Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Copmaņu zināšanai | 20.augusts 2021, 23:06 | Komentēt | 1182 skatījumi

Par vēžiem

Kad sarunas iegriežas par vēžiem, tūlīt rodas pastiprināta interese. Kur noķēri? Cik daudz? Lieli vai mazi? O, tas ir super, es arī gribu! Citi atkal jautā – kāda jēga ņemties ap šiem rāpuļiem? Tur tak neesot ko ēst! Arī pie masu produkcijas tie nav pieskaitāmi. Lai nu kā, vēzis tomēr ir baudāma delikatese, un tā lobīšana vien jau ir uzskatāma par īpašu procesu. Tie nebūs vārīti kartupeļi ar karbonādi.

Man pašam, pateicoties darba vietai, ir iespēja jau otro gadu pētīt vēžu dzīvi pavisam nopietni. Tas ļauj izdarīt savus secinājumus, kas ļoti atšķiras no padomju laiku uzskatiem. Tolaik parasti braucām uz Latgales pusi un lasījām vēžus pa naktīm lukturīša gaismā. Vai arī ķērām vardes un sējām tās vēžu murdiņos kā ēsmu. Taču ko nu es te ar savu divu gadu stāžu lekšos, ja ir man pazīstams cilvēks, kas 17 gadus nodarbojas ar vēžu audzēšanu no ikriņa līdz pieaugušam vēzim? Ar viņu tad arī saruna – ar Māri Ansonu – kaislīgu makšķernieku, vēžu audzētāju un īstenu dabas cilvēku.

Mācības 17 gadu garumā

Cik noprotu, tu tikko no Daugavas un zandartu copes. Kā ķērās?

Šodien bija tikai mazie zaldātiņi.

Būtu interesanti atvest tādus mazos pie manis līdz Vecumniekiem un ielaist Lādzēnu ūdenskrātuvē. Vienīgi baidos, ka viņi šos 30 km neizturēs – ar zandartu vasaras laikā jau nevar pat fotosesiju uztaisīt, kā viņš kļūst stīvs.

Tu zini – ir tādas vēl nepierādītas aizdomas, ka mazie zandartiņi, kas iecelti laivā un pēc tam atlaisti, tomēr aiziet bojā. Ja nevēlies paturēt, tad šī suga no āķa būtu jāatkabina, turot ūdenī. Tie, kas audzē zandartus un vēlāk pārvieto uz noteiktiem ūdeņiem, mazos nemaz no ūdens ārā neņem un pārvieto ar to ūdeni, kurā viņi ir. Citādi aizpeldēt jau viņš aizpeld, bet jautājums – vai arī izdzīvo.

Okei, bet šoreiz mums saruna būs nevis par zivīm, bet par vēžiem. Tā kā šie rāpuļi neiederas ne medību žurnālā, ne makšķernieku, tie jūtas mazliet apdalīti. Kur tu Latvijā izmācījies par vēžu audzēšanu?

2000. gadā Latvijā par vēžiem un viņu dzīvi nemācīja nekur, līdz ar to es visu iesāku pašmācības ceļā. Mani kā kucēnu iemeta ūdenī, lai mācos peldēt! Tā nu es arī iemācījos. Pabiju daudzos kursos Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Tas viss notika caur Vēžu un zivju audzētāju asociāciju. Turklāt visas mācības norisinājās nevis par visu sugu vēžiem, bet tieši par platspīļu.

Interesanti. Kāpēc tieši tiem tāda uzmanība?

Platspīļu vēzim pasaulē ir piekabināta deficīta birka. Te sava vaina ir jāuzņemas invazīvajām vēžu sugām.

“Invazīvs” nenozīmē “ievestais”. Tas nāk no latīniskā vārda “invasus” un nozīmē “uzbrūkošs, agresīvs, iekarojošs”. Pa dažādiem ceļiem Latvijā ienākušās svešzemju sugas ir šaurspīļu, dzeloņvaigu un signālvēži.

Tieši tā, un šīs trīs sugas pamatīgi nomāc mūsu vietējo platspīļu vēzi, jo ir agresīvas, ātri vairojas un izspiež mūsējo no viņa teritorijām.

Cik gadu tev nācās veltīt vēžu audzēšanas kursiem?

Tie ir notikuši visu manu 17 darba gadu laikā – kaut kur kādas mācības vai nodarbības tika rīkotas katru gadu. Zināšanas tika papildinātas nepārtraukti.

Tagad tu vari droši teikt, ka esi iemācījies izaudzēt vēzi no ikra līdz lielam vēzim?

Tā arī ir, bet līdz maksimālajam lielumam mēs audzētavās vēžus izaudzēt nevarējām. Vēzis savu maksimālo izmēru sasniedz tikai brīvos ūdeņos. Viņu baseinos var paaudzēt, ataudzēt, pavairot, bet izaudzēt līdz preču vēzim – ne. Vēži audzētavā ir gatavi ar mani draudzēties 3 gadus, bet ceturtajā masveidīgi nomirst.

Izklausās ne visai patīkami. Kā šiem mākslīgi audzētajiem pietrūkst, ka viņi tā aiziet bojā? Ēdamā? Viņu baseinos ir par daudz? Baseini taču ir nevis telpās, bet dabā! Protams, ne tik lieli kā ezeri vai upes...

Ēdamais viņiem ir tāds, par kādu sapņo katrs savvaļas vēzis, bet platspīļu vēzis ir ļoti kaprīzs dzīvnieks.

Cik zinu, Latvijā platspīļu vēžu skaits samazinās katastrofāli. Taču nevarētu teikt, ka visur viņus izspiež cittautieši, jo daudzviet to nemaz nav...

Iemesli ir daudz un dažādi. Pirmkārt, tā ir ūdens kvalitāte. Platspīļu vēzim šis aspekts ir pirmajā vietā. Otrkārt, meteoroloģiskie apstākļi. Vasaras kļūst karstākas, bet ziemas siltākas. Par piemēru varam ņemt pagājušo ziemu, pēc kuras pavasarī vēžiem dabīgā pieauguma praktiski nebija. Tas tāpēc, ka siltās ziemas un attiecīgās temperatūras dēļ tiem nebija miera stāvokļa. Mammas ar ikriem vazājās visu ziemu (ikri tām ir zem astes). Šādā ziemā nevis guļot, bet kustoties, ikri tiek smagi traumēti un aiziet bojā.

Šis gads vēžu audzētājiem, kas darbojas brīvā dabā, baseinos, bija ļoti nerezultatīvs (protams, ja kāds vēl vispār ar to Latvijā nodarbojas). Daudz labāks variants ir tavējais, kad ezerā vēžu ir daudz un notiek saprātīga to samazināšana. Netiek ievazātas slimības, bet tajā pašā laikā vēzis aug brīvā vidē. Tur ir pavisam cits daudzums un pašu vēžu gabarīti. Vienkārši jācenšas savu ezeru nosargāt, jo tīkotāju un līdz ar to slimību ievazātāju ezerā ar savām laivām vai saviem vēžu murdiem būs daudz. Diemžēl daudzi cilvēki domā tikai par to dienu, kurā viņi dzīvo, bet pēc tam – kaut ūdens plūdi.

Skarbi, bet patiesi vārdi...

Ezera apsaimniekošana ir visgudrākais no paņēmieniem, kā audzēt vēžus. Ja grib ar to nodarboties, tad viņiem ir jādod dabiska vide, nevis mākslīgi izrakti baseini.

Kas pie manis notiek?!

Izskaidro, kas ir mūsu 300 ha ūdenskrātuvē, kur nav citu sugu kā tikai šaurspīļu vēži. Šogad mammas turpināja kustēties ar ikriem vēl jūlija sākumā. Tas ir normāli?

Nekas anormāls tas nav.

Pa vecajām pagājušā gada vēžu vietām mums noķertā daudzums līdz jūlija pirmajām dienām divās dienās aptuveni 50 vēžu murdos bija 3–4 kg. Un tad pēkšņi notika sprādziens. Ap kādu 10. jūliju viņi iznāca no pagrīdes ārā. Vēžu, ka mudž, un mammas joprojām ar tumši sarkanas nokrāsas ikriem. Tie pazuda mammām no astes tikai ap jūlija vidu.

Šī gada ziemā vēžiem tika izjaukts bioloģiskais ritms. Tie turpināja baroties visu ziemu un, ūdenim kļūstot siltākam, metās mainīt čaulu. Tāpēc viņi tev neparedzētā laikā pazuda uz ilgāku brīdi.

Vai tad mammas var nomainīt čaulu ar visiem ikriem? Taču ne...

Nē, nē. Viņas to dara tikai tad, kad ir atbrīvojušās no ikriem.

Nu redzi, bet mums mammas vēl jūlijā bija ar ikriem. Tātad čaulu viņas nemainīja...

Tas nozīmē, ka tev ezerā vēžu mammas bija ļoti vēlu sapārojušās. Ļoti liela nozīme vienmēr ir ūdens temperatūrai. Vēzis nezina, vai ārā ir maijs, jūnijs vai jūlijs. Tas vadās pēc ūdens siltuma, un, piemēram, ūdenstilpē, kurā ir daudz avotu, augšpusē temperatūra atbilst mazuļu dzimšanai, bet pie gultnes tā var stipri atšķirties. Vēzis nav tas dzīvnieks, kam patīk uzturēties ūdens augšējos slāņos. Līdz ar to arī rodas šāda laika nobīde attiecībā uz vēzēnu ierašanos pasaulē.

Lai sāktu šķilties mazuļi, ūdens temperatūrai ir jāsasniedz +20 grādi. Pirmais moments ikriem ir tā saucamais acs stāvoklis – tikai tad sākas šķilšanās. Ja ūdens neiesilst līdz 20 grādiem, tie neizšķiļas un vienkārši nobirst no mammas astes, un aiziet bojā.

Vēžiem pārošanās laiks ir oktobris, un ikrus mamma iznēsā 8–9 mēnešus. Pārošanās laiks ir tad, kad ūdens temperatūra nokrītas zem +10 grādiem. Vēzim apaugļošanās notiek ārpus ķermeņa – tēviņš apgāž mātīti uz muguras un starp tās pēdējo kāju pāri uzlaiž spermu, kas pielīp un sacietē. Noķerot šādu apaugļotu vēzeni, var labi redzēt smuku apaļu baltumiņu – tas nozīmē, ka mamma ir apaugļota. Tajā pašā laikā neapaugļotie ikri atrodas mammas vēdera iekšpusē. Zināmā brīdī laižot ārā šos ikrus, izdalās arī šķidrums, kas sacietējušo spermu šķīdina. Tajā brīdī notiek apaugļošanās. Tālāk mammai zem astes izveidojas ikru klājums – kā vīnogu ķekari. Ikri tur tiek uzturēti un briedināti līdz grūtniecības beigām, kad dzimst mazie vēzēni.

Amerikāņi uzvar

Parunāsim mazliet vispārīgi – tātad Latvijā ir četras vēžu sugas...

Jā – platspīļu vēži, šaurspīļu vēži, Amerikas signālvēži un Amerikas dzeloņvaigu vēži.

Amerikāņi ir ievazātie...

Jā. Amerikas signālvēžus ieveda pagājušā gadsimta 60. gados. Izlaida vienā ezeriņā Cēsu pusē ar domu – pamēģināsim mazliet pavairot. Tā “mazliet pavairošana” beidzās ar to, ka tagad viņi ir praktiski pa visu Latviju. Tika pieļauta ļoti liela kļūda, šī suga netika kontrolēta un aizgāja pilnīgā pašplūsmā. Kad atjēdzāmies, tad jau visi ierobežojošie pasākumi bija pilnīgi bezjēdzīgi. Cilvēki viņus noķēra, aizveda uz kādu upīti, dīķi vai kādu citu ūdenstilpi un, it kā labu gribēdami, arī palaida – jo nepazina tāda izskata vēzi.

Amerikas signālvēzis ļoti ātri savairojas un pārņem jebkuru ūdeni. Šī suga ir ļoti mazprasīga pret vidi, pret ūdens temperatūru un neslimo ar vēžu mēri. Vienīgie signālvēžu ienaidnieki ir zivis un ūdri. Tajā pašā Daugavā mums viņu ir miljardiem! Daugavā, kur agrāk vēžu nebija vispār! Vien pa retam gadījās kāds platspīļnieks. Tagad, ieliekot kaut vienu murdu, diennakts laikā tur būs ap 30 signālvēžiem. Nebūs gan lieli, izmērs aptuveni 4–5 cm, bet kaut kur jau dzīvo arī lielie.

Jocīgi sanāk: tu pats saki, ka nekādas kaujas starp mūsu platspīļnieku un amerikāņu signālvēzi nenotiek, bet tajā pašā laikā šie invazīvie mūsējos no ierastās vides patriec...

Viss ir pavisam vienkārši. Signālvēzis ir lielāks, tas ir ļoti agresīvs un ar savu izturēšanos mūsējo vienkārši dzenā. Viņš izspiež platspīļu vēzi no ierastās vides. Tajā pašā laikā amerikānis nedz mūsējo mēģina apēst, nedz barību atņemt. Viņš vienkārši seko pa pēdām un neļauj mierīgi dzīvot. Vēzis ir ļoti jūtīgs dzīvnieks. Tam ļoti nepatīk stress. Tiklīdz dabū kritisko stresa porciju, tā aiziet bojā. Bet signālvēzis ir ļoti agresīvs – tas dzenā platspīļnieku jebkur, kur vien atrod.

Cik ilgs ir vēža mūža garums brīvos ūdeņos?

Aptuveni 7–8 gadi. Tomēr izmēru, ko šajā laikā sasniegs platspīļu vēzis, signālvēzis būs sasniedzis jau 5 gados.

Cik lieli tie var izaugt ideālos apstākļos?

Laboratorijās var sasniegt pat 300 g smagumu, bet dabiskos apstākļos es lielāku par 200 g neesmu redzējis. Vēzis, kam ir 15 cm no dzeloņa līdz astei, jau ir liels. Tas jau atgādina lobsteru.

Jautājums no biznesa viedokļa. Kad jūlija sākumā mums parādījās vēži, sākumā tie bija patiešām lieli. Tagad – jo dziļāk vasarā, jo kļūst mazāki. Te ir kāda likumsakarība?

Protams. Vēžiem ir sava hierarhija: lielākais ēst iet pirmais. Ja tam krītiņā seko mazie, viņš vienkārši tos sīkos aizdzen projām. Zonai, kur lielais ir atradis barību, mazie pat nemēģina tuvoties. Tu noteikti savos vēžu murdos esi redzējis mētājamies mazas spīlītes...

Esmu gan...

Nu lūk! Tam lielajam nošņāpt mazajam spīli ir kā ar šķērēm sagriezt papīru. Mazie to zina, bet pārdrošākie tomēr mēģina tuvoties un – paliek bez spīles. Tos lielos tu esi pavasarī izzvejojis un vasarā viņu vairs nebūs. Vēlā rudenī tie parādīsies.

Varbūt lielāko vēzi atstāt kā mānekli citiem murdā?

Noteikti ne. Tas ir tas pats, kas ar lielu zivi. Piemēram, līdaka 10–12 kg svarā ir jau vecmāmiņa. No reprodukcijas viedokļa, to droši var kaut nost, jo viņai ikri būs un ļoti daudz, bet tie nebūs produktīvi. Tas pats ar lielajiem vēžiem – viņi nav produktīvi. Lielais tēviņš, mēģinādams apgāzt 10 cm garu mammu, viņu vienkārši nobeigs. Rezultātā nulle! Normāls vaislas vēzis ir 6–12 cm izmērā.

Cik ilgā laikā tāds šaurspīļu vēzis izaug līdz 12 cm garumam?

Šaurspīļu – 5 gados. Platspīļu – aptuveni tikpat, bet signālvēzis – jau 3 gados.

Vēžu ēdienkarte

Man ir tāda informācija, ka vēzis patiesībā ir veģetārietis...

Jā, bet ar piebildi, ka īstens veģetārietis viņš tomēr nav. Drīzāk var teikt – vēzis ir visēdājs, bet pamatā barība ir zāle.

Es gan murdos viņu pievilinu ar zivi, vistu, vardi…

Viss pareizi – zāli jau tu murdā neliksi! Viņš ēd arī gaļu, bet pamatbarība ir un paliek zāle. Vēzis visu savu mūžu var nodzīvot ezerā un ne reizi netikt pie gaļas. Gaļu viņš dabū tikai tad, ja kāds ezerā ir nosprādzis. Teiksim, kāds dzīvnieks vai zivs. Pēc būtības – vēzim gaļa nav nepieciešama.

Es varbūt kādu tūlīt nošokēšu, bet ikdienā vēzis apēd 3–4 gramus barības! To daudzumu, kas vēzim ir nepieciešams dienā, uz naga gala var uzlikt! Viņa organismā nav kuņģa, kur uzkrātos barība. Vai arī tas ir ļoti maziņš. Drīzāk tam ir taisna barības zarna. Principā vēzis pieder pie dzīvniekiem caurbirām. Naktīs ir aktīvākais posms, kad vēzis soļo pa grunti un uzlasa visu, ko var atrast, bet ne visu viņš apēd. Vēzis pavelkas uz smaržām un garšām. Tam ir izcila oža pat lielā attālumā. Upē, atrodoties no ēsmas pa straumi uz augšu, tas spēj sajust, ko piedāvā konkrētā vieta pa straumi lejup!

Tā īsti nevar saprast, vai vēzim labāk patīk iepuvusi gaļa vai svaiga...

Noteikti svaiga. Uzskats, ka viņam jādod ēsma ar smaku, ir nepareizs. Vēzis tādu neēdīs. Apskatīt smakojošo vietu dzīs vienkārši ziņkārība.

Es gan oponēšu tevis teiktajam. Mēs murdos liekam mazliet smakojošu vistas gaļu, un vēzis nāk, un pāri paliek tikai kauli. Kur paliek gaļa?

Tādā gadījumā tev ir ļoti trūcīga barības bāze, un tā, kas viņam ir nepieciešams ikdienas barībai, tur nav. Savukārt vēzis ļoti labi atpazīst gaļas variantus, kuru tev purvā, kur ir daudz dzīvu dzīvnieku radību, netrūkst.

Ar ko tu vēžus baroji savos akvārijos?

Tas bija attiecīgs kombikorms, bija dažāda gaļa un, protams, ūdenszāles.

Vēzis kaut kad arī guļ?

Jā, normālā ziemā, kad ūdens temperatūra pie gultnes ir aptuveni +1 grāds. Kā lācis ielien alā un guļ.

Acīm nenotveramā transformācija

Es gribētu dzirdēt par apvalka maiņu. Izstāstīšu situāciju. Pagājušā gadā, kad apjautām, ka vēžu daudzums ezerā kļūst bīstams zivju populācijai, sākām tos izķert ar murdiem, sākums bija jūlijā. Šogad ķert sākām jau aprīlī. Līdz pat jūlija sākumam domājām, ka ir noticis nenovēršamais un vēžu populācija ir aizgājusi bojā, jo murdi bija tukši. Bet jūlija sākumā viss apgriezās kājām gaisā. Vai maijā un jūnijā vēzim nevajadzētu būt jau aktīvam?

Te pie vainas ir tikai un vienīgi ūdens temperatūra pie grunts. Šis gads no citiem atšķīrās ar to, ka ziemas kā tādas nebija vispār. Ja būtu bijusi normāla ziema ar pāris mēnešiem ledus, tad arī vēzi tu varētu sākt ķert jau maijā. Viņš būtu ziemu normāli nogulējis un pamodies izsalcis. Savukārt šajā ziemā viņš vairāk vai mazāk kustējās un barojās, līdz ar to maijā un jūnijā vēzis mainīja bruņas. Tajā brīdī viņš apkārt nevazājas, jo labi zina, ka var kļūt par vieglu laupījumu sugas brāļiem. Vēži ir kanibāli, un arī zivīm tie ļoti garšo.

Šis gads ir netipisks mūsu apstākļiem, un dabā notiek visādas brīnumainas lietas. Viens piemērs. Tu jau zini, ka man patīk pa Daugavu medīt zandartus. Tad, lūk, es 10. jūlijā noķēru zandartu mammu, un tai tecēja ārā ikri. 10. jūlijā!!! Nu kā tas var būt! Šogad nebijušās ziemas dēļ visai dzīvajai dabai bioloģiskais pulkstenis ir nojucis pilnībā. Piemēram, tavs tik iecienītais līnis barojās visu ziemu un pavasari, bet vasarā, kas parasti ir līņu laiks, viņš liek ēšanai mieru.

Un copmaņi brīnās, kas notiek ar līni!

Tur jau tā lieta. Staigāt staigā, pa barību rušinās, burbuļus taisa, tracina makšķernieku, bet ēsmu, atskaitot dažus indivīdus, neaiztiek. Te varētu daudz piemēru atrast.

Atgriežoties pie čaulas maiņas – te atkal viss ir atkarīgs no barības bāzes. Jo tā bagātāka, jo ātrāk vēzis aug un jo ātrāk viņam nākas čaulu mainīt. Ķermenim vienkārši pietrūkst vietas. Lielie, pieaugušie čaulu maina reizi gadā. Jo lielāks ir vēzis, jo grūtāk viņam ir to izdarīt. Tas savā ziņā ir neizprotams process, it sevišķi lielajiem platspīļu un lielajiem signālvēžiem.

Padomā pats! Kā, piemēram, tas lielais lai izdabū savas platās spīles gaļu cauri tievajai kājai! Šaurspīļu vēzim es vēl saprastu, bet platspīļu... Vēzis no savas čaulas izlien pilnībā ar visu korpusu, no vecās paliek vien tikai acis. Es pa šiem gadiem esmu stāvējis klāt simtiem reižu un mēģinājis nofiksēt to brīdi, kā viņš dabū to spīli cauri tievajai kājiņai, un ne reizi man tas nav izdevies. Tas ir tikai viens mirklis – un čaula ir bez gaļas. Fantastika!

Jo mazāks ir vēzis, jo biežāk tas maina čaulu. Piemēram, šī gada jūnijā izšķīlies vēzēns uz augusta vidu to bija izdarījis jau reizes astoņas. Nav arī tā, ka visi vēži to dara kā pēc komandas. Cits ir ēdis vairāk, cits mazāk, kāds ir atradis bagātīgāku pārtiku un aug ātrāk.

Ar ko vēži slimo

Tad vēl ir izdaudzinātās vēžu slimības, kas burtiski vienā sezonā nogalina visu populāciju pat lielos ezeros. Vai ir tik traki?

Šiem dzīvniekiem ir trīs pamatslimības, no kurām būtu jābaidās. Vēžu mēris, melnplankumainība un baltās astes jeb porcelāna slimība.

No kurienes tās rodas?

Par to zinātne diemžēl klusē. Man savulaik bija gadījums, kad aizvedu daļu mazo vēzēnu uz Zviedrijas laboratoriju, bet tur noteica, ka tie ir pozitīvi uz vēžu mēri, taču redzēt to nevarēja. Tātad vienkārši bija pārnēsātāji. Man šķiet – lai vēzis saslimtu kaut vai ar vēžu mēri un masveidā ietu bojā, ūdenī ir jābūt kādam šīs kaites ierosinātājam, kas samazina imunitāti. Piemēram, pārapdzīvotība vai nepietiekama barības bāze. Ja ūdenskrātuvē tiek iekšā vēžu mēris, tad visi būs pagalam. Tas ir neizbēgami.

Melnplankumainība ir infekcijas slimība, kad uz čaulas sākumā parādās melni pleķi. Pēc tam tie jau kļūst par caurumiem, un iekšējie orgāni vairs nav aizsargāti pret infekcijām. Problēma rodas tajā, ka, šādam vēzim nomirstot, to visbiežāk apēd ciltsbrāļi un tādējādi arī iegūst šo slimību. Taču te vēzim vēl ir varianti – ja imūnsistēma ir kārtībā, viņš ar šo infekciju var nodzīvot ilgu mūžu.

Porcelāna slimība ir tad, kad, apgāžot uz muguras, vēzim astes apakša ir piena baltumā. Tā arī ir vīrusa infekcija, bet no tās nemirst. Tiesa, mūža ilgums samazinās. Taču atšķirībā no cilvēka vīrusu vēzis vēzim nevar inficēt. Vienīgais variants ir tad, ja slimais ir nomiris un vēl svaigu viņu atrod citi sugas brāļi un apēd.

Ūdens sanitārs

Daudz tiek runāts par to, ka vēzis tiek uzskatīts par ūdens tīrības simbolu: kur dzīvo vēzis, tur nav piesārņojuma...

Pēc būtības tā arī ir. Tas gan neattiecas uz signālvēzi, šī suga varētu dzīvot arī kanalizācijas tvertnē. Es, protams, mazliet pārspīlēju, bet tam nevieni Latvijas ūdeņi nav neapdzīvojami. Turklāt šis vēzis ļoti ilgu laiku var izturēt vispār bez ūdens – platspīļnieks ne tuvu nevar izvilkt tik daudz. Arī ūdens tīrība platspīļu vēzim ir ļoti svarīga.

Taču, ko neviens vēzis necieš ūdenī, – tas ir amonjaks. Platspīļu vēzis ļoti baidās arī no tā saucamajām metāna gāzēm, kas bieži rodas purvainās ūdenstilpēs – bet copmaņi domā, ka tur līnis rokas. Piemēram, Lobes ezers. Tur var salaist vēžus miljoniem, neviens neizdzīvos. Es domāju, ka tavos applūdinātajos kūdras dīķos platspīļu vēzis arī diez vai dzīvotu.

Man vairāki cilvēki ir jautājuši, vai 10x10 metru piemājas dīķī ir ieteicams ielaist vēžus un vai tie nenodarīs kādu ļaunumu dzīvajai faunai – zinot, ka vēzis ir visēdājs?

Droši var laist! Neko bīstamu tur neredzu, tieši otrādi. Vēzis ir sanitārs un savāks arī visāda veida kritušos radījumus. Arī pārapdzīvotība tur nedraud, jo saimnieks jau jebkurā brīdī vēžu daudzumu var paretināt. Man dīķos, kur audzēju foreles, speciāli tika turēti vēži. Tieši tāpat kā līnis, vēzis apēdīs visu to iebarojamo, kas paliek pāri un varētu ieskābt un pabojāt forelei tik svarīgo ūdens kvalitāti. Vēzis kā sanitārs tādos nelielos piemājas dīķos ir pat nepieciešams. Uz to dīķa lielumu, ko tu nosauci, pilnībā pietiktu ar 50 vēžiem.

Par stereotipiem

Vēl joprojām daudzi domā, ka vēzis ķerams un ēdams tikai tajos mēnešos, kuru nosaukumā nav R burta. Proti – maijs, jūnijs, jūlijs un augusts. Kāds ir tavs viedoklis?

Tas ir pilnīgs mīts, un nezinu, kāpēc tāds ir izveidojies. Te no taisnības nav pilnīgi nekā. Ja maijā tu noķer vēzi, tad pēc normālas ziemas viņš ir izkaltis, izģindis, turklāt mammas ir ar ikriem. Taču vārdā “maijs” nav R burta... Ja runājam par sugas pavairošanos, kā tas ir ar citām dzīvnieku un zivju grupām, kur pastāv liegumi, tad maijā vēžus nedrīkstētu iegūt. Tajā pašā laikā, noķerot oktobrī un novembrī, kad viņš ir bagātīgi sagatavojies ziemas sezonai un uzaudzējis muskuļus, un ir kārtīgs vēzis, tad it kā nevar.

Tās ir pilnīgas aplamības, tāpat kā mīts, ka vēzis rāpo tikai atpakaļ. Vēzis rāpo nevis atpakaļ, bet gan uz priekšu. Atpakaļgaitā viņš bēg! Starp citu, vēzis bēgot ļoti labi redz arī to, kas notiek aizmugurē. Galva viņam negrozās, bet acis ir uz tādiem kā kātiņiem un izvirzās uz āru kā periskops zemūdenei. Vēzis apkārtni redz 360 grādu leņķī.

Starp citu, spiningotāju vidū šad tad izvēršas diskusija par to, kā vilkt pa ūdeni vēža imitācijas gumijas mānekli – ar purnu pa priekšu vai ar asti?

[Māris smejas.] Nezinu.

Cik droši ir pirkt jau vārītu vēzi veikalā? Beigts vēzis zibenīgi kļūst toksisks, un ir viegli saindēties (tāpēc katlā likt vārīties beigtu ir kategoriski aizliegts). Pēc kā var vadīties pircējs?

Viss ļoti vienkārši – dzīvam vārītam aste būs gredzenā, beigtam taisna.

Sarunas nobeigumā uzdošu tev tādu provokatīvu jautājumu. Varbūt mēs velti satraucamies, ka izzūd platspīļnieki un vietā nāk Amerikas signālvēzis? Tas ir lielāks par mūsējiem, gaļa tā pati, ātrāk vairojas, ātrāk aug, izturīgāks pret slimībām…

No komerciālā viedokļa, protams, izdevīgāks ir signālvēzis. Neviena vēžu suga nav izaudzējama vieglāk kā tas. Taču, no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, ļoti būtiski ir saglabāt Latvijas platspīļu vēzi kā pamatsugu. Tā te ir dzīvojusi gadsimtiem ilgi, un nebūtu pareizi, ja šī suga no mūsu ūdeņiem pazustu. Signālvēzis ir ļoti viegli izaudzējams, un tam nav nepieciešamas nekādas zināšanas, bet platspīļu vēzi mākslīgi pavairot iekšējos baseinos joprojām neizdodas. Somijā divi institūti jau 25 gadus cīnās ar šo ideju, un joprojām nekas nesanāk…

@Einis Asaris

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager