Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 6.oktobris 2021, 23:41 | Komentēt | 490 skatījumi
Salacas sapals. Veitneram sapali ar fīderi ķeras labāk nekā ar pludināšanu

Veitnera Gaujas džezs

Martā Latvijas Radio 3 intervēja Mūzikas akadēmijas asociēto profesoru, Džeza mūzikas katedras dibinātāju un vadītāju Indriķi Veitneru. Sarunā intervējamais atklāja, ka viņa hobijs ir makšķerēšana, bet uz jautājumu, kad profesors pēdējoreiz turējis rokā makšķeri, viņš atbildēja zibenīgi: “Vakar Lielupē! Šī ir tā lieta, kas man tiešām ir pilnīgi traks hobijs, esmu burtiski slims ar to.”

Kovids koriģēja plānus, un martā iecerētais 50 gadu jubilejas koncerts notika tikai septembrī. Bet nav ļaunuma bez labuma – tik daudz copējis kā šovasar Indriķis Veitners neesot kopš bērnu dienām. Respektīvi – kopš laika, kad Gaujienā cēlies četros no rīta un basām kājām stāvējis ezerā, līdz saule jau augstu. Varbūt viņu tolaik iedvesmoja cita Gaujienas makšķernieka, profesora Jāzepa Vītola gars...

Diplomēts klarnetists. Džezu un fīdermakšķerēšanu Indriķis Veitners apguvis pašmācības ceļā

Gaujienas copes maniaks. Indriķis Veitners pagājušā gadsimta 80. gados

Sedzies ar dēli

Ko tu sāki darīt agrāk – makšķerēt vai nodarboties ar mūziku?

Laikam jau tomēr makšķerēt. Lauki mums ir Gaujienā, no turienes nāk visa mūsu dzimta, un es faktiski jūtos kā gaujienietis. Esmu rīdzinieks, bet visas vasaras, sākot no gada vecuma, pavadīju tur, un tur arī tagad ir mūsu lauku mājas. Gaujiena ir mana jaunības zeme, bērnības zeme, tur vienmēr ir vasara, tur ir Gauja, tur ir Zvārtavas ezers, tur ir laivu braucieni... Liekas, piecu gadu vecumā man paps uzdāvināja pirmo bambusa kātiņu. Pa ziemu tas stāvēja šķūņaugšā, un, kad vasarā atbraucu, makšķere mani jau gaidīja. Man ir divi brāļi, viņi arī ķer, bet maniakāls copmanis laikam esmu tikai es.

Brāļi arī ir mūziķi?

Nē. Viņi ir mācījušies mūziku un spēlējuši, bet nodarbojas ar citām lietām.

Esmu lasījis, ka viens no latviešu nacionālās skaņumākslas izveidotājiem, komponists un mūzikas pedagogs Jāzeps Vītols, kuram 1922. gadā Latvijas valsts par īpašiem nopelniem piešķīra daļu bijušās Gaujienas muižas, arī ir bijis makšķernieks...

Viņš bija makšķernieks, turklāt diezgan pamatīgs un azartisks! Atmiņās viņš par savām copes gaitām ir daudz rakstījis, tas ir ļoti interesants materiāls. Varu palielīties, ka Vītola lielajā jubilejā 2013. gadā organizētāji bija uzrīkojuši arī makšķerēšanas sacensības Gaujienas dīķī. Tās ir vienīgās sacensības, kurās es esmu piedalījies. Sacensības bija nopietnas, sākās piecos no rīta, ar visu iebarošanu, mēs bijām kādi septiņi dalībnieki. Man pieķērās forša karūsa, un es vinnēju!

Savu pirmo zivi atceries?

Atceros pirmās reizes, kad tā lieta jau bija kļuvusi nopietnāka – breksīti, ko izvilku pie Gaujas tilta. Liels tas nebija, tikai kādi trīssimt grami varbūt, tomēr liels samērā ar tām raudiņām, kuras biju ķēris līdz tam. To breksīti man radu tantes uzcepa. Radu man Gaujienā bija daudz, tantes zivīm piegāja nopietni – ja noķertas, jāuzcep un pašam jāapēd. Kopš tā laika es pēc šī principa vados – ja dzīvību esi atņēmis, neesi atlaidis zivi vaļā, tad tev tā ir jāizlieto. Bet es zivis bieži atlaižu vaļā.

Kas bija tavi pirmie ūdeņi?

Gauja, protams. Uz to rītos gāju ar kātiņu. Pašā Gaujienas dīķī lejā pie pils tikpat kā neesmu makšķerējis, lai gan dīķis ir ļoti foršs – dzidrs, caurtekošs, dziļš, tur iekšā ir lielas zivis. Otra svarīga vieta man bija Zvārtavas ezers.

Pie pils, kas tagad ir Mākslinieku savienības Starptautiskais mākslas un izglītības centrs?

Jā, jā. Manam papum [dzejniekam Jurim Italo Veitneram (1943–1995) – red.] bija daudzi paziņas mākslinieku vidū, to skaitā gleznotājs Juris Zvirbulis, kurš bieži brauca uz Zvārtavu. Ar Juronkuli mēs sadraudzējāmies un sarunājām, ka es Zvārtavas pilī varu turēt laiviņu. Tas bija pagājušā gadsimta 70. gados. No rīta es ar riteni atbraucu uz Zvārtavu, pa logu ielīdu pilī iekšā, iznesu laivu, aiznesu uz ezeru un spiningoju.

Cik zivīgs tas ezers bija?

Foršs! Superīgs! Fantastisks! Riktīgs brekšu ezers. Ir tur arī līdakas, bet ne lielas, toties brekši un līņi izcili. Tas ezers ir savienots ar Gauju. Pavasarī, ja ir normāli plūdi, zivis pa savienojumu ieiet ezerā iekšā un tad tur paliek. Ar Juronkuli mēs tur esam nenormāli plosījušies.

Es jau biju drausmīgs maniaks! Vienu gadu es vasarā cēlos četros no rīta, nobraucu tos divus kilometrus līdz Zvārtavai ar riteni, tad plikām kājām bridu iekšā ezerā, jo laipas tur nebija, un līdz kādiem desmitiem rītā tā stāvēju makšķerēdams. Vēl tagad brīnos, kā neiedzīvojos kādās nelāgās kaitēs. Tikai nākamajā ziemā man naktīs uz rīta pusi kājas rāva krampji.

Cits baiss tā laika stāsts ir par naktscopi. Vienā vasaras vakarā pēkšņi izdomāju, ka jābrauc uz naktscopi. Tā arī uzreiz aizdevos – īsās biksēs, basām kājām... Iekāpu laivā un visu nakti dauzījos pa ezeru. Bija pilnmēness, pūta auksts vējš, nekāda lāga cope tādā nesanāca. Man sāka nākt miegs, arī nosalis biju. Tad nu sedzos ar dēli, jo nekā cita laivā nebija... Izlīdu malā, bet uz zemes arī nevar pagulēt, auksts. Kaut kā sagaidīju ausmu un aizbraucu mājās. To atceroties, vēl tagad šermuļi iet pa kauliem.

Īstā makšķerēšana vasarās man bija, kad ar papu laivojām. Tad tika arī spiningots. Sākumā braucām divatā ar papu, vēlākos braucienos pievienojās arī Jānis Juška, kas vēlāk bija izdevniecības Tapals vadītājs. Ar Jāni entos gadus esam braukuši vienā laivā. Viņš bija vecās spiningošanas skolas pārstāvis – strādāja ar inerceni. Tradicionālais laivošanas maršruts bija no Gaujienas līdz Lipšu tiltam, kur iet ceļš uz Valku. Tas faktiski ir divu dienu maršruts, bet reiz ar Juronkuli un viņa dēlu Tomu Zvirbuli braucām to četras dienas, jo visu laiku spiningojām.

Nākamais makšķernieks dzimtā. Dēls Pauls velk karūsas piemājas dīķī

Rekordlīdaka. Veitnera Salacas septiņarpusniece. 2012. gads

Cik sekmīgi?

Izcili! Beigās mums bija līdaku kroketes ar ķiplokiem.

Tās taču nebija upes krastā?

Protams, ne krastā! Bijām saķēruši baigo kvantumu līdaku, tad Juronkulis tās filēja un kaut kā plucināja ar pirkstiem... Tas bija neaizmirstams brauciens! Cits aizraujošs brauciens bija pa Melnupi.

Izklausās pēc foreļupes...

Jā, maza un mežonīga, ietek Gaujā no Igaunijas puses. Braucām, nezinot, kas tā ir par upi, un tad nu iznāca tā, ka trīs dienas faktiski to tīrījām. Tas bija, šķiet, 1983. gadā, tur bija gājis pāri virpuļviesulis un piegāzis upi pilnu ar kokiem. Es pats to virpuļviesuli Gaujienā piedzīvoju. Bijām aizgājuši pie radiem palīgā sienu pļaut. Tā bija nenormāli karsta vasaras diena, karstums tāds, ka nevar izturēt. Ar mašīnu mūs atveda mājās, pie mājas stūra izlaida, kad pēkšņi satumsa gluži kā teātrī, un viss gāja pa gaisu! Lielās liepas lūza cita pakaļ citai. Dažās minūtēs virpuļviesulis sastrādāja tik daudz, ka pēc tam gadiem ilgi nogāztos kokus no meža veda ārā.

Manām lauku mājām Zemgalē arī reiz 2000. gadu sākumā gāja pāri virpuļviesulis. Sieva tajā brīdī tajās mājās bija, viņa teica, ka sajūta bijusi tāda, it kā lietus lītu nevis vertikāli, bet horizontāli.

Mums zars izsita nevis logu, bet apaļu caurumu stiklā, tātad bija gājis gandrīz ar lodes ātrumu. Aptiekai norullēja jumtu un pārnesa pāri Gaujai...

Nuja, bet, atgriežoties pie mūsu brauciena pa Melnupi, vienu laiku mēs katru vasaru braucām ar laivām vienā un tajā pašā sastāvā – vienā laivā mans papus ar manu brāli Krišjāni, otrā es ar Jāņonkuli – Jāni Jušku. Vienā reizē izdomājām braukt nevis pa Gauju, bet pa Melnupi. Pirmās trīs dienas vairāk tīrījām upi nekā braucām, bet beigās Melnupe satecēja kopā ar citu un palika kā maza Gauja, pa to jau varēja normāli braukt. Tad pie Harglas, kas ir mazs miestiņš Igaunijā, Melnupe met lielu loku gar smilšakmens klinti, kas saucas Valgemegi – baltais kalns, tur Melnupe ir dziļa. Vakarā tur nonācām, un bija skaidrs, ka tā ir supervieta naktsmītnei. Klints augsta, un vakarā tik dzirdi, ka ik pa brīdim it kā kāds no klints ielec upē, blīkšķi vājprātīgi. Zivis plosās!

Nākamajā gadā uz to vietu braucām speciāli. Tas bija starta punkts braucienam. Aizbraucam, sākam taisīt naktsmītni, te sākas lietus... Tā mēs trīs dienas uz tā kalna nodzīvojām, un visu laiku lija. Mans papus ar Krišu vāca sēnes un ogas un vārīja lielos mikšļus, mēs ar Jāņonkuli tikai copējām. Ķērās izcili – pirmajā dienā Jāņonkulis noķēra trīs kilo līdaku, es piezvejoju vēl veselu čupu, un tā bija vienīgā reize, kad esmu dabūjis trīskārtīgo zivju zupu.

To, kurā karote stāv iekšā?

Jā, jā. Savārīja mazās zivtiņas un beigās to līdaku lika iekšā. Ar laivām mēs toreiz tā arī neizbraucām, taču tās trīs dienas bija kaut kas vienreizīgs.

Bet arī kaut kas vienreizēji slapjš...

Mamma vienmēr stāsta – tad, kad mēs esot atgriezušies no tā brauciena, viņa domājusi, ko darīt ar mūsu drēbēm – mazgāt vai norakt, tik drausmīgas tās bijušas. Starp citu, tā labā vieta eksistē joprojām, pagājušogad tur biju. Supervieta un pilnīgi mežonīga.

Latvijas laika spole

Kāda bija Gauja tavā bērnībā?

Dziļāka. Daudz dziļāka un ūdeņaināka. Starp citu, šogad bija ļoti jūtams, ka pavasarī nav bijuši plūdi – upe nebija iztīrījusies. Citi teica, ka arī cope bijusi švaka, bet man nekad mūžā nav tik labi ķēries kā šogad, tieši Gaujā. Tā kā darba nebija, sēdēju Gaujienā visu vasaru. Meženes Gaujā plosījās ne pa jokam.

Zivju Gaujā senāk bija vairāk?

Vienmēr jau liekas, ka bērnībā zāle bija zaļāka. Bet laikam bija gan zivju vairāk. Ja ūdeņu ir vairāk, tad vairāk ir arī zivju, upe gluži vienkārši ir lielāka. Tolaik, 80. gados, arī copes rīki bija diezgan paprasti. Man šajā ziņā bija forši, man bija arī daudz veco laiku rīku. Iespējams, copes maniakālisms man ir iedzimts no viena onkuļa, vecāsmammas brāļa Eduarda Oša jeb Eidonkuļa. Viņš bija pamatīgs makšķernieks un mednieks, viens no Latvijas laika Mednieku un makšķernieku biedrības pirmajiem biedriem, arī padomju laikā bija biedrībā un regulāri brauca copēt uz Babīti. Man no viņa mantojumā ir palikuši paštaisīti vizuļi un arī labi rīki, tai skaitā Latvijas laika meistara uz pasūtījumu taisīta inerces spole. 80. gados viņš bija dabūjis tādu deficītu kā Abu spininga spoli un man uzdāvināja.

RELIKVIJAS. Veitners no onkuļa mantojis Latvijas laika meistara darinātu inerceni un 80. gadu deficītu – nenokaujamo Abu spininga spoli

Tajos laikos spoles vēl taisīja ilgai lietošanai...

Man tā spole strādā vēl tagad, mīļa piemiņa no viņa. Ap to laiku, kad viņš man to uzdāvināja, jau biju sācis spiningot, tātad ap 12 gadu vecumu. Eidonkulis man iedeva paštaisītu cietu kātu ar keramikas riņķiem, un tad es vispirms ar inerceni mācījos mest.

Un piņķēt auklu...

Atceros vienu reizi, kad ar papu bijām aizgājuši uz Gauju. Papus augšā krastā lasa grāmatu, es stāvu upes vidū un mētāju. Vienā metienā – pankš! – pārmetu pāri zaram, vizulītis izkrīt pretējā krastā. Velku atpakaļ... un izvelku līdaku. Tā nu līdaka karājas kokā. Es saucu papu palīgā, bet, kamēr viņš sāka krāmēties, līdaka sāka purināties un nopurinājās.

Ar spiningu man sākumā nekas neķērās, aprāvu vizuļus pa vienam vien. Pirmo izvilkto līdaku labi atceros, bet tā nebija uz spininga – uz pludiņmakšķeres pavasarī tajā pašā Zvārtavā. Martā bijām aizbraukuši uz turieni, es darbojos ar slieku, un pieteicās līdaka. Kad tu dabū pirmo līdaku, tad kaut kas notiek – līdakas sāk ķerties. Līdz tam pāris gadus biju mētājis pa tukšo. Arī Gaujā neko nebiju dabūjis, bet vienā braucienā ar Juronkuli uzliku melnu rotiņu ar spožām acīm un izvilku alatu. Starp citu, alatu dabūju arī šovasar, sēžot uz vimbām. Ļoti garšīga zivs!

“Līņi te ir, bet neķeras...” Ar meitu Karlīnu uz piemājas dīķa laipas

Uz vimbām ej speciāli?

Nē, speciāli uz noteiktu sugu neeju, man vairāk patīk pats copes process. Pret vimbām biju diezgan vienaldzīgs, bet pavasarī biju aizbraucis makšķerēt uz Līgatni, un pēkšņi sāka ļoti labi pieteikties vimbas. Tās ir forši ķert, ļoti spēcīgas. Gaujienā arī esmu dabūjis vimbas. Šogad iemācījos arī tās marinēt, lai asaka pazūd. Citrons, sāls, pipari, vēl majonēze pa virsu, ietin un atstāj uz diennakti – nu riktīgi garšīgi! Arī sapalus, kas skaitās ne pārāk kulināra zivs, tā taisījām, un arī bija garšīgi.

Kā makšķerējama zivs man patīk breksis, par to esmu daudz domājis. Mēģinu to ķert, un tad trāpās daudz kas cits.

Copes sacensībās piedalīties negribas?

Man drusku bail. Tas ir cita veida adrenalīns, un sacensības prasa gatavošanos. Es negribu sacensties, gribu atpūsties un baudīt dabu.

Kad tev pēc Zvārtavas pirmās līdakas tās sāka ķerties, tad labi ķērās arī Gaujā?

Jā, tikai Gauja ir pilna ar ķērājiem. Vislabāk līdakas pieteicās laivu braucienos vai arī ar laiviņu Zvārtavā. Strādāju ar lieliem šūpiņiem. Daudzi tika arī atstāti, tai skaitā pieclatnieka vizulis, par kura zaudējumu man ir skrobe. Es zinu, ka tas tur iekšā ir, zinu pat, kurā vietā. Bet Zvārtava ir īsts dūņu ezers.

Laivo kopš bērnības. Līdakas Veitneram vislabāk ķērušās laivu braucienos

Asari Gaujā piesakās labi?

Ķērās un ķeras joprojām, šovasar izvilku lielāko asari savā mūžā. Tikai nenosvēru.

Makšķernieku tajās vietās ir daudz?

Tur brauc galvenokārt vietējie, kas zina vietas. Valka un Smiltene no turienes nav tālu. Arī ar laivām daudzi brauc, šogad gan kovida dēļ bija mazāk. Arī igauņus var satikt ar laivām, viņi savā krastā ir sataisījuši daudzas skaistas naktsmītnes. Viņiem krasts ir labāks, uz robežas Gaujas latviešu krasts vienmēr ir bijis mežonīgāks. Kad tur laivo, tad naktsmītni parasti taisa igauņu krastā, jo mūsējais ir nepiemērots.

Tu copē esi multimākslinieks vai dod priekšroku kādam vienam veidam?

Jau labu laiku man topā ir fīderis. Smejos, ka tā ir blakne no doktora disertācijas rakstīšanas. Rakstot disertāciju, tu visu dienu sēdi mājās, pēdējos trīs mēnešus rakstīšana ir kā darbs, jo disertācija jāpabeidz.

Tātad grāmata Latvijas džeza vēsture 1922–1940 ir arī tava disertācija?

Jā. Beigās tu to no deviņiem rītā raksti, un ap četriem širmis sāk vērties ciet. Tad vajag kaut kā atslēgties, piemēram, aizbraukt uz bodi un nopirkt kādu vizuli.

Jubilārs. Kovids Veitnera 50 gadu jubilejas koncertu pārbīdīja no pavasara uz rudeni, toties vasarā uzdāvināja daudz brīva laika makšķerēšanai

Bet fīderim pievērsos, sācis skatīties raidījumus – skatījos un nenormāli aizrāvos. Tagad esmu visādus rīkus iepircis. Man patīk pasēdēt. Savulaik esmu ļoti daudz spiningojis, bet tagad man laikam patīk process, kad sēžu pie upes un skatos, kā spice tirinās. Pludiņu, ja ļoti tālu pludina, īsti nevar saskatīt. Turklāt tas iet uz priekšu, bet man patīk, ka stāv uz vietas. Gaujā tomēr ir straume, zivis ir straumē. Es pie tās lietas īsti nemācēju piešauties, bet fīderis to atrisina. Man patīk arī tas, ka viņš baro, pievilina zivis un ka ar to var makšķerēt tālu. Un izvilktās zivis ir lielākas, fīderis ir efektīgs! Man arī patīk tas, ka varu apsēsties un copēt ilgi.

Fīderis – tā jau tāda uzlabota gruntene...

Jā, bet man gruntenes vienmēr ir patikušas. Liekas, ka zivis ir apakšā, ka tur vajag ņemties. Arī meženes šovasar dabūju uz fīdera, un viena aizgāja tā, ka man auklu lupatās sarāva! Tā varēja būt ap trīs kilo, rāviens bija vājprātīgs, it kā tur būtu traktors galā.

Un traktors aizgāja?

Jā, tie rīki tomēr ir diezgan delikāti, nav pītā striķa.

Kas tev bija uz āķa?

Parastā fīdera ēsma, baltie kāpuri ar slieku. Es ēsmas ziņā neko daudz nemudrīju, ņemu parasto: kukurūza, baltais, slieka...

Tā ēsma, ko traktormežene paņēma, bija domāta breksim?

Domāta bija jebkam, kas ķersies. Bet mežene, protams, nebija mērķa zivs. Lai gan tur viņas plosās. Es makšķerēju vietā, kur Melnupe ietek Gaujā, tā ir klasiska vieta, tur ir bedre. Ļoti laba vieta, un meženes tur ir.

Vispār man patīk mežonīgas vietas. Nepatīk dīķi. Mums lauku mājās pašiem ir dīķis, tur ir foršas karūsas. Bet pasēdi vienu dienu, otru, un apnīkst. Man patīk, kad es lienu caur džungļiem, gāžos bedrēs iekšā, nevaru iemest, noraujas spice – bet tas ir pa īstam. Un arī zivis tur ir.

Vai tādu īsti mežonīgu vietu tagad vēl ir daudz?

Ir! Ziemeļvidzemē Gauja ir mežonīga. Cilvēku tur ir maz, jo klāt netiek, piebraukt nevar, jāiet kājām. Es tās vietas meklēju.

Ziemeļvidzemē tagad savairojusies arī lāču populācija.

Lāci man pagaidām nav nācies sastapt. Citi dzīvnieki – bebri, brieži, mazie ūdensdzīvnieciņi – gan ir redzēti.

Varbūt tu meklējot par skaļu lauzies, lai lāci pārsteigtu...

Jā, man patīk tā lauzties. Protams, vietas meklēju ne jau galīgi uz dullo, esmu senāk ar riteņiem tajās vietās bijis, arī ar laivu pa Gauju braucot. Es upi redzu un sajūtu, krastus apskatu un pamanu, kurā vietā derētu tikt.

Ķeras arī lejtecē. Veitnera šāgada Carnikavas breksis

Kur tu vēl bez Gaujas mēdz makšķerēt?

Diezgan daudz esmu braucis uz Salacu. Tur lejpus Staicelei savulaik dzīvoja mans draugs tēlnieks Kārlis Īle, tad tur braucām regulāri. Salacā esmu izvilcis arī savu vienīgo lasi.

Ar fīderi, tāpat kā mežavimbu?

Nē, ar spiningu, 31. decembrī. Ziema bija silta, upe vaļā. Noķēru lasi un otrā dienā taimiņu. Lasis bija divnieks, taimiņš drusku lielāks. Tajā vietā esmu dabūjis arī savu lielāko līdaku, 7,5 kilogrami. Tas bija maijā. Aizgāju spiningot, metu, pieķērās, vilku un sapratu, ka zivs nenāk augšā... Beigās izdabūju, un, mājās tīrot, izrādījās, ka līdakai ir pilns vēders ar zivīm. Tomēr arī manu vobleri viņa bija paņēmusi.

Vēl mēdzu braukt uz Gauju arī citā vietā, nevis pie Gaujienas – lejtecē pie Carnikavas, Ādažos. Šovasar tur pieteicās riktīgs breksis. Gauja tur, protams, ir lielāka nekā pie Gaujienas, vajag pamatīgākus rīkus, bet vietas ir interesantas.

Vienu laiku bieži braucu uz Lielupi, jo tā ir vistuvāk. Braucu lejpus Varkaļu kanāla, arī pie Spuņņupes ietekas. Bet man nepatīk, ka tajās vietās vienmēr ir daudz cilvēku. Labāk tālāk un mežonīgāk. Lai gan arī uz Daugavu esmu diezgan daudz pabraukājis tepat Rīgā – uz Lucavsalu, Ķīpsalu. Voleri man nepatīk, braucu tālāk uz Krēmeriem, tur cilvēku ir mazāk, izskatās kā laukos, mājas ar vistām...

Ko tu Daugavā dabū?

To, kas ķeras. Vienreiz pat buti izcēlu. Bet arī copmaņu tur tomēr ir diezgan daudz, pārsvarā pastāvīgs kontingents. Rodas sajūta, ka viņi ar šo lietu pelna.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis Copes Lietām ir stāstījis, ka 90. gadu sākumā samērā nopietni apsvēris, ko tālāk darīt – turpināt mūziķa karjeru vai kļūt par profesionālu Usmas zvejnieku.

Mēs nesen satikāmies manā jubilejas koncertā un aizkulisēs par copi vien runājām. Viņš ir liels zandartu speciālists, bet es nevienu zandartu mūžā neesmu noķēris. Divas zivis man nekad nav trāpījušās – zandarts un līnis. Es pat savā dīķī esmu ielaidis līņus un zinu, ka viņi tur ir, bet uz āķa neuzsēžas!

Pie zuša esi ticis?

Nē, nekad.

Tad jau tev ir trīs zivis, kuras vēl jānoķer.

Samu arī neesmu dabūjis. Uz vēdzelēm gan esmu bijis, reiz Gaujā pie Murjāņiem.

Kuras zivis tev vislabāk garšo? Tās, ko neesi noķēris?

Ļoti garšīga bija mežene. Īsta restorāna zivs, ja labi uztaisa, sulīga! Jebkura zivs, ja to labi pagatavo, ir garšīga. Bet man makšķerēšanas kulinārā puse nav tik svarīga. Mājās man neviens zivis diži neēd. Ja uztaisu, sieva gandrīz vai pienākuma pēc palīdz apēst. Man galvenais ir medību azarts, un pēc tam nav žēl zivis atbrīvot – nofočēju un palaižu vaļā.

Skaisti skati. Ziemeļzviedrijas daba Veitneru aizgrāba, bet zivju netrūkstot arī Latvijā. 2019. gads

Uz Skandināviju makšķerēt esi braucis?

Vienreiz esmu bijis Zviedrijā, pagājušā gada jūlijā. Bijām pavisam ziemeļos, pie Norvēģijas robežas. Pavasarī man zvana Jānis Juška un saka: vajag braukt uz Zviedriju, tur ir baigi forši! Es nekad nekur nebiju vasarā braucis, jo muzikantam vasara ir pats karstākais darba laiks. Šoreiz ļāvos pierunāties, noziedoju nedēļu. Juška saka, kompānijā būs viņa skolasbiedri. Labi. Bet pirms brauciena Juškam sākās veselības problēmas, un rezultātā es aizbraucu uz Zviedriju copēt ar diviem onkuļiem, kurus redzēju pirmoreiz mūžā!

Bet brauciens bija foršs. Līdaku gan tur nebija, tikai foreles un pālijas. Baigi daudz nedabūjām, bet ēšanai pilnīgi pietika. Vietējie teica, ka mēs esam par agru ieradušies. Jūlija pirmā puse, bet sajūta bija kā aprīlī – kalnos vēl sniegs, auksts, tikai kādi +8 grādi... Laikam vasara tur ir tikai vienu nedēļu augustā. Skati pasakaini, ūdens superdzidrs, cope brīnišķīga, vari mētāt bez pavadiņas. Viena forele man pieteicās ļoti smuka, noteikti vairākus kilo smaga, bet to nevarēju noturēt, taisīja sveces un norāvās.

Kāda bija pasākuma pēcgarša? “Braukšu vēl”?

Es pat nezinu... Pasākums bija brīnišķīgs, bet man ir tāda sajūta, ka nav ne vainas arī tepat Latvijā. Manā pusē ūdeņos ir viss kaut kas.

Kā džezā ķeras

Skolas laikā tev nebija dilemmas, ko pa dienu darīt – mācīties mūziku vai makšķerēt?

[Smejas.] Nee. Es biju paklausīgs puika. Ja saka, ka jāspēlē, – spēlēju, un tad arī pamazām sāka patikt. Un cope jau notiek no rīta, četros no rīta neviens mūziku nespēlē! No rīta izmakšķerējies un pa dienu spēlē, tikai drusku slābanāks esi.

Spēlēt mūziku tev patika uzreiz?

Tas ir grūts jautājums... Kad sāk sanākt, tad iepatīkas, un aiziet tā lieta.

Intervijās esi teicis, ka, pirmoreiz dzirdot džezu, esi brīnījies, kā kaut kas tāds var patikt...

To es atceros gan. Biju maziņš, paps klausījās džezu (papum bija izcila džeza kolekcija, tagad tās plates ir aizvestas uz Doma kora skolu) un es domāju: “Kas tās par šausmām pa radio skan?” Bet patikšana atnāk pati no sevis, kad tu tajā lietā ieej, sāk izdoties un sāc džezu sajust. Neteikšu, ka man džezs bija briesmīgs aicinājums, tas drīzāk ir process – tu to dari, pierodi, un tad tas kļūst par dzīvesveidu. Konservatoriju esmu beidzis kā klasiskais klarnetists pie profesora Ģirta Pāžes un džezu apguvis tikai pašmācības ceļā. Man ir bijuši skolotāji, bet ne oficiāli – tas pats Raimonds Raubiško, klarnetists Juris Mutulis, vēl vesela rinda veco meistaru. Noteikti jāmin pianists Aleksandrs Smirnovs un Gunārs Rozenbergs, ar kuru man ir bijusi tā laime daudz strādāt kopā.

“Līņi te ir, bet neķeras...” Ar meitu Karlīnu uz piemājas dīķa laipas

Gunārs Rozenbergs vienu brīdi bija nolēmis dzīvot automašīnā.

Gunčam liktenis bija skarbs, bet paradoksālākais ir tas, ka viņš nevarēja nodzert savu talantu. Tik ģeniāla vīra mums ilgi vēl nebūs, kāds bija Gunārs Rozenbergs.

Kā no džeza spēlēšanas nonāci līdz Latvijas džeza vēstures pētniecībai?

Man vienmēr ir patikusi arī vēsture. Ja runā par izvēli, man tā varēja būt vai nu vēsturnieks, vai mūziķis. Bet spēlēšana man padevās, un tad pasniedzēji mani mērķtiecīgi virzīja, visupirms jau skolotājs Pāvula Jurjāna bērnu mūzikas skolā Jānis Bērtiņš. Taču esmu piedalījies arī arheoloģiskajos izrakumos. Gluži loģiski man vienmēr ir patikusi arī mūzikas vēsture, patīk lasīt grāmatas un urķēties.

Un, sācis urķēties Latvijas džeza vēsturē, konstatēji, ka neviens pirms tevis to nav pētījis...

Tā ir tā skumjā lieta, kas Latvijā ir ar daudzām lietām.

No otras puses, viss pētāmais lauks ir tavs!

Jā, var iedzīt pirmo vagu. Tomēr ir drusku skumīgi. Bēdīgā atziņa ir tāda, ka laiks aiziet un pēc tam vairs neviens neko neatceras. Pētot vecas avīzes, jutos, kā laika mašīnā iekāpis, – kad bibliotēkā tās avīzes šķirsti, pēc kāda trešā numura jau esi pārvietojies uz to laiku. Jo avīzēs jau ir iekšā viss, ne tikai notikumu apraksti, bet arī tagad aizmirsti sadzīves sīkumi. Tad rodas apjausma, ka zeļļi, kas toreiz spēlēja, bija tieši tādi paši kā mēs tagad, – spēlēja savas spēles, dzīvoja ģimenes dzīvi, interesējās arī par kaut ko citu.

Kādi Latvijas laika mūziķi droši vien arī makšķerēja...

Noteikti! Un tad nāca tas milzīgais laika ceļarullis un samala tā, ka nekas pāri nepalika. Mūziķus izmētāja, kur nu kuro. Nonācu pie skumja secinājuma: ja es būtu dzīvojis tajā laikā, tad būtu viens no viņiem, un pēc tam diez vai kāds atcerētos, ka tāds mūziķis ir dzīvojis. Lai gan viņi visi bija lieliski mūziķi.

Tā kā esi gan mūziķis, gan Mūzikas akadēmijas profesors, nevaru nepajautāt, kā pandēmijas radītie ierobežojumi ietekmējuši mācību procesu un mūziķu dzīvi vispār.

[Nopūšas.] Tā ir tēma, ko labāk neaiztikt. Neviens īsti nezina, kā būs. Šādā laikā ir ļoti grūti strādāt. Ir, protams, arī kaut kādas priekšrocības, daudz ko var darīt attālināti...

Bet ne mācīt mūziku...

Jā, to īsti nevar. Ja tādi ierobežojumi ilgi turpināsies, tas industrijai principā ir nāves spriedums. Piemēram, tagad spēlējam koncertizrādi par Paulu un par to pašu honorāru, ko agrāk, dabūjam spēlēt divus koncertus. Tātad jāstrādā tieši divreiz vairāk. Es saprotu, kāpēc ierobežojumi ir, taču industrija šādā režīmā nevar pastāvēt. Sākumā likās, ka tie būs tikai daži mēneši, bet nu jau ir sajūta, ka mēs dzīvojam milzīgu pārmaiņu laikā un ir jāmēģina tām kaut kā pielāgoties un izdzīvot.

Galu galā izdzīvošanai vienmēr paliek cope.

Jā, labā ziņa ir tā, ka tik daudz, cik šovasar, es savu mūžu nebiju ķēris.

Kad studēji, uz konservatoriju ar makšķeri nenāci?

Tad bija citas prioritātes. Bērnībā ķēru vasarā, bet ziemā biju Rīgā, un kur tu ziemā makšķerēsi?

Ziemas copi neesi izmēģinājis?

Laikam tikai vienu reizi. Saprotu to kaifu, kad raustās sardziņš, bet, no otras puses, – kur es to mazo asarīti likšu, ko es ar viņu iesākšu? Mani ziemas cope nekad nav uzrunājusi. Lai gan no Eidonkuļa man ir mantota paštaisīta copes kaste un mazmakšķerītes. Krievu laikos biju nopircis arī ledusurbi, bet ne reizi to neizmantoju un beigās atdevu paziņām.

Kad tu sēdēji ar fīderi pie upes, par savu doktora disertāciju arī domāji vai tikai par zivīm?

Visu ko padomāju. Tā faktiski ir meditācija. Tu sēdi, meditē, zivi varbūt izvelc, varbūt ne, bet ļoti forši sakārto domas.

Tai skaitā domas, kas tev ir džezs...

Džezs mani uzrunā ar to, ka tā ir tā neatkarīgā, brīvā mūzika. Nepieglausta. Tā ir alternatīva, nevis pareizais “tā kā skolā”. Tu esi tāds pareizs, bet tad – čiks! – izlec ārā pa logu un aizskrien makšķerēt. Tas ir džezs. Džezā viss notiek pa īstam: vai nu ķeras, vai ne.

@Egīls_Zirnis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager