Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 14.maijs 2022, 14:18 | Komentēt | 439 skatījumi

Ziemeļu ūdeņu vilinājums

Makšķernieka meistarība ir spēja mūža garumā izkost vienu vai divas ūdenstilpes, tajās regulāri ķerot, – šī Edgara Vērpes Copes Lietu pagājušā gada decembra numurā paustā atziņa raksturo arī uzņēmēja Normunda Lāča makšķergaitas. Un kā lai nepieturas pie vienas copes vietas, ja tajā ķeras vienmēr, – kā Lācim nu jau pēdējos sešus gadus vienā konkrētā vietā jūrmalā, ja vien attiecībā uz norvēģu fjordiem vispār var lietot vārdu “jūrmala”. Ziemā Lācis savā copes paradīzē vēl nav makšķerējis, bet gan jau tas reiz notiks, jo mencas tur vislabāk ķeroties februārī…

Cik sen tu jau esi makšķernieks?

Kopš sevi atceros. Esmu rīdzinieks, bet mana tēva, vectēva un krusttēva gali ir Galgauskā. Bērnībā vasarās dzīvoju pie krusttēva un darbojos pa piemājas dīķīti, ķēru karūsas un karpiņas. Esmu no tās paaudzes, kas sāka ar lazdas kātu un veikalā pirktu komplektu, kurā bija aukla, pludiņš, svariņš un āķis. Pats āķus īsti nemācēju uzsiet, tāpēc, kad zivs paņēma, tie bieži atsējās.

Kad mazliet paaugos, sāku ķert kolhoza priekšsēdētāja dīķī, tur jau bija lielāka izvēle. Arī uz mazu upīti gāju (tā jau sen iznīkusi), tajā bija sapali. Man tie likās šausmīgi lieli, droši vien tāpēc, ka pats biju mazs. Zivis man arī garšoja, nesu mājās, lai uzcep.

Astoņu gadu vecumā man uzdāvināja bambusa makšķerīti. Tad es jau dzīvoju Juglā, gāju uz Velnezeru.

To, kas tur ir starp daudzdzīvokļu mājām? Vai tad zivis tajā bija?

Senāk Velnezers bijis tik tīrs, ka kundzītes uz to braukušas veļu skalot. Manā laikā jau bija netīrs. Ķēru tur mazas zivtiņas, ko saucu par ķilaviņām – kādas vīķītes, raudiņas. Reiz noķēru mazu mailīti un nolēmu uzlikt to uz āķa. Iemetu – jā, pludiņš staigā. Te vienā brīdī cirtiens, aukla pušu, un es sapratu, ka Velnezerā dzīvo arī lielākas zivis par tām, ko es ķeru.

Gājām arī uz Gaiļezeru, visi ezeri, kas tur apkārtnē bija, tika apstaigāti. Pat līdz mazajam ezeriņam Biķernieku trases iekšpusē bijām aizvilkušies – nezinu, vai tas tur vēl ir. Gaiļezerā bija pārsvarā karūsas. Māju tam apkārt tad vēl nebija, varējām arī pa pliko nopeldēties. Vēl bija Gulbju ezers vai, kā mēs to saucām, Dūņezers pie divpadsmitstāvu mājām, arī tajā ir makšķerēts.

Bet Juglas ezerā?

Tur kaut kā ne, jo tajā vajadzēja tikt tālāk, līdz meldriem, bet laivas jau mums nebija.

Tā nu es lēnām ķēru Juglas pusē, iemācījos āķus piesiet. Dabūju pirmo izvelkamo kātu ar inerces spoli, kura mūždien pinās. Tad krusttēvs man uzdāvināja bezinerceni Delfin, un es biju pirmais džeks ciemā.

Sekoja dienesta laiks Tālajos Austrumos, pie Ķīnas un Korejas robežas. Tur redzēju, kā vietējie ķer lašus: uzvelk masku, ņem milzīgu gafu, palien zem čakārņiem un ar gafu darbojas. Viens copmaņu bars stāv upē augšpus ķeršanas vietas, otrs lejpus, jo to milzīgo kuili jau nevar novaldīt, viņš tevi velk, un tad pārējie ķer tevi un līdz ar to arī zivi. Sliktāk bija, ja gafu trāpīja nevis gaļā, bet vēderā, tad ikri aizpeldēja pa upi. Mēs no vietējiem šo metodi noskatījāmies un tad paši tāpat darbojāmies, viens otru vilkām. Es pats iekšā nelīdu, bet čaļi, kas bija iesaukti no Habarovskas, tikai tā vien ķēra. Beigās jau bijām tik izlepuši, ka nemaz visu lasi pārtikā neizmantojām, tikai fileju.

Pats es toties tur ķēru garneles, un kopš tā laika man garneles ļoti garšo. Man paveicās ar priekšnieku, Ukrainas čigānu, viņš, zinādams, ka baltieši ir uzticami cilvēki, mani visur ņēma līdzi. Priekšnieks bija uztaisījis metāla režģi, tam galā piesēja striķi un vilka pa jūras gultni. Aizmugurē milzīga kule, iziet ar rāmi riņķi, iztīra, un vienā gājienā kādi trīs kartupeļu maisi garneļu pilni! Man tā bija pirmā saskare ar garnelēm, pagaršoju un sapratu, ka tā ir manta.

Kā jūs tur garneles gatavojāt?

Ēdām arī jēlas…

Uzdzerot spirtu?

Nē, tāpat. Ļoti interesanta garša.

Ar jūras dabīgo sāļumu?

Jā, ar izteiktu jūras piegaršu. Ēdām jēlas vai arī vārījām. Protams, svaigai garnelei ir pavisam cita garša nekā tām, ko veikalā var sasaldētas nopirkt ar sarkanu galvu. Kad biju tūrisma braucienā Marokā, sagribējām garneles un gājām uz tirgu. Pārdevējam prasījām, vai garneles ir svaigas, viņš uzreiz vienu nolobīja un iedeva. Es to mierīgi paņēmu un apēdu, pārējie mani grupas biedri tikai acis nobolīja. Teicu: svaiga, ņemam!

Tā man ir ar ganelēm, bet austeres svaigas negaršo. Bieži braucu uz Beļģiju, tur krogos vienmēr pasūtu mīdijas. Kur ir robeža ar jūru, tur labāk ēst jūras produktus, bet, kur šīs robežas nav, tur labāk gaļu. Nevajag mīdijas pasūtīt, piemēram, Minhenē.

Bet atgriežamies pie makšķerēšanas. Trakajos jaunības gados priekšplānā bija citas intereses, tomēr kāts man vienmēr bija līdzi, un, kur varēju, tur paķēru, – joprojām ar to briesmīgo brūno izvelkamo kātu un Delfin spoli, kura lēnām mēģināja beigt savu dzīvi. Tad iepazinos ar savu nākamo sievu un kopš 1985. gada biju Usmas fans līdz pat 2015. gadam.

Trīsdesmit gadi Usmā...

Jā, un faktiski tikai Usmā. Iepazinu gan dziļūdens zandartcopi, gan makšķerēšanu pie niedrēm. Nu bija Usmā zivis! Bet tad, pēc 2000. gada, ar katru gadu kļuva bēdīgāk. Kāpēc? Versiju ir daudz. Vietējie runāja, ka esot kūtsmēsli sagāzti iekšā. To nevaru komentēt, bet tīklu gan Usmā bija papilnam. Pavasaros hesu netaisīja vaļā, ūdens līmenis cēlās… Beigās atmetu Usmai ar roku.

Kā tu tur ķēri zandartus?

Uz dzīvo, kādos 9–15 metros, un pieteicās tādi ap 2–3 kilo. Sākumā biju zaļknābis starp večiem pensionāriem, sievastēvu un vedējtēvu ieskaitot, viņi man ierādīja, kā copēt. Man bija iesācēja veiksme – pirmajā reizē iebraucu un dienas laikā izcēlu divus zušus un zandartu, kamēr pārējiem nekā. Krastā viņiem prasīju, kā rīt būs ar braukšanu, un saņēmu atbildi: vietu nav! Acīmredzot večus bija aizskāris fakts, ka iesācējam veicas labāk nekā pašiem.

Tolaik Usmā uz dzīvo nekad nebija jāgaida ilgāk par pusstundu, lai dabūtu līdaku. Arī milzīgi brekši tur bija. Varēja kaifot, piemēram, ruduļus velkot, un varēja arī kaut ko garšīgu dabūt. Raudas tur pieteicās ļoti lielas, vienu pat gribēju sūtīt Copes Lietām, bet nomērīju: velns, viena centimetra līdz Latvijas rekordam pietrūkst… Turklāt tās lielās raudas trāpījās, kad gribēju salasīt mazās likšanai uz dzīvo, bet tajā reizē sanāca tā, ka katra nākamā bija arvien lielāka.

Tad nāca gadi, kad Usmā varēja braukt, kur grib, nedabūja vairs neko... Reiz tādā izmisumā bijām iebraukuši kanālā uz Tīruksīti un saķērām smukas vīķes. Tās sacepām – fantastiska zivs! Sausāka nekā reņģe, bet ļoti garšīga.

Vai ar spiningu arī Usmā esi darbojies?

Nē. Kā es savu karjeru biju sācis uz dzīvo, tā arī turpināju.

Kura ir vislabākā ēsmas zivtiņa?

Grundulis. Bet tos tagad grūti dabūt. Plakanās zivis neder, tās nosprāgst uzreiz. Zandartam vislabākā bija vīķe, līdakām karūsiņa. Bet vai zini, ka Norvēģijā drīkst izmantot tikai mirušas ēsmas zivtiņas? Ja tevi pieķer ar dzīvu, makšķernieka karjera faktiski ir beigusies, sodi ļoti lieli. Piemēram, paltusam vislabāk garšojot siļķe.

Nuja, pēc Usmas man copē bija maza pauzīte, bet tad parādījās Norvēģija, un sapratu, ka labāk ir iepauzēt, iekrāt, aizbraukt un dabūt tur emocijas veselam gadam līdz nākamajai tūrei.

Met, un ir!

Cik ilgi jau Norvēģija ir tava pastāvīgā copes vieta?

Kopš 2017. gada braucam reizi gadā vai pat divas.

Uz dažādām vietām vai uz vienu?

Uz vienu, tā ir apmēram 100 kilometrus uz dienvidiem no polārā loka, netālu no Lekas salas. Braucam ar prāmi no Ventspils uz Nineshamnu, no turienes līdz pašam galam ir 13 stundas ar auto – bet tad vēl nebija kovidierobežojumu, tagad ir drusku ilgāk, kādas 15–16 stundas nepārtrauktas braukšanas. No Zviedrijas uz Norvēģiju var tikt tikai pa dažiem robežpunktiem, kuros pārbauda sertifikātus. Pagājušā gada augustā uz visiem pārejas punktiem bija militārā kontrole. Mūs gan nepārbaudīja.

Kā tu to vietu atradi? Kāds ieteica, vai nejauši trāpīji?

Nejauši. Mans kaimiņš, kurš ir daudz braukājis pa pasauli, vadājis cilvēkus, reiz 2016. gadā teica: laižam uz Norvēģiju! Biļetes mums bija, iekāpām busiņā un veicām diezgan haotisku braucienu – kur gribējās apstāties, gājām runāt, vai ir naktsmājas. Maršruts bija skaists: no Oslo augšā gar Lillehammeri, garām ledājam, pa slaveno Āža muguru, tad uz ziemeļiem. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo tūristu un citu cilvēku mazāk, daba skarbāka, bet skaista. Tādas vietas var iemīlēt, bet nezinu, vai tur gribētos dzīvot… Braucām garām Tronheimai, tad ar prāmīšiem līdz pat Lofotu salām. Tur nolēmām, ka augstāk līdz Nordkapam neskriesim, padzīvosim pāris dienas uz vietas. Dabūjām laivu… un sākās makšķernieku stāsti, sākās brīnumi – met, un ir, met, un ir!

Jums tur iedeva kātus?

Nē, tie mums bija pašiem līdzi. Bijām dzirdējuši, ka tur var pacopēt, un bijām paņēmuši.

Paņēmuši piemērotus turienei?

Pilnīgi garām! Tādus, ar kādiem latvieši iet uz asarīšiem, ar vizulīti. Pirms vairākiem gadiem biznesa partneris mani savaņģoja braukt uz Klaipēdu mencās. Bijām kādi 12 cilvēki mazā tupelītē, tā iebrauca kādus 20 kilometrus iekšā jūrā, makšķeres bija tajā tupelītē – izvēlies un ķer mencas. Bet toreiz neveicās, uz 12 cilvēkiem bija tikai trīs mazas menciņas. Toties visi bijām novēmušies līdz kliņķim, bet kapteinis teica: kas tad šodien par viļņiem – vakar, tad gan bija riktīgi! Tomēr apjausmu par to, kā jūrā notiek mencu makšķerēšana, biju guvis, tāpēc, braucot uz Norvēģiju, makšķeri un kaut kādus vizuļus ņēmu līdzi. Kad braucām ar vietējiem prāmjiem, visās ilgākas apstāšanās vietās man kāts laukā, un no krasta copēju. Jāteic, diezgan rezultatīvi. Tā tas āķis lūpā griezās aizvien vairāk iekšā, kamēr Lofotos tika pielikts punkts: ja kāds saka, ka Norvēģijā zivis ir, viņš runā taisnību!

Ir jau arī tādi, kas saka, ka makšķerēšana jūrā Norvēģijā ir tikpat interesanta kā pilna spaiņa vilkšana no akas.

Gluži tā tomēr nav. Pirmajā reizē pat ar pilkeri pat bez kātta pēc sentēvu metodes nāca laukā cita pēc citas – ja viena velkot norāvās, uzreiz otra tajā pašā vilcienā paņēma. Ja šī reize būtu izvērtusies savādāka un man nebūtu bijusi tā laime noķert zivis, tad varbūt mēs arī uz turieni vairs nebrauktu. Bet zivis ķērās! Turklāt tās jau nebija mūsu raudiņu izmērā un arī ne 2–3 kilo līdaciņas – tās bija 6–8 kilo saidas! Latvijā man nav bijuši tādi lomi, ar kuriem varētu palielīties, līdaciņa vien 3,5 kilo, tikai raudas ir bijušas lielas, arī brekši un zuši man uz makšķeres ir bijuši. Taču tur – oh! Mans puika Raimonds bija līdzi uz Norvēģiju jau pirmajā braucienā un kopš tās reizes vienmēr ir kompānijā. Bet Latvijā viņu piedabūt uz makšķerēšanu ir diezgan grūti.

Vārdu sakot, man bija āķis lūpā, baigi gribējās atkal uz Norvēģiju. Bet mani draugi nav lieli makšķernieki.

Te tavās fotogrāfijās redzamais Aigars Bārda [viens no Salmo dibinātājiem pirms 35 gadiem] pozē kopā ar labām saidām...

Bārdu mēs tikai pēdējā braucienā bijām paņēmuši līdzi, un viņš bija ļoti gandarīts. Nākamajā reizē jau vairāk koncentrējāmies uz makšķerēšanu, nevis plezīru. Biju izpētījis pirmajā reizē paņemtos bukletus, sameklējis naktsmītnes, un pasākums bija stipri organizētāks nekā pirmais. Astoņi cilvēki sakāpām busiņā un fantastiski izbraukājām. Atradām arī naktsmītni, kas vēlāk kļuva par mūsu pastāvīgo copes vietu.

Pirmajā reizē mums saimnieks parādīja, kā ķer krabīšus. Mūsu saimniekam ir murdi un licence uz krabjiem, viņš arī mums iedeva pamēģināt. Salādējām murdos zivju iekšas, sapūdētas zivis, aizbraucām uz vietu, kuru saimnieks norādīja (viņš pats brauca līdzi, lai ķeršana būtu likumīga), kādu 10 metru dziļumā, tātad tuvu krastam, un veiksmīgi saķērām.

Tajos krabju murdos zivis nelien iekšā?

Pa kādai ielien. Gadās pat omāri. Mūsu reizē omāriem nebija sezona, un saimnieks arī teica – ja kāds būs ielīdis murdā, tas jāmet atpakaļ. Arī sezonā drīkst paturēt tikai omāru tēviņus, mātītes jālaiž brīvībā.

Kad atvadoties dāvinājām Rīgas Melno balzamu un rupjmaizi, saimnieks teica: “Šīs lietas mēs zinām, mums latvieši cēla bungalo.” Turpmāk mums balzams un rupjmaize vienmēr ir bijusi valūta. Saimniecei vedam arī mazsālītus gurķus, tie viņai garšo. Viņa mums saka: “Jūs esat laimīga tauta, Norvēģijā ar gurķiem ir švaki.” Vēl citus Latvijas smeķīšus vedam, pretī dabūjam vietējo vītināto gaļu. Fantastiski cilvēki, fantastiska vieta, fantastiska atmosfēra. Viena būda, kaimiņu nav.

Tev vienkārši noveicās uzreiz atrast labu vietu...

Jā, un atradu pēc bukleta, paņemta uz prāmja! Tagad tikai aizrakstu saimniekam, kad gribu braukt, un viņš rezervē mājiņu. Citreiz kaut ko viņam aizvedu un dabūju laivu par brīvu.

Tātad labām attiecībām ar saimnieku ir ļoti liela nozīme.

Katram ir jāatrod sava vieta. Es ieteiktu meklēt kontaktus ar tā saukto viensētu saimniekiem. Norvēģi ir fantastiski cilvēki. Mūsu saimnieks ir pasniedzējs kuģu simulatoros. Ciematiņš, kurā ir mūsu būda, nav liels, vietējo iedzīvotāju ir kādi 50, vidējais vecums virs 50 gadiem. Tuvākais veikals atrodas 30 kilometru attālumā, lielāks veikals – 100 kilometru.

Tātad, ja pietrūkst dzeramā, jābrauc pakaļ diezgan tālu...

Jā, bet mēs jau uz Norvēģiju nebraucam dzert. Vietējie tur arī paši dzen kandžu. Esam viņu brūvēto mēģinājuši – super! Taču viņiem mūsējā patīk labāk… Bet ko nu par dzeršanu – izcils ir norvēģu saldējums! Mūsējie samērā ar to ir bērna šļupsti.

Pusi dienas staigā šūpodamies

Vai tas, cik daudz zivju drīkst izvest no Norvēģijas, pa šiem gadiem ir mainījies?

Ir gan. Senāk drīkstēja izvest 15 kilogramus filejas plus vienu trofejzivi – piemēram, vienu 70 kilo paltusu. [Smaida.] Tagad drīkst tikai 10 kilo uz cilvēku.

Filēt Norvēģijā makšķernieks tik un tā iemācās labi...

Jā, jo turienes zivis filēt ir patīkami, tās nav mūsu asarīši, tām nav tik daudz asaku. No mūsu vietas esam braukuši arī tālāk uz zivju bāzi. Foršas būdiņas, labas laivas. Bija tur atbraukuši vācieši ar lielu autobusu, piekabi un milzīgu saldētavu, viņi to vien darīja kā no rīta līdz vakaram zvejoja un tīrīja – pildīja savu ledusskapi. Tas izskatījās pēc riktīgas boiņas. No tādām bāzēm drīkst izvest lielāku daudzumu zivju, 20 kilogramus uz cilvēku. Bet mēs jau braucam atpūsties, nevis strādāt zivju cehā. Ja zivis ir – labi, bet nevajag ķeršanu un apstrādi pārvērst par darbu.

Vai Norvēģijā ir makšķerēšanas ierobežojumi jūrā?

Jā, ir izmēra ierobežojums, tai skaitā mencām – liekas, 44 centimetri bija. Paltusam – 80 centimetri.

Ko tu vairs labu vari izdarīt mencai, izvilcis to no liela dziļuma?

Likums ir vienkāršs: ja nāk mazās, liec lielāku āķi, maini vietu, bet mazo mencu vari izmest putniem vai paturēt. Par vienu zemmēru inspekcija neko neteiks, bet, protams, ja tādu mencu būs maiss, runa būs cita.

Visos nākamajos braucienos tev arī ir tikpat labi ķēries kā pirmajā?

Ēšanai savilkt var vienmēr. Ja uznāk lielie lieti, braucam mētāt citās vietās no krasta, šaurā caurtekā starp fjordu un jūru, tur piesakās forelītes, arī kādas mencas.

Kādā mēnesī jūsu Norvēģijas braucieni notiek?

Vasarā. Darba dēļ parasti sanāk aizbraukt pa Jāņiem, kad brīvdienas garākas, tad arī laiks tur ir saulaināks. Arī naktīs tumšs nepaliek, tikai tāds mijkrēslis uz minūtēm divdesmit – var copēt visu nakti, ja neapnīkst.

Ja brauc augustā, septembrī vai oktobrī, var sanākt arī tā, ka visas dienas nosēdi būdiņā, spēlēdams kārtis, – mums arī tā ir gadījies 2018. gadā. Tajā reizē jūrā tikām tikai vienu reizi, pēdējā dienā. Trāpījām uz mazo saidu baru un vismaz tās atvilkāmies nonstopā – pēc tam arī visu nakti saidas tīrījām. Saimnieks mums toreiz kartē parādīja dažas vietas, kur var aizbraukt ar mašīnu vai kājām aiziet un lietus laikā pamakšķerēt. Laiks toreiz patiešām bija briesmīgs – ūdenskritums krīt no kalna, bet vējš tik stiprs, ka šķiet, tas ūdens tiek pūsts atpakaļ augšā! Gaiss gan tur ir sauss. Salīsti, izkar drēbes, un jau pēc kādām 20 minūtēm tās ir sausas.

Pēdējoreiz Norvēģijā copēt bijām pagājušā gada augustā un arī vairākas dienas nosēdējām būdiņā, jo stipri lija. Tur ir apmēram tāpat kā pie mums Usmā – ja redzi, ka viļņiem balti gali, iekšā labāk nebraukt. Arī makšķerēt tādā laikā būtu grūti, nevar, tā sakot, noparkoties, lai gan viļņu enkurs mums ir.

Vai norvēģi vispār ļauj makšķerniekiem sliktā laikā braukt jūrā?

Ļauj, bet nevajag to darīt. Drīkst darīt visu ko, tikai jāatceras, ka glābšanas darbi nav lēti. Mums ir bijis arī tā, ka iebraucot ūdens ir rāms kā spogulis, tad sākas mazi vilnīši, un, kad jādodas atpakaļ, saproti, ka viļņi tomēr ir lieli. Tupelīte, kurā sēdējām, nebija īpaši liela, un viļņi izrādījās stipri nepatīkami. Nākot iekšā līcī, bija jāpagriežas ar sānu pret viļņiem, un tad sajūtas bija pavisam nepatīkamas.

Protams, ir arī tādas dienas, kad jūrā tikt vienkārši nav iespējams. Reiz mēs gandrīz tādā laikā tomēr braucām iekšā ar Stellas tipa laivu – es sēdēju priekšā, čoms aizmugurē pie motora. Jūru sasniedzām, un tajā brīdī nāca vilnis… Blieziens bija tāds, ka es kaut kur lidoju un atjēdzos blakām čomam – vilnis bija mani pametis gaisā! Uzreiz apgriezāmies un braucām atpakaļ.

Protams, vestes mums vienmēr ir mugurā. Sākumā bija parastās, tad noskatījāmies, ka vietējie velk ap kaklu liekamās, un arī tādas ieviesām. Dažreiz tā izšūpo, ka pēc tam, krastā izkāpis, tu pusi dienas staigā šūpodamies.

Arī ģērbties tur vajag silti.

Uz jūras pārāk silti saģērbties nav iespējams.

Jā, lai gan, ja vasarā vēja nav un saule spīd, efekts tāds pats kā mūsu ezeros – var sauļoties un ātri apdegt.

Ar kādiem rīkiem jūs Norvēģijā darbojaties?

Pirmajās reizēs mums bija līdzi Latvijā sagādāti milzu vizuļi, kas “esot labi Norvēģijai”, kā arī Vācijā sapirktas izturīgas pītās auklas un karabīnes. Kad norvēģis ieraudzīja mūsu mānekļus, tad noklepojās un teica: “Es jums aizdošu…” Aizdeva pilkerīšus, un kopš tās reizes lielākie mums ir 180–200 gramu pilkerīši, ne lielāki, un lomi ir labu labie. Ja kāds domā ar lielāku pilkeri strādāt, ieteikšu iebraukt jūrā, nolaist to kādus 200 metrus lejā un pēc tam kaut vai pliku uzvilkt augšā – viss, ar to arī cope būs beigusies, jo spēki būs galā. Smagiem pilkeriem ir nepieciešama vinča. [Smaida.] Patiesībā arī to divsimtgramīgo izvilkt nav viegli – tu atpūties, kamēr tas grimst… Viegla tā cope nav, bet man patīk. Dažreiz, lejā laižot, jūtu, kā vizulis sitas pret zivīm.

Pārsvarā tur visu ķeram uz sistēmu, jo tā ir lielāka iespēja kaut ko dabūt. Latvijā tādas sistēmas ir aizliegtas.

Cik āķu jūsu sistēmām ir?

Kā nu kurai – no diviem un līdz desmit vai pat vairāk.

Ja kārtīgas zivis uzsēžas uz visiem desmit, tad jau ārā dabūšana kļūst stipri problemātiska...

Var notikt arī tā, kā man ar saidām gadījās, – sistēmai bija seši āķi, es vilku un izvilku laukā trīs saidas, bet pārējo triju āķu vairs nebija. Saidas iet baros, uz visiem āķiem kaut kas uzsēžas, katra zivs velk uz savu pusi un norauj āķi nost.

Cik Norvēģijas copes kātu tev tagad ir?

Daudz.

Cik resnu auklu tu lieto?

0,28 mm pīto. Tur vajag tikai pīto, jo ar monofilo, dziļumā raustot, nejūt kustību. Braukādams caur Vāciju uz Beļģiju, Magdeburgā atradu fantastisku makšķernieku veikalu, tik lielu kā kārtīgs RIMI. Tur ir viss. Varu atklāt noslēpumu: kātus un spoles vajag pirkt Latvijā, te tās ir lētākas, bet auklas, sistēmas, mānekļus – Vācijā, tie tur ir ļoti lēti.

Uz paltusiem ar bisi

Kādas zivis jūs savā pastāvīgajā vietā makšķerējat?

Saidas, mencas, skumbrijas, arī jūras asarus. Jūras asaris ir apmēram tikpat vecs, cik garš. Arī jūras velnu esam izvilkuši. Kamēr aizvedām līdz mūsu būdiņai parādīt saimniekam, neviens no mums negribēja tai zivij pieskarties, tik dīvaina tā izskatās. Nezinājām, vai jūras velns ir ēdams. Izrādījās, ka ir pat ļoti ēdams un ļoti dārgs, fileja maksā ap 30 eiro kilogramā, jo 80 procentus ķermeņa veido galva.

Dažreiz trāpās dažādas zivis, kā man pēdējā reizē, kad vienā vilcienā izcēlu saidu, mencu un jūras līdaku. Bieži gan tā negadās.

Kādā dziļumā cope notiek?

30–60 metros. Tikpat arī tālu no krasta. Norvēģijā dažreiz ir tā – cik tālu esi no krasta, tik liels apakšā ir dziļums. Brauc ar laivu, skaties eholotē: 40, 40, 40, 50, 50, 50 metri un tad uzreiz 200 metru dziļa bedre… Pāris reizes esam mēģinājuši arī 150 metru dziļumā makšķerēt, bet tad ir, pirmkārt, jāliek ļoti liels māneklis virsū. Mums lielākais ir divsimtgramīgs – kamēr tas 150 metros nogrimst, var ieiet dušā vai uzvārīt tēju. Otrkārt, ja tur, nedod dievs, kaut kas pieķeras, augšā dabūšana ir vesels piedzīvojums.

Tajos 30–40 metros mēs noķeram dažādas zivis. Mūsu saimnieks dažreiz brīnās, kā mēs tās visas dabūjam, jo vairākām sugām tur nebūtu jābūt.

Iespēja tikt pie liela paltusa tur pastāv?

Manam dēlam pirmajā reizē pieķērās mūsu butes izmēra paltusiņš, tāds jālaiž atpakaļ. Saimnieks liek naktsāķus uz paltusiem, bet, ja viņš brauc paltusos, zinot, ka tie var būt, tad ņem arī bisi līdzi, jo liels paltuss ir viens liels dzīvs muskulis – kamēr nav nošauts, tikmēr laivā iekšā labāk necelt. Mums saimnieks reiz atsūtīja bildi, kurā viņš redzams ar noķertu 70 kilo paltusu, tas bija 1,80 metrus garš.

70 kg tur paltusam nav robeža… Jūras vilks arī ir bijis lomā?

Nav gan gadījies. Jūras vilki jāķer vairāk uz augšu, pie Lofotu salām.

Kātus turat rokā?

Jā. Pirmajās reizēs mums bija nopirktas jostas, kurās kātus sprauž iekšā, bet secinājām, ka ņemšanās ar tām ir pārāk laikietilpīga, sēdēt neērti.

Makšķerēšana no krasta tur stipri atšķiras no tās, kas laivā?

No krasta mēs neliekam sistēmas klāt. Lielākā vējā liekam kādu 80 gramu mānekli, lai metot nelido atpakaļ. Iemet, pagaidi brītiņu un velc atpakaļ.

No krasta darbojoties, aiz akmeņiem āķi neķeras?

Ja notur par ilgu, tad ķeras. Pēc pirmajiem diviem norautajiem mānekļiem jau saproti, cik ilgi drīkst turēt. Nez kāpēc no krasta ar kātu mums tur nekad nav sanācis izvilkt siļķes, bet, kad kopā ar saimnieku pie krasta likām tīklus, tajos siļķes bija. Sasaldējām un vedām uz mājām.

Kā nesālīta siļķe garšo?

Fantastiska zivs, vienkārši fantastiska! Grilā cepta, tauki tek – kā krievi saka, pirkstiņus aplaizīsi. Protams, siļķe ir lēta, nav jēgas daudz vest to no Norvēģijas mājās, var nopirkt tepat Rīgas Centrāltirgū.

Bet tikko ķerta zivs vienmēr garšo labāk...

Jā. Bet visgaršīgākā ir svaiga skumbrija! Tai nav specifiskās sasaldētas skumbrijas garšas. Mēs tur taisām arī mazsālīto skumbriju – mmm!!!... Paltusu pašiem taisīt nav sanācis, bet ēst gan. Liels paltuss garšo kā vistas fileja. Vietējie paši, piemēram, neēd mencas, dod kaķiem.

Kad pats uzēd paltusus vai skumbrijas, tad saproti, kāpēc norvēģiem negribas mencas ķert – liesa, galva liela, vēders vēl lielāks, gaļas maz… Daudz gaļas ir mintajam, un tā ir cieta, ļoti garšīga. Arī saidai – tās gaļa ir, kā latvietis teiktu, viegli pļurīga, bet garšīga. Jūras asaris arī ir gards, jūras līdaka – fantastiska! Jebkura zivs svaiga ir garšīga, kaut vai raudiņa no Latvijas ezera, bet Ziemeļjūras zivis tomēr visgaršīgākās.

Un parasti arī lielākas par Latvijas zivīm...

Lielākās mums tur ir ap 12–15 kilo svarā – gan saidas, gan mencas. Bārdam dupletā bija divas desmitnieces saidas, viņam nebija viegli abas vilkt laukā. Ja grib lielākas trofejzivis, jābrauc tālāk uz ziemeļiem, pie Lofotu salām.

Starp citu, tiem, kas dzimuši līdz 1988. gadam, Norvēģijā nevajag motorlaivas vadīšanas tiesības.

Tātad norvēģi ciena vecākus cilvēkus… Citu makšķernieku jūsu vietā nav?

Ir – vietējie. Mūsu saimnieks arī saka – ja viņam vajag nomierināt nervus, tad iebrauc ar laivu, pacopē, noķer pāris zivis vakariņām. Vietējie liek arī tīklus un naktsāķus. Tālāk makšķernieku bāzu ir daudz, bet tās ir vairāk pa fjordiem.

Vai ziemā tavā vietā ir ko darīt?

Mēs tur esam bijuši no aprīļa beigām līdz septembra beigām. Skumbrija tur ir siltākā laikā, no jūnija otrās puses. Mencas vislabāk esot ķert februārī, kad tās nonārstojušas nāk lejā. Tad tikai varētu būt grūti līdz turienei aizbraukt, ceļi var būt stipri piesniguši.

Ja grib papilnam izbaudīt ziemeļu copi, jābrauc uz Lofotu salām. Tur ķeras jūras vilki, lielāki paltusi… Mana sieva saka: “Kāpēc tu negribi pameklēt citu vietu?” Bet kā lai es meklēju citu, ja manējā ir tik forša?! Kā pie omes laukos! Pēdējā reizē gan bija grūtības nokomplektēt grupu (mums optimālais braucēju skaits ir 8 cilvēki). Zvanu vienam, tas saka: “Neesmu sapotēts…” Zvanu otram – tas pats. Zvanu trešajam, tas: “Esmu bezdarbnieks…”

@Egils_Zirnis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager