Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 7.augusts 2021, 00:16 | 1 komentārs | 7362 skatījumi

Viss par karūsu copi

Domājams, vismaz 80 procentiem makšķernieku, kas savas copes gaitas ir sākuši ar pludiņmakšķeri, pirmās zivis ir bijušas tieši karūsiņas. Tās var atrast praktiski jebkurā aizmirstā vai – tieši otrādi – bieži apciemotā dīķī, karjerā un vienkārši upes uzplūdinājumā, jo šī suga ir dzīvotspējīga un spēj mitināties jebkādā ūdenstilpē.

Personīgi man šī spriganīgā zivtele bija bērnības topa zivs. Tā derēja gan azartiskai un nepārtrauktai copei (kamēr beidzās tārpi), gan kā karstumizturīga dzīvā zivtiņa, ejot jau uz ko plēsīgu. Atceros – ja uz bērnudārzu pēc manis nāca mamma, tad bija gājiens uz mājām un spēlēšanās pagalmā. Savukārt, ja izdzirdēju pazīstamu mopēda skaņu, tad varēju izskriet no dārziņa bez āra tupelītēm kājās un aizmirst vēl kaut ko, jo bija skaidrs – pēc manis atbraucis tēvs un tagad vicosim uz copi.

Standartā tie bija dažādi Ogres apkaimes dīķi, kuros mājoja daudz karūsu, un es neteikšu, ka tās būtu bijušas maziņas. Viss bija atkarīgs no tā, cik tālu varēja iemest. Man, protams, ķērās mazās, ko tēvs tūlīt savāca, kanniņā iekšā un mājās pārlēja lielā bleķa vannā, lai noturētu pie dzīvības, kad brauksim ar dzīvo uz līdakām vai asariem. Viss šis process bija ļoti aizraujošs. Un, ja kādreiz netiku uz līdaku copi līdzi, tad bija pamatīgi sirdēsti!

Ko nu par pagātni, kur viss smaržo pēc naftalīna, ja esam šodienā un brīdī, kad aiz loga ēnā ir +34 un ap mani vienmērīgi dūc divi lieli ventilatori. Kā es neciešu karstumu! Taču tieši tagad ir sācies īstais karūsu laiks!

Varbūt šo karūsiņu uzlikt līdakai uz dzīvo?

Dzīvo zivtiņu sagādes pirmsākumi

Visbiežāk attiecībā uz karūsām copmaņi lieto pamazinājuma formu – karūsiņas – un izmanto tās kā dzīvo zivtiņu plēsoņu iegūšanai. Un tas skan saprotami. Vēl nesen, pirms gadiem 40–50, karūsas man saistījās ar nelielu Lēdmanes muižas dīķi, kurā kopā ar tēvu vilkām mazās karūsiņas līdaku un asaru copei.

Makšķerēšanas veids bija ļoti vienkāršs. Dīķa maliņā, krūmājā, glabājās rūpīgi noslēpts pīts klūgu grozs. Tā forma bija līdzīga iegareni plakaniskai mučelei. Šur tur izplēsām kādu klūgu, lai, velkot aiz striķa no ūdens ārā, grozs ātrāk atbrīvotos no ūdens un samazinātos pretestība. Iekšā iemetām pusi baltmaizes kukuļa un pasmagu akmeni. Malā piesējām veļas auklu un šādu ierīci iemetām turpat dīķa ūdenī ne tālāk par 2–3 metriem no krasta līnijas. Ik pēc desmit minūtēm rāvām visu padarīšanu ar pilnu jaudu ārā, un vienmēr tajā atradās aptuveni 20 lielākas un mazākas karūsiņas. Šāds copes veids bija visienesīgākais, jo tā veiksmīgi un ātri varēja tikt pie šīm mazajām, bet ļoti vajadzīgajām zivtelēm, kas ideāli derēja līdaku un asaru copei.

Šis dīķis pie bijušās Lēdmanes muižas pastāv arī šobaltdien, bet, vai tur kaut kas vēl kustas – es tiešām nezinu.

Tālāk ceļš veda turpat netālu uz Lobes upi. Līdz brīdim, kad viens prātiņu nodzēris traktorists, braucot pa sēkli pāri, apgāza amonjaka mucu, tā bija pārpilna ar līdakām. Acīmredzot upei bija nopietnas un draudzīgas attiecības ar Lobes ezeru, no kurienes līdakas pavasarī ienāca upītē un tur palika.

Pēc traktorista izgājiena tuvāko 10 gadu laikā šejienes krastos pat sienāži savas vijoles nečīgāja. Tā bija mirusi upe.

Runa būs par karūsām

Lielāku un mazāku karūsu Latvijas ūdeņos ir daudz un praktiski vai katrā stāvošā ūdenstilpē. Šoreiz runāšu par to izmēru, ko sauc par karūsām. Ja ir jāizvēlas starp 500 g smagu pliču un 500 g smagu karūsu copi, tad es viennozīmīgi dodu priekšroku otrai. Sevišķi, ja tās ir jūras karūsas – ļoti stipras radības, kas izrāda pienācīgu pretestību. Un viņas nevar tā vienkārši ņemt un izcelt no ūdens kā lielāku raudu jeb plici, kuri kaut cik pieklājīgu pretestību izrāda tikai pirmajos mirkļos pēc piecirtiena. Karūsas ir izteiktas bara zivis, un atšķirībā no šī vasaras brīža otrās topa zivs – līņa – karūsu mazie eksemplāri ļoti labi sadzīvo vienā bariņā kopā ar lielajiem. Tieši tāpēc, kad pludiņš sāk signalizēt par zivs klātbūtni, nekad nevar zināt, cik liels eksemplārs būs makšķeres galā. Tas karūsu copē rada papildu intrigu.

Mūsu ūdeņos ir sastopamas divas karūsu sugas. Lielu un būtisku atšķirību izskatā gan starp tām nav, ja vien neskaita zvīņu nokrāsu. Savās makšķernieka gaitās esmu sastapies arī ar dīvainiem hibrīdiem, kas parasti neaug lielāki par aptuveni 50 g. It kā pēc izskata karūsa, bet dzīvo straujā upē, ķermenis kā jau karūsai, bet spuras – blāvi sarkanas un ļoti izturīgas pret nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem. Šādas zivis pirms kāda laika viegli varēja saķert ar mailīšu tīkliņu Mazajā Juglā.

Es nevienā vietā rakstā nepieminu meldrus. Lielās karūsas meldru pudurus neuzskata par mājām. Cita lieta ir zemūdens lapu zālāju posmi un niedres. No lēpju lapu puduriem izvilkt lielāku karūsu būs ļoti maz variantu. Cik tūļīga šī zivs izskatās krasta zālienā, tik žiperīgi agresīva tā ir, sajutusi āķi, kas grib viņu vilkt kaut kur tur, kur tā pati negrib peldēt. Daudz vieglāk tikt galā ar lielākām karūsām ir šķidru niedru audzēs.

Sudraba karūsas

Attiecībā uz šīm zivīm ir dažas interesantas lietas, kas man pašam bija diezgan liels pārsteigums. Piemēram, sudraba karūsu sugu pārstāv tikai mātītes… Varētu pasprukt jautājums – kā tad notiek nārsts un kur paliek papuči? Izrādās, sudraba karūsas ikrus apstrādā citu karpveidīgo sugu tēviņi, kā karpu, līņu un zelta karūsu. Tajā pašā laikā jaunās sudraba karūsiņas atkal dzimst daiļā dzimuma zīmē.

Sudraba karūsas Latvijas ūdeņos nemēdz izaugt smagākas par 3 kg un garumā sasniedz 50 cm. Tomēr mūža ilgums gan tām ir samērā iespaidīgs un sasniedz pat 15 gadus. Augšana ir tikpat lēna, cik līņiem: septiņos gados karūsa Latvijā izstiepjas maksimums līdz 20–25 cm. Savukārt dzīvības noturības ziņā tā stabili ieņem pirmo vietu, ko dala ar ievazāto rotanu. Karūsa var iegulties dūņās un pārciest visbargāko ziemu, kad ledus kārta aizsniedzas līdz gultnei. Tas pats attiecas uz vasaru, kad daudzviet ūdens izžūst, – karūsa noslēpjas dūņās, lai pēc ūdens pieplūduma atkal atgrieztos uz dzīves takas.

Atšķirībā no zelta karūsām, kuru mājvieta ir diezgan spēcīgi aizaugušas ūdenstilpes ar stāvošu ūdeni, sudraba radinieces bez iepriekš minētajām vietām ļoti labi jūtas arī lielos, neaizaugušos ezeros, upēs ar lēnu straumi un jūrā. Arī zelta karūsa, kas ir izturīgāka par sudraba māsu kā ziemas salā, tā vasaras karstumā, spēj ierakties dziļi dūņās un pārlaist skābekļa badu, tomēr dzīves ilgums tai ir par saviem 5 gadiem īsāks. Tajā pašā laikā zelta karūsa var sasniegt arī 5 kg svaru. Tipiska ezeru iemītniece. Sudraba karūsas var noķert pat vēsajā rudens laikā, bet zelta karūsa liks pagaidīt, jo tās aktīvais cikls ir vien pāris vasaras mēneši, un tad zivs aiziet mierīgākā vidē un nav vairs tik agresīvi noskaņota uz barošanos.

Vienmēr pie galda

Ir liela atšķirība starp karūsām, kas mājo ūdenstilpēs ar vecuma piegaršu, un tām, kas dažādās vietās parādās periodiski. Pie pēdējām varētu pieskaitīt nelielās piejūras ostiņas, no kurām dažas funkcionē, bet dažas ir jau vēsture. Šādās vietās karūsas parādās pēkšņi un tikpat spēji arī nozūd, un neviens nevar tikt skaidrībā, kurā brīdī notiks viens vai otrs process.

Makšķernieki zina: ja nekur nekas nopietns nav noķerams un tas ir saistīts ar atmosfēras spiedienu, laika apstākļiem, sauli, vēju, lietu, neesošu ledu un pilnīgu citu sugu necopi, tad vienīgā iespēja ko noķert ir sudraba karūsas. Šai zivij, pēc novērojumiem, ir pilnīgi vienalga, kas notiek tur, ārpus ūdens pasaules. Viņas barojas praktiski visu sev noteikto bioloģisko laiku, kas atvēlēts ēsmas uzņemšanai un tauku uzkrāšanai ziemas periodam.

Barot vai nebarot

Tāpat nereti rodas jautājums: kad esi atklājis, kur viņas ir, – kurā brīdī pirms copes nepieciešams iebarot, vai var arī lieki netērēt naudu un cerēt uz labiem panākumiem tāpat.

Manā skatījumā – ja karūsas uzturēšanās vieta ir atrasta, tad nopietna iebarošana nav nepieciešama. Iebarot nelielā daudzumā vēlams tikai tad, ja cope pasliktinās. Tāpat kopā ar copes kolēģiem pavasarī un rudenī esmu ievērojis kādu niansi. Uzbarojot it kā apsīkstošo copes vietu, zivs pārstāj ķerties vispār. Turklāt šādu dīvainību esmu piefiksējis tieši karūsām. Kāpēc tā ir – nepateikšu.

Ja izvēlētajā vietā zivs ķeras ar pārtraukumiem, tad acīmredzot tā neuzturas noteiktā vietā un to neuzrunā arī iebarojamais. Ja cope ir vāja, tad no pieredzes varu teikt, ka to neuzlabos arī papildu aromatizatori iebarojamā sastāvā. Karūsas ir diezgan jutīgas uz spēcīgiem aromātiem, tāpēc kļūdas gadījumā ir visas iespējas zivi aizbiedēt uz ilgu laiku.

Vasaras karstākajā periodā karūsas jāmeklē pēc iespējas seklākās vietās. Protams, ar seklumu nevajag pārspīlēt, pilnībā pietiks ar metra dziļumu.

Kā iebarojamo vienmēr izmantoju līnis–karūsa variantu, bet, pavasarī vai rudenī ejot uz sudraba karūsām, lieti noder universālā barība kombinācijā ar sakapātām sliekām. Ja dziļums nav lielāks par 1,5 m, tad iebarojamo sagatavoju tā, lai veidotos mākonis. It kā neloģiski, vai ne, bet – kur barosies mazās zivis (ūdens virspusē), tur ziņkārības pēc pienāks arī lielās. Tajā pašā laikā būtu nepieciešams atcerēties, ka lielās karūsas nebūt nav izteiktas grunts zivis, tās labprātāk uzturas kaut kur pusūdenī. Šai sugai tomēr patīk siltāks ūdens.

Ēsma un iebarojamais

Savukārt, kas attiecas uz ēsmām un dažādiem aromātu eksperimentiem, – te var variēt, un, cik pieredze rāda, kaut kas nostrādā vienmēr.

Standartā karūsām patīk šokolāde, saldi cepumi, slieka, motilis, anīss, vanilīns, medus. Tie liekami klāt iebarojamam kā aromatizatori. Taču vajadzētu atcerēties vienu lietu – siltā ūdenī aromāti izplatās ātrāk un tālāk, savukārt aukstā viss notiek tieši pretēji un daudz labāk strādā asās smaržas, kā ķiploks un pipari.

Pūšamos, ziežamos un mērcējamos aromātus uz ēsmas izmanto tikai tad, ja pašā sākumā nav manāma nekāda karūsu aktivitāte. Te uzsveru vārdu – nekāda! Ja ir kaut neliela kustība un zivs pamazām tomēr uz noteiktu ēsmu piesakās, vajadzētu paeksperimentēt, izvēloties vairākas vietas. Tieši tāpēc es parasti sastrādāju vairākus ūdens logus, kur varētu atrasties karūsa, un tajā pašā laikā atstāju kādu laukumu tukšu bez iebarojamā. Pie visām šīm gudrībām vēlos piebilst, ka jābūt ļoti lielam karūsmīlim, lai mestos šādā avantūrā ar dažādiem aromātu un vietu eksperimentiem. Jo karūsa tomēr ir un paliek karūsa. Tā nav ne karpa, ne līnis, bet makšķerēšana, kad esi uzķēris pareizo stīgu, ir ļoti interesanta un azartiska. Nu, viens piemērs.

Slīdi ar laivu pa ezeru, stāvi kājās un turies cieši gar niedru malu ezera brīvā ūdens pusē. Ko tu meklē? No zālēm brīvu laukumu niedrājā. Tam nav jābūt lielam. Pilnībā pietiek ar pāris kvadrātmetriem. Apstājies, atkāpies un ieskrienoties ieslīdini laivu tik dziļi, lai tās purngals pašķirtu pēdējās niedres uz brīvo laukumu, bet tajā pašā laikā lai laiva neizslīdētu niedrēm cauri.

Vienā variantā vari ņemt 5 m bezriņķu kātu (mahu) ar 3 g pludiņu, attiecīgu svina daudzumu un nr. 10 āķīti. Ēsma – tava izvēle (par to mazliet vēlāk). Uzbaro ar piecām nelielām bumbām, bet laukumam ļauj sakustēties pilnībā visam, tāpēc nemet šīs bumbas vienā punktā – jo tas laukums jau tāpat ir mazs. Uz kādu brīdi laivā apklusti un nedari neko. Vari paspaidīt tālruni vai piezvanīt sievasmātei un pateikt, ka tu pa baigiem blatiem esi dabūjis viņai kapu abonementu. Neaizmirsti piebilst, ka tas, protams, ir joks, bet tici man – saruna ievilksies, un tev to tikai vajag! Tā ātrāk paies aptuveni 30 minūtes, kas tev nepieciešamas, lai saprastu, kas notiek ap iebaroto vietu. Ja redzi kustību, sāc darboties, bet, ja ne mazākā niedrīte nenoliecas, tad meklē citu vietu.

Atgādināšu – es joprojām stāstu par lielajām karūsām, nevis dzīvajām zivtelēm, ko izmanto plēsoņu ķeršanai.

Lai cik neticami tas izklausītos, bet karūsas pēc ūdens smaržas spēj noteikt, vai vietā, kur viņas ir iepeldējušas, ir bijušas lielas vai mazas plēsīgās zivis. Izmēģinājumi notika divos lielos akvārijos. Atšķirība starp tiem bija tikai tā, ka vienā iepriekš ilgāku laiku bija turētas mazās līdaciņas un asari, kas netika baroti ar dzīvām zivtiņām, bet otrā tika atradušās lielas līdakas un asari, kas ēda mazas zivtiņas. Pēc kāda laika plēsoņas no abiem akvārijiem tika izņemtas un tajos ielaida lielās karūsas. Tajā akvārijā, kur iepriekš peldēja mazās plēsoņas, karūsas uzvedās pavisam mierīgi. Turpretī akvārijā, kurā bija atradušās lielās, karūsas tramīgi pārvietojās no viena stūra uz otru.

Taču tas vēl nebija viss. Ilgstoši uzturoties otrajā akvārijā, karūsas sāka augt nevis garumā, bet platumā – it kā nojauzdamas, ka līdakām labāk patīk upuri ar šauru korpusu. Te gan kaut kas tā īsti neiet kopā, jo ir pierādījies, ka daudzos ezeros un upēs līdakām labāk patīk tieši pliči un brekšuki, nevis raudiņas un asarīši.

Kas tad garšo karūsai?

Šķiet, šī ir viena no tām sugām, kas ir gatava izmēģināt praktiski jebkuru ēsmu. Rupjmaizes mīkstums, baltmaizes garoza, auzu pārslas, mannas tinums, dažādi tārpi, kukurūza, makaroni, grūbas… noķer spāri, sienāzi, mušu... Karūsa ir gatava apēst visu, ja vien tas viņai noteiktajā brīdī liekas pievilcīgs. Ja izmanto atraktorus, tad viennozīmīgi vislabāk tieši uz maizes vai mīklas ēsmām. Šiem produktiem ir tendence ievilkt smaržu sevī un uzglabāt ilgāk nekā, piemēram, tārpiem. Gatavojot iebarojamo, parasti ņemu vērā pieredzi no iepriekšējiem gadiem vai citām copes reizēm un vietām. Tā uzreiz pateikt gatavu recepti diez vai ir iespējams, jo katru gadu kaut kas mainās arī konkrētā vietā.

Pilnībā var piekrist arī daudzu copmaņu teiktajam, ka ir tādi ūdeņi, kuros, piemēram, sliekas karūsām var nerādīt vispār! Tajā pašā laikā ir ezeri un dīķi, kur karūsas visas sezonas garumā piesakās tikai un vienīgi uz sliekām. Dīvainas lietas, bet tā notiek.

Tā kā karūsas visbiežāk copē ar pludiņmakšķeri, tad vasaras karstajos mēnešos ēsmai vislabāk izmantot ļoti kustīgo sarkano mēslu slieku buntīti, maizi vai kukurūzu. Starp citu, ļoti bieži viena neliela mēslu slieciņa vai viens liels kukurūzas grauds karūsai jau ir par lielu. Par lielu nevis izmērā, bet par daudz kā ēsma. Tādus brīžus sauc par kaprīzajiem momentiem, kad 500 g smagai karūsai pietiek ar samīcītu un pavisam nelielu baltmaizes lodīti.

Ja makšķerē ūdenstilpē, kura ir arī aktīva karpu cope, tad, protams, pirmā ēsma būs kukurūza. Ir veikalos pārdošanā karūsām domātas peletes. Negribu neko teikt un jaukt citiem biznesu, bet man peletes ir labi strādājušas uz brekšiem Daugavā (brīžiem pat izcili). Savukārt karūsu gadījumā es laikam neesmu mācējis pareizi ar tām apieties un piedāvāt.

Nekad, uz karūsām ejot, nesmādē standarta rupjmaizes mīkstumu. Sajaucot to kopā ar tīru iebarojamo (bez zemes), sanāk itin interesanta mīksta boila. Mute karūsai nav no mazajām, tāpēc ar kumosu neskopojies. Bet, kā iepriekš rakstīju, zivs var būt arī kaprīza, un tad ir citi varianti.

Vēl no ēsmām it kā prasītos naktstārps, bet, kas garšo vienai zivij (līnim) tas nepavisam nav interesants otrai (karūsai). Nav jau tā, ka galīgi neinteresē, bet tomēr ne.

Copes inventārs

Kā jau rakstīju, galvenais un interesantākais variants ir pludiņmakšķerēšana. Ar pludu vai bez tā, bet paši lielākie eksemplāri ir izvilkti no lieliem niedrāju puduriem vai to tuvumā. Vasaras viducī ezerā parasti neizvēlos vietas, kur dziļums pārsniedz 1,5 metrus. Pieredze liecina, ka pat karstākajos vasaras mēnešos lielās karūsas ir meklējamas ūdens virsējos slāņos vai seklākās vietās līdz viena metra dziļumam.

Pludiņmakšķerēšanas variants dziļi niedrājos un seklumā ir šāds. Mans pamatkapitāls lielo karūsu copei ir 5 m garš kāts ar 0,23 mm pamatauklu, 3 g pludiņu, 0,16 mm pavadiņu un 10. numura āķīti. Te varētu būt daži iebildumi, tāpēc uzreiz pamatošu, kāpēc tā.

Pamataukla 0,23 mm diametrā – nē, nav par resnu. Patiesībā var likt pat 0,26 mm, jo pamatā lielās karūsas ir dziļi niedrēs. Lai viņu no šādas vietas izdabūtu ārā, ir jābūt auklas resursam.

Pavadiņas garums (un tagad, iespējams, šokēšu daudzus) – 15 cm. Dažreiz pat 10 cm. Lieta tāda, ka lielo karūsu cope biezos niedru puduros ir gana ekstremāls pasākums, kas prasa zināmu sagatavošanos, lielu pacietību, pabrutālu pieeju, labu nervu sistēmu, bet pārspīlēt nedrīkst, jo paliksi ar garu degunu. Stipri seklās vietās standarta pludiņa vietā var izmantot sapaliem domāto caurspīdīgo bumbiņu, kas līdz pusei tiek piepildīta ar ūdeni. 30–50 cm dziļumā dzidrā ūdenī šādam pludam var būt būtiska nozīme.

Ja esi atklātā vietā, tad itin labi var darboties arī ar fīderi. Ir tikai viena problēma. Ir labi jāpārzina gultne. Kā jau iepriekš minēju, karūsas nav gultnes zivis kā līņi. Fīdera sistēmai ir jābūt vieglai. Tik vieglai, lai pēc iemetiena varētu kaut nedaudz nostiept no spices auklu. Parasti karūsu copei ar fīderi sistēmai lieku itin garu pavadiņu.

Ja dziļums ir ap 1,5–2 metriem, tad pavadiņa noteikti būs vismaz 70 cm gara. Kāpēc? Paskaidroju. Lielās karūsas ļoti reti uzturas vietās, kur nav zāles, savukārt makšķernieks zemūdens gultnes segumu ļoti bieži neredz. Tāpēc, drošs paliek nedrošs, lieku garu pavadiņu. Tad gadījumā, ja gultni sedz ap 20 cm un garāka vertikāla un bieza zāle, pavadiņa uz tās uzkārtos un nenogrimtu pie gultnes. Tas ir ļoti svarīgs faktors, jo karūsai ne visai patīk baroties no gultnes. Pārsvarā lielo karūsu vēderā nav daudz iebarojamā. No tā secinājums – viņa labprāt atpeld uz sev tīkamām smaržām, bet nebūt nesteidzas un nemēģina to pacelt no grunts. Tomēr šajā vietā labprāt uzturas.

@Einis Asaris

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
jurists

... labs raksts. Pavilka uz nostaļģiju.

10.08.21 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager