Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
KarpuLietas | 8.maijs 2021, 12:10 | 1 komentārs | 1455 skatījumi

Pāris triki ar auklas nostiepšanu

Cik stipri jāpiestiepj aukla pēc iemetiena pirms novieto kātu uz statīva? Kādēļ nepieciešami svingeri un vai tie vispār ir vajadzīgi? Kādēļ daži makšķernieki bāž kātu galus zem ūdens, bet citi tos ceļ augstu gaisā? Un kas, pie velna, ir fishing slack lines? Tādi un līdzīgi jautājumi mani nereti sasniedz www.copeslietas.lv ekspertu sadaļā un šoreiz mēģināšu uz tiem atbildēt pēc iespējas kompleksi un izsmeļoši.

Sāksim ar svingeri. Arī es kādreiz makšķerēju bez tā. Man likās, ja jau karpa piecērtas pati, tad agri vai vēlu tā sāks vilkt auklu prom un elektroniskais signalizators pīkstēs uz velna paraušanu. Šādi joprojām domā vēl daudzi ezeru un dīķu krastos sastapti makšķernieki. Līdz brīdim, kad no rīta pamodušies, tie konstatē, ka aukla vairs nerāda tajā virzienā, kur iemesta, bet brīvi nokarājas turpat pie kāta, bet tās gals ar svinu un pavadiņu ir kaut kur piekrastes zālēs. Skaidrs – naktī ir bijusi cope, zivs skrējusi tuvējās zālēs un signalizators nav pat iepīkstējies. Svingeris komplektā ar jūtīgu elektronisko signalizatoru izslēdz šādu iespēju, ja vien jūsu miegs nav tik salds, ka pāris „pik” tāpat nedzirdēsiet. Ja nevaram atļauties svingeri, vai arī tas nodevīgi ir aizmirsies mājās, iekarinām auklā starp signalizatoru un spoli kādu smagumu, piemēram, zariņu. Eksistē arī t.s. hangeri un bobini, kuri piestiprināti pie statīva ķēdītē vai aukliņā. Daži karpinieki dot priekšroku tādiem, tomēr diez vai ir kaut viens praktisks iemesls, ar ko bobins būtu labāks par precīzi regulējamu svingeri.

Kādēļ svingeri ir regulējami, turklāt tik plašā diapazonā, ja copes noteikšanai principā pietiek ar vienu normālu simtsgramīgu atsvaru, kas iekārts auklā? Te nu mazliet jāpaanalizē auklas ģeometrija ūdenī.

Ne reizi vien ir rakstīts, ka karpa ir ļoti uzmanīga zivs, sevišķi reizēs, kad uz barošanos prāts īpaši nenesas un par kumosu nenākas konkurēt ar savām sugas māsām. Turklāt jo lielāka tā aug, jo uzmanīgāka un gudrāka kļūst. Tādēļ arī ir novērojums, ka jo vairāk ir ūdenī nostieptu auklu, jo mazākas ir iespējas tikt pie copes. Sevišķi tas izpaužas sacensību laikā, kad auklas biezā slānī stiepjas no visiem ezera krastiem. Tādēļ ļoti svarīgi, lai aukla vismaz āķa un montāžas tuvumā, bet labāk visā tās garumā, būtu pēc iespējas nemanāma. Kā to panākt? Visvienkāršāk ir piespiest pēc iespējas lielāku daļu auklas pie grunts.

Mūsu montāžās ir iespējami dažādi veidi, kā labāk nomaskēt montāžu un auklu. Pirmais ir t.s. līdkors – svina aukla, kas pusmetru līdz pusotra metra garā posmā tiek montēta virs svina. Sava ļoti lielā svara dēļ tās uzdevums ir cieši nogulties uz grunts. Nākošais elements ir lidojošie „back leads”, jeb aizmugures svini. Tās ir tādas svina olīvītes, kurām viena (priekšējā) daļa ir plakana vai pat ieliekta uz iekšu. Uzvērtas uz auklas virs montāžas tās iemetiena laikā novirzās atpakaļ vairākus metrus un piezemējas krietnu gabalu tuvāk par montāžu. Tās uzdevums ir noslīcināt auklas posmu vairāku metru garumā virs montāžas. Daudzi ir atteikušies no šī elementa pavisam, tomēr pilnīgi noteikti ir reizes, kad tas noder. Trešais elements ir parastie „back leads”, ko iekarina auklā tieši krasta tuvumā pēc iemetiena. Tie nogremdē auklas daļu pie paša krasta. Cita starpā tas ir neslikts nodrošinājums pret to, ka pieķērusies karpa sapīsies pārējo gruntsmakšķeru auklās izvadīšanas laikā. Visbeidzot, pēdējais, bet ne mazāk svarīgais elements ir pašas auklas svars un spēja nogrimt pateicoties sava svara pārsvaram pār ūdens cēlējspēku.

Tā nu būtu teorija. Praksē tas mēdz izskatīties krietni savādāk. Sevišķi tādēļ, ka absolūtais vairākums makšķernieku pēc iemetiena rūpīgi piestiepj auklu un tad novieto kātu uz statīva vai mietiņiem un iestiprina auklā svingeri. Visi iepriekš minētie elementi momentā zaudē savu jēgu, ja aplūko situāciju detalizētāk.

Sāksim ar klasisku situāciju. Cope notiek uz līdzenas gultnes 100 m attālumā un 3 metru dziļumā (sk. 1. Zīmējumu). Ja šādā situācijā stingri nostiepsim auklu, un novietosim kāta galu pusmetru virs ūdens virsmas, tad aukla viena metra attālumā no svina jau būs 3,5 cm virs grunts, divu metru attālumā – 7cm virs grunts, 3 metru attālumā – 10,5 cm, utt. Samazinoties distancei un pieaugot dziļumam efekts vēl vairāk pieaugs. Piemēram, makšķerējot 50 metru attālumā un 5 metru dziļumā aukla jau pusmetra attālumā no svina būs 5 cm virs grunts. Pilnīgi skaidrs, ka karpa ar savām spurām gandrīz droši aizķersies aiz tādas zem ūdens nostieptas auklas un, sajutusi ko nelāgu, notīsies. Jautājums, kādēļ tad šādi makšķerējot mēs vispār tiekam pie zivīm? Tādēļ, ka gadījumā, ja karpa tuvojas āķim no pretējās puses vai no sāniem, tā ar auklu nesaskarsies un ļoti iespējams, arī pieķersies. Savukārt situācijā, ja tā tuvosies no krasta puses vai arī gadījumā, ja makšķerējam iebarotā vietā, kur barības ir daudz un karpa konkrētajā vietā pavadīs vairāk laika grozoties un krustojot teritoriju visādos virzienos, risks, ka tā aizķersies aiz auklas, krietni pieaug.

Vēl aktuālāka šī problēma kļūst makšķerējot ar divām vai vairāk makšķerēm, kas iemestas samērā tuvu viena no otras. Tad tālāk iemestās makšķeres aukla krietni traucēs tuvākajai makšķerei burtiski aizšķērsojot karpai ceļu.

Pieņemsim, ka tajā pat situācijā uz auklas ir lidojošais aizmugures svins. Gadījumā, ja stingri nostiepsim auklu, tad efekts no šī svina būs minimāls, tas paliks karājoties „gaisā”, pareizāk ūdenī kaut kur pa vidu un aukla piezemēsies tikai minimāli, atkarībā no tā, cik stipri būsim to nostiepuši. Jāņem vērā, ka monofilā aukla stiepjas un zem ūdens izveidos zināmu loku, kura izliekums būs tieši atkarīgs no nostiepuma stipruma, aizmugures svina un pašas auklas svara (sk. 1.zīmējumu). Varētu pieņemt, ka makšķerējot attālumā virs 100 metriem un ne pārāk lielā dziļumā, aizmugures svinam izdotos novilkt auklu līdz gruntij pat, ja tā ir nostiepta samērā stipri.

Tomēr, ne vienmēr gultne ir līdzena, parasti mēs sastopamies ar kantēm, zemūdens uzkalniem un visādiem piekrastes šķēršļiem. Dažādas situācijas attēlotas nākošajos zīmējumos. Piemēram, gadījumā, kad svins ir nokritis tieši uz kantes, labi nostiepta aukla netraucēs, jo montāžas tuvumā pilnībā būs piespiesta pie grunts, savukārt, tā auklas daļa, kas ir virs kantes, mūs neuztrauc, jo ķeram karpas kantes lejā (Sk. 2. zīmējumu). Savukārt tad, ja svins iekritīs metru aiz kantes, aukla stāvēs jau pavisam neglīti un cerības uz copi kļūs daudz mazākas (Sk. 3. zīmējumu). Līdzīgas ziepes ir tad, ja starp iemesto montāžu un krastu gadās kāds uzkalns (Sk. 4. zīmējumu). Visbeidzot, pavisam kritiska ir situācija, kad makšķerējam no pretējās kantes – šajā gadījumā pie nostieptas auklas tikt pie copes ir praktiski nereāli, jo zivs no tālākās puses nemaz nevar pienākt – tā nemēdz kustēties pa kanti tā vertikāli uz leju (Sk. 4. zīmējumu).

Tieši visu iepriekš minēto iemeslu dēļ ir parādījusies metode makšķerēšanai ar noslīcinātām auklām. Tas nozīmē, ka pēc auklas nostiepšanas un iztaisnošanas tai ļauj grimt visā tās garumā līdz brīdim, kad tā pilnībā ir nogūlusies uz grunts. Praksē to dara tā. Pēc iemetiena auklu piestiepj un sagaida, līdz tā ir pagājusi zem ūdens visā garumā. Gadījumā, ja sānvēja iespaidā tā izveidojusi loku, to pēc iespējas cenšas iztaisnot, paturot auklu stingri nostieptu vienlaicīgi neizkustinot svinu. Tas var aizņemt vairākas minūtes. Tad kātu novieto uz statīva, vēlreiz attaisa spoles lociņu un izvelk ārā no spoles auklu tik daudz, lai tā brīvi nokarātos starp kāta riņķiem, tomēr neļaujot tai pieskarties pie krasta zālēm vai kur citur aizķerties. Brīdi pagaidot redzēsiet, ka aukla iet projām – grimstot pagarinās tas auklas posms, kas ir zem ūdens. Kad visa atbrīvotā aukla ir aizgājusi, procesu atkārto vēlreiz izvelkot auklu ārā no spoles un tādā veidā ļaujot tai turpināt grimt. Process ir samērā lēns, tas var aizņemt piecas līdz desmit minūtes un ir jāturpina līdz brīdim, kad aukla vairs prom neiet. Turklāt visu laiku ir jāseko, lai tā kaut kur neaizķertos, bet brīvi slīdētu cauri kāta riņķiem un tuvējām krasta zālēm. Kad aukla ir nogrimusi pilnībā, aiztaisa spoles lociņu un to atkal ļoti nedaudz piestiepj, tādā veidā piepaceļot no grunts tikai to auklas daļu, kas ir pašā krasta tuvumā. Tad auklā beidzot iekarina svingeri, kura svars ir noregulēts uz visminimālāko – tikai tad tas nepacels vēl lielāku auklas daudzumu. Pilnīgi pietiks, ja svingeris atradīsies tikai kādu centimetru vai divus augstāk par pilnīgi nokritušu stāvokli – ar to pārsteidzošā kārtā pilnībā pietiks, lai reģistrētu vissīkāko copi. Situācijā, ja ir neliels vējš, kāta galu labāk ielaist ūdenī – mazāk būs falšo pīkstienu.

Katrā ziņā process prasa zināmu piešaušanos, jo auklas blīvums tikai nedaudz pārsniedz ūdens blīvumu, tā grimst ļoti lēni. Situācijās, kad ir lielāks dziļums un nelīdzena grunts, pilnīgai auklas nogrimšanai var aiziet pat vairāk kā minētās desmit minūtes. Tomēr tas viss krietni palielina copes varbūtību, sevišķi situācijās, kad ķeras ļoti švaki un karpas ir īpaši uzmanīgas. Man pašam nereti ir gadījies, ka pārejot uz copi ar noslīcinātām auklām beidzot izdodas tikt pie copes pēc vairāku dienu tukšas gaidīšanas, tādēļ tagad es izmantoju šo metodi ikreiz, kad vien tas ir iespējams, sevišķi sacensībās.

Jāatzīmē, ka ir vairāki faktori, kas krietni uzlabo auklas nogrimšanu. Pirmkārt, jau lidojošais aizmugures svins. Makšķerējot ar noslīcinātām auklām, tas perfekti pildīs savu funkciju un dos papildus garantiju tam, ka aukla montāžas tuvumā būs pēc iespējas cieši pie grunts vai pat nedaudz iegrimusi dūņās tur, kur tādas ir. Otrkārt, ne visas auklas grimst vienādi. Fluorkarbona auklas un auklas ar fluorkarbona pārklājumu grimst labāk, jo ir smagākas. Par katras auklas grimšanas ātrumu var pārliecināties, tās mazu gabaliņu iemetot glāzē ar ezera ūdeni. Fluorkarbona auklām gan dažreiz nav tik labas tālmešanas īpašības, bet makšķerējot lielākā distancē, auklas grimšanai ir mazāka nozīme, kā jau sākumā noskaidrojām. Savukārt, makšķerējot vidējā distancē un, jo īpaši, krasta tiešā tuvumā, kā arī no pretējās kants, smaga ātri grimstoša aukla ir puse no panākuma. Visbeidzot, aizmugures svins, kas visā šajā procesā liktos loģisks, patiesībā tikai traucē. Aukla tajā mēdz aizķerties, tas var iegrimt piekrastes dūņās vai zālēs un, ja arī izdosies veiksmīgi noslīcināt auklu visā tās garumā, aizmugures svins stipri ierobežo svingera jūtīgumu un parādās risks nepiefiksēt copi. Tādēļ vajadzība pēc tā pilnīgi atkrīt, jo arī zivs izvadīšana makšķerējot ar noslīcinātām auklām ir vienkāršāka, jo risks zivij sapīties ar pārējām auklām ir krietni mazāks.

No otras puses, makšķerējot ar noslīcinātām auklām ir pilnībā izslēgta peldošu pīto šoklīderu izmantošana. Lielākā daļa pīto šoklīderu ir peldoši, kas ir viens no iemesliem, kādēļ to lietošana tuvā distancē vispār ir pilnīgi bezjēdzīga. Pēc iespējas ir jācenšas izvairīties no šoklīderu lietošanas vispār, bet ja nu tie tomēr ir nepieciešami, piemēram, situācijās ar asu gliemju klātām kantēm, labāk izvēlēties šoklīderi no resnākas monofilās vai fluorkarbona auklas, kas ir labi grimstošas. Savukārt līdkoram šajā gadījumā nav ne vainas, kaut gan to pretiniekiem ir alternatīvas. Es, piemēram, bieži izmantoju par līderi resnāku fluorkarbona auklu, uz kuras turklāt saveru smagas trubiņas gabaliņus (Fox Loaded Tungsten Rig Tube) , tādā veidā saskaldot taisno līniju dažādas krāsas un resnuma posmos un vēl vairāk nomaskējot kopējo sistēmu.

Tomēr, ne vienmēr makšķerēšana ar noslīcinātām auklām ir reāli iespējama. Pirmais ienaidnieks ir vējš. Lielāka vēja apstākļos noslīcināt un noturēt auklu pie zemes visā tās garumā ir nereāli – auklu ne tikai aizpūš uz sāniem vējš, bet vēl vairāk tā tiek nonesta ar vēja veidoto straumi un viļņiem. Otrā problēma ir piekrastes zāles. Tur, kur tās zem ūdens ir palielā daudzumā, auklu slīcināšana ir sarežģītāka, jo tās ķeras un kārtīgi neslīkst. Savukārt vietās, kur zāles ir ļoti platā joslā gar krastu un nākas piepacelt kātu galus augstu gaisā, lai auklas nebūtu zālēs, to slīcināšana ir praktiski izslēgta.

Ko darīt šādās situācijās? Kaut ko pa vidu. Censties noslīcināt vismaz daļu no auklas montāžas tiešā tuvumā, nostiepjot auklu tikai tik daudz, lai to nenestu prom vējš un nebūtu pārāk daudz falšo pīkstienu. Samazināt signalizatora jūtību, nedaudz palielināt svingera svaru. Izmantot lidojošos aizmugures svinus, pēc iespējas smagākus un pat vairākus dažādu izmēru. Piemēram, ievedot montāžu ar laivas palīdzību, es obligāti izlieku vairākus slīdošos sviniņus uz auklas tādā veidā cenšoties piespiest pie zemes maksimālu tās daudzumu. Tomēr visideālākais risinājums ir visvienkāršākais – nolikt ēsmu un svinu tieši uz kants, nostiept auklu vispār nesaspringstot par auklas nostiepumu (sk. 2. zīmējumu).

Principā, šis tad arī ir pamatlikums – auklu piestiept pēc iespējas mazāk un svingeri noregulēt pēc iespējas vieglāku, tikai tik daudz, cik prasa vēja vai straumes stiprums.

1. Makšķerējot ar nostieptu auklu, no aizmugures svina (back lead) jēgas nav daudz.

2. Makšķerējot tieši no kantes, vajadzības pēc auklas noslīcināšanas nav. Drīzāk otrādi – auklas noslīcināšana var izraisīt svina noripošanu uz leju pa kanti.

3. Iemetot pat tikai metru aiz kantes, vajadzība pēc auklas noslīcināšanas pieaug.

4. Uzkalns starp montāžu un krastu arī palielina nepieciešamību slīcināt auklu.

5. Makšķerējot no pretējā krasta auklas jāslīcina obligāti.

@Aivars Rudzinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
VE-VE

Tā turpināt.

9.mai Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager