Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 7.septembris 2021, 19:55 | Komentēt | 1184 skatījumi

Elementāri – Holms!

Par Kasparu Holmu spiningošanā no laivas ir daudz dzirdēts. Vismaz tie, kuri piedalās sacensībās, bieži ar skaudību (cerams, ar baltu) redz viņu kāpjam uz pjedestāla. Kaspars ar savu Latvijā ražoto stiklašķiedras Astru 470 un 60 ZS Yamahas motoru vairākus gadus ir ieņēmis godalgotas vietas. Pasaules čempionātā Anglijā ir iegūta 3. vieta. Vairs tikai jāsaliek punkti uz i nākamajā pasaules čempionātā, kurš, cerams, šogad netiks atlikts.

Bieži āriene ir mānīga un ideālie varoņi izskatās pavisam citādi, kad tos iepazīst tuvāk. Savukārt Kaspars manās acīs ir viens no tiem, kurš ar katru nākamo reizi tikai apstiprina ideālā spiningošanas sportista tēlu. Reizēm mēs sazvanāmies vai apmaināmies ar ziņām par copi, kā jau tas ierasts paziņu lokā, jo esam startējuši vienā komandā, un daudzas lietas esmu iemācījies tieši no viņa.

Šoreiz es pēc darba kopā ar viņu sarunāju aizlaist uz vakara copi cerībā, ka izdosies nošaut divus zaķus reizē – noķert zivi un uzzināt, kāds ir Kaspars un kāds ir bijis viņa ceļš uz medaļām. Tāpēc pēc darba dodos uz ostu, kur stāv Kaspara pietauvotā laiva. Ejam pa piestātni. Pa ceļam kļūst skaidrs, ka šeit ir draudzīga komūna, kur visi pazīst cits ar citu, laipni sveicinās un pārmet dažus jokus. Šeit visi ir vienādi, un nav nozīmes, kāda laiva, spininga spole un mašīna, ar kuru esi ieradies.

Pēc neilga laika esam nonākuši slepenā vietā, kur pēc darba, cik vien tas ir iespējams, viņš pavada savu brīvo laiku un uzlādējas jauniem sasniegumiem. Ielaižam elektromotoru, un “medības” var sākties.

***

...“Skat, šis ir labs eksemplārs, uzmet pa viņu. Nē, mazliet par augstu, laid zemāk, vēl zemāk – tā, lai māneklis burtiski ir viņam virs deguna. Nu par augstu tu viņu laid!” diriģē Kaspars. “Nekā, zivs pat nenoreaģēja. Met vēl,” viņš saka. Nākamais iemetiens: “Nu jau labāk, laid tuvāk. Par ātru, lēnāk. Ai, tā zivs aizlaidās dziļumā.” Meklējumi turpinās, bet es sāku izjautāt.

Kaspara bērnība nav bijusi grūta: “Es no Rīgas, Imantas bērns. Bet vasarā, kad jau bijām nedaudz paaugušies, mūs veda uz laukiem, uz Cēsu–Valmieras rajonu.” Kasparam abas vecāsmātes copēja un abi vectēvi copēja (kurus viņš diemžēl nesastapa). Vasarā ķēra Ruckas ezerā, uz kurieni viņu kopā ar brāli ņēma līdzi tēvs. Kaspars ar brāli makšķerēja ar pludiņu, bet tēvs mētāja rotiņu. Vecāmāte ar pludiņu starp lēpeņu lapām esot mānījusi līņus.

Vecmamma mācēja izķeksēt zivi starp lēpēm

The beginning mantojums

Kaspars sarkanajā džemperī ar brāļiem un māsu

Pirmās bļembas un Ņevas spoli Kaspars saņēma no vecāsmātes un tad ar tām gāja uz tuvāko meža purva ezeru. Tur arī pirmajā reizē izvilka 2 līdakas. Sajūsma abiem ar brāli bija tik liela, ka esot pat sabučojušies. Otrreiz jau noķēra lielāku līdaku, tā svēra vismaz 2 kg. Tajā dienā labi ķērās, tika izvilktas 4 līdakas, bet, ejot mājās, pa ceļam salasīja arī sēnes.

Pie ezera mētājās Pella, kas laikam piederēja mežsargiem. Iekāpjot tajā, varēja labāk iemest gar zālēm. Bet ar laivu gan iekšā ezerā viens vēl nebrauca, par mazu esot bijis.

Ar vecomāti bieži vakaros sēdēja un ar pludiņu mānīja līņus. Nebija jau nekādi lielie, bet vienu reizi, kad novērsās un pēc mirkļa atgriezās, redz – pludiņš guļ uz ūdens. Kampa kātu – bet tur līnis galā! Aiz priekiem tā iebļāvies, ka onkulis ilgi atgādinājis, kā Kaspars pa visu pagastu esot kliedzis “līnis”!!! Prieki gan nebija ilgi, jo līnis burtiski pie paša krasta iekrita atpakaļ ūdenī.

Cope ar fāču uz zandiku

Ģimenes cope Usmā

***

Spiningošana sākās kādos 14 gados, kad viens pats ar gumijas laivu, kas tika iekrauta ķerrā, devās 2 km no mājām uz ezeru spiningot. Ķerra bija rūpīgi jānoslēpj krūmos, lai citi bērni nenozog. Ar tēvu ir arī Ruckas ezerā velcēts, diemžēl brālis uz šādu copi nepavilkās, un tā viņš ar tēvu kopā bieži gāja spiningot. Velcēja bez motora, tikai ar airiem. Īsti vairs neatceras, kāpēc tā darīja, bet velcēja ar divām laivām. Vienā tēvs, kurš vilka striķī iesietu Kaspara laivu.

Kādu reizi Kasparam bija līdzi brāļa spinings, un viņš to nejauši noslīcināja. Tā tik bija vasara! Nācās lasīt ogas un sēnes pārdošanai, lai sakrātu piecus latus un brālim nopirktu vietā jaunu kātu. Par melleņu litru deva 30 santīmus; ja izdevās notirgot par 35 santīmiem, tad bija baigi labi. Varbūt tagad arī varētu salasīt mellenes jauniem kātiem? “Nu nezinu, daudz melleņu būtu jālasa.” (Smejas.)

...Elektromotors velk laivu uz priekšu, bet Kaspars vēro eholotes bildi un meklē lielos plēsējus. Es ar vienu aci arī skatos eholotes ekrānā, bet ar otru vēroju skaisto Latvijas dabu. Saule tūlīt norietēs, un vējš mazinās. “Tūlīt sāksies īstā cope,” saka Kaspars.

Turpinot iepriekšējo sarunu, viņš atceras, ka tēvam bijusi Abu Garcia slēgtā spole ar podziņu.

“Bija laiki, kad uz to piemājas ezeru gājām kā uz darbu un katru reizi ar kādu līdaku nācām mājās. Vecāmāte bija ļoti priecīga, ka mēs pārnesām zivis un sēnes. Tā vasarā laiks pagāja pa laukiem, vienīgais variants tikt kaut kur citur bija vasaras nometnes, kad es spēlēju basketbolu, bet visu vasaru es biju prom no Rīgas.”

...Paralēli mēģinām iekarināt mānekli zivij mutē. “Eēe, āaa... tūlīt būs... ai, garām. Tāda tā intervija mums beigās būs – tikai burti.” (Smejas.)

“Kad jau paaugos, tad palika basītis un spiningošana.” Kaspars neesot baigais rudens copmanis un pa ziemu vispār neķer, bet vasaru visu velta zivīm un basītim. Pa nopietnam sāka copēt, kad piedzima meita, pirms 11 gadiem. Tad nopirka sev pirmo kātu un sāka braukāt uz Babīti, un cope baigi pavērās. Babītē gan nekādas lielās līdakas neesot noķēris, tikai mazās, bet tad iepatikās tie dziļie ūdeņi, un radās mērķis izvilkt zandartu.

Visādi mēģināja tikt līdzi uz zandartu copi ar paziņām, kam bija laiva. Ļoti vajadzēja noķert to zandartu. Pat laukos tantes stāstīja, ka ielikušas tīklu un 3 gabalus dabūjušas. Kaut ko tādu dzirdot, Kaspars visu nakti nevarēja pagulēt – kā tur būs, vai viņam izdosies pirmo zandartu noķert. “Haipā [emocionāli pacilātā noskaņā] nākamajā dienā braucam uz ezeru… Mums nulle. Bračkam bija kaut kāda līdaka un kātu salauza.”

Pirmo zandartu izcēla, spiningojot no krasta Voleros. Tas bija agrā rītā – mēra zandarts 45 cm. Pirms tam bija daudz, bet nebija mērā. Arī asaru bija daudz, bet šis 45 cm bija pirmais. Pārsvarā strādāja ar džigu, bet tad ar laiku sāka mācīties siet arī dropšotu un mētāja arī to.

Voleros bija arī viena kurioza situācija – kad mētāja džigu, uzsēdās sams. Kaspars ilgi ar to cīnījās – tas panāca pretī, tad sāka pretoties un gāja prom, tad atkal Kaspars ievilka auklu, bet sams atkal sāka pretoties. Sanāca tāds pārdzīvojums, ka piezvanīja tēvam palielīties, ka cīnās ar samu un nevar pieveikt. Pēc kādām 40 minūtēm atnāca viens fīderists un prasīja, vai tikai viņi neesot viens otru aizķēruši. Kā beigās izrādījās – tā arī bija. “Šie iemetuši grunteni kādus 100 m iekšā, un es biju pārmetis šiem pāri. Un vajadzēja 40 minūtes, lai to saprastu.” Kasparam gan emocijas bija tik īstas, ka pat no rīta nespēja samierināties, ka tā tomēr nebija zivs.

***

Tad jau pēc laika Kaspars nopirka mazo motoriņu 2,5 ZS, un tas pavēra citas iespējas – sāka braukāt uz Burtnieku un Lielezeru.

...Kaspars pēta eholoti un secina, ka tās laikam ir līdakas, jo dikti lielas ekrānā izskatās. Iemetam mānekli, zivs nāk līdzi, bet neņem.

Pēc Kaspara novērojumiem, spiningot pārsvarā sāk bērnībā. Protams, esot paziņas, kas sākuši pieaugušā vecumā, bet pārsvarā no mazotnes: ja vecāki ir spiningojuši, tad arī bērni to turpina. Kaspars joprojām bieži brauc uz ūdeņiem kopā ar tēvu, tikai tagad jau viņš tēvu ved.

Protams, tēvam ir savas teorijas, kur zivis ir un kur tās jāķer. Taču Kaspars jau vairākas reizes tās ir atspēkojis, un nu jau skaidro savu patiesību par zivīm.

Tēvam ir bērnības draugs, kas ir startējis Latvijas čempionātā, un viņam bija tas veikals, kas agrāk Goltiņam piederēja. Un tad Goltiņš par viņiem esot smējies un saucis par krūmu spiningotājiem, jo nauda ir, viss ir, bet ņemas pa krūmiem. Nav ko ākstīties, jāpiedalās sacensībās!

Kā jau teicu, abas Kaspara vecāsmātes arī copēja. Kaspars tā kaifoja, ka abas viņu atbalstīja: “Mazdēls makšķernieks!” tā vecāsmātes lielījās citiem. Viena ome ļoti aktīvi sekoja Kaspara gaitām feisbukā un daudz komentēja. Skatījās arī Copes Garšu; ikdienā jau nesanāca satikties, un tad viņa noskatījās raidījumu un vienmēr bija priecīga. Ir baigi forši, ka cilvēki gados prot apieties ar viedierīcēm, tad ir sajūta, ka viņi visu laiku ir blakus. Tiesa, pirms gada abas vecāsmātes aizgāja.

Turpinot stāstu par to zandartu – Kasparam ļoti gribējās to noķert Daugavā. Tad viņš visādi ņēmās, lai tiktu kādam līdzi uz copi. Vienam paziņam pa ziemu esot līdzējis laivu tīrīt un savest kārtībā korpusu. Par to saimnieks pussezonu mācīja braukt ar to laivu un tad rudenī sāka dot laivu Kasparam vienam braukt iekšā Daugavā. Taču pēc mēneša uznāca pirmais sals, un saimnieks laivu izcēla ārā no ūdens un nolika uz glabāšanu krastā.

Taču tad atradās tēva draugs, kas ņēma līdzi viņu uz Daugavu un arī parādīja vietas, kur zandartus meklēt. Bija viena reize, kad tēva draugs Buļļupē lielus 3 kg žaņus bija savilcis, bet Kaspara toreiz nebija līdzi.

Klausīties sajūsmas pilnos stāstus par to, kā gājis kolēģiem un cik lielo zandartu norāvies tajā reizē, kad viņa nebija klāt, bija neizturami. Tad nu mērs bija pilns un nolēma: viss – jāiegādājas pašam sava laiva. Tā arī izdarīja.

***

Aktīvi copēja un pēc mānekļiem gāja uz Salmo veikalu, kur strādāja Jānis Briedis. Vārds pa vārdam – un Kasparam sagribējās izmēģināt copi Koknesē. Armands Ērglis (Jāņa Brieža pārinieks) tajā gadā paņēma pauzi, un drīz vien Kaspars tika rekrutēts – nokļuva Eboat komandā.

LČ. Uzvara Alūksnē ar Armandu Ērgli

LČ Koknesē. 70 cm plus žanis maču beigās

Pirmajā gadā Kaspars pirmajai reizei nostartēja ļoti labi, palika 5. vietā. Jau tai laikā Kaspars ļoti labi orientējās elektronikā un izmantoja jau gatavās dziļuma kartes. Sākumā visi par to smējās, bet pēc Alūksnes saprata, kā tā ir laba lieta, un nopirka arī katrs sev.

Iesākumā Kasparam gāja grūti, jo Burtniekā kļuva skaidrs, ka Jānis laivā grib būt nr. 1, ka viss jādara, kā Jānis saka. Taču pirmajā dienā izbrauca un palika 26-tie. “Tad mums vakarā bija saruna – par to, ka nevarēs uzvarēt, ložņājot pa zāļu tēmām, jo tajā reizē strādāja ezera gultnes kants.” Nākamajā dienā palika piektie, jo noķēra 11 līdakas. Tā Kaspars izpelnījās Jāņa respektu. Vēlāk Alūksnes posmā Kaspars atrada tēmu, kā pēc eholotes ķert līdaku, un tajā dienā zaļās plēsoņas abiem krita cita pēc citas. Toreiz tās bija Lowrance Ti un Raymarine: vienā eholotē ļoti labi varēja redzēt zivis, bet otra neko nerādīja. Palīdzēja arī komandas biedri ar divām laivām, ierādot vietu, kur jādarbojas.

Trešajā posmā Koknesē pirmā diena bija ļoti slikta, bet ekipāža izvilka vienu samu, savukārt otrā – divus samus. Tas bija interesanti, ka vienā un tajā pašā vietā katru dienu pieteicās pa samam. Vai tie tur dzīvoja vai kā – joprojām nav zināms. Toreiz Jānis uz mikro kāta noķēra 83 cm lielu samu, un viņam esot rokas trīcējušas. Tas Kasparam bija pārsteigums, jo Jānis kā jau rūdīts copmanis tādos brīžos baigi nestreso. Taču sams toreiz laikam bija kaut kas īpašs.

“Kad izbraucām krastā, Stream komandai bija 11 zandarti, un beigās mēs palikām 5. vai 6. vietā.”

Nākamajā gadā Eboat atgriezās Armands Ērglis. Tā kā Kasparam bija laiva, viņam bezmaz vai bija jāizvēlas, ar ko kopā piedalīties, jo Eboat viņu gribēja paturēt savā komandā. Tā Kaspars sāka startēt ar Armandu Ērgli. Sākumā arī neesot bijis viegli, jo Armands arī bija pieradis laivā būt nr. 1. Tad notika saruna par to, ka Kaspars pavadā neies un nebūs tas, kurš pienesīs uztveramo tīkliņu, visam jānotiek pēc vienlīdzīgiem noteikumiem. Tāpat šajā sarunā izskanēja doma, ka būtu forši nonākt Latvijas izlasē.

...Uz mirkli saruna apraujas, jo esam atraduši lielu līdaku, Kaspars nospriež, ka māneklis tādai ir par mazu, jo zivs to vēro, bet neuzbrūk. Patiešām liela, tās, ko līdz šim eholotē redzējām, bija plus mīnus mānekļa lielumā, bet šī – cita lieta. “Redzi, tā apgriezās un skatās...” Kaspars saka. “Nu paņem tak... Tagad tu met, tev lielāks māneklis, jābūt. Ai! Aizlaidās uz grunti, pazuda.”

Tad, kad aizbraukuši uz treniņu, Ērglis teicis: “Nujā, te vēl viens Armands laivā.” No tā brīža arī viss labi sagājis kopā. Copes teorijas pāriniekiem saskanēja, un, ja ne, tad abi pārbaudīja un štukoja, kas par vainu.

Tajā gadā viss bija labi, bet komandas biedri ar vienu punktu apsteidza. “Viņi bija iebraukuši mūsu vietā un saķēra līdakas, vēlāk tik pateica: atvainojiet, veči, tā sanāca.” Kolēģi arī nejutās labi, jo nebija to plānojuši, bet, kā Kaspars saka, acīmredzot nebija pienācis mūsu laiks, kaut kā pietrūka līdz trijniekam.

Otrajā sezonā ar Armandu Burtniekā aplauzās, jo treniņos bija 100 līdakas. Rezultātā sakāpa galvā – eh, ko tur klausīties citus, mēs zinām labāk par visiem. Vienīgais, kas labi bija, – Latvijas Kausā dabūja zeltu, jo Armands bija labi izzīdis Lielupes tēmu, un ekipāža salasīja visas 3 sugas: 3 žaņus, 3 līdakas un 3 asarus, pat brauca palielināt zandartu izmērus.

Trīs mānekļi, ar ko Kaspars ietu copēt, ir – Cola vai Magic krāsojuma (UV krāsas) tvisteri LJ Pro Series Ballist 3,3. Nākamā – tā kā Kasparam patīk ķert dropšotā, tad Jenzi gumija – tā derot gan DS, gan pelāģiskai copei. Un vēl noteikti Westin gumija bigbaitam, kas pārsit pigšadu, jo tai ir labāks rolings. Saku, ka vajadzēs bildi. Labi, tūlīt visu sameklēs – un atrod vēl vienu mazu vēzīti. “Šis arī ir labs.”

***

Runājot par svarīgāko, spiningošanā no laivas prioritāte numurs viens ir zivs atrašana, un bez tehnikas mūsdienās nu nekādi nevar. Protams, ir vēl visādi faktori, taču, ja neesi atradis zivju lokāciju, tu vari būt pats copes dievs, neko labu nesasniegsi. Ja neesi tur, kur ir zivs un nevari viņai piemest pie mutes mānekli, tad kaut ko jau noķersi, bet uz labiem rezultātiem sportā nevari pretendēt. “Kad es uz copi braucu ar bērniem vai draugiem, kas nespiningo, tad mans uzdevums ir atrast zivi un nostādīt laivu tā, lai citi var izvilkt lomu. Un tehnika to palīdz izdarīt ātrāk.”

Kasparam ļoti patīk eholote Raymarine, jo tur ļoti labi var saprast, kura ir plēsēja un kura nav. Un pa šiem gadiem Kaspars neko nav mainījis, viņš zina, ka manta strādā labi, un neko citu nemeklē. Lowrance eholotēm ir ļoti laba kartogrāfija un sānskats. Darba frekvence katrai ierīcei ir savādāka, kas dod papildu iespējas atrast zivis. Ja šīs frekvences izmanto prasmīgi, tad zivis atrod ātrāk.

Protams, ir jāsaprot, ko katra frekvence rāda. “Piemēram, braucam pāri nogrimušam kokam – 83 kHz to attēlo kā lielu arku – vai tā ir zivs? Varbūt. Bet, ja paskatās sānskatā vai ar citu frekvenci, tad redz, ka tas ir koks. Tie 83 kHz dod lielu, platu leņķi, un var vieglāk pamanīt zivis. Toties, ja brauc ar lielāku frekvenci, piemēram – 200 kHz, tad redz šaurāku leņķi un visas zivis nepamana.”

Burtnieka dienas treniņu kontakti ar zivi un mēri laivā

Kaspars uzskata, ka live tehnoloģijas nav mačiem. Pats gan viņš regulāri ikdienā izmanto šo priekšrocību, un kopīgajā copē arī mēs lielo līdaku meklējam tieši tā. “Protams, ja gribi būt topā, šī tehnoloģija ir jāapgūst. Tā daudz ko iemāca par zivs uzvedību – kā viņa reaģē uz mānekļiem, kādi izmēri ir vajadzīgi un daudz ko citu.”

Ja kāds tikai sāk startēt sacensībās, tad pirmā nepieciešamība ir dziļuma karte. Un ir vienalga, vai tā ir pirktā vai sociālā karte, ko var par velti ielādēt no interneta. Galvenais – ir jāredz, kādi ir dziļumi. Tad ar laiku var iegādāties sonāru, kas labi rāda zivis zem laivas. Kaspars, kas jau daudzus gadus strādā IT nozarē, smejoties saka: “Eholotei jau šo to var piekodēt, lai labāk rāda!”

Pat viņa pārinieks Armands Ērglis ir ievērojis, ka Kaspara laivā tas pats Lowrance HDS Live rāda labāk nekā citiem. Daudzi sūdzas par kaut kādiem gļukiem, bet Kasparam nekas tāds nenotiek. Grūti saprast, kas citiem ne tā noregulēts. Iespējams, tā ir karma. Kasparam vienmēr viss ir nokalibrēts un precīzi strādā, un vakarā pirms mačiem visu pārbauda vēlreiz. Kaspars nevar iedomāties, ka var copēt, ja pultij viena poga nestrādā, – tas nenormāli kaitina. Kaspars cer, ka Armands to novērtē. Viņam jau arī nepatīk, ja kaut kas strādā ne tā. Reiz pults nespiedās, kā vajag, bet Kaspars paņēma to rokā – un viss aizgāja! Tad gan Armands spļaudījās un čortojās.

***

...Apkārt lidinās kaijas, mēs turpinām meklēt lielo zivi, un Kaspars atceras nesen piedzīvotu kuriozu. Bija mencās un kaut ko jau bija saķēris. Apkārt laivai lidinājās kaijas – tas būtu nekas. Bet tad laivā sāka rāpties iekšā ronis! Nācās raut laukā enkuru, piešķilt motoru un laisties prom, jo ciemiņš bija ļoti agresīvi noskaņots un gribēja atņemt Kasparam mencas. Knapi aizlaidies.

...“Skaties, tā ir laba līdaka!” pēkšņi iesaucas Kaspars. Kāti rokās, un mēģinām noķert. Pielikt mānekli pie mutes, tā teikt. “Tā ir lielā!” nosaka kompanjons. Ir jau satumsis, un apkārt neko neredzam, jo pēc žilbinošās eholotes gaismas vajag laiku, lai acis atkal pierastu pie tumsas. Dzenamies pakaļ līdakai, bet noķert neizdodas. Neko darīt, būs vēl. Tās zivis, kas krīt uz grunti, tās neņemot, – tāds ir Kaspara novērojums.

...Pienāk nakts, un nolemjam, ka jābrauc prom. Te pēkšņi – atkal lielas līdakas siluets eholotes ekrānā! “Nu šo vēl pamēģināsim noķert,” saka Kaspars. Ilgi mēs to zivi mēģinām piemānīt, bet kaut kā neizdodas. Tik ilgi bombardējam ar mānekļiem, ka, šķiet, pati slinkākā līdaka būtu jau muti atvērusi, bet ir klusums. Tad izlemjam, ka mūsu mānekļi ir par mazu, un es uzlieku apmēram 20 cm lielu. Un notiek liktenīgais belziens!

Saku – ir, laba! (Skaidrs, ka laba, jo ekrānā tik lielu vēl nebiju redzējis.) Kaspars arī priecīgs. Mans lielo mānekļu kāts ir tāds kārtīgs bomis, kā es pats to saucu (Snack Bait Black Whip), tā ka izvadīt zaļo plēsoņu nav nekādu grūtību.

Iemetiens – “Zzzz...!” un atskan burvīgā Curado spoles dziesma…

Kaspars iesmeļ līdaku uztveramajā tīkliņā, un te es viņu vairs nepazīstu, vismaz tādu šo cilvēku redzu pirmo reizi. Mans kompanjons sāk uztraukties: “Viņa par ilgu ir mums laivā, pārāk ilga fotosesija,” satraucas gluži kā seriālos par ātro palīdzību, “Armand, mēs viņu tūlīt zaudēsim!” Labi, labi, laižam vaļā. Gribu jau prasīt, kur viņam laivā defibrilators, bet noturos.

Viss, man ir personīgs rekords – 108 cm līdaka, un braucam uz centru, lai dotos pie miera – rīt tomēr uz darbu jāiet.

Pēc kāda laika zvana Kaspars

...Saka: “Klau, tā intervija ir jāpabeidz, mums tak jānoķer kāds zandarts!” Kāda runa! No darba uz mājām, un jau plkst. 18:30 esam laivā. Vēl dažas minūtes, līdz Kaspars nomaina priekšējo 7” ekrānu pret 12”. “Nu ir taču labāk!” viņš saka, “laikam būs jāpērk tas lielais ekrāns...”

Ceļš ir garš, no Rīgas centra uz globusa otro galu, kā es smejos, bet 40 minūtes, un esam uz vietas. Atsākas zandartu medības. Apkārt vismaz 4 laivas, kas līdzīgā veidā ķer pelāģisko zandartu.

“Re, kur viens labs izmērs,” reizēm Kaspars paskatās arī sānskatā, lai apstiprinātu redzēto arī citā eholotē. “Tas noderēs sacensībās,” viņš saka.

Reizēm Kaspars brauc un skatās tikai sānskata zivis, un, kad ierauga lielāku, tikai tad izmanto eholotes Active Target funkciju. Dažreiz ar laivu pārbrauc pāri lielai zivij, lai redzētu, kā tāda izskatās sonārā. Tas apstiprina viņa teoriju praksē. Svarīgi ir saprast, kā viena un tā pati zivs izskatās dažādās eholotēs. Ir novērots, ka naktī eholotes rāda sliktāk, daudz vairāk traucējumu. Pat ja tos noņem, daļa vienalga paliek, un tas traucē copei, bet Kaspars jau ir pieradis.

Ar Lowrance iznāk baigais lauziens. Sezonas sākumā tu nopērc Live Sight devēju un domā, ka esi kruts džeks, bet sezonas beigās iznāk vēl jaunāks un vēl labāks Active Target, un tu saproti, ka jāpērk nākamais. Kaspars, protams, uzskata, ka pirmajam variantam ir savi plusi – platāks leņķis, košāk rāda zivis stara centrā, bet tas var būt tāpēc, ka ir pieradis pie vecā Live Sight.

Ja kāds domā, ka tas ir slikts, tad viņš maldās. Kaspars uzskata, ka daudzi neprot ar to strādāt vai tas arī nedarbojas, kā vajag. Toties viņam viss strādā. Otrs faktors – daudzi nav piešāvušies ar to strādāt: ļoti grib redzēt līdaciņu, bet tur – svītriņas. Taču kāda starpība, kur piemet mānekli zivij pie mutes – bumbulim vai svītriņai, tāds mārketings vien tik ir. Vienīgais trūkums, ko varot iedomāties: ja ir daudz zivju, tad plēsēju tik labi tajā mākonī neizšķir, bet ar Active Target gan redz. Iesācējiem noteikti Live Sight ir labāks.

***

...Laiva nepārtraukti atrodas kustībā, un meklējam aktīvo zandartu. Taču vēl ir par agru – kad saule rietēs, tad būs īstais laiks.

Laba viela pārdomām ir tās jaunās tehnoloģijas. Mēs visu laiku ķeram zandartu džiga tehnikā pie grunts vai 1,5 m no apakšas, bet zandarts vakarā barojas 1,5–2 m no ūdens virsmas, lai gan zem viņa ir kādi 10 m. Bet copmanis kā tāds muļķis pa ezera apakšu mētā džigu. Kad zandarts ir augšā, tas būtu jāķer ar vobleriem pa nakti. Tas jau tiek darīts karstās vasarās seklos ūdeņos, bet šeit, kad uz leju ir 10 metri, – kurš ies mētāt vobleri, kas strādā 1–2 m dziļumā.

Kaspars bieži piemin, ka viņam ļoti patīk profesionālā ASV basketbolista Kobes Braianta teorija: lai būtu labākais, tev jāizdara vairāk nekā citiem, jātrenējas vairāk nekā citiem. Kā to lai attiecina uz sporta spiningošanu? Vienkārši – tev uz ūdens ir jābūt vairāk nekā citiem, jāstrādā vairāk par pārējiem. Daudzi uzskata, ka lielākajai daļai sasniegumi ir veiksmīga sagadīšanās, bet neviens jau neaizdomājas par to, kādu darbu tas cilvēks ir ieguldījis.

...“Tu uzmet tam tālākajam, es metīšu šim pie laivas,” viņš saka, jo zandartu medības neapstājas. “Laid, laid to mānekli viņam vēl tuvāk. Ārprāts! Ko viņi mūk visu dienu no mums!”

“Kas tad jādara mūsu uzlecošajām zvaigznēm, lai nostumtu jūs malā no virsotnes?” es šoreiz negribu neko dzirdēt par reitingiem, tas jau 101 reizi izrunāts. Viss esot vienkārši: stabili jānostartē 2 gadi pēc kārtas. Lieliski – nu kas tā par atbildi! “Es nezinu,” Kaspars saka, “kā lai paskaidro...” Es neatlaižos: “Pieņemsim, Mairis Briedis beidz karjeru un saka: lūk, algojam tevi par mūsu treneri, lai tiktu uz pasaules čempionātu. Ja ne, kalposi par boksa maisu.” (Kaspars smejas.)

Kaspars nekad par to neesot domājis. Esot jāskatās, ko cilvēks nesaprot, kāpēc tā zivs neķeras. Kaspars karjeras sākumā pats daudz vērojis un mēģinājis saprast, ko tas Romānovs stāv tajā vietā ezerā. Un tikai ar laiku saprašana atnāk. Bet es nekādi nevaru izvilināt to veiksmes formulu, tāpēc viņš smejoties pat saka: “Laikam būtu par boksa maisu jāstrādā.” Skaidrs, noslēpumus neatklās… “Ir cilvēki, kas var būt uz ūdens visu laiku, bet, kā nav zivs, tā nav. Tur ar galvu kaut kas nav kārtībā.” (Smejas.) – “To tu bokseriem pasaki…”

Taču Kaspars uzstāj, ka nav viennozīmīgas atbildes. Ja sāk no nulles, tad ar diviem gadiem var nepietikt. Vienīgais veids, kā pa diviem gadiem nokļūt uz PČ, ir startēt laivā ar kādu, kam jau ir labi sasniegumi, un mācīties no viņa. OnJobTrainings jeb apmācība darba vietā – no zero līmeņa dabūt vismaz piekto.

...“Kur ir tavs māneklis? Ja tevi neredz eholotē, tad tu esi citā plaknē. Nāk, tūlīt būs...” saka Kaspars. Šis jau ir trešais zandarts laivā. Tāds maziņš, tikai 65 cm. Laižam vaļā vai ņemsim uz mājām? Lai dzīvo – kas viņu pa nakti tīrīs…

Es laikam esmu sabiedējis Kasparu ar to Briedi un boksa maisu, jo redzu, ka viņš ir apjucis un nav gaidījis jautājumu par PČ medaļu ieguves formulu. Vai arī svētais grāls netiek atklāts. Daudz tiek runāts par to, ka uzvara ir jāvizualizē, bet, kā man teica astronomijas skolotājs, no tā, ka tu teiksi “šokolāde”, mutē saldāks nekļūs. Tā ka īsti vizualizēšanai es neticu. Neko darīt, katram savs mīļākais māneklis un sava ticība.

Nobeigumā tiek likti lietā mānekļi, ko Kaspars izrādīja stāsta sākumā. Un varu pateikt – Kasparam nav fetiša uz inventāru, ne velti pārinieks viņu rāj par neasiem āķiem. Vēl pirms 3 gadiem viņš spiningoja ar 8–28 g Salmo Vantage un 1–8 g Team Salmo Tioga – maziem mānekļiem. Taču nesen ir nopircis dārgos Zenaq kātus, divus gabalus: viens ir Snipe S78XX ar Shimano Twin Power spoli, bet otrs – Spirado Blackart ar Shimano Curado multiplikatoru.

Mānekļu daudzums ir tieši pretējs noķerto zivju skaitam. Lielākā daļa mānekļu ir daudzkārt redzējuši plēsēju zobus, bet tiem nav ne vainas. Kamēr aste nav nokosta, tikmēr ķer. Kaspars pārsvarā strādā ar silikona mānekļiem. Protams, kastē ir arī vobleri, bet tos izmanto reti.

***

Nobeigumā Kaspars piemin, ka viņam noteikti jāsaka milzīgs paldies savai sievai, kas ir nākusi no ļoti labas ģimenes un šo jauko auru un mieru ir ienesusi arī viņu ģimenē. Sievai nekad nav iebildumu pret vīra hobiju, un viņš to ļaunprātīgi neizmanto. Paldies vecmammām par ieguldīto laiku viņa skološanā un uzraudzīšanā pa vasaru. Un milzīgs paldies tēvam par ievešanu spiningošanas pasaulē. “Ar tēvu vēl šodien izrunājam visas copes un sacensību lietas.” Protams, paldies Eboat par iespēju startēt jau pieredzējušā komandā, “jo citādi tik ātri tādu līmeni es nebūtu sasniedzis”. Paldies Jānim Briedim, Mammai un Armandam Ērglim, ka piecieš mani laivā.

...“Skaties! Atkal zivs pa kreisi no laivas!” Iemetiens – “Zzzzzzz...!” un atskan burvīgā Curado spoles dziesma…

@Armands_Geriks

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(6 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager