela. Pie Bauskas bija arī otrs ciems – vada urbēju ciems. Tajā laikā bija pāri simtam nelegālas pieurbšanās gadījumu gadā.

Viens zemnieks, kura laukiem cauri naftas vads gāja, man stāstīja: “Naktī dzirdu lielu troksni. Skatos – iebraukusi cisterna un ekskavators. Tas padsmit minūtēs izkasa bedri, vads tiek izurbts, cisterna pieslēgta klāt, vadā liels spiediens, cisternu piedzen pilnu desmit minūtēs. Un tad es dzirdu, ka viens no viņiem ņem rāciju un ziņo: “Venta 4, te Venta 5, nelegālo pieslēgumu atradām, likvidējām, braucam prom.””

Kā bandītu laiki beidzās?

Tā dabiski. Naudas viņiem bija tik daudz, ka tā tika salikta pārsvarā legālos biznesos, un viņiem vairs pašiem nebija izdevīga reketa pastāvēšana.

Atgriežoties pie ūdeņiem, labā ziņa ir tā, ka pēc 90. gadu maluzvejnieku patvaļas tagad zivju resursi daudzviet atjaunojas.

Tajā laikā maluzvejniecība daudziem bija izdzīvošanas lieta. Pats atceries, kādas tad bija aldziņas. Ja cilvēkam nav, ko ēst, viņam kaut kas ir jādara.

Makšķernieku Latvijā ir ļoti daudz. Kāpēc viņi nav ietekmīgs politisks spēks?

Makšķernieku tiešām ir ļoti daudz. Ja viņus prasmīgi vadītu un menedžētu, tas varbūt varētu kļūt par politisku spēku. Bet ļoti daudz ir arī krievu tautības makšķernieku, kurus sabiedriskā dzīve un politika neinteresē nemaz, un arī latviešu copmaņu starpā tādu netrūkst.

Domāju, ka makšķernieki tiešām varētu pacīnīties par dažām lietām, piemēram, par tīklu aizliegšanu iekšējos ūdeņos. Lai gan daudz jau vairs to ezeru nav palicis, kuros liek tīklus. Ja zvejnieki vienmēr ievērotu noteikumus un normas un neliktu vairāk tīklu, kā atļauts, tad jau ar viņiem nevajadzētu cīnīties.

Saeimā ir daži kārtīgi copmaņi, piemēram, Kiršteins. Viņi ir kaut ko mēģinājuši darīt, bet zvejnieku lobijs laikam tomēr ir spēcīgāks.

Kā tas var būt? Zvejnieku taču ir daudz mazāk nekā makšķernieku!

Jā, bet zvejniekiem ir vesela lauksaimniecības ministrija.

Makšķernieku pusē savukārt vajadzētu būt vides ministrijai...

It kā jā. Viņi vairāk nodarbojas ar kontroli, drusku arī zivju mazuļus ielaiž. Bet man gan liekas, ka copmaņi, pērkot makšķerēšanas kartes, valstij samaksā daudz vairāk, nekā valsts pēc tam atdod atpakaļ ūdeņiem. Nav kārtīgas resursu atjaunošanas politikas, daudz kas ir atkarīgs no tā, cik aktīvas konkrētajā vietā ir biedrības. Piemēram, Salacas apsaimniekošanas biedrība – lai gan arī tur pēdējā laikā dzird par šmugulēšanos ar lašu licenču pirkšanu: visas nopērk viens cilvēks, un pārējie sūkā ledu. Nu, Latvijas Valsts meži savos ezeros regulāri laiž iekšā zivju mazuļus, bet viņi arī to naudu dabū atpakaļ no makšķerniekiem.

Ar ko makšķernieki organizētības ziņā atšķiras no medniekiem, kuri rīko mītiņus, tiklīdz tiek skartas viņu intereses?

Pirmkārt, mednieki ir drusku turīgāks gals. Tagad gan arī makšķernieki neatpaliek – kad kādreiz paskaties, ka tev 20 tūkstoši peld garām plus vēl trīs eholotes un pārējais aprīkojums tajā laivā, tad saproti, ka tāds amatierītis vien esi… Otrkārt, mednieki ir labāk organizēti, kolektīvos, kam apsaimniekošanā ir noteikti meža gabali. Treškārt, medniekus sabiedrība vairāk uzvaktē. Nevar salīdzināt sabiedrības skatījumu uz līdaku ar skatījumu, piemēram, uz lūsi. Mednieku mērķa objekti cilvēkiem ir tuvāki un mīļāki. Es arī nesaprotu, kāpēc lūši jāšauj laikā, kad mazie lūsēni vēl ir tādi pusaudzīši. Ja vēl mednieks dižojas ar foto, kurā redzami nošauti mazi kaķēni, ir pavisam slikti. Varētu ļaut lūšus medīt vasarā, kad tie ir paaugušies, bet tad jau mednieks viņus nevar atrast.

Viens iemesls copmaņu mazajai politiskajai ietekmei varētu būt tas, ka makšķernieku saime nav tik vienota kā mednieki.

Tā ir, makšķernieku organizācijas nav tik apvienojošas. Mednieku organizācijas apvieno kolektīvus. Makšķernieku organizācijām būtu jāapvieno atsevišķi makšķernieki, bet daudziem copmaņiem no organizācijas īsti neko nevajag, viņš nopērk makšķernieka karti, un viss.

Ja tev būtu jāraksta likumi, vai tu Makšķerēšanas noteikumos ko mainītu?

Likumi un noteikumi jau ir, bet, manuprāt, pārāk maz ir to, kam jārūpējas, lai tos pildītu. Inspektoru ir stipri par maz.

ASTE VILKĀS PA ZEMI. Skolas gados Seržants ir vilcis arī lielākus brekšus par šiem

Mazais Peldētājs

Kā, tavuprāt, ir mainījusies makšķerēšana Latvijā 18 gados kopš tavas pirmās intervijas CopesLietās – tātad faktiski 21. gadsimtā?

Makšķerēšana ir palikusi tikpat demokrātiska un pieejama kā agrāk. Protams, tagad ir vairāk vietu, kurās tiek makšķerēt tikai par maksu. Arī daudzi krasti ir aizbūvēti, un nekādas tauvas joslas tur nav, tomēr vēl arvien var atrast vietas, kur mierīgi var ķert zivis.

Pa šiem gadiem nenormāli ir attīstījusies copes tehnika. Pirms 20 gadiem, piemēram, džerkošanu vai dropšotu neviens nezināja, tviču varbūt izpildīja instinktīvi, bez kādas teorijas. Tehnikas ir nākušas klāt, un, ja tām neseko līdzi, tad ķer tāpat kā ķēris un slīpē savas iemaņas. Jo katrs jauns veids ir arī bizness, jauna nodaļa copes inventārā.

Pēdējā laikā esmu skatījies vairākus video par tā saucamo pilsētas makšķerēšanu. Hamburgā, Hāgā, Strasbūrā. Pilsētās, kurās ir daudz kanālu, cilvēki ņem mazos ultra light spiningus, mazu mugursomiņu, smuki saģērbjas un pastaigājas pa pilsētu, šur un tur pamētādami, kādu zivtiņu izvilkdami un palaizdami atpakaļ. Tas ir tāds inteliģents atpūtas veids.

Kā laika gaitā ir mainījušās tavas copes preferences?

Kad tikko sāku copēt, braucām uz Bārtas upi, – tas bija kādā 5. klasē Liepājā, kur dzīvoju no 8 līdz 15 gadu vecumam. Tad man līdzi bija vismaz četri kāti. Viena bija makšķerīte, ar kuru ķert dzīvo, otra – makšķere, uz kuras uzlikt dzīvo, bet vēl līdzi bija gruntene un spinings. Protams, skraidot no viena kāta pie otra, nēsāšanās bija vairāk nekā copēšanas.

Pēc tam sāku iet uz Liepājas Ziemeļu molu, kur atrasties tajā laikā bija aizliegts. Robežsargi gan tur uzradās tikai epizodiski, apmēram reizi mēnesī, toties tad visus makšķerniekus patrieca un atņēma kātus. Bet puišeļus tomēr aiztika mazāk.

Ziemeļu mols ir kādus 500 metrus garš, turpat netālu stāvēja karakuģi. Zivju tur bija ļoti daudz, faktiski visas saldūdens sugas varēja dabūt. Vimbas tur nāca, bet tādas, kas vēl neiet upēs nārstot, sprīdi garas. Liepājā tās nezin kāpēc sauca par zebrām jeb zjebrām. Kad vimbas nāca, tad uz tā mola bija kā pie Bauskas vimbu laikā – veči sēdēja plecs pie pleca, un, ja pārlaidi pāri vairākiem striķiem, varēji atrauties. Tur bija arī izcili brekši, ālanti, asari, protams, butes. Arī pirmie jūrasbullīši parādījās. Neatceros, ka tajā laikā tur būtu bijušas vējzivis, tās laikam tagad sasilšanas sakarā ir parādījušās vairāk. Protams, reņģes nāca klāt, tās veči ķēra ar sešmetrīgām makšķerēm.

Reizi gadā no Gruzijas vai citurienes uz pilsētas tirgu atbrauca kravas auto un atveda nesazāģētus piecmetrīgus bambusus. Veči tos pirka, paši zāģēja, paši taisīja trubiņas un tad atspērušies tās smagās makšķeres turēja. Dažreiz kādam vecākam kungam šāds kāts izšļuka no rokām un iekrita ūdenī. Tā kā mana māte bija peldēšanas trenere un es peldēt mācēju, reiz nolēmu palīdzēt vienam vīram un no 4 m augstuma ielēcu ūdenī. Par šādu palīdzību veči mani atalgoja ar dažu puikam vērtīgu copes piederumu un iesauca par Peldētāju.

Kā tev tur ķērās?

Parasti pieteicās brekši ap pusotru kilo, bet reiz izvilku tādu breksi, ka, mājās ejot, nesu rokā un aste vilkās pa zemi. Tas varēja būt trijnieks vai pat četrinieks.

Kā tu tādu dabūji laukā?

Tas mols ir diezgan augsts, vienā pusē pusotrs metrs, otrā – trīs, stāva siena. Bet veči uz turieni nāca ar speciāliem gariem sačokiem, un kaut kāda solidaritāte bija – ja kādam pieķērās un viņš saprata, ka nevarēs pacelt, tad vienkārši kliedza: “Sačoook!” Tad tuvākais parasti pieskrēja un palīdzēja dabūt ārā. Vispār četriniekus brekšus tur dabūju redzēt katru gadu.

Pēc mola tev sekoja sapalu periods?

Jā. Sāku Bārtā, bet īstā sapalu vieta man bija Venta. Tā kā mani vecāki bija lieli makšķernieki un mājās mums bija daudz speciālās literatūras gan latviski, gan krieviski, biju izlasījis un iedvesmojies arī no A. Semjonova grāmatas – Kā es makšķerēju sapalus.

Tā izdota 1972. gadā, un tagad vietnē ibook.lv to piedāvā par aptuveni 7 eiro...

Tur ir gan vērtīgi padomi, gan īsti makšķernieku stāsti, jo Semjonovam parasti ir vai nu “divkilogramīgs sapals galā”, vai “trīskilogramīgs sapals galā”...

Pie Ventas mēs bijām atraduši smuku vietu starp Kuldīgu un Skrundu, netālu no krievu militārās radiolokācijas stacijas, naktīs varēja dzirdēt, kā tā strādādama dīc. Sapalu tur bija neprātīgi daudz. Ļoti sportiska zivs! Tajā laikā ķēru uz rūpnīcas Ausma izbīdāmās makšķeres, pludiņu biju noskatījies Semjonova grāmatā. Uz āķa liku to, kas tajā laikā lidoja apkārt, vai arī rupjmaizi. Ja bija apmācies, vajadzēja mīcīt bumbiņu, bet, ja bija saulains, tad varēja likt garozu un laist pa virsu.

Kura rupjmaize sapalam labāk garšo?

Man labākā bija tā sauktā Staļina kūka – ķieģelītis. Kad kādus 30–40 metrus no laivas paņem sapals, pret straumi un ar Ausmas kātu baudījums ir liels. Tur noķēru savu divnieku sapalu, un tur arī ziedoju gredzentiņu... Mamma man 16 gadu jubilejā bija uzdāvinājusi sudraba gredzenu ar lauvas galvu. Desmitos no rīta iebraucu Ventā, iepriekšējā vakarā saķēris jūnijvaboles, kas tikko bija izlidojušas. Divu stundu laikā man bija 11 sapali. Kā laid – tā ir, kā laid – tā ir! Noķēru pēdējo sapalu, no laivas nomazgāju rokas un, kā pēc mazgāšanas mēdz darīt, slaidā vēzienā nopurināju… gredzens nomuka no pirksta un iekrita upes vidū. Man atlika tikai pieņemt, ka par tik labu lomu kaut kas ir jāziedo.

Par to, ka ne tikai sapali vislabāk ņem to ēsmu, kura tobrīd ir aktuāla dabā, pārliecinājos Ālandu salās. Vispār tur, kā zināms, ir loterija, var būt arī pilnīgi tukšas dienas. Tajā reizē pirmajā dienā neko nedabūjām, otrajā arī ne, bet trešajā ietrāpījām seklā tādā kā futbola laukuma lieluma placī starp divām salām. Zāļu tur nebija, kas seklām vietām nav raksturīgi. Mēģinājām ar vienu vizuli, ar otru – nav nekā. Tad uzliku 5 cm garu gumiju, tādu pilnīgi nekādu – un sākās Klondaika! Stundas laikā man bija 14 līdakas, visas svarā no 3 līdz 5 kilo, un to skaitā divi tripleti, copes trīs metienos pēc kārtas. Kad izbraucu krastā un sāku līdakas tīrīt, tikai tad sapratu, kāpēc man uz tās štrunta gumijas tik labi bija ķēries – līdaku vēderi bija pilni kazragu, un mana gumija bija tieši viņu izmērā.

Kas sekoja tavam sapalu periodam? Armijas periods?

Jā, dienēju pie Maskavas. Nekādu ūdeņu tur nebija, tikai pašā karaspēka daļā ne pārāk liels ugunsdzēsēju dīķis. Piemēslots briesmīgi, kā jau tajā laikā parasts, vecas riepas un kas tik vēl tur nepeldēja, bet iekšā dzīvoja rotani. Latvijā tādus es nebiju redzējis. Tos mēs uz improvizētiem kātiem paķērām. Dažs bija pat tuvu pie puskilo! Ja tādu izdevās izvilkt, tad kaut kur mežā nolīdām un ugunskurā uzcepām.

Kā rotans garšo?

Zini, diezgan ēdams.

Tavā pašreizējā zivju gastronomiskajā topā piemēslota dīķa rotans diez vai ietilpst...

Jā, tagad man garšas ziņā favorīte ir dorada. Bet arī tradicionāli sviestā cepta līdaka un zandarts ir lieliski.

Un kā ar līni?

Ar līni ir tā: Plieņciemā, netālu no manas vasaras mājas, ir neliels ezeriņš – Ķelda ezers. Senāk tur ir rakta kūdra. Ezers ir padziļš, kādi trīs metri. Vienu laiku tur labi ķērās līņi, un tiem nebija nekādas dūņu garšas! Acīmredzot tāpēc, ka tur ir kūdra, nevis parastās duļķes.

Līnis gandrīz kā Ailijas salas viskijs…

Kādus gadus četrus piecus es tur līņus ķēru. Nekādu baigo monstru nebija, bet pa divītim trāpījās. Tad pēc kāda laika es atkal aizdevos uz Ķeldu. Līņu cope – tie ir padsmit eiro, jo naktstārpi vajadzīgi, arī jāiebaro kārtīgi. Aizbraucu vienreiz – pa tukšo, aizbraucu otrreiz – atkal nekā. Tad satiku ezera saimnieku, un viņš man teica: oi, pirms kāda laika romu tautības iedzīvotāji bija saoduši, ka te ir zivis, un salikuši simtmetrīgus tīklus. Līnis jau iet tīklā. Tā viņi pāris mēnešos to ezeru bija iztīrījuši.

Kas attiecas uz līņa garšu – ja arī tam jūt dūņas, mana sieva ir iemanījusies tos labi uztaisīt, pasautējot kopā ar dārzeņiem, tādu kā līņa gulašu.

Netālu no tava Plieņciema ir vairāki krodziņi, kuros gatavo garšīgus līņus – Rideļu dzirnavās, Bērzciema Vizbuļos… Kur tu izvilki 2,9 kilo līni?

Tas ir noķerts aizpagājušovasar palielā mana drauga dīķī. Draugs to pirms gadiem desmit iztīrīja un pirmajā gadā, kad dīķis vēl bija svaigs, bez barības bāzes, iebēra tur 40 kilogramus desmitcentimetrīgu līnīšu. Man jau likās, ka viņiem tur nav cerību izdzīvot, bet, kā redzam, tomēr ir izdzīvojuši un pat diezgan ātri izauguši. Draugs bija ielicis murdu un man ziņoja, ka esot diezgan labi kukaiņi iekšā. Tad nu es tur mērķtiecīgi gāju uz līņiem. Varbūt drusku ar kapli paravēju zāli ārā copes vietā, bet ne daudz. Trāpījās tā, ka maijā divu nedēļu laikā man bija kādi desmit līņi, visi no divi kilo uz augšu.

2,9 kilo līni velkot, jau ir jāsauc: “Sačoook!”

Sačoks bija man pašam, bet katrā ziņā tas ir nopietns pretinieks. Līnim arī nevar likt nekādu zvērīgo pavadiņu. Spole ir jāpieregulē, jo pirmais tesiens līnim ir zālēs iekšā, un, ja to nenotur, tad atliek tikai līst pašam ūdenī iekšā, lai vilktu viņu laukā no zālēm.

GANDRĪZ TRIJNIEKS! Seržants un viņa rekordlīnis – 2,9 kilo. 2018. gads

Sēmes milzene

Skolas gados gāji uz Bārtu ar četriem dažādiem kātiem. Kas tu tagad esi, vai joprojām multimakšķernieks?

Kad cilvēks kļūst vecāks, tad grib darīt tā, kā pašam patīk, nevis tā, kā vajadzētu. Man tagad ir izkristalizējies spinings, tas tomēr ir aktīvāks pasākums. Pavasarī līdz Jāņiem arī līņi. Jo līnis arī ir diezgan sportisks, un, kad viņš sāk tirināt pludiņu, adrenalīns garantēts. Kad viņš desmit minūtes tirina un beigās nepaņem, tur traks var palikt. Citreiz naktstārpu tirina, tirina, es domāju, ka būs līnis, bet, kad piecērtu un izvelku, izrādās, ka tur 5 cm asarītis iekodies tārpa galā...

Pārsvarā tomēr tagad spiningoju līdakas. Engures ezerā, Sekļa ezerā, Pakuļu ezerā, Sēmes ezerā – pa Tukuma pusi, vārdu sakot. Pie Sēmes ezera sapazinos ar vienu vietējo zemnieku. Tur bija smuka vieta, kur pie ūdens varēja piebraukt, es tur piecus gadus atstāju mašīnu un ar gumijas laiviņu braucu ezerā. Reiz tā iebraucu un skatos – pie manas mašīnas piestāj džips, izkāpj plecīgs vīrs un sāk man zīmes rādīt. Piebraucu krastā, viņš dusmīgs: “Vai tad neredz, ka te ir privāta vieta, vai tiešām būs gaiss no riepām ārā jālaiž?” Bet tad atpazina manu Degpunkta ģīmi, sākām runāt, sapazināmies un sadraudzējāmies. Viņš tur ir ielicis savu laivu, es drīkstu arī to ņemt. Ezers ir kā bļoda, pie 40 hektāriem, dziļākās vietas pie septiņiem metriem. Pa šiem gadiem esmu diezgan labi izkodis, kurās vietās un kuros laikos tur ķeras. No rīta aizbraucis, pēc vēja virziena jau varu noteikt, uz kuru pusi jābrauc.

Kā tev tur ir veicies?

Nu, mana 10,4 kilo līdaka ir no turienes. Pirms gadiem pieciem septembrī man tur pieteicās tāda ap 8 kilo no skata. Man nebija lielā līdaku tīkla, tikai mazais uztveramais tīkliņš, un es to līdaku nedabūju tur iekšā. Beidzās ar to, ka viņa tīkliņā ieāķēja vizuli un norāvās. Pagāja divi gadi, un tieši tajā pašā vietā man paņēma desmitniece. Šoreiz lielais tīkls man bija, un viss beidzās laimīgi. Pieļauju, ka tā varēja būt tā pati, kas man toreiz norāvās, jo lielās līdakas savas vietas īpaši nemaina. Kopš tās reizes es vairs nepaturu nevienu līdaku, lielāku par trīs kilo – ar vienu lielo pietika. Un arī to būtu atlaidis, ja būtu otrs, kas nofotografē.

Arī līņi tajā ezerā esot, bet neesmu vēl mēģinājis tos ķert. Toties esmu izvilcis divus asarus virs kilo. Efektīgākais vizulis man tur ir 35 gramu šūpiņš Blue Fox Esox. To es atkodu, kad reiz piecos no rīta iebraucu ezerā un ieraudzīju, ka viens vīrs ar laivu gar meldriem vizinās un ar striķi un tā kā āķi rosās pa niedrēm. Sapratu, ka viņš darbojas vai nu ar tīkliem, vai murdiem. Piebraucu klāt un prasīju, ko šis tur dara. Vīrs atbildēja: “Skatos, vai maliķi nav tīklus salikuši. Vai tu uz līdakām?” Saku, ka jā. Vīrs: “Te jāliek lielais šūpiņš.”

Man viens Esox šūpiņš bija, uzliku to, un gāja negaidīti labi! Līdz tam te biju mētājis tikai rotiņus un voblerus. Blue Fox Esox ir smags un biezs, bet plats, to var dažādi novilkt. Vizuļiem ir tendence pazust. Sēmes ezerā padomju laikā ir bijusi makšķernieku bāze, būvētas laipas, līdz ar to tur zemūdens baļķu netrūkst. Kad man bija palikuši tikai pāris tie Esox, nolēmu papildināt krājumus, bet izrādījās, ka tādus vizuļus vairs neražo. Sāku meklēt internetā un atradu vienu veikalu Rēzeknē, kur tādi vizuļi ir. Piezvanīju uz veikalu un prasīju, vai vēl ir. Jā, kādi 15 vēl palikuši. Es uzreiz: “Ņemu visus!” Kad man tos atveda, droši vien man bija lielākie šo vizuļu krājumi Latvijā.

Tagad esmu Sēmes ezerā izmēģinājis gan lielos Kuusamo Professor šūpiņus, gan Williams, radi no Amerikas man ir atsūtījuši pat Big Doctor, tomēr Esox ir labāks. Uz tā šūpiņa man arī abi kilogramīgie asari paņēma.

Kā tev ir gājis Engures ezerā?

Mēra līdaciņas tur saķert var, ja neiekrīt sliktā diena. Vidējais makšķernieks jau brauc tad, kad tiek, nevis tad, kad jābrauc. Ja Engurē trāpies saulainā laikā, ir diezgan liels bezceris. Vasarā tādā dienā jābūt jau četros no rīta uz ūdens, tad pāris stundas ir cerības kaut ko dabūt. Citreiz Engurē uz mikrodžiga var saķert asarus. Protams, ar zivīm tur ir kļuvis knapāk, jo ezers aug ciet un tīkli tur ir.

Kad strādāju Ieslodzījuma vietu pārvaldē, mums Bērzciemā bija sporta spēles. Sarīkojām arī copes sacensības, sarunājām laivas, 14 komandas, no katra cietuma divi cilvēki, es par tiesnesi. Sacensību beigās vīri nāk laukā ar lomiem. Pirmie iznāk – laivā četras līdakas, kopā ap 10 kilo. Domājām, ka tie ir nopietni pretendenti uz uzvaru. Bet tad iznāca otri džeki, tiem bija padsmit kilo ruduļu. Un pēc viņiem trešā komanda – tiem līņi ap 15 kilo, visi kā nomērīti, ap kilogramu. Būdams copmanis, sajutu, ka kaut kas īsti nav riktīgi. Sākām pētīt tos līņus – nevienam nav āķa cauruma mutē. Skaidrs, džeki atraduši tīklus un izgrābuši…

Pēc gada mums sporta spēles bija Salacā. Bijām nopirkuši licences, ķerts tika ar pludiņmakšķerēm. Es biju tiesnesis, man bija līdzi spinings. Nospriedu, ka te nu gan sacensību dalībnieki nekādus tīklus nevarēs izvilkt, nav man jēgas viņiem blakus sēdēt, un aizgāju otrā krastā pamētāt. Mētāju, te dzirdu, ka krūmi čab, un viena balss man čukst: “Ei, mužik! Čto-to poimal?” Saku, ka kaut ko noķēris esmu. Šis: “Možet biķ prodaš ribu? U nas naproķiv sorevnovaņija idut.” Es: “Vispār jau esmu to sacensību tiesnesis.” Šis ņēma riktīgu vagu. Tie atkal bija no tā paša cietuma, kas iepriekšējās sacensībās ar līņiem šmaucās!

KILOGRAMNIEKS TAIZEMĒ. Kārlis ir izmēģinājis arī kalmāru copi

Sapnis par Rietumu molu

Ārzemju braucienos tev arī spinings ir līdzi?

Jā, atskaitot Saeimas komandējumus, tajos nebija laika makšķerēt. Korejā biju līdzi tautas deju kolektīvam kā bungu sitējs. Dzīvojām vienā katoļu skolā, kādu puskilometru no tās bija upe. Vienu rītu uzcēlos piecos, paņēmu savu kātiņu un gāju ķert zivis. Vispirms gandrīz uzkāpu lielai čūskai ar zigzagu uz muguras, tad, starp rīsa laukiem ejot, izdzirdēju kliedzienu un šāvienus. Nometos četrrāpus. Klusums. Piecēlos, gāju tālāk – atkal kliedziens un šāvieni. Beigās pamanīju, ka lauka malā ir būdiņa. Palūrēju pa logu – tur iekšā magnetofons uzlikts putnu atbaidīšanai… Aizgāju pie upes, bet tur gar krastu riktīgi džungļi. Beigās vienā vietā līdz ūdenim izspraucos, uzliku kastmāsteru un pirmajā metienā noķēru 30 centimetrus garu zivtiņu. Vēlāk redzēju, ka tuvāk pilsētai veči sēž uz karpām.

Pats uz karpām neesi sēdējis?

Tā ir vesela nozare, ja nopietni sāk! Bet mēģinājis esmu, Ventā pie Raņķiem ir laba sazānu vieta. Reiz no rīta ar gumijeni pie palabas bedres man uz kukurūzas uzsēdās kaut kas tāds, it kā es tramvajā būtu trāpījis. Tas tramvajs drusku pavilka laivu un tad aizgāja, manas auklas stiprums tam nebija šķērslis. Bet trijnieces karpas tur izvilcis esmu.

Taizemē esmu pamēģinājis kalmāru copi no kuģīša. Vizulis tur ir nevis ar āķiem, bet ar birsti, daudzām mazām adatiņām apkārt. Copes tehnika ir kā ar bļitku – kuģī saslēdz lampas, kalmāri nāk uz gaismu, tu ielaid to verķi, patirini, un adatiņas ieķeras mīkstajā kalmārā. Viens man trāpījās smuks, ap kilogramu.

Uz ledus ziemā bļitkot ej?

Jaunībā bišķi to darīju, lai gan Liepājas galā jau tad ziemās ar ledu bija švaki, bet tagad vairs ne. Degpunktā esmu tik daudz stāstījis par tiem, kas iet un aiziet pavisam. Šoziem arī, tiklīdz pirmais ledus uzsala, uzreiz seši aizgāja. Protams, uz pirmā ledus labi ķeras, bet, pirms uz tāda kāp, smadzenes tomēr būtu jāslēdz iekšā.

Arī uz vēdzelēm vairs neeju. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk tāda ekstremālā cope vilina. Turklāt iekšēju sildīšanos jau 21 gadu vairs neīstenoju.

Uz savu bērnības copes vietu Liepāju tu tagad vēl brauc?

Braucu, bet vairāk uz teātri un koncertiem. Uz mana bērnības mola vairs virsū netiek – privāta teritorija. Toties tagad tiek uz Rietumu mola Karostā, kur netika virsū padomju laikā. Tur vajadzētu vienreiz aizbraukt. Metodes kopš manas bērnības jau nav mainījušās – jāpaņem tikai lāpsta līdzi un jāsarok pie krasta jūras tārpi jeb nereīdas – uz tiem ņem gandrīz visas zivis!

Egīls Zirnis Kārļa SeržantA ARHĪVA foto

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager