Jauns silikons – jaunas iespējas

Ar ko gan vēl varētu mūs pārsteigt? Labs jautājums! Ar jauniem mānekļiem? To jau ir tik daudz, ka ej nu izseko visu ražotāju piedāvāju­mam. Drīzāk būtu jāsāk uztraukties par zivju resursu ilgtspēju. Modernie ķeršanas rīki pēdējos gados ir ļāvuši noprast to patieso potenciālu. Jāsecina, ka mūsu ūdeņi joprojām ir zivīm bagāti, un reizes, kad tieši ūdeņu konkurentes izrādās pārākas par mums, joprojām gadās gana bieži. Tieši tāpēc mūžsenajam jautājumam, ko gan vēl lai karina auklas galā, vienmēr būs vieta gan šodien, gan rīt, gan aizparīt. Šoreiz jūsu vērtēšanai nododu ne vien jaunu mānekli, bet arī līdz šim neredzētu materiālu, no kā tas izgatavots. Laiks jaunam ķeršanas konceptam!

Pa džiga taku ejot

Tādā intensitātē džiga taku minot kā pēdējos gadus, nonāku pie secinājuma: tik daudz jauna ir atklāts gan par ūdeņos notiekošo, gan par to iemītniekiem, ka atliek vien pasmaidīt, atceroties, ar ko darbojos pirms gadiem desmit. Bet arī toreiz ķērās! Taču tas baudījums, kas ir gūstams no šodienas kātiem, spolēm, auklām un mānekļiem, uz copi kā tādu liek skatīties pavisam citā griezumā. Nu grūti ir dienu nobeigt bez loma. Vajag stipri nepaveikties ar laiku vai plēsēju ignoranci, lai paliktu uz nulles. Pat nabaga breksītis un karūsiņa, brīžam prātā jukdami, ņem un apēd to ēdamgumijas tārpeli. Tātad šie mānekļi patiesi zivij liekas tik dabiski un ticami, ka tā vairs nespēj atšķirt viltu no patiesības. Šis varētu izskatīties pēc mūsu uzvaras brīža. Taču tikai mūsu ilūziju līmenī.

Džiga taku brizdams, arvien nespēju pilnībā izbēgt ne no slinkajiem ņēmieniem, ne arī no pavirši uzķērušos zivju atsvabināšanās pusceļā līdz laivai. Tas nozīmē, ka kaut kas tomēr zandartam, līdakai vai asarim manis prezentētajā sistēmā nav bijis pilnībā uzticams. Tāpat iespējams, ka pati sistēma ir bijusi ne līdz galam precīzi izstrādāta. Ja tīk, sauciet to par nepilnīga mānekļa faktoru.

Analizējot biežākās neveiksmju situācijas, esmu nonācis pie svarīga secinājuma. Bez šaubām, šodien ir vesels lērums labu tā saucamo provokatoru. Taču ne visi tie spēj nest taustāmu rezultātu. Ir mānekļi, kas bieži tiek saplosīti lupatlēveros no tukšām copēm vien. Ir tādi, kas pat pēc vienas copes ar grūtībām turas uz āķa. Skaidrs, ka, šādai ēsmai uzbrūkot, plēsējs kļūdās daudz biežāk.

Risinot šo rēbusu, tīri ziņkāres dēļ pagājušajā rudenī sāku eksperimentēt ar mīkstplastikas sastāviem. Vienu un to pašu mānekli izveidoju no pieciem materiāliem. Rezultātā nonācu līdz ļoti interesantiem testa rezultātiem, ar kuriem arī vēlos jūs iepazīstināt. Vienam no tiem redzu milzīgu potenciālu mūsu ūdeņos.

Mans šobrīd aktuālais līdaku un zandartu sets 4,5 collu izpildījumā.

Garšo un vēl piedevām peld

Šobrīd pasaule, ja var tā izteikties, strādā ar četriem mīkstplastikas (šādi būtu teikt pareizāk) jeb silikona veidiem. Populārākais no tiem droši vien būtu Relax zivtiņu materiāls. Māneklis izgatavots no pavisam vienkārša PVC. Mīksts, elastīgs un, no spiningošanas viedokļa, feins. Labi turas uz āķa, un arī izturība vērtējama kā laba. Lielākais mīnuss slēpjas pārlieku ķīmiskajā sastāvā. Viena vienīga nafta, kas neatgriezeniski piesārņo ūdeņus. Tāpat, zivij norijot kaut gabalu, spriedums tiek parakstīts letāls. Par šo faktoru mēs praktiski neaizdomājamies, taču zināt to vajadzētu ikvienam.

Nākamais būtu nule popularitāti ieguvušais ēdamais materiāls. Arī tas tiek ražots no PVC. Taču, pateicoties sastāvā esošajiem irdinātājiem, noārdās krietni ātrāk, kā rezultātā skāde ekosistēmai tāpat tiek nodarīta, tomēr jau krietni mazāka. Šajā materiālā esošā sāls zivs mutē sapluinīto materiālu laika gaitā izšķīdina. Augstākas kvalitātes sastāvos šo procesu papildus veicina arī birstošais vai šķidrais dabīgais zivju pārstrādes blakusprodukts, saukts par atraktoru.

Trešais variants ir pats indīgākais. Ja ir bijusi saskare ir īpaši staipīgu peldošu gumiju, tad droši vien nojaušat, par ko es runāju. TPR tagad plaši lieto vieglo putu zābaku ražošanā, un tam ir miljons vēl citu lietojuma veidu citās nozarēs. Tas ir ļoti blīvs, neuzsūcošs un izturīgs. Būtībā ar vienu šādu mānekli var dragāt dienām ilgi. To sabojāt ir praktiski neiespējami.

Tāpat šis materiāls ļoti agresīvi reaģē uz citu plastiku. Piemēram, ja vienā kastē glabāsiet TPR un PVC mānekļus, ziniet, ka no rīta vājākie būs sakusuši smukās silikona čupiņās. Esmu pieredzējis arī, ka TPR veidojumi saēd pašu plastmasas kasti. Ir dzirdēti arī citi interesanti atgadījumi, kad pa nakti uz auto priekšējā paneļa atstāts māneklis tajā izgrauž caurumu. Ķīmiska reakcija, vienvārdsakot.

Skaidrs, ka ne par kādu ēdamību te nevar būt ne runas. Šis materiāls neļauj sevī iemiksēt ne aromātisko sāli, ne arī jebkādu citu atraktoru.

Ceturtais materiāls ir hibrīds jeb vēl viens PVC paveids. Ja esat redzējis tādas īpaši dabīgas, vairākumā gadījumu caurspīdīgas zivtiņas ar foliju ķermenī, šim variantam nevajadzētu jūs pārsteigt. Šis arī ir ciets, blīvs un ar neitrālu peldamību. Arī šajā gadījumā salīdzinoši lielais blīvums neļauj tajā iejaukt nevienu atraktoru. Tieši tāpēc tie standartā ir pieejami, labākajā gadījumā apstrādāti ar eļļu.

Šī ziema man ļāva praksē pārbaudīt iepriekšējos gados galvā ieņemtas teorijas. Viens no man pašam interesantākajiem rēbusiem slēpjas apgalvojumā, ka vēsā ūdenī, tātad rudenī un pavasarī, labāk par džigu strādā dropšots. Situāciju principā izprotu un spēju arī paskaidrot. Aktīvi skrienošam māneklim plēsējs nelabprāt nesas pakaļ: lēna vielmaiņa, spēku taupīšana utt. Bet uz vietas lēnāk animētam tas uzklūp biežāk. Tātad izrauga upuri, sagaida piemērotāko brīdi un uzbrūk. Arī pats esmu vairākkārt pārbaudījis, ka uz džigu tukšo copju minētajos apstākļos ir vairāk. Jautājums – kāpēc?

Šādi izskatās pulverveida atraktors, kurš tiek iestrādāts Floating Soft Plastic System materiālā. Tas ir veidots no 16 dažādu sāļūdenī mītošu zivju miksa.

Ja izvērtēju savus rezultātus, tad secinu, ka pamata problēma džigam slēpjas mānekļa novietojumā pret grunti. Visai bieži tā āķis atrodas pret apakšu vai arī ir pavērsts uz sāniem. Rezultātā žanis jau tā sit bez pārlieka azarta un piedevām pa tukšo. No otras puses, džigs ir pats ātrākais un operatīvākais ķeršanas veids, lai īsā laikā ar nelielu metienu skaitu izpētītu akvatoriju. Respektīvi – tas sniedz info gan par to, kas notiek uz grunts, gan par to, vai te kāds dzīvo un ir gatavs sevi nodot. Divos no trim gadījumiem es personīgi nosliektos par labu džigam. Tātad var secināt, ka mānekļa faktors šajā gadījumā ir viens no noteicošajiem.

Ēdamgumijas lielākais trūkums ir tas, ka sava lielā svara dēļ vairākumā gadījumu tā ir grimstoša. Kā jau esmu vairākkārt uzsvēris, sāls ir ļoti smags materiāls, un pat pavisam sīku māneklīti tās svars automātiski padara grimstošu. Kā būtu, ja šis pats māneklis, saglabādams visas savas labākās garšas, smaržas un vajadzīgā mīkstuma īpašības, būtu peldošs? Šādu jautājumu galvā akumulēju teju visa aizvadītā gada pirmo pusi. Respektīvi – kā būtu, ja tā sastāvā izdotos saglabāt gan aromātisko sāli, gan zivju pārstrādes pulveri, tajā pašā laikā tam piešķirot peldspēju.

Skan skaisti, taču visu iepriekš uzskaitīto iemeslu dēļ, – nereāli. Tā vismaz tiku uzskatījis līdz šim... Pirmie un patiesībā vienīgie, kas man deva cerības uz šāda materiāla iz­strādi, bija japāņu kompānijas Reins tehnologi. Pirmajā tikšanās reizē manu ideju gan neuztvēra neviens no viņiem. Īsti nespēju paskaidrot, kāpēc mūsu platuma grādos džigs ir tādā karaļa statusā salīdzinājumā ar citām tehnikām.

Japānā peldoša ēdamgumija kā atsevišķs mānekļu novirziens vēl pagājušajā gadā bija jaunums. To šādā konceptā neražoja neviens kāda elementāra iemesla dēļ: šādos apstākļos viņi neķer. Citiem vārdiem – viņiem ir sveša zandarta džigošana +2°C ūdenī 12 m dziļumā. Viņuprāt, tādā laikā citas metodes ir efektīvākas. Peldošo gumiju japāņi joprojām par noderīgu uzskata seklūdenī darbā ar varžu, peļu un citu dīvaiņu mīkstplastikas imitācijām.

Vispār ir interesanti paklausīties un – vēl labāk – savām acīm paskatīties, kā vienā vai otrā pasaules malā spiningotāji analizē standarta situācijas. Bieži vien šādās reizēs var gana daudz iemācīties. Tikpat bieži viņu stāstītais šķiet pilnīgi nevajadzīgs – stipri atšķirīgas mums tās zivis.

Tad, lūk, ar šo domu galvā nodzīvoju teju gadu, līdz nonācu pie kāda nekāda pro­gresa. Tobrīd nemaz neķēros klāt konkrēta modeļa izstrādei, visi pūliņi tika veltīti paša materiāla attīstīšanai.

Mazliet vizualizēšu tā būtību. Ja analizē mānekli molekulārā griezumā, tad aina paveras šāda. Ir materiāla molekulas, un ir dažādu atraktoru molekulas. Visas tās atrodas cieši kopā, radot iepriekš minēto mīksto, plastisko un garšīgo ēdamgumiju. Savukārt manis izstrādātajā materiālā šīs molekulas viena no otras ir atvirzītas par 10–20% nostāk, un brīvo vietu aizņem pavisam mikroskopiski ar aci neredzami un ar tausti nesajūtami gaisa burbulīši. Rezultātā ir sanācis iepriekš neiedomājamais – garšīgā ēdamgumija spēj peldēt!

Kā jau minēju, peldoša gumija pati par sevi nav jaunums. Daudz primitīvāki materiāli šādu mānekļu ražošanā ir bijuši izmantoti jau pirms kāda laika. Kas attiecas uz jauno izstrādi, tad tā, pirmkārt, ir zivju garšas un smaržas maņām iekārojama un draudzīga. Un tikai otrām kārtām tā ir peldoša. Floating Soft Plastic System ir jaunās izstrādes filozofija, domu gājiens un oficiāls nosaukums.

Starp šobrīd 10 piedāvātajiem krāsojumiem atradīsiet arī mūsu ūdeņos šobrīd tik populāros UV gaismā spīdošos.

Trīs nelokāmas patiesības

Vajadzētu saprast, kuras tieši ir tās priekšrocības, kas peldoša materiāla mīksto mānekli atšķir vai pat konkrētos gadījumos padara par rezultatīvāku salīdzinājumā ar cita koncepta silikonu. Šajā sakarā varu padalīties ar konkrētu statistiku un novērojumiem mūsu pašu ūdeņos.

Pati svarīgākā iezīme vai īpašība, sauciet, kā vēlaties, slēpjas mānekļa uzvedībā. Proti – šis ir pirmais māneklis, kas spēlē visus 100% laika, kuru atrodas ūdenī. Klasiskās džiggalvas un šarnīra sistēmas droši vien būs populārākās, kurās Joco Shaker Super Floating māneklis tiks izmantots. Tad nu, lūk, ūdenī tas vienmēr atradīsies ar galvu pret grunti un asti pavērstu augšup neatkarīgi no tikko minēto sistēmu izvēles. Katra niecīgākā viļņošanās, lai tā būtu garām braucoša laiva vai paša radīta ūdens svārstība, par straumi nemaz nerunājot, māneklim liks spēlēt pat tajos brīžos, kad tas stāv nekustīgs uz vietas. Aste ūdens svārstību dēļ vibrē bez pārtraukuma.

Nu un tagad iedomājieties šādu tipu zandartu ziemošanas bedrē! Stāv praktiski uz vietas un kustas kā pilnīgi dabīga no grunts ēsmu uzlasoša zivtiņa. Šis efekts jo spilgti izpaužas gadījumos, kad plēsējs atrodas konkrētos punktos. Brīžos, kad tas nav pierunājams uz ēšanu, sāk strādāt Joco Shaker izbesīšanas faktors. Minētais efekts savulaik ir atklāts Krievijā, kur līdzīgos apstākļos tiek ķerts ar porolona zivitiņām un mandulām. Tiesa, abi šie mānekļi pieder pie pasīvo klases, jo nav aprīkoti ar asti. Mūsu gadījumā ir noticis pamatīgs apgreids, mānekli ievērojami pilnveidojot.

Ja atgriežamies pie galvenā akcenta spēlē, tad jāsaka, ka es šobrīd nevaru nosaukt nevienas grupas mānekli, izņemot dzīvo ēsmu, kas tiešām spētu spēlēt visu laiku, ko atrodas ūdenī. Tādu praktiski nav! Vibroasti no aizvadītā rudens līdz pat februāra vidum pamatā ir sanācis testēt Lielupē, Daugavā un Buļļupē. Visiem šiem ūdeņiem ir raksturīga stabila straume, kas no minētās priekšrocības ir ļāvusi izspiest maksimumu. Bija interesanti vērot, kā cope seko 10. un pat 15. sekundē brīdī, kad uztaisa pauzi un pilnībā aptur ietīšanu.

Otra iezīme ir izsakāma tīros ciparos. Līdzko manā apritē nonāca peldošais māneklis, tukšo zandartu copju skaits ir samazinājies vismaz par trešo daļu. Skaidrojums tam pavisam vienkāršs. Lielākā mīksto mānekļu problēma ir tā, ka tas mēdz nogulties uz grunts, āķus padarot nesasniedzamus plēsēja žoklim. Bieži pauzes brīdī tie tiek pavērsti sāņus. Ir pat reizes, kad māneklis sametas un vispār noguļas ar āķi pret zemi. Skaidrs, ka tukšais ņēmiens tad ir garantēts. Savukārt peldošās gumijas gadījumā nekas tāds nav iespējams. Tā vienmēr atrodas ar asti gaisā, āķus pavēršot tieši pa ņēmienam. Realizēto copju īpatsvars ir ārkārtīgi svarīga jaunā materiāla priekšrocība.

Ļoti pateicīga ģeometrija, lai mānekli varētu apāķot teju visās populārākajās sistēmās. Tas vienlīdz efektīvi ļauj darboties gan ofseta variantā, gan stacionārās džiggalvas, gan ausaiņa izpildījumā.

Varētu šķist, ka ar šiem diviem argumentiem pilnībā pietiek, lai pierādītu koncepta tiesības uz dzīvi manā copes kastē. Taču tam ir vēl kāds nozīmīgs pluss. Trešā iezīme ir balstīta uz tīriem novērojumiem. Proti – džigojot tādos ūdeņos, kur redzamība ne vienmēr ir tā labākā, šāds perpendikulāri pret grunti stāvošs un vibrējošs māneklis ir krietni labāk pamanāms. Plēsējam ir daudz vienkāršāk noorientēties un visupirms jau ieraudzīt pašu mānekli. Turpretim uz grunts gulošs ķermenis lielākas straumes apstākļos vienkārši veļas pa grunti un ir absolūti nemanāms. Vairākumā gadījumu tas dzīvi beidz, iemeties kādā ķērājā. Jo īpaši izteikti šis savlaicīgas pamanīšanas faktors darbojas uz līdaku. Acīmredzot tieši šis plēsējs visaktīvāk vadās pēc informācijas, kuru saņem no savas sānu līnijas.

Šāds novērojums ir tīri statistisks, ir jāpaiet krietnam laikam, lai tas nostiprinātos pilnībā. Mans nepilnu sezonu garais tests ir informatīvi noderīgs, taču joprojām testējams lielums.

Kas attiecas copi duļķī, viennozīmīgi iesaku mēģināt ar gaišu vai spilgtu Joco Shaker. Līdaka un zandarts novērtēs.

Zandarts un rozā krāsojums. Pagājušā rudens atklājums.

Kas vēl būtu jāzina?

Visupirms jau tas, ka Floating Soft Plastic System materiāls nesatur neko tādu, ko varētu sabojāt, piemēram, neveikli māneklī ievietojot āķi. Tajā nav iestrādātas nedz gaisa kameras, nedz kādas citas viltības, kuru traumēšana mānekli padarītu nelietojamu. Kā jau rakstīju, Joco Shaker būtībā ir tāds pats māneklis kā lielais vairākums citu ēdamgumiju. Taču tā sastāvs, lai arī acij neredzams un taustei praktiski nejūtams, ir citāds. Tas ir arī nedaudz izturīgāks, salīdzinot ar klasisko ēdamgumiju.

Noteikti aktuāls ir āķu jautājums. Būtībā šis māneklis ir radīts copei ar ofsetnieku un ausaini. Tas tāpēc, ka es to esmu radījis copei ļoti sarežģītos apstākļos, kur straumi papildina dažādi ķērāji. Tātad liela loma ir spējai pasargāt sevi no liela skaita norautu mānekļu. Tāpat silikona ķermenis ir ideāli piemērots divžuburim un stacionāram džigam. Vibroastes ģeometrija ir universāla.

Ak, jā! Es pamatā runāju par copi dziļumā. Kas ar mānekli notiek seklumā, un vai tas ir lietojams arī zālēs? Joco Shaker ir izmantojams abējādi. Pie tam tieši seklumā ir iespējams ieraudzīt to potenciālu, kuru šajā materiālā ir ielikuši japāņu tehnologi. Pietiek vien ar pašu ofsetnieku un pāris svina gramu nagliņu gumijas ķermenī, lai māneklis ietu dažus centimetrus zem līmeņa. Ar pliku āķa svaru māneklis atkarībā no ietīšanas ātruma kuls ūdens virsmu un darbosies kā virsminieks silikona izskatā. Tālāk attiecīgi pēc vajadzības smagumu var pievienot klāt.

Trīs izmēri, kas nosedz visus mūsu plēsēju segmentus. Neliels komentārs par tiem. Jo lielāks māneklis un vairāk tajā gaisa, jo labāk peld. 2,5”, 3,5” un 4,5 collas – kopumā tie ir trīs.

Silti iesaku sākt uzreiz ar lielāko. Kāpēc tā? Nu, pirmkārt, jau tāpēc, lai saprastu, ka arī šādu izmēru pilnīgi mierīgi ēd asaris. Un lai saprastu arī to, ka mūsu ūdeņos ir daudz skaistu zandartu, kam ir vajadzīgs normāls kumoss. Par līdaku nemaz nerunājot. Dosim vaļu klasiskam un skaistam džigam ar normāla izmēra gumijām!

Un visbeidzot – pats patīkamākais. Joco Shaker Super Floating ir pirmais Lucky John māneklis, par kura tirdzniecību ir izrādījuši interesi Japānas copes inventāra lieltirgotāji. Tas noteikti ir augstākais novērtējums jaunam veiksmes stāstam.