Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 10.septembris 2021, 00:45 | Komentēt | 1960 skatījumi

Braucam brekšos!

Brekši, brekši un vēl reizi brekši – tā šogad var raksturot manas copes gaitas. Nu ļoti labs brekšu gads! Vismaz sezonas sākumā. Tāpēc gribu padalīties savos piedzīvojumos un secinājumos, pie kuriem nonācu, copējot ļoti dažādos Latvijas ūdeņos.

Kurp braukt – konkrētas domas vēl nav, bet ir plāns – atklāt jaunas vietas Ventā. Te uzzvana paziņa no Ventspils un saka, ka vakarā vienā attekā esot dabūjis skaistus līņus un brekšus. Nav ko ilgi domāt, saku – būšu 5 no rīta.

Manā pasaulē – tukšums

Man patīk braukt pa naksnīgiem Latvijas ceļiem, bet Kurzeme noteikti nav labākais virziens, kurp doties naktī vai agri no rīta. Tas daudzo dzīvnieku dēļ – jo tuvāk nāk Ventspils, jo vairāk ceļmalā vai uz ceļa redz briežus un stirnas. Tādos brīžos reizēm pat burkšķu: labi, ka daļa cūku apsprāga, citādi vēl tās arī skraidītu. Ir jau forši tie lopiņi, taču... tie neskaitāmie āpši, zaķi un jenoti gan mašīnai nekādu lielo skādi neizdarīs, bet lielie ragainie tiešām ir bīstami, un no tiem vajag uzmanīties.

Šoreiz tieku līdz Ventspilij tikai ar pāris reizēm straujas bremzēšanas un, kā iepriekš runāts, piecos esmu norunātajā vietā. Auksts, nevajadzīgi auksts rīts, vien 5 grādi, bet nu neko.

Jaucu barību, zaļo Salmo Līnis-Karūsa ar Boland Breksi. Sanāk diezgan gaiša, bet samitrinot iegūst zaļgani pelēcīgu toni un uz grunts īpaši neizceļas. Pirmais barojums nav liels – tā, lai atzīmētu vietu. Līni es parasti iebaroju ar vienu domu – neaizbaidīt, nepārēdināt, jo šitie puiki reti kad staigā lielos baros. Lakstīgalas dzied, visi citi čivuļi arī neatpaliek, gaiss smaržo pēc pavasara, ir neliels vējelis, un, pat sēžot niedru ielokā, odi īpaši neuzbāžas ar savu klātbūtni.

Zivju nav. Nu tā nav, ka vispār nav. Nekā. Pat sīko nav... Pēc stundas uz pludiņa noķeru vienu plici plaukstas lielumā, vēl pēc minūtēm 20 tādu pašu ruduli uz fīderi un peldošo mākslīgo pufu. Viss. Kaut kādas mikro copītes ir, bet ne burbulīšu, ne kādas citas līņa vai brekša klātbūtnes pazīmes nav. Auksts. Reāli salst rokas. Izturu vēl stundu, dzirdu, kā apkārt copei paralēlajā pasaulē mostas cilvēki, sāk rūkt mašīnas, bet manā pasaulē viss ir kluss un mierīgs.

Saprotu – ja palikšu šeit, tad būs s... slikti, vienu vārdu sakot. Tāpēc telefonā veru vaļā karti un sāku pētīt, kurp varētu doties. Usma... nē, no krasta esmu tur bijis vienu reizi un atceros ļoooti daudz sīku zivju. Venta – jā, nekad gan neesmu bijis posmā Ventspils–Kuldīga, kas pa ceļu ir ap 50 km, bet gan jau kaut kur atrastu piebraukšanu pie upes. Un te ieraugu kartē abus Nabas ezerus! Jā, dzirdēts par tiem ir bezgala daudz, esmu tur pat vienu reizi copējis, pirms gadiem 25. Viss – braucu uz Nabu, lai tie Ventas attekas līņi paliek citai reizei!

Nabas brauciens

Mūsdienās meklēt jaunas copes vietas ir kļuvis ļoti ērti – iebaksti kartē ar pirkstu, un navigācija aizvedīs līdz vajadzīgajam punktam. Tā arī es piebraucu pie viena no ezeriem. Ja jau pētniecība, tad pētniecība. Nobraukāju vienu krastu – smuks. Nobraukāju otru krastu – vēl smukāks. Visur copmaņi sēž, kanāls starp ezeriem vienkārši kārdinošs.

Kur tieku klāt pie ūdens, tur iemetu dīperi (mazo, iemetamo eholoti jeb, pareizāk sakot, sonāru), un tas man telefonā lieliski iezīmē ezera reljefu. Vienā vietā pat metrus 50 no krasta rāda tikai metra dziļumu. Saprotu, ka tur varētu būt ļoti daudz sīkzivju, lai arī ļoti perspektīva zona līņiem un karūsām. Citā vietā dīperis izmēra pat 4,5 metru dziļumu – tā noteikti būs laba vieta vasaras otrā pusē. Tagad, kad ūdens tikai silst un zivis ir tādā nārsta–pēcnārsta režīmā, manuprāt, daudz manām gribētajām zivīm (brekšiem, karūsām, līņiem) nevajadzētu būt.

Tā nu paklīstu pa krastiem, kur nu var piekļūt pa jau iebrauktiem ceļiem, līdz viena vieta – neliels līcis – man iepatīkas, un nolemju, ka tādā iepazīšanās režīmā tieši tur es palikšu uz visu atlikušo dienu.

Copēt taisos ar 2 fīderiem – abi 4,2 metrus gari Feeder Concept Distance 80, uz abiem pītā aukla 0,14 mm diametrā, 6000. izmēra Feeder Concept Pilot spole, slīdošā (in-line) montāža. Galā – ap 20 cm garš un 1 mm resns fīdera gumijas gabals (tas piecirtiena un zivs rāvienu amortizācijai). Jau samaisītajai barībai (sākumā iejaucu pa puskilogramam no katras) pieberu klāt iesāktās pakas un vēl vienu kilo Salmo Lielo breksi, kā arī 300 g Boland sausā atraktora Brasem paciņu. Masu samitrinu diezgan stipri. Sākumā pat liekas, ka biki par daudz, bet tāda doma arī ir – lai viss smuki birtu no barotavas, nevis taisītu kaut kādus stabus, kas noteikti piesaistītu sīkzivis.

Atzīšos – visvairāk baidos tieši no tā, ka pienāks mikro raudiņu un plicīšu bars, kas fīdera copē ir sodība. Tāpēc arī pirmo barojumu – 3 lielās barotavas katrā punktā – taisu ar izgaidīšanu, lai barība izbirst pati, nevis es ar asu rāvienu to lādēju ārā, kas noteikti radītu lieku mutuli. Vieta ļauj, tāpēc es izvēlos sastrādāt divus punktus, vienu makšķeri metot stipri pa labi, otru biki pa kreisi no vietas, kur sēžu. Abas +- 50 spoles apgriezieni (50x85 cm ir ap 42–43 m), bet starp abām barotajām vietām ir ap metriem 50. Iebaroju, pielieku pie fīderiem pavadiņas – gatavās Owner RL-340, 9. āķi un 0,16 mm auklu. Maucu virsū 2 lielas sliekas pusītes – sliekas man ir pirktās, un, lai būtu zivīm pievilcīgāk, es tās vienmēr plēšu pušu, tad ēsma vairāk sulo un piesaista zivis.

Man par lielu pārsteigumu, pirmajā metienā uz viena fīdera piesakās gramus 100 smags breksēns. Neliegšu – tas jau priecē – tātad viņi tur ir. Turpinu pārmest makšķeres ik pēc 3–4 minūtēm (katrs metiens ar jaunu barības porciju), un pēc minūtēm 30 jau katrā metienā ir pa copītei – tādi paši mazbrekši, 100–300 grami, stājas uz barības diezgan raiti. Tiesa, slieku viņi muļļā pailgi, tāpēc es pāreju uz pinkiem ar motili – un cope aizrit raitāk.

Tā darbojos kādu stundu, līdz kāta spice smuki, lēni ieliecas. Piecērtu – un JĀ, VIŅŠ, tik ļoti pazīstamā un sirdij tīkamā brekša kūleņošana! Tas izrādās puikiņš biki virs kilograma svarā. Ooo! Ja jau šitādi arī te ganās, tad mana mīlestība pret Nabas ezeru aug augumā ar katru minūti!

Pēc pirmā brekša atkal atsākas mazie prusaki, bet viņi ņem tik simpātiski un ne apnicīgi, ka sēžu un priecājos, līdz uz otras makšķeres arī piesakās smukulis biki zem kilograma svarā. Pēc minūtēm 15 vēl viens, un atkal pauze. Ir sajūta, ka lielie pienāk, taču ne īpaši lielā barā un pēc kāda brāļa izvilkšanas uz laiku pabēg malā. Tomēr barība ir tik garšīga, ka bailes izzūd, un viņi atgriežas uz galda. Tāpēc jāturpina tik barot, lai puiki atgriežas arvien biežāk un vairāk.

Pēc kārtējā iemetiena, tikko nolieku makšķeri turētājā, kaut kāds zemūdens vilciens to norauj no tā un stiepj iekšā ezerā. Paspēju saķert kātu, piecērtu, bet pat īsti pretestību nesajūtu... Izrādās – āķis ir praktiski taisns. Acīmredzot karpa arī bija pienākusi pie garšīgā galda un saķērusi vēl grimstošo kumosu, bet piecērtot fīdergumija nespēja noamortizēt spēcīgās zivs skrējienu, un āķis iztaisnojās. Nomainu āķi uz izturīgāku, arī Owner, bet jau RL 560 sērijas 10. numura. Šīs sērijas āķi ir vienkārši izcili lielajām zivīm, paresna stieple ar lielu atskabargu un pareizo liekumu. Kaprīzas copes reizēs tie ir par smagu un monstrīgu, bet, kad zivis ņem vai tās ar stiepšanu jāstiepj pāri kantei vai cauri zālēm, tad ir tieši laikā, labi tur zivi un negriež lūpu.

Sēžu un vienkārši kaifoju par procesu. Cope ir ļoti loģiska, kā pēc brekšošanas ābeces. Zivis grib ēst, tāpēc var izmantot vidēja izmēra barotavas – tā, lai lielajiem brekšiem būtu interesanti tur uzturēties, citādi ar mazu groziņu nekādu krāšņo galdu neuzklāsi. Var just, ka uz barības grozās arī daudz lielākas zivis, nekā piesakās uz āķa, jo ik pa brīdim makšķeres tā ielokās, ka bezmaz vai sirds drapes jādzer. Pēc pirmajām tukšajām pieciršanas reizēm saprotu, ka tur zivis vienkārši aizķer auklu, jo pēc tādas viltus copes ēsma ir neaiztikta. Bet nu emociju vilni šādi brīži izraisa manī milzīgu. Es jau labu laiku visas savas copes gaitas filmēju kā video atskaites savam jūtubes kanālam Normund TV. Tas gan ir krievu valodā, jo to skatās aptuveni 30 valstīs, tad nu, šo copes atskaiti montējot, es gribēju piecirst, pat sēžot pie datora.

Tuvojas vakars, bet zivis ķeras un ķeras, tiesa, ir brīži, kad liekas, ka brekši tur grozās, bet kaut kā viņiem pietrūkst. Tad es barībā ieberu šķipsnu sausā Boland Bremes atraktora vai ieleju pavisam nedaudz Sensas Aromix Bremes. Pēc šādas darbības pirmā cope noteikti ir kārtējais smukulis.

Gribu pabrīdināt – iejaucot šos atraktorus barībā, uzreiz tāda efekta nebūs, jo zivis pakāpeniski pieradīs pie aromāta–garšas. Daudz labāks efekts ir copes procesā ik pa brītiņam (nepārspīlējot biežumu) pārsteigt zivis ar svaigu aromātu, tas uzreiz rosina viņu ēstgribu. Tas ir viens.

Otrs ir tas, ka, pakāpeniski nepārbaudot zivju reakciju uz spēcīgiem aromātiem, jau pašā sākumā var sabojāt visu pasākumu, ja iedod stipri smaržojošu barību vietā un laikā, kad zivīm tas nepatīk. Jo ar tiem jaudīgajiem aromātiem ir tā – ir ūdeņi, kur aromāti, visi ierastie atraktori, vienkārši nestrādā, un ir ūdeņi, kur tie strādā pat aukstā ūdenī. No kā tas atkarīgs – nezinu, bet pats vienmēr vados pēc principa, ka barības pirmais uzdevums ir NEAIZBAIDĪT zivis. Īpaši viegli to ir izdarīt aukstā ūdenī, bet ir izdevies arī siltā.

Kad prāts liek braukt mājās, tad emocijām un azartam izdodas vēl uz brīdi pierunāt prātu pasēdēt. Bet mājās jābrauc ir, un gabals līdz Rīgai labs, tā ka sāku taisīties. Noķeru sevi pie domas, ka smaidu – ļoooti patika pašam tā cope. Varbūt ne pašas lielākās zivis ir man tīkliņā, daži pusotrīši, daudz ap kilo, bet kopējais loms noteikti ir ap kilogramiem 30. Sabildēju, nofilmēju un palaižu zivtiņas vaļā. Daži mazie breksēni gan ir jau iemiguši, bet tos ātri salasa kaijas. Es savācu krastu, lai paliktu tīrāks, nekā bija pirms manis, un laimīgs, tiešām laimīgs smaidot braucu mājās...

Jaunākie secinājumi

Šoreiz par citām savām copes reizēm nestāstīšu, atstāšu uz nākamo reizi. Piebildīšu tik pāris vārdus par iebarošanu un secinājumiem, pie kuriem esmu šogad nonācis.

Tagad ir vasara – laiks, kad zivis ļoti aktīvi barojas. Breksis grib ēst, tāpēc jāizmanto sātīga, pilnvērtīga barība. Var arī prosu, kukurūzas un miežu putraimus, šķeltos zirņus uzvārīt kādu daudzumu – tīri barošanas procesa palētināšanai un barības papildināšanai. Taču noteikti jāatceras, ka jebkuras šāda veida vārītās piedevas siltā laikā ātri saskābst, bet visādi citādi breksim tās ļoti patīk. Tikai vārot ir ļoti jāuzpasē, lai nepārvārās, – putraimiem un prosai jābūt irdeniem.

Turklāt prosu, kas ir ļoti laba piedeva barībai, pēc vārīšanas labāk uzreiz iebērt smalkā sietā un noskalot aukstā ūdenī. Tas apstādinās gatavošanās procesu un neļaus graudiem salipt. Šāda piedeva neradīs klimpu, bet vienmērīgi nogulsies uz grunts, un breksim vajadzēs ilgāku laiku pavadīt uz uzklātā galda, lai salasītu pilnu vēderu ar gardumiem. Ja barība uz grunts nokrīt kā klimpa, tad breksis pienāk, apēd to un nekam citam, arī tavai pasniegtajai ēsmai, vispār neskatās virsū.

Kukurūzas un miežu putraimus vispār labāk nevis vārīt, bet gan apliet ar verdošu ūdeni un ļaut atdzist – tad tie būs irdenāki. Šķeltos zirņus vārot, arī jānoķer tas mirklis, kad ir jau gatavi, bet vēl nejūk ārā. Tos arī vajag atdzesēt pēc iespējas ātrāk, lai pašos zirņos izbeigtos vārīšanās process. Pirms likšanas barībā tos labāk izberzt caur barības sietu, tad sanāks tādi forši, garšīgi, aromātiski zirņu putraimi, kas papildinās jebkuru brekšu barību.

Tikai nepārcenties ar barības piedevu daudzumu. Mans ieteikums būtu – šīs vārītās piedevas izmantot līdz 1/3 sausās barības daudzuma. Tad nezudīs barības aromāts un pati gatavās barības ideja. Ja aiziet jau otrādi, respektīvi – gatavā barība sanāk kā piedeva putraimiem vai zirņiem, tad – grozi, kā gribi – klimpas efekts ir pavisam reāls.

No gatavajām (veikalos nopērkamajām) brekšu barībām gribu ieteikt Salmo Breksis un Lielais breksis, ko es parasti jaucu vai nu ar Boland, vai Sensas brekšu barību. Tad var neizmantot papildu aromatizatorus arī ļoti siltā ūdenī un vietās, kur ir daudz copmaņu, jo barība sanāk tiešām tāda, ka pašam gribas apēst.

Nu un atceries, ka ātri tikai truši vairojas, brekši ir jāgaida. Sevišķi, ja aizbrauc uz vietu, kur ir maz copmaņu, reizēm, līdz pienāks VIŅI, jāgaida stundas 3–4. Bruņojies ar pacietību un laid brekšos!

@NG

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager