Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Reportāža | 20.oktobris 2021, 18:50 | 1 komentārs | 726 skatījumi

Strīpainais ziemeļu reiss

Zini, kādas ir sajūtas, kad jau plānošanas sākumā nav īstas skaidrības par ceļojuma nosacījumiem? Sajūtas, kad pieņem lēmumu un pasaki – tas notiks! Sajūtas, kad 15 minūšu laikā piepildās dažas brīvās vietas braucienam un dažiem vēl ir jāatsaka? Sajūtas, kad jūti atbalstu no katra līdzbraucēja? Sajūtas, kad beidzot ir jāieliek somas busā un jāuzņem virziens? Aiziet!

Trīs dienas līdz ceļojumam

Karstums nepanesams, bet optimistisku noti piedod laika prognozes izvēlētajam galamērķim. Braucot uz mājām, vēl domāju par lietām, ko nepieciešams iegādāties un izdarīt. Ierastajā solī Narvesenā nopērku cigaretes un dodos uz veikalu vakariņu iegādei.

Esmu ticis līdz pusceļam un saprotu, ka kaut kā man trūkst. Rokas steidzīgi pārskrien pār kabatām. Telefons! Nav! Varbūt mugursomā ieliku? Tur arī nav! Ceļos iemetas viegls ļenganums, sirds uzmet pāris kūleņus. Caur telefonu man iet viss internets, un bez tā mājas laptops kļūst tikai par dekorāciju, turklāt C19 testa saņemšanas kods man arī vairs nav pieejams! Āāā!

Geparda cienīgā ātrumā jožu uz kiosku. Vai neesat redzējuši telefonu? Nē! Citu variantu nav – tramvajs, ar ko atbraucu. Tas vēl stāv galapunktā. Ignorējot sarkano gaismu uz gājēju pārejas un gluži kā filmās lavierējot caur Brīvības gatves auto plūsmu, ieskrienu vēl atvērtajās tramvaja durvīs. Kāda sieviete klauvē pie vadītāja kabīnes, un viņai rokā, izskatās, ir mans telefons. Vai atradāt telefonu? Paldies! Tas ir mans…

Adrenalīns vēl joprojām pieplūst, un šķērssvītrotais muskulis sitas kā negudrs. Nu nemēdzu neko zaudēt! Tāds satraukuma signāls, kura iespaidā zvanu uz busu īres kantori, lai pārliecinātos, ka ar rezervāciju viss kārtībā. Jā, viss ir labi – buss gaida sarunātajā laikā. Fū! Miers!

Diena līdz braucienam. Esmu sagādājis gan sev, gan diviem kolēģiem rezerves spiningus, kas patiesībā varētu kļūt par galveno ikdienas inventāru. Ziemeļu upēs kātiem ir sava specifika, kas nebūt nav populāra veikalos iegādājamiem spiningiem. Proti – salīdzinoši mazs tests (2/3–12/15 g) un 2,7 m garums. Turklāt arī blankai ir jābūt ar attiecīgu akciju. Īsāk sakot – gana specifiski kāti.

Lūk, esmu pārsēdies no viena tramvaja otrā, esmu braucis jau minūtes divdesmit, un… BA-BĀC!!! Kur ir kāti???!!! Palika iepriekšējā tramvajā! Atkal uz pieres izsitas sviedri, sirds sāk joņot, gar acīm nogriežas raibs! Nu kā?! Zvani dispečeriem, lūguma sauciens caur FB… Ir palicis šis vakars un nākamās dienas rīts, lai notiktu brīnums. Brīnums nenotiek…

Izbraukšanas dienas rīts. Prāmis vakarā. Jātiek pēc busa, jāsapērk koplietošanas paika. Uldis jau iepriekšējā vakarā ir mērojis ceļu no Liepājas un piepalīdz šajā praktiskajā procesā. Tuvējo veikalu auzu pārslu krājumus esam izpirkuši, nedaudz būs jāpapildina Salacgrīvā, bet tāpat kāds pitstops ir vajadzīgs. Laiks šķietami ir sarēķināts atliektiem galiem, puiši pamazām sarodas, un buss pakāpeniski piepildās ar mantām. Atkaltikšanās un jaunas iepazīšanās. Esam vilnī! Nu ko?! Aiziet!

Šķiet, visas ķibeles aiz muguras, un ceļojums pēc sajūtām, pēc ikdienas restarta ir sācies…

Tā vēl nebija aste…

Manis ierosināta, bet neplānota apstāšanās vienā trases benzīntankā, bet tur – sešu cilvēku ietilpība, un galīgi neesam vienīgie apmeklētāji, un kādam vajag desu, un strādā viena kase, un pavadām tur krietni ilgāk, nekā domāts. Tomēr stresa vēl nav, jo laika pietiekami.

Salacgrīva. Veikala apmeklējums un trūkstošās pārtikas papildinājums. Tomēr jau atkal patērējam nedaudz vairāk laika, kā vajadzētu. Tad vēl ceļa remonts, ko nepaskatījos un vienkārši neieplānoju. Rezultātā pēdējie 100 km jau ir ar nelielu ātruma pārsniegšanu, jo kavējam, bet vēl ierakstāmies 30–40 minūtes līdz prāmja atiešanai. Tiešām esmu braucis daudz un ar dažādiem prāmjiem, un ar šādu laika limitu vienmēr ir pieticis.

Ienesamies ostā. Ir 34 minūtes līdz prāmja atiešanai. Pirmā šlagbauma virinātājs izvalba acis un paziņo, ka prāmis jau aizgājis, bet brauciet, varbūt tomēr paspēsiet. Nu nepaspējām! Prāmis jau bija aizvēries. Pēdējās štropes novāktas, un ostas puikas saka, ka tas mēdz atiet arī par stundu agrāk… Ta-dā!!!

Es tagad necentīšos aprakstīt tās emocijas, vārdu plūdumu un apmaiņu, kas notika, jo nākamais prāmis ir pat nevis nākamajā rītā, bet vakarā. Kāds taisās braukt atpakaļ, kāds vispār kancelēt braucienu, tomēr pēc pirmā šoka vienojamies, ka paliekam pa nakti jūras malā un nākamo dienu pavadām, apmeklējot vietējos apskates objektus. Savukārt es pie sevis nosolos neorganizēt vairs nevienu braucienu.

Nervozi zvani, nervozi e-pasti, lai pārliktu mūsu mājiņas un helikoptera izlidošanu. Tomēr kopīgas pusdienas glaunākajā tavernā kaut kā nogludina negatīvās emocijas. Lai gan arī tās ir emocijas.

Galvenais, ka esam visi kopā!

Pāri lejām uz kalniem

Iespējams, šie pēc sajūtām bija ātrākie 1000 km – lai gan uz pusotru stundu iesprūdām nelielā zviedru miesta picērijā, kur acīmredzami nebija gatavi operatīvi pabarot astoņus izsalkušus letiņus. Toties, gaidot savu ēdiena porciju, paguvām izstaigāt gan pārtikas veikalu, gan valsts apsaimniekošanā esošo Sistēmbodi, lai papildinātu normāla alus krājumus pienācīgai galamērķa atzīmēšanai.

Kilometrs aiz kilometra, un sarūk ceļmalas koki. Vēl nedaudz, un jau redzamas vienmēr sniegotās kalnu virsotnes. Viss, esam klāt!

Draudzīga sasveicināšanās ar helikopteru un mājiņu saimniecības īpašnieci. Neesam redzējušies divus gadus. Mums ierāda guļvietas, un vienojamies par rītdienas izlidošanas laiku. Patiesībā nogurums ir tāds, ka uz svinēšanu prāts nenesas – pāris aliņi, un gultās. Nu gan zebras aste ir pārkāpta, un nākamā nedēļa būs pašu un laika apstākļu ziņā.

Protams, painteresējos par ūdens apstākļiem, jo, kādu laiku jau vērojot laika prognozes, bija skaidrs, ka copēt dabūsim pa ļoti zemu ūdens līmeni. Pirms pāris dienām esot pamatīgi gāzis. Šī ir laba vēsts, jo zivtiņa būs izkustināta. Vienīgi pagaidām nejūt nekādas temperatūras svārstības, kas būtu pienācīgas šim reģionam. Labi, nav Latvijas sutoņas, bet arī te vēl pagājušo nedēļu bija dienas, kad termometra stabiņš sasniedza 30° pēc Celsija. Šovakar esam šortos un T-kreklos. Ir stabili pāri par divdesmit, un tik patīkami elpojas.

Kāds paliek augšā vēl nedaudz ilgāk, bet mana nervu stīga nu ir atlaista, un, tiklīdz noliekos horizontāli, tā aizpeldu dziļā miega vilnī…

Uldim kārtējā! Ātrs foto, un laižam vaļā

Kalnos

Modinātāji uzlikti, bet šķiet, ka pamostos bez tiem. Rīta kafija un brokastis, un jāsāk ģērbties, šķirot līdzi ņemamās lietas un atstājamās. Laiks paskrien zibenīgi, un jau tieku aicināts nokārtot visas lidojuma formalitātes. Divas helikoptera lidojuma vietas ir visas pilnas, un mums jāiekļaujas 450 kg uz vienu reisu.

Neliels brauciens līdz helikoptera nosēšanās vietai, un ir jāsadalās pēc rumpīguma divās vienādās komandās. Tad jānosver sevi un mantas. Liels ir mans izbrīns, ka esam pamanījušies sadalīties vien ar 3 kg atšķirību – respektīvi, jāpārliek viena telts no vieniem mantu ratiem otros. Man lidojumu skaits jau sen ir nobrucis, bet tik nopietnu un garu instruktāžu pirms pacelšanās piedzīvoju pirmo reizi. Mēs esam iekļāvušies visos svaros un varam lidot!

Pirmajā piegājienā lidoju pats, jo jāparāda pilotam nosēšanās vieta. Viss tik pazīstams, tomēr tajā pašā laikā jauns, un no augšas viss izskatās citādi. Lidojums nav ne īss, ne garš, bet paspējam ar pilotu patērgāt par laika apstākļiem un vēl dažādiem niekiem. Pārvarot vienu no kalnu korēm, tuvojamies nu jau gadiem izmantotajai nometnei. Nometne ir pļaviņa, kurai apkārt aug ziemeļu pundurbērzi, tamdēļ nolaišanās ir pārsimt metru tālāk. Esam klāt!

Cilvēku tehnoloģiju radītā kamene uzņem apgriezienus, kepkas nākas pieturēt, lai nenopūš no galvas, un tā aizlido pakaļ otrai mūsu komandas daļai. Savukārt, kamēr atlidos pārējie, mums ir laiks aiznest mantas uz nometnes vietu un pat sākt iekārtoties.

Pļaviņa pilna ar ziediem, kurus gan nedēļas laikā nobradāsim. Atrodu zālē ieaugušo dēļu galdiņu, kas joprojām ir savu funkciju spējīgs. Telšu vietas ir skaidras, un līdz otras brigādes atlidošanai mūsējā jau ir uzcelta. Te glabāsies arī visa kopīgā pārtika, un priekšnams parasti tiek izmantots kā ūdens vārīšanas vieta.

Pirmajā emociju uzplūdā pat nepamanu, ka ir gandrīz bezvējš un uz mūsu rosīšanos ir sacēlušies kājās visi vietējie mošķi – odi, knišļi, reti reaktīvas mušiņas un pat dunduri! Odi gan ir pierasta lieta un sīkā moška kaitina tikai ar rāpošanu, bet nedaudz lielāki insekti sakož tā, ka paliek sarkani niezoši pleķi. Tiek likta lietā Vilmas tantes zapte, un tā palīdz. Tāpat visādi pūšamie un smērējamie. Otrajā lidojumā, redzot, ka Aigars ir vienā T-kreklā, pilots pat piedāvā ieziesties ar Vilmas zapti. Acīmredzot zina, kur nokļūsim.

Tomēr beigu beigās, mātes vārdiem plūstot, nometne ir iekārtota. Paēdam pirmās tundras pusdienas un esam gatavi iekarojumiem.

Netālu no nometnes ir tiltiņš, kas ļauj ērti mainīt upes krastus. Šāda ūdens līmeņa laikā to var izdarīt arī citās vietās, īpaši, ja ir brienamais, tomēr ir labi, ja tuvumā ir šāda iespēja. Sadalāmies komandās, lai cits citam netraucētu, un pa abiem krastiem dodamies savā pirmajā izlūkcopē.

Pirmā pārbaude apstiprina to, ka Eldorado te nav un ka vajag būt pareizajā laikā pareizajā vietā. Upes pūli ir diezgan jaudīgi, un to, ko var izdarīt no viena krasta, ir neiespējami izpildīt no otra. Nevarētu teikt, ka zivis neturas tipiskās vietās, tomēr daudz kas ir savādāk. Tā mūsu krasts izrādās pilnīgi kluss, un vietas, kas ir strādājušas iepriekšējos gadus, tagad ir mierīgākas par mierīgām. Tajā pašā laikā redzu, ka Uldis otrā krastā pieparko jau otro foreli.

Un atkal jau vakars, kad rokas jau nolaidušās. Tomēr!

Katrā ziņā pirmais ugunskurs netiek kurināts velti, jo ir mums gan ko uzcept, gan no kā rīta foreļmaizītes sataisīt. Uldis vispār staro, jo ir jau trīs 50+ foreles, turklāt dažas pamatīgas vēl aizgājušas. Lūk, tas nozīmē – būt pareizā laikā pareizā vietā un ar sapratni, ko dari… Arī citiem vīriem ir loms.

Vakara zivju pagatavošana izvēršas par īstu mocību tiem, kas filē. Šķiet, visa tundras mošku armāda ir mūsu nometnē. Zivju darbos aizņemto kolēģi citi vēdina ar bērzu slotiņām, tādā veidā vismaz daļu odu aizdzenot.

Protams, ir laiks analīzei, un skaidrs ir tas, ka šajā karstumā zivis vairāk turas straumē un ierastie mierīgie dziļumi ir klusi.

Pirmais vakars vienmēr ir īpašs! Pirmās emocijas, pirmās foreles, ugunskurs, sarunas, vakariņas ar ziemeļu šķaidījumu vai kādu citu līdzi paņemtu štengrāku dziru… un tas ir tikai sākums restartam.

Meklējumos

Diena jau atkal solās būt karsta, un saules iespaidā arī odi šķiet apdulluši un īpaši neuzmācas. Pēc pirmās pārbaudes ir skaidrs, ka laime ir jāmeklē upē. Sadalāmies pa kompānijām, un uz priekšu.

Uldis un daži citi kolēģi aizjoņo uz vakardienas varoņvietām, bet mēs ar Ivaru tomēr vēl apstrādāsim citos gados devīgās vietas. Foreles ir un atsaucas, tomēr tas nav gluži tas izmērs, pēc kā esam uz šejieni braukuši. Panākam kolēģus, un Uldis atkal no vietas ar kodēto nosaukumu Lielie akmeņi ir ticis pie divām 50+ skaistulēm. Turklāt tieši no tā paša punkta, kur vakar. Ir vēl bijuši notikumi – gan izvilktas, gan aizgājušas lielas foreles.

Skaista forele jau vakarpusē, kad lielāko dienas daļu esam novazājušies pa kalnu ezeriem gandrīz bez copes

Artūrs savu sapni izpildīja! Turklāt dienā, kad nekas neķērās

Interesanti ir tas, ka, neskatoties uz pamatīgo akvatoriju, kur zivis var uzturēties un ir uzturējušās iepriekš, šobrīd tās ir sakoncentrējušās lokālos punktos, un no vienas vietas ar dažu dienu intervālu var tikt pie pamatīga loma. Gluži kā aiziet uz ledusskapi. Tā arī Ivars ar dažu dienu intervālu vienā konkrētā vietā tiek, ja nemaldos, pie četrām skaistām forelēm. Turklāt vieta ne ar ko īpaši neizceļas no vietām 15 metrus uz abām pusēm; ja nu vienīgi ar to, ka trešdaļmetiena attālumā tuvāk krastam gultnē ir pāris plakani akmeņi. Lūk, tā top kodētie nosaukumi – Ivara akmeņi. Gadu gaitā tādu ir radies pietiekami: Līņu līcis, Pirmā pūla truba, Tālā truba, Stūrītis, jau pieminētie Lielie akmeņi… un vēl.

Dodamies vēl uz priekšu, uz tā saucamo Tālo pūlu. Te upē ir sašaurinājums ar saliņu pa vidu, un pretējā krastā ir nometne zviedru mušotājiem, kas darbojas tepat netālu. Nometnes vieta ir ainaviskā uzkalniņā pašā upes malā, un saistībā par nometņu vietām mums arī izvēršas diskusija. Bet par to varbūt vēlāk.

Lai netraucētu zviedriem, virzāmies viņiem garām un jau pienācīgā attālumā sākam darboties. Var redzēt, ka foreles cilājas, un parasti šādos brīžos ar spiningu tās ir ļoti grūti piemānīt, tomēr ir izņēmumi. Metiens, pāris voblera uzrāvieni, un ba-bāc! – ir galā. Domāju, ka nav jāapraksta tās izjūtas, kad kāts ir ripā, spoles bremze sīc un sajūti jaudīgus pumpjus tur, tālumā.

Tā nu pavadām atlikušo dienas daļu Tālajā pūlā un tiekam pie neaizmirstamiem kautiņiem, skaistām forelēm un pilnu krūti emociju. Laiks ir tiešām karsts, un, izmantojot kādu necopes brīdi, abi ar Uldi metamies pa pliko un ienirstam foreļu valstībā. Te ir strauja, dziļa krants, kur, domāju, ir visi 3 m, ja ne vairāk. Dikti daudz peldes prieku neizdodas izbaudīt, jo ūdens tomēr upē ir visai auksts. Ienirstot elpa aizraujas, un vīrišķie atribūti par to nemaz nav sajūsmā. Tomēr kāds mirklis aukstajā ūdenī atgriež mundrumu, lai dotos atpakaļ uz nometni.

Sarkani vēderi, sarkani varavīksnes pirmie toņi!

Kad aste jau pārkāpta, tad var arī uzsmaidīt

Ezeros ūdens ir krietni siltāks, un Oskars pavada krietnu laiku, plunčājoties un imitējot milzu foreli vai pāliju. Bet tas tikai pirmajās dienās, jo vēlāk viss mainās. Par “vēlāk” būs vēlāk, bet, ja runā par ūdeni, tad tas te ir dzerams no upes, no ezeriem, no katra strauta. Artūrs izteicās, ka nevar pierast pie šīs, kā viņš pats nodēvēja, – “grāvju dzeršanas”, turklāt nekad neesot dzēris ūdeni peldoties.

Atpakaļceļš uz nometni ir nogurdinošs un spēkus izsmeļošs, un tur mūs ar apskāvieniem sagaida odi.

Te, manuprāt, būtu vērts pieminēt diskusiju par nometnes vietas izvēli. Mūsējā ir tādā kā ielejā, kuru ieskauj visai lieli bērzi, cik nu vispār tie var būt lieli. Upe ir kādu simts metru attālumā, bet ūdens apgāde mums ir no neliela ledusauksta avotiņa. Bezvējā un saulē te ir pekle un odi jūtas savu valdījumu augstumos. Šādos laika apstākļos, ja salīdzina ar jau pieminēto zviedru nometni, tad viņiem ir visi plusi. Atklāta vieta, tomēr kaut kāds vējš, kas samazina odu klātbūtni. Tā atrodas turpat upes krastā, turklāt arī copes vietas pavisam netālu. Ja ir brienamais, tad šāda līmeņa laikā vietām upi ir iespējams arī forsēt.

Tomēr šķietamos plusus un mīnusus parādīja nākamās dienas, kad ieslēdzās pamatīgs ziemelis. Mēs baudījām aizvēju, kaut gan pūtiens bija pietiekams, lai odus vispār nejustu. Tajā pašā laikā zviedru lielākā telts tika aiznesta pa gaisu, neskatoties uz visiem centieniem to noturēt, bet mazākās tika placinātas pie zemes. Pa dienu copējot, jau esi izpūsts, bet, atgriežoties nometnē, to visu izbaudi dubultā – ar cerību, ka telts nav jāmeklē tuvākajos krūmos. Turklāt temperatūra te mainās ļoti ātri. Mīnusi šajā laikā gan vēl nav piedzīvoti, bet 5 grādos un pamatīgā vējā ilgi neizturēsi. Tā kā šķietamie plusi vienā brīdī var pārvērsties kapitālos mīnusos. Kaut kas vairāk nekā desmit gadu laikā ir saprasts!

Mums kārtējais vakara ugunskurs un sarunas, sarunas un foreļu kulinārā baudīšana…

Ikvakara ugunskurs. Bez tā nav sarunu, bez tā nav noskaņojuma

Šo nocēlu zviedru mušotājiem no degungala

Vēja dienas

Nu jau pa divām dienām visi plus–mīnus apkārtnes ģeogrāfiju ir sapratuši, turklāt daudzi šeit nav pirmo reizi, tāpēc izklīstam nelielās grupiņās. Kurš gar upi, kurš pa daudzajiem ezeriem un ezeriņiem.

Mums ar Uldi šodienas gājiens ir ar lozungu – arktiskā pālija. Šī neprognozējamā zivs ir katra sapnis, bet, ja vēl trāpās pienācīgā izmērā, tad laime ir pilnīga. Mūsu jaunākie grupas dalībnieki – Emīls un Oskars – nolēmuši uzkāpt tuvākajā “Fudzijamā”, kas katru rītu piesaista skatienu. To puiši arī izdara, veicot vairāk nekā 30 km dienā un sasniedzot sniegu, kas šogad ir tikai augstākajās vietās.

Mūsu plāns ir vēl neapgūts ezers kalnos, kur vēl neesmu bijis, tomēr ir informācija par labu pāliju populāciju. Aptuveni 7 km gājiens ar cēlumu kalnos. Pēc kartes apskatos visas norādes, viss it kā skaidrs un elementāri. Sākums gar sniega moču taku, tad starp diviem augstākiem kalniem ir jādodas ziemeļu virzienā. Viss ir labi, kamēr ir sniega moču takas atzīmes. Karti līdzi neesmu paņēmis, jo ne jau pirmo gadu te blandos, bet tagad ir reāla nesaprašana – kuras tad ir tās divas virsotnes, caur kurām jāiet.

Redzes atmiņa man ir laba, un atceros, ka no mūsu mērķa ezera iztek upīte, kas savienojas ar ezeru, ko šobrīd redzam lejā. Upīti no attāluma atrodam, virzāmies gar to, un tagad būtu jāceļas augšā kalnos. Cēluma sākumā izskatās, ka upīte sadalās divās plūsmās ar virzienu 45 grādos. Stāvu, cenšos atcerēties karti un domāju – kurā virzienā iet. Viss izdodas, pa ļoti īsu ceļu esam nonākuši pie ezera.

Taču mī un žē! – pūš tāds vējš, ka copēt no krasta, kuram esam piegājuši, ir nereāli. Turklāt zēģelē gandrīz gareniski pa ezeru, un veģetācija te ir minimāla – vienas vienīgas sūnas un līdz potītēm zemi krūmiņi. Tomēr izskatās, ka pretējais krasts ir pasargāts nedaudz vairāk, tāpēc dodamies apkārt ezeram.

Jā, te vismaz nav sejā, bet labajā rokā, kas attiecīgā leņķī pat palīdz izpildīt gana tālus metienus. Uldim pirmais metiens, un pālija ir galā. Kaut kāda fantastika! Labi, nav liela, bet ir! Pēc mirkļa arī man, un izmērs tas pats. Un tā turpinās katrā otrajā metienā. Skaits jau sen ir nojucis. Bet kur ir lielās?!

Esam nogājuši visu nosacītā aizvēja krastu, un nevienas lielākas zivs par 30 cm – kaut kāda mistika! Vējš tik pieņemas spēkā, brīžiem uznāk horizontāls lietus, kas izmērcē desmit minūtēs, bet pēc tām pašām desmit minūtēm esi atkal sauss. Lielākas brāzmas laikā pat ir jāpiedomā pie stājas, jo var arī ūdenī iepūst. Ezers veļ viļņus ar baltām putu galotnēm. Vēl nedaudz izturam, starp lāpstiņām jau metas stīvums no mētāšanas, un neteiktu, ka būtu dikti silti. Viss! Nolemjam šai eksekūcijai darīt galu un dodies atpakaļ uz nometni.

Taču paliek neatbildēts jautājums – kur lielās? Atvilkušies esam nenormāli, bet jau sāk apnikt tās zivtiņas glisē raut ārā un kabināt atpakaļ.

Šoreiz šis cerīgais straumes gals bija pilnīgi kluss

Šo ūdenskritumu fotografēju katru gadu, un katru gadu tas ir savādāks

Vīri pamazām atgriežas nometnē. Mūsu pienesums vakariņām ir absolūta nulle, toties Kārlis ir ticis pie divām ļoti cienījamām pālijām, turklāt visai cimperlīgā ezerā, kas reti atveras. Tajā ir mans pālijas rekords, bet visas pārējās reizes tas mani ir atstājis ar garu degunu.

Paēdīsim vēlās pusdienas un uz vakara copi noskriesim uz vēl vienu ezeru, kur bez zivs nav palicis neviens un ir ļoti liela iespēja noķert arī pālijas.

Nometne iekārtota. Visi gatavi pirmajai upes pārbaudei

Palūdzu puišiem uzrakstīt par piedzīvoto:

Uldis Laikam man korekcijas izjūtās ieviesa fakts, ka šajā vietā jau biju pirms diviem gadiem. Bija tāds pilnīgs iekšējs miers, pat pārliecība, ka viss būs labi, un tiešām bija ļoti labi. Iepriekšējās reizēs, dīdīja nemiers un neziņa, kur zivi meklēt un uz ko ķert, taču šoreiz tas viss bija daudz vienkāršāk – pieredzei tomēr ir ļoti liela nozīme. Īsti nezinu, kurš variants ir labāks, bet, kad kāts saliecas ripā un sākas cīņa ar ziemeļu lāsumaino skaistuli, tad vairs nav laika tanī iedziļināties.

Zivju ziņā, tieši lielo foreļu, šis laikam bija mans labākais brauciens. Par spīti Ziemeļzviedrijai tik neraksturīgajam karstumam pirmajās dienās un attiecīgi bažām par zivju aktivitāti, foreles bija aktīvas jau no pirmās copes minūtes – vienkārši fantastiski. Vairs nebija nozīmes karstumam, grūtai iešanai, odiem un citiem mošķiem, kas cenšas tevi dzīvu apēst, – esi tikai tu un upe, lielas zivis un adrenalīns.

Pēc tam nāk vakars labā vīru kompānijā pie ugunskura, nogurums ar piepildījuma sajūtu kā pēc labi padarīta darba. Mazliet ziemeļu šķaidījuma, un dziļš miegs, lai atkal nākamajā rītā viss turpinātos.

Protams, asas izjūtas izraisīja laika maiņa – lielo karstumu nomainīja ass ziemeļu vējš un aukstums ar lietu, bet arī tas nevarēja neko sabojāt.

Un pats galvenais – nekāda kovida, pilnīga brīvība, nekādas negatīvas informācijas plūsmas, pilnīgs un absolūts miers, jo pat savu spoguļattēlu tu neredzi veselu nedēļu. Tu esi aizmirsis, kāds tas izskatās, un tas tevi nemaz neuztrauc – jo jāķer zivis un ziemeļu dabas skati. Tas nevar apnikt.

Negribas mājās, bet gribas redzēt mīļotos, bet gribas vēl uzkavēties, vēl nedaudz. Gan jau citreiz. Uz atkalredzēšanos!

Kārlis Saņemot šādu piedāvājumu, biju patiesi priecīgs. Jau sen gribēju izmēģināt tādu atpūtas veidu. Priecājos par veiksmīgo copi un jauniepazītajiem makšķerniekiem. Labprāt atkal piedalītos šādā braucienā.

Emīls Brauciens no Latvijas uz plašo Zviedrijas valsti jau ir piedzīvojums pats par sevi, bet mani nekas nevarēja sagatavot tam, ko redzēju, nonācis galamērķī pie upes. Gara, akmeņaina upe, kas vijas ap augstiem kalniem un stāvām lejām, kuru starpās ir dzidri ezeri. Tajos ik pa laikam var dzirdēt, kā plunkšķinās zivis, visapkārt jau ir uzplaukušas lapas, visa dabas ainava ir kā ieskauta maigā zaļā segā.

Visi šie nepārprotami daiļie elementi rada mežonīgu un elpu aizraujošu noskaņu, ko man bija bauda piedzīvot ar plašu un daudzveidīgu kompāniju, makšķerējot un ēdot zivis, kāpjot kalnos un runājot par dzīvi. Nekad neaizmirsīšu šo unikālo braucienu.

Artūrs Ceļojumā ieguvu visu nepieciešamo informāciju un pieredzi par un ap pāliju copi, kuras jau sen mani interesēja kā suga. Makšķerēšanas procesā visvairāk mulsināja apziņa par ūdens dzeršanu no visām dabā atrodamajām ūdenstilpēm – strautiem, ezeriem un upēm. Šī bija vienīgā reize dzīvē, kad peldoties paralēli dzēru peldvietas ūdeni.

Kā jau Skandināvijā, varēja ļoti labi izjust dabas untumus – copes un necopes stundas. Kā iegrieza spēcīgāks ziemeļu vējš, tā zivis kļuva neaktīvākas, bet, protams, meklējot un atrodot (skaidri zinot, kur atrodas), varēja tās arī piemānīt.

Kopumā karaliska copes vieta ar skaistiem un gleznainiem dabas skatiem.

Ivars Ziemeļu aicinājums. Tā ir dīvaina sajūta, kas liek vismaz reizi gadā krāmēt somas un ar makšķerēm doties ziemeļu virzienā. Loģiska izskaidrojuma tam nav. Kad ar to saslimst, tam ir vienkārši jāļaujas.

Gatavošanās braucienam man personīgi sākās pirms diviem gadiem, kad noslēdzās iepriekšējais brauciens. Pērn Zviedrija mums bija slēgta, tāpēc šogad gatavojos ar dubultu sparu. Prātā neskaitāmas reizes biju pārcilājis copes un izdzīvošanas aprīkojuma sarakstu (lasi: drēbes, guļammaiss, telts u.tml.) un novērsis nepilnības.

It kā visu braucienam biju sarūpējis, tomēr “grābeklis” gaidīja, un es kā jau kārtīgs latvietis pamanījos tam uzkāpt. Laikā, kad gaisa temperatūra Latvijā un mūsu galamērķī īpaši neatšķīrās, doma par siltām drēbēm likās visai savāda, un somā tika ielikts vien pats minimums. Bet! Kalnos silts bija divas dienas, tad temperatūra nokritās līdz 15°C dienā un 5°C naktī, turklāt sāka pūst stiprs vējš, un brīžiem uzlija kārtīgs lietus. Situāciju glāba trīssezonu guļammaiss un laba telts. Pateicoties tam, naktīs nebija jāsalst. Pa dienu gan nācās tēlot sīpolu. Brīžiem vilku mugurā visas līdzpaņemtās drēbes. Bija uz robežas. Mans ieteikums – pret ekipējumu izturēties nopietni. Kalnos, arī vasarā, laiks mainās ļoti strauji, un tam ir jābūt gatavam.

Ceļš uz zivju Eldorado ir tāls un nogurdinošs. Visgrūtāk bija izturēt garo pārbraucienu cauri visai Zviedrijai. Paldies copes kolēģiem, kuri uzņēmās busa stūrēšanu visa ceļa garumā. Možu garu turpceļā palīdzēja uzturēt paredzamā tikšanās ar sapņu zivi. Taču, kaut kad viss beidzas, arī ceļa grūtības, un tad sākās copes svētki, uz ko tik ilgi bijām tiekušies.

Mans brauciena mērķis bija izvilkt lielas zivis un daudz. Noķēru. Varbūt ne tik lielas un ne tik daudz, cik biju iedomājies, taču pietiekami. Inventārs nepievīla, līdzpaņemtie mānekļi uz sevi liktās cerības attaisnoja. Pusi no tiem gan varēju droši atstāt mājās. Vienīgi pārsteidza, ka klusēja tie mānekļi, kas sevi lieliski bija parādījuši pirmajā braucienā pirms diviem gadiem. Skaidrojums tam varētu būt trīs nedēļu laika nobīde, jo ziemeļu vasara ir īsa, un toreiz bija ziemeļu pavasaris.

Kā jau minēju, kaut kad viss beidzas, arī īstās brīvdienas nedēļas garumā. Pēc nedēļas kalnos prātā pa laikam iezagās domas par mājām. Visgrūtākā bija stunda, kad mantas bija sakrāmētas un gaidījām helikopteru, kas mūs aizvedīs uz kempingu. Sāka līt lietus, pastiprinājās vējš, brāzmās līdz pat 20 m/s. Tad ieraudzījām helikopteru. Tas atlidoja, taču stiprā vēja dēļ pirmajā piegājienā nespēja nosēsties, lai mūs paņemtu. Līdz pēdējam brīdim nebija pārliecības, ka helikopters varēs mūs ar visām mantām pacelt gaisā. Bija tāda evakuācijas sajūta. Tālāk sekoja relaksēta atpūta kempinga namiņā un tikpat garš un ilgs mājupceļš.

Ar braucienu paliku apmierināts. Noguris, bet laimīgs. Un sāku gatavoties nākamajam ziemeļu piedzīvojumam…

Neliels kopsavilkums un noslēgums

Pēdējās vēju dienas pat man nu jau gandrīz ar 15 gadu pieredzi bija pamatīgs izaicinājums. Visu dienu novicināties vietās, kur skaidri zini, ka ir zivis, un nesajust nevienu copi! Uz vakaru tas morāli sagrauj, un apbrīnoju vīru izturību, kas vēl līdz pēdējam, ja varētu teikt, elpas vilcienam nezaudēja cerību un mērķtiecīgi lingoja mānekļus potenciālajās foreļu vietās. Un galvenais – tas nesa rezultātu! Un TĀ zivs iegūst tādu vērtību, ko aprakstīt nav iespējams. Lai gan vietas ir mežonīgas, tomēr ir arī citi makšķernieki, īpaši šajā laikā, un jebkura laika maiņa ievieš savas korekcijas, kurām jābūt gatavam. Mēs tiešām piedzīvojām laika apstākļu maiņu, kad kā ar cirvi nocirta...

Kā jau katru gadu un dažādās kompānijās arī šoreiz visi bija ar pozitīviem putniem galvā. Katrs komandas dalībnieks deva savu artavu kopīgajā labsajūtā. Kāds sagatavoja malku, kāds filēja zivis, kāds taisīja rīta vai vakara foreļmaizītes, kāds gāja pēc ūdens, un tā varētu turpināt, bet tās ir tik ļoti svarīgas kopābūšanas sastāvdaļas.

Katrs mirklis, ko esi pavadījis pirmatnībā, kaut tajā brīdī esi salijis, nosalis, zivis neķeras, dibens odu sakosts, pēc laika transformējas pilnīgi citās izjūtās, kas liek šai vietā atgriezties atkal un atkal.

Un galvenais – tu esi iztīrījis galvaskausu no ikdienas pelavām. Katrs ir braucis ar kādu mērķi, un tie ir piepildījušies.

Svaigā gaisā tīras domas!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!

@Māris_Klauze

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Sanders

Izturību, eMKa! Ir vēl gribētāji ziemeļu piedzīvojumiem.

Ne asakas!

20.okt Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager