Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Leģenda | 8.aprīlis 2021, 13:16 | Komentēt | 815 skatījumi

1976. gada līdakas

60. un 70. gadu sākumā ziemas bija sniegotas un aukstas. 1976. gada ziema atnāca ar diezgan spēcīgu salu jau novembrī, un mēs pat pabijām Engures ezerā, toreizējā 1. bāzē, un ar bļitkām savilkām skaistus asarīšus. Taču tad, pilnīgi negaidot, kļuva siltāks un siltāks. Sākumā pazuda sniegs, un tad ar katru dienu ledus kļuva plānāks un plānāks, līdz izkusa pavisam, un bija skaidrs, ka vienīgā iespēja copēt ir spiningot.

Laivu bāzes

Līdz 1976. gadam mums nebija nekādas pieredzes ar spiningošanu ziemā. Visos populārajos ezeros Rīgas tuvumā laivu bāzes, tuvojoties ledus sezonai, tika slēgtas un laivas tika novietotas krastā vai speciālās novietnēs. Taču pats galvenais bija tas, ka tajos gados katrs brauciens uz copi tika kontrolēts no Rīgas un, lai paspiningotu, piemēram, Babītes ezera 2. vai 3. bāzē, atļauja bija jāsaņem Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrībā, kas atradās Vecrīgā. Tās varēja iegūt tikai šīs biedrības biedri, turklāt priekšroka tika dota tiem, kas bija laikā nomaksājuši biedra naudu un nostrādājuši vismaz 20 stundas sabiedriskajos darbos kādas laivu bāzes ierīkošanā.

Tā vienkārši atnākt uz LMMB un dabūt laivu Babītes vai Lilastes ezerā nebija pilnīgi nekādas iespējas, jo ziemā bāzes skaitījās slēgtas. Tas pats bija Daugavas makšķernieku kluba Dzirnu ezerā un citu biedrību ūdeņos. Braukt ar savu gumijnieci šajos ezeros bija aizliegts principā, turklāt PSRS ražotās gumijas laivas bija ļoti zemas kvalitātes. Tām nebija ne piepūšamās, ne koka grīdas, un braukt ar tādām ziemā nevarēja.

Kaņiera ezers bija toreizējās Ministru padomes un Kompartijas Centrālkomitejas pārraudzībā, un dabūt laivu tur varēja tikai tie, kas ieņēma kādu amatu šajās organizācijās vai kam bija blats ne zemāk kā pie paša biedra Augusta Vosa, kas arī bija pilnīgi neiespējami parastiem mirstīgajiem. Turpat atradās Valguma ezers, bet tur neļāva makšķerēt pat Vosam, jo tur atradās biedra Kosigina vasarnīca un laivas deva tikai tiem, kam bija blats Maskavā.

Atlika cerēt tikai uz Engures bāzēm, kas tolaik bija nodotas Baltijas kara apgabala biedrībai Vojenohot. Kārtība tur bija tāda kā LMMB bāzēs. Atļauja jeb ceļazīme – tā viņa saucās – bija jāizņem Rīgā. Engures ezerā armijniekiem bija vismaz kādas sešas laivu bāzes. Tās bija numurētas no 1 līdz 5, bet sesto sauca par ģenerāļu bāzi, un uz to spiningot un medīt brauca tikai ģenerāļi.

Pret latviešu copmaņiem armijnieki izturējās draudzīgi un korekti. Tiem, kas gribēja makšķerēt Engurē, bet nebija virsnieki un nebija Vojenohot biedri, militāristi izsniedza ceļazīmes, arī LMMB biedriem, tiesa, tikai vasaras sezonā. Visas militāristu laivu bāzes Engures ezerā ziemā bija slēgtas, tāpēc atlika cerēt tikai uz iespēju sarunāt ar kādas vadītāju personiski, neiesaistot priekšniecību Rīgā, un tas mums arī izdevās.

Ciemiņi pižikos

Sarunāt izdevās ar vienu priekšnieci, kuras bāze atradās tālāk aiz Bērzciema Mērsraga virzienā. Sarunājām, ka atbrauksim no rīta, paši iznesīsim no šķūņa laivas, paspiningosim un pēc copes tās izcelsim no ūdens un atliksim atpakaļ šķūnī.

Sacīts – darīts. Līdz ar gaismu, kas ziemā aust ap plkst. 8, bijām klāt. Pēc bāzes priekšnieces lūguma konspirācijas nolūkā auto atstājām pie viņas mājām, lai izskatītos, it kā tur ir sabraukuši ciemiņi, nevis makšķernieki, un devāmies pie novietnes. Tur no šķūņa iznesām divas laivas un ielaidām ūdenī.

Jāatzīst – lai arī gaisa temperatūra bija 5 grādi un dienas laikā tā pacēlās līdz 8 grādiem, uz ūdens bija ļoti auksti. Mēs salām, pat neskatoties uz to, ka galvā mums bija ziemas ausaines, tā saucamie pižiki, rokās bija cimdi, un bijām savilkuši sev virsū pašas siltākās drēbes. Lieta tāda, ka ziemā ūdens ezerā atdziest un tā temperatūra ir tuvu nullei, un iznāk, ka 5 grādi gaisā un krastā nav tie paši pieci laivā un ezerā.

Sākumā spiningojām tradicionālās vietās, meldru tuvumā, bet tur neredzējām un nejutām nevienu līdakas copi. Tad izbraucām ārā no meldriem atklātā ūdenī, kur bija mazliet dziļāks, – un tur līdakas sāka ķerties. Viņu uzbrukumi vizulim bija citādi nekā pavasarī, vasarā un rudenī. Neviena plēsoņa neskrēja pakaļ māneklim no liela attāluma. Engures ezers izceļas ar to, ka ir sekls un ūdens ir ļoti dzidrs, bet ziemā tas bija vēl dzidrāks, tāpēc visi uzbrukumi bija lieliski redzami.

Līdakas metās virsū vizulim tikai tad, ja bija izdevies to novilkt ne tālāk par vienu metru no viņas deguna. Aukstā ūdenī tās nebija tādas skrējējas kā vasarā, toties atklātajos ezera klajumos tālāk no meldriem līdaku koncentrācija bija ievērojami augstāka nekā siltajā gadalaikā.

Rudenī spiningotāji mēdz spriest, vai līdakas jau ir izgājušas ārā no ūdenszālēm vai vēl nav to izdarījušas. Tiek uzskatīts, ka tad, kad jau ir ārā, viņas ir vienkāršāk atrast un noķert, un nereti trāpās brangas zaļsvārces. Ziemā šo tēmu apspriest nevajag, jo tas, ka līdakas jau ir ārā no zālēm, ir pilnīgi droši.

Tāpēc pati spiningošana ziemā atšķiras no vasaras ar to, ka līdz pirmajai copei vizulis ir jāmētā praktiski uz dullo, – jo nav redzamas ūdenszāles, kur plēsējas slēpjas. Tad, kad pirmais ņēmiens ir sajusts, ir jānoenkurojas un jāmētā turpat, jo tur copes noteikti būs vēl, un no katras tādas vietas, kur ir izcelta viena līdaka, var izvilkt vēl dažas. Plus – vasarā kilogramniece un divniece nekad neturēsies blakus piecniecei un sešniecei, bet ziemā mazās no lielajām nebaidās. Laikam tāpēc, ka lielajām aukstā ūdenī palēninās vielmaiņa un viņas mazās radinieces nerij nost, kā tas bieži notiek vasarā, kad ūdens ir silts.

Ne reizi, kad mēs 1976. gada ziemā braucām spiningot uz Engures ezeru, neviens no mūsu draugiem nepalika tukšā. Visiem vienmēr izdevās noķert tajos laikos atļautos piecus kilogramus zivju, plus vēl pa kādai lielākai līdakai.

Ar laiku informācija par mūsu panākumiem izplatījās Rīgā, un uz bāzi pie viesmīlīgās vadītājas sāka braukt aizvien vairāk un vairāk spiningotāju. Pie viņas mājas sastājās aizvien vairāk un vairāk “ciemiņu” auto, un drīz par to, ka bāzes vadītāja dod laivas makšķerniekiem bez ceļazīmēm, uzzināja Vojenohot priekšniecība un spiningot ziemā mums aizliedza. Tā nu mēs bijām spiesti braukt bļitkot uz Peipusa ezeru Igaunijā, kur, neskatoties uz silto ziemu Latvijas rietumos, bija ledus.

Vēl 1976. gada ziemā spiningotāji Engures ezerā līdakas nogalināja uzreiz atbilstoši 21. gs. Makšķerēšanas noteikumiem

Ziemas spinings

Galvenā problēma, ar ko saskaras spiningotājs ziemā, ir auklas caurlaides gredzenu aizsalšana. Tie sāk vilkties ciet temperatūrā tuvu nullei, jo tas ūdens, kas aizsalst riņķos, nav tas pats, kas ir ezerā. Uz gredzena no auklas nonāk mikroskopiskas ūdens piles, kas sasalst momentāni, un ledus kārta, turpinot spiningot, kļūst biezāka un biezāka. Sajūta ir interesanta. Ūdens ezerā nesalst. Ūdens laivā zem tilaudām nesalst. Noķertās līdakas nesasalst. Toties caurlaides gredzeni sasalst – un tie periodiski ir jātīra.

Tālajā 1976. gadā spiningu konstrukcijā vēl netika izmantots grafīts un nebija keramisko auklas riņķu. Tam bija zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar mūsdienu augsti modulārā grafīta spiningiem ar keramiskajiem riņķiem.

Parastie stiklašķiedras spiningi salā nezaudēja izturību un nelūza, kā tas notiek ar grafīta kātiem mūsdienās, bet mazos metāla auklas caurlaides gredzenus bieži vien nomainīja pret daudz lielākiem paštaisītiem. Nereti lielākajam gredzenam bija 50–70 mm diametrā, turpretī mazākajam – ap 10 mm. Spinings ar tik milzīgiem auklas riņķiem izskatījās dīvaini, toties tam bija minimāla berze metiena laikā un bija iespējams iemest tālāk samērā vieglu vizuli.

Vislabākos mazos gredzenus izgatavoja Artūrs Zīle, kas strādāja Latvijas Zinātņu akadēmijā un pa kluso saviem draugiem taisīja mazos gredzenus no titāna. Turklāt viņš mācēja titānu rūdīt, kas ir tehnoloģiski ārkārtīgi sarežģīti, un pati šī rūdīšanas tehnoloģija skaitījās slepena. Vēl pēc tam gredzena iekšējā virsma tika nopulēta un bija kā spogulis. Tāds caurlaides riņķis ne tikai nemaz nebojāja auklu, bet sava lielā diametra dēļ tik ātri nesala ciet.

Vasaras sezonā līdakas labāk ķērās uz Mepps Aglia tipa rotiņiem, kurus izgatavoja mūsu pašu meistari, savukārt ziemā tās pārliecinoši labāk pieteicās uz palieliem, bet viegliem un peldošiem vobleriem. Plus – lieliski kampa ne vien klasisko krāsojumu (balts vēders, melna mugura), bet arī citādu toņu voblerus – tālajam 1976. gadam eksotiskās krāsās, piemēram, zaļu mānekli.

Interesanti, ka apmēram pirms desmit gadiem siltā ziema atkārtojās un uz Rīgas tuvumā esošajiem ezeriem nebija ledus. Tolaik populārais TV žurnālists Edgars Zveja sagatavoja raidījumu par velcēšanu ziemas vidū Baltezerā. Tajā viņš vairākas skaistas līdakas izvilka ar spilgti zaļu vobleri! Viņš to rādīja TV skatītājiem un pats brīnījās, ka līdakas ziemā uz spininga lieliski ķeras un vēl uz spilgti zaļu vobleri!

Nākamajā dienā pēc Edgara Zvejas raidījuma es atcerējos 1976. gada ziemu un aizbraucu uz Dūņezeru, un arī ar zaļu vobleri tiku pie turpat 4 kg smagas zaļās.

Ko ziemā nedarīt

Šodien gandrīz visas bāzes ir privātas un par maksu laivu var sarunāt bez problēmām. Zvani, maksā un brauc. Nekādas atļaujas nevajag. Var braukt arī ar privātu gumijas laivu, jo tām ir koka grīda un atrasties tādā uz ezera vai upes, kurā ūdens temperatūra ir tuvu nullei, ir iespējams. Tāpat ir pavisam citas makšķernieku drēbes. Ir goreteksa un polarteksa audumi, un galvā nav jāvelk pižiks.

Tomēr jāatceras, ka gadījumā, ja laiva ziemā apgāzīsies vai kāds iekritīs ūdenī, tad izglābties praktiski nebūs iespējams, un tas var beigties ļoti bēdīgi. Visstulbākais, ko ziemā var izdarīt spiningotājs, ir darboties laivā, stāvot kājās. Vēl bīstamāka situācija rodas, ja vienā laivā stāv kājās un vienlaikus mētā divi vai pat trīs copmaņi. Tas palielina iespēju, ka kāds pārkritīs pār bortu, un tas ir daudz trakāk, nekā ja ielūstu ledū.

Ja cilvēks ielūst, tad bieži vien viņš samērcē tikai vienu kāju vai momentāni tiek atpakaļ uz droša ledus saviem spēkiem, nepaspējis ne kārtīgi nobīties, ne viscaur izmirkt, un pat mēdz turpināt bļitkot. Savukārt, ja ziemā izkrīt no laivas, drēbes ātri samirkst, un cilvēkam var pietrūkt spēka tikt atpakaļ laivā. Tādā situācijā nelīdzēs ne peldveste, ne glābšanas riņķis. Cilvēks aukstā ūdenī ātri nosalst, un fināls var būt līdzīgs tam, kāds ir parādīts amerikāņu mākslas filmā Titāniks, kur nosala gandrīz visi pasažieri, kuri atradās ūdenī, lai gan traģēdija notika pavasarī.

@Valdis Holdbergs

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager