Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Karpu Lietas | 1.oktobris 2021, 10:48 | Komentēt | 675 skatījumi

Tā garšīgā kukurūza

Modernā karpu cope nav iedomājama bez boilām. Tās ir metodes pamatā, ap tām veidojas mata sistēma, montāžas, makšķeres uzbūve un viss pārējais. Nereti iesācējiem pat neienāk prātā, ka varētu būt arī savādāk.

Bija šī gadsimta pats sākums, un karpu copē mēs bijām spēruši vien pašus pirmos soļus. Jebkurš šodienas iesācējs par karpu ķeršanu saprot vairāk nekā mēs tajos gados – tagad katram ir pieejami žurnāli, portāli, soctīkli un jūtube, vajag tik studēt un filtrēt.

Toreiz, iespējams – pat vēl vairāk nekā tagad, karpu cope nozīmēja sacensības. Bet kur tu tādas rausi, ja Latvijas čempionāts nebija pat vēl plānos? Un nebija jau ar ko sacensties, mūsu bija tik, cik uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Gribi – negribi, skatījāmies starptautiskā virzienā. Arī tur nekādas plašās izvēles nebija, tāpēc ziņa, ka Čehijā tiek rīkots kaut kāds Austrumeiropas čempionāts, tika pieņemta viennozīmīgi – jābrauc.

Bruņoti bijām līdz zobiem – mums arsenālā bija tikko ražošanā parādījušies Fox Sky Pod statīvi, jaunākie Century kāti ar metāla spoļu turētājiem, RX signalizatori, topīgas teltis un gultas – viss, kā nākas. Arī boilu mums no zināmiem ražotājiem līdzi bija gana liela porcija – gan barošanai, gan popapi likšanai uz mata un sniegavīros. Noskaņojums – neredzēti kaujiniecisks.

Šodienas acīm tas viss, protams, ir totāls aņuks. Ne jau uz statīviem, kātiem un teltīm ķeras zivis. Informācijas daudzums par ūdenstilpi, kurā bija paredzēts copēt piecas dienas, mums bija totāla nulle. Mēs pat ne visai skaidri zinājām tās atrašanās vietu, tikai pa ceļam kartē kaut kā sazīmējām pareizo virzienu. Apziņa, ka pirms sacensībām jāievāc visa iespējamā informācija par ezeru, zivīm utt., nāca vien daudzus gadus vēlāk. No otras puses – kur gan mēs to būtu toreiz rāvuši?

Nav svarīgi, cik eleganti tu proti salikt Sky Podu, ja no copes nav ne smakas

Jocīgā čehu vista

Ezers izrādījās pieklājīgi liels, krastos glīti nopļauts zālājs un iekopti celiņi – gatavais parks. Pa vidu sala, tās krastos pār ūdeni noliekušies krūmi – bezgala karpīgi.

Sabraukuši bija vairāki desmiti komandu no Polijas, Čehijas, Slovākijas un citām Austrumeiropas valstīm. Loģiski – mēs nevienu nepazinām, un parunāties ar kādu iespējas bija minimālas. Turklāt praktiski neviens, ieskaitot pašus organizatorus, angliski nerunāja nemaz…

Toties, kad savā izlozētajā sektorā bijām iekārtojuši nometni, uzradās skatītāji. Tas izrādījās visnotaļ pieklājīgs parks, uz kuru vietējā tauta nāk pastaigāties, paelpot svaigu gaisu. Un paskatīties uz mums, dīvaiņiem. Katrs trešais bija runātīgs, un, tā kā mums no copēm nebija ne smakas, mēģinājām no vietējiem garāmgājējiem izdibināt, uz ko šeit jāķer. Čehiski, protams, jo angliski neviens nerunāja. Taču mūsu krievu valoda komplektā ar vietējo iedzīvotāju mēli tīri ātri sasaucās. Jau pavisam drīz mēs sapratām, ka Austrumeiropā karpas sauc par kapr un krap, bet tikai ne par karp. Un arī vislabāko ēsmu mēs uzzinājām pavisam drīz – garāmgājēji visi kā viens apgalvoja, ka šeit ir jāķer “na kuricu”.

Briesmīgākais bija tas, ka boilas ar vistas garšu biju atstājis mājās. Jā, jā, man tādas tiešām bija, bet kaut kāda jocīga poļu ražojuma, kas vairāk atgādināja plastilīna bumbiņas. Jau tajos laikos man bija nojausma, ka karpas kuru katru plastmasas mēslu ēst negribēs, tāpēc ļoti kritiski skatījos uz visu, ko devu tām ēst. Tieši šī iemesla dēļ boilas “ar vistas garšu” uz sacensībām neaizbrauca.

Sapratuši, kādu lažu esam nolaiduši, likām lietā visu, kas kaut nedaudz varētu atgādināt vistu. Vai vismaz gaļu. Ja ne gaļu, tad vismaz zivis. Mani tā laika mīļākie ananasu, tutti–frutti un zemeņu aromāti tika nobīdīti maliņā, darbā tika laists BFM un tamlīdzīgie.

Vienīgais, kas priecēja, ka pa nullēm bija absolūtais vairākums komandu, tai skaitā mūsu kaimiņi slovāki. Ar šiem puišiem mēs vēlāk starptautiskos mačos satiksimies daudzkārt un vienmēr centīsimies viens otram palīdzēt, kaut gan viņi joprojām nezina ne vārda ne angliski, ne krieviski, bet mēs slovāku valodu ne tik. Arī viņi bija pārliecināti – ja šajā pustukšajā ezerā kaut ko var noķert, tad tikai “na kuricu”. Uz pasākuma beigām slovāku draugi nomuka no nulles un vairākas karpas “na kuricu” arī izvilka. Mēs palikām tukšā – neviena no mūsu gaļīgajām kombinācijām neizšāva…

Vien atbraucis mājās, iedomājos pameklēt vārdnīcā. Zini – ko čehu vietējie mēģināja mums pateikt? Ka jāķer uz kukurūzu! Kukurūza čehu valodā ir “kukuřice”, bet sarunā mums tas izklausījās pēc vistas, sit tu kaut nost! Patiesībā tajā tālajā gadā mēs, apmāti ar boilu maģisko jaudu, par kukurūzas lietošanu karpu copē neko nebijām dzirdējuši. Vai, visticamāk, nemaz negribējām dzirdēt.

Ar zināmu viltības porciju kukurūzu var iemānīt arī PVA maisiņā.

Četri graudi kukurūrzas un piektais māksliīgais. Nāvējoša kombinācija

Smirdīgā bagāža

Jocīgais čempionāts Čehijā nebūt nebija vienīgā reize, kad parasta kukurūza izrādījās efektīvāka par boilām. Nākamajā gadā pēc Čehijas aizbraucām pacopēt karpas uz Ebro. Tā ir daudziem zināma upe Spānijā, kur makšķerniekam pārlaist ziemu, ja negribas kāpt uz ledus. Karpas tur ar pieklājīgiem panākumiem ķeras pat janvārī. Mēs bijām martā, kad pēc saules izsalkušajam organismam pietiek pat ar svaigu gaisu un zilām debesīm. Nu, varbūt gandrīz pietiek. Mēs tomēr bijām mazliet cerīgi arī uz kādu karpas copi.

Ķert Ebro vislabāk ir ar vietējo gidu palīdzību. Viņi nodrošina ar inventāru, barībām, transportu līdz upei un naktsmājām. Naktsmājas vajag, jo palikt teltī Ebro krastā ne visur ir atļauts. Tātad praktiski pilns serviss, ieskaitot pikapu no lidostas un, protams, iebakstīšanu ar pirkstu, ko likt uz mata, ar ko barot un kur mest.

Attiecībā uz “kur mest” mēs, protams, gidus klausījām. Upēs parasti reljefam ir daudz lielāka nozīme nekā ezeros, tur ir straumes un atstraumes, bedres un kantis, kuru zināšana ir panākumu atslēga. Ja vēl kāds pasaka priekšā, kur slēpjas zemūdens sēklis ar attiecīgu gliemeņu koloniju, – vispār process garantēts.

Attiecībā uz barošanu bijām mazāk paklausīgi, vairāk spiedām uz līdzpaņemtajām boilām un peletēm. Konkrēti – uz Trigga Ice. Tā ir tā pati Trigga, tikai ar pieklājīgu pipariņu piedevu – aukstam ūdenim, kā var noprast pēc nosaukuma. Boila uz mata, pelešu PVA maisiņš galda tenisa bumbiņas izmērā blakus. Vēl mazliet piekobrot, bet ne daudz – martā ūdens vēl auksts un pārbarot karpas ir pavisam viegli. Tā mums ieteica gidi.

Paši gidi bija briti, nevis spāņi kaut kādi. Pirms vairākiem gadiem pārcēlušies uz šejieni pastāvīgi dzīvot, tie dienvidnieciskā mierā copēja, kad gribēja, un apkalpoja klientus, kad kāds atbrauca. Nekādi biezie gidi nebija, nopirkuši pussabrukušu namiņu Katalonijas laukos, viņi mūs vadāja ar sarūsējušu landroveru un katru vakaru baroja ar vistu karijā. Arī inventārs puišiem nebija nekāds tur Fox, un tā mēs uzzinājām, ka karpas visnotaļ labi var vilkt arī ar kātiem, kas nemaksā simtiem eiro.

Karpas tiešām ķērās. Nevar teikt, ka briesmīgi aktīvi, bet pa divām trim zivīm dienā mēs dabūjām. Apzinoties, ka visi ūdeņi mājās ir sasaluši, jutāmies pavisam lādzīgi. Gidiem gan tas nelikās labs rezultāts, tāpēc viņi mūs katru dienu veda uz citu vietu cerībā, ka beidzot izšaus tā kārtīgi. Cerības uz kārtīgu izšaušanu nepiepildījās, tāpēc ceturtajā dienā vecākais brits nolēma mums piebiedroties, lai noskaidrotu, kur palikušas zivis.

No rīta kā ierasts krāmējām rīkus landroverā, bet šoreiz kaut kas bija citādi. No bagāžnieka nāca pamatīga smaka. Izrādās, vecais anglis bija paņēmis iebarošanai spaini kukurūzas, kas pēc vairāku dienu stāvēšanas saulē bija krietni ieskābusi un, protams, nelabi oda. Pieklājīgi un inteliģenti cilvēki būdami, mēs savā starpā vienojāmies vīram neko neteikt – cilvēkam tuvu pie 60 gadiem, naudas nav daudz un, iespējams, parūpēties par svaigu kukurūzu nemaz nebija izdevības. Vien nolēmām, ka krastā nostāsimies no kunga pa straumi uz augšu, jo bija pilnīgi skaidrs – tāda smirdīga kukurūza aiztrieks visas karpas prom no iebarotās vietas vienā rāvienā. Jau no bērnības tika mācīts, ka ieskābušu barību zivīm dot nedrīkst.

Tālāko, lasītāj, gan jau vari iedomāties. Uz katru mūsu izvilkto karpu vecajam vīram bija trīs. Uz katru savu pārmesto makšķeri viņš uzbēra 3–4 spodus ar kukurūzu, kas, glīti nolikta saulītē, turpināja skābt. To pašu kukurūzu viņš montēja uz mata – divus vai trīs graudus. Stopa vietā viņam bija mazs korķa cilindriņš, tāpēc kukurūzas graudi uz mata stāvēja viens virs otra un glīti šūpojās straumē. To, ka uz šādu ieskābušu mantu ķeras daudz labāk nekā uz svaigi vārītu, vīrs bija noskaidrojis empīriskā kārtā. Nekādu zinātnisko skaidrojumu sniegt angļu kungs nevarēja.

Jau atbraucis mājās, paurbos pa grāmatām un sapratu – kukurūzai pēc vārīšanas pastāvot tai pašā spainī, pamazām sākas fermentācija. Pa lielam tas ir tas pats process, kas notiek karpas vēderā. Līdz ar to tāda fermentēties sākusi kukurūza ne tikai izdala daudz spēcīgāku aromātu un barības signālu, bet arī daudz ātrāk pārstrādājas. Bet, ja barība ātrāk pārstrādājas, tad ātrāk var ēst vēl. Tieši tas ir tas, kas mums, makšķerniekiem, ir vajadzīgs – lai karpas tik ēd un ēd un vēders nekad nav pilns.

Amerikānietēm patīk dzeltenie

Trešā reize, kad kukurūza apliecināja sevi kā ļoti produktīva ēsma, nāca pavisam drīz. Tai pašā gadā, pabijuši Ebro, posāmies startēt Pasaules Kausā, kas notika Amerikā, Sentlorensas upē. Šis leģendārais brauciens jau ir ticis aprakstīts žurnālā, tāpēc par to šoreiz neizpaudīšos. Vien atklāšu, ka tam pašam anglim, kas mums Ebro krastā ierādīja ieskābušo kukurūzu, uzjautājām, vai viņš gadījumā nav copējis Sentlorensas upē. Uzzinājuši, ka ir gan, protams, jautājām – uz ko un kā.

Vīrs bez kādiem noslēpumiem atklāja, ka viss ir pavisam vienkārši – arī tur vajagot ķert uz kukurūzu. Tas tāpēc, ka tur tā darot visi. Ūdens esot caurspīdīgs, zivis no laivas varot redzēt piecu un vairāk metru dziļumā. Tad, lūk, šādā dzidrā ūdenī karpas ļoti labi atpazīst dzelteno barības galdu, ko tām uzklājot copmaņi, un labprāt nākot mieloties. Savukārt uz jautājumu, kādas boilas varētu vislabāk strādāt, anglis atteica: pilnīgi jebkādas, ja vien tās ir dzeltenas – kukurūzas krāsā. Un piebilda, ka mēs divatā nespēsim salādēt ūdenī tik daudz kukurūzas, cik zivis spēšot apēst… To tur esot tūkstošiem.

Bruņojušies ar daudzdesmit kilogramiem ananasu boilu koši dzeltenā krāsā un pāris dučiem spodu (upē šiem ir tendence norauties un aizpeldēt pa straumi uz okeānu), bijām gatavi startam. Pasākumu sačakarēja amerikāņu organizatori, kas solītos simts kukurūzas kilogramus mums atveda vien sacensību otrajā dienā. Turklāt tā vēl bija jāuzvāra – uz mazas gāzes plītiņas kaut kur uz neapdzīvotas salas tieši pa vidu starp ASV un Kanādu.

Lieki teikt, ka nekādus milzīgos barības galdus koši dzeltenā krāsā mēs karpām neuzklājām un varējām vien cerēt uz kādu garāmgājējas copi. Manam pāriniekam bija iepaticies variants ar trīs kukurūzas graudiem uz mata kombinācijā ar vienu mākslīgo peldošo – tā viņš izdomāja apgreidot angļu kunga korķa stopu. Mākslīgā kukurūza ne tikai glīti notur dzeltenos graudus elegantā stabiņā, tā arī neļauj nomukt tiem no mata metiena brīdī. Es pa to laiku turpināju spiest uz dzelteno ananasu boilu. Rezultātā man karpas bija lielākas, bet pāriniekam – krietni vairāk. Vecajam anglim atkal izrādījās taisnība – amerikāņu karpas deva priekšroku parastai kukurūzai.

Agrs pavasaris Ebro upē. Stilam nav nozīmes, ja ir copes.

Objektivitātes labad jāsaka...

Šodien var droši teikt, ka kukurūza nebūt nav tikai nabadzīgo karpinieku barība. Mēdz būt vietas un apstākļi, kad tā būs efektīvāka par jebkuru boilu. Vismaz īstermiņā. No otras puses, tā patiešām ir ļoti pieejama un universāla manta. Turklāt, tāpat kā pie boilām, karpas pie tās var pieradināt, barojot regulāri un nelielās porcijās.

Tieši porcijas lielums ir tas, kas ir jāpārdomā īpaši. Atšķirībā no boilām un peletēm kukurūza pārstrādājas ilgāk. Tas nozīmē, ka karpa apēdīs mazāk un ātrāk sajutīs pilnu vēderu. Tāpēc pārbarot ar kukurūzu ir vieglāk nekā ar boilām. Vēl jāpatur prātā psiholoģiskais aspekts, ka kukurūza gandrīz neko nemaksā, tāpēc varētu barot it kā bez ierobežojuma, – un tāpēc problēma būs klāt kā likts, karpas ātri pieēdīsies un to, kas ir uz mata, aiztikt nevēlēsies. Toties tie, kas iemācīsies sabalansēt barības daudzumu ar karpu skaitu un aktivitāti, var cerēt uz ļoti dinamisku copi.

Vēl kāds aspekts – presētos ūdeņos, kur mācītām karpām ir iespējas izvēlēties, priekšroka tomēr tiks dota kvalitatīvai barības boilai. Tas pats attiecas uz lielākajiem eksemplāriem – kukurūza pilnīgi noteikti nav trofeju mednieku galvenais ierocis. Kaut gan šajā jomā simtprocentīgas receptes nav un nevar būt, tāpēc – nekad nesaki nekad.

@Aivars_Rudzinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager