Sapnis par Daugavas lielajām

Līdz šim gadam biju viens no tiem makšķerēšanas emulatoriem, kādi noteikti ir daudzi. Mājās uz balkona 3 kāti, kas uz katru copes izbraucienu tiek pieskaņoti attiecīgajai reizei un mērķzivij. Vienā reizē tas ir spinings, citā – nosacīts fīderis, bet vēl citā rītā tas kalpo par pātagu, lai sarunātu randiņu ar līņiem. Šādā režīmā, ķerot gan līdakas, gan līņus, gan brekšus, gan visas citas zivis, bet neko pārsteidzošu neizvelkot, pagāja gandrīz 20 gadi. Runā, ka vīrieši nespēj koncentrēties uz vairākām lietām vienlaicīgi, tāpēc šogad viss mainījās. Jautājums – kas bija par iemeslu ilgi ievēroto sistēmu mainīt. Iemesls bija mana pirmā satikšanās ar karpu. Savvaļas karpu.

Viss sākās pirms gada, kad vietā, kur ķēru breksi, savām acīm pamanīju karpu, vismaz metru garu un noteikti virs 10 kg smagu. Tajā brīdī man kāds iepotēja poti, kuru zinātniski varētu nosaukt par karpinieka slimības vīrusu. Loģiskais saprāts pazuda, un sapratu, ka man ir jādara viss, lai kādreiz es tādu dabūtu.

Sāku savu transformācijas procesu

Jau nākamās dienas rītā es stāvēju pie kases makšķernieku veikalā, lai samaksātu par gatavām karpu pavadām ar mata sistēmu, adatu, smagām barotavām un karpām domātu iebarojamo. Ne velti es pieminu smagas barotavas, galu galā runa ir par Daugavu. Pārtikas veikalā nopirku konservētu kukurūzu un devos uz upi. Par inventāru nemaz labāk neprasi – tirgus kāti ar mazām spolēm, bet ar tik ļoti vajadzīgo baitraneru. Kārtīgi salādēju iekšā 2x2,5 kg maisus ar karpu iebarojamo, uz mata uzliku 3 gabaliņus kukurūzas un iemetu apmēram tur, kur tika iebarots.

Ne katram ir dotas tādas iespējas – tā man jāsaka par to, kas notika turpmākajās pāris stundās. Vienā klusā brīdī pēkšņi baitraners pilnā ātrumā aizgāja pa gaisu. Piecirtu, bet bremze turpināja tīties ārā, un mans spinings ar testu 10–30 g saliecās 90 grādos. Pagāja sekundes piecas – un kāts atkal bija taisns – zivs norāvās.

Izvilku auklu un secināju, ka no sistēmas nekas nav atlicis un auklas gals ir kā nogriezts. Neticēsi, bet šajā dienā bija vēl divi šādi sasodīti dežavu. Jāatzīstas – pēc trešās palaistās karpas es paņēmu kātu, uzliku pret celi un kādu brīdi domāju padoties.

Taču tad tā vietā, lai liktu punktu šai nodarbei, es pieņēmu izaicinājumu un sāku uztvert savu pretinieku ar vislielāko cieņu. Vakarā man palīgos nāca Google, kura palīdzēja saprast, kas bija noticis pa dienu. Izrādās, karpai muguras spurā ir ļoti asa vieta, ar kuru tā lieliski māk pārgriezt auklu.

Jau nākamajā dienā uz manām spoles kasetēm tika uztīta 0,3 mm pītā aukla. Spoles bija tik mazas, ka salīda tikai 150 metri. Turpināju iesākto un atkal metos lielajā gaidīšanas pasākumā, kas rezultējās ar vēl vienu kārtīgu copi. Šoreiz neizturēja veikalā pirktā pavada. Izvilku visu sistēmu, bet nebija vairs tikai āķa. Savā ziņā uz to skatījos kā uz progresu, jo nepārgrieza auklu. Tomēr mani atkal pārņēma lielas skumjas.

Mēneša laikā atradu laiku atnākt vēl pāris reizes. Protams, pirms tam kārtīgi iebaroju. Nācu uz diennaktīm sēdēt un tikai sestajā reizē, kad baitraners atkal auroja kā negudrs, izdevās tikt pie pirmās savvaļas karpas. Tā bija 4 kg smaga un uz to brīdi mana lielākā zivs mūžā.

Pa visu pagājušo gadu kopumā pie Daugavas nosēdēju 10 diennaktis ar mērķzivi – karpa. Sezonas laikā man uz āķa bija 9 karpas, bet krastā izvilku tikai trīs no tām. Tātad seši tautā saucamie shodi. Sākt karpu makšķerēšanu ar pieciem nogājieniem pēc kārtas – tas, lūk, liek cienīt pretinieku pavisam citā līmenī!

Gatavojos jau pavisam citā līmenī!

Pienāca ziema, un to es izmantoju savā labā. Svarīgākais, kas notika, – es iepazinos ar lielisku skolotāju – Raivi Veisbergu no komandas Copes Nams, kā arī vairākiem padomdevējiem, kas ievirzīja mani vispārīgās karpu makšķerēšanas pamatos un arī dažos īpašos knifos. Vācu visu pieejamo un nepieejamo informāciju par savvaļas karpām kā kaut kāds sērijveida slepkava. Tas izskatījās, lūk, šādi: rakstīju Google atslēgas vārdus “karpa Daugava”, “savvaļas karpa” un vēl dažādas vārdu kombinācijas, skatījos gan rakstus, gan bildes, meklēju pie bildēm pieminētus cilvēkus, tad viņus uzmeklēju sejas grāmatā un konsultējos – cik nu kurš dalījās pieredzē.

Pilnībā nomainīju inventāru – nopirku divus Shimano TX-2 kātus, kuriem pievienoju Shimano Big Baitrunner LC Big Pit spoles, tautā sauktas par gaļas mašīnām. Uztinu uz katras pa 500 metriem 0,33 Prologic Mimicry 3D Camo monofilās auklas un izpratu šoklīdera un līdkora nozīmi un lietojumu. Pirms sezonas satikos ar savu skolotāju, kurš veselu dienu ziedoja, lai apmācītu mani visos mezglos un niansēs. Tā kā neuzticos vairs veikalā pirktām gatavajām pavadām, pirms sezonas paspēju pats uzsiet 20 pavadiņas – desmit ar 4. nr. āķiem un desmit ar 6. nr. āķiem. SEZONAI GATAVS!!!

Tumša un izcili skaista savvaļas karpa no DAUGAVAS, 15,400 KG

Uz upi, inventārā un zinībās pilnveidots

Visbeidzot šogad jūlijā devos pirmajā sesijā uz trijām diennaktīm pie Daugavas. Vietu biju barojis jau divas nedēļas ik pa pārdienām. Katrā reizē ielādēju dažāda izmēra Halibut peletes, kaņepi, kukurūzu, kā arī grieztas un veselas boilas. Boilas vairāk uz saldās bāzes: Sweat Tiger, plūme un zemene. To visu ar veikalā pirktu smalko iebarojamo samīcīju cietās bumbās. Bumbas vienmēr ievedu ar sievastēva vienvietīgo gumijas laiviņu un lēnām ielaidu ūdenī. Arī uzsākot šo sesiju, atjaunoju uzklāto galdu. Te jāpaskaidro, ka tas nav kā ezeros un maksas dīķos, kur tiek barots izteikti viens punkts, es iestrādāju aptuveni 5x5 m lielu laukumu.

Kad iebarošanas procedūras bija galā, par to varēju aizmirst uz diennakti. Tad atkal nedaudz papildināju savu punktu, nu jau ar daudzumu, uz pusi mazāku nekā sesijas sākumā. Baroju reizi diennaktī, lai pēc iespējas mazāk mulsinātu savvaļnieces.

Krastā pamazām iesvētībām tika gatavots jaunais inventārs. Jāpiemin, ka labprāt iegādātos sev personīgo mantu nesēju, jo uz savvaļas copi man visas mantas jānes diezgan garu gabalu un mantu, kā zināms, nav maz. Plus manā gadījumā spoda vietā tiek izmantota laiva.

Lietoju klasiskās montāžas ar svinu, kurš copes brīdī nokrīt un netraucē zivs izvadīšanai. Jāsaka, ka svarīga ir svina izvēle, tos pasūtu speciāli no 4Carpers upei – plakanus ar izvirzījumiem, un pietiek ar 100 g.

Izmantoju semi-stiff N-trap 20 lb pavadu materiālu ar 4. nr. Gardner Mugga Continental Dark āķiem. Uz viena mata četri kukurūzas graudi, bet otrai makšķerei uz mata 15 mm plūmes boila.

Izraudzītajā vietā dziļums ir starp 3 un 3,5 m ar nelielu kanti. Gultne akmeņaina. Tas palīdz, jo lielas straumes gadījumā viss iebarojamais netiek aiznests prom, bet lielās frakcijas sasprūst starp akmeņiem.

Oho – tātad lomi var būt arī TĀDI?!

Tā nu viss bija samests un sabarots, un praktiski pēc gada pārtraukuma varēju atkal sākt gaidīt savu lielo. Mulsināja tikai laika apstākļi – nežēlīgs ilgstošs karstums.

Pārmetienus veicu tikai reizi 12 h, lai biežāk netraucētu un nebiedētu iespējamo trofeju. Tā nu pienāca pirmais vakars, un – baitraners uzņēma apgriezienus. Pieskrēju un piecirtu... Un – sasodīts! – viss strādāja lieliski: kāts, noregulētā bremze, mani sietie mezgli! Lēnām, pacietīgi zivs tika pievilkta līdz krastam.

Tas bija mans pirmais šoks, kad to ieraudzīju! Velns – liela! Sekoja vēl pamatīgs izaicinājums zivi iesmelt uztveramajā tīklā, jo, kā jau minēju, es darbojos viens. Galvai cauri izskrēja pieci shodi pēc kārtas pirms gada un paveiktais darbs starpsezonā. Tomēr man izdevās iesmelt karpu tīkliņā, un beidzot likās, ka viss ieguldītais ir atmaksājies.

Pēc brīža nosvēru – karpas tīrais svars bija 12,8 kg. Tas ir trīskārtīgi uzlabots iepriekšējais rekords! Zivs tika ielikta speciālā uzglabājamā maisā, lai atgūst spēkus, kamēr sagaidu sievu, kas mani nofotografētu ar lielisko lomu.

Ar to stāsts nebeidzās, un jau pēc stundas atkal baitraners uzņēma pamatīgus apgriezienus. Vēl viena trofeja krastā, šoreiz 10,1 kg. Protams, atkal zvans sievai un skolotājam Raivim. Pēc fotosesijām abas zivis saudzīgi atlaistas atpakaļ Daugavas ūdeņos.

Jāpiemin, ka nostrādāja abas piedāvātās ēsmas: gan boila, gan kukurūza. Sesija bija pilnībā izdevusies jau sākumā, un tālāk varēju atpūsties, sauļojoties bez kādas spriedzes. Diemžēl arī zivis acīmredzot uzsāka plezīru. Vēl viens vilciens bija trešajā diennaktī, kas noslēdzās ar 3,7 kg karpu – atkal uz boilas.

Mana pirmā šī gada sesija spilgti parādīja progresu un tendences turpmākajam gadam. Sesija ilga 80 h, un noķertas tika trīs karpas. Vidēji vairāk nekā diennakts uz vienu copi!

Tāds pašdarināts kronšteins sonāra devējam instalējams uz jebkuras konstrukcijas laivas

Nekādu knapo mērķu – gribu 15+ kilo

Izmantojot šo pašu metodiku, brīvajās dienās turpināju rauties uz upi. Tādas sesijas šajā sezonā bija vēl vairākas. Daudz laika pie upes tika pavadīts jūlijā un augustā, kad bija krasas laika apstākļu maiņas. Tās būtiski ietekmēja arī zivju ceļus, un atstāja mani sausā pat ļoti ilgās sesijās. Īsākā sesija bija 48 stundas, bet garākā – 86 stundas.

Ar savvaļas karpām ir interesanti, jo īpaši upēs, – tās dažkārt maina atrašanās vietu un ierastos ceļus. Taču, rūpīgi vācot informāciju un analizējot to, šogad pie lomiem esmu ticis visās trīs Daugavas vietās, kurās esmu ķēris. Augustā noteicu sev par mērķi dabūt 15+ savvaļas karpu – kāpēc gan pirmajā pilnvērtīgajā sezonā neizvirzīt lielus mērķus?! Septembrī neizdevās izrauties uz copi savvaļā, tāpēc mērķa realizācija bija jāatliek uz oktobri. Septembra beigās sāku piebarot jau pavisam citu vietu ar domu oktobrī aizvadīt vēl 2 sesijas – katru vismaz 2 diennaktis – un noslēgt šo sezonu.

Sezonas noslēgums izdevās par visiem 100 procentiem! Katrā sesijā noķēru pa vienai trofejai un sasniedzu arī, domājams, pirmajai sezonai neticamo mērķi – izvilkt vismaz 15 kilo savvaļnieci! Booom – un no Daugavas dzīlēm izcēlu 15,4 kg smagu karpu! Un vēl 12,8 kg savvaļnieci. Abas trofejas rūpīgi tika atbrīvotas Daugavas ūdeņos!

Tas ir tāds kaifs noķert tik lielu, gudru un pieredzējušu zivi, kura, iespējams, nekad nav bijusi ne uz viena āķa. Tieši tā sajūta un pakaļdzīšanās aizvien lielākai trofejai ir mudinājusi mani šosezon kopumā pie upes pavadīt vairāk nekā 20 diennaktis. Par šādu iespēju noteikti jāpasaka paldies manai ģimenei – sievai Agitai un dēlam, kas atbalsta manu dzīvošanu upes krastā. Katra šāda sesija pie ūdens uz laiku atņem ģimenei vīru un tēvu mājās, tāpēc paldies, ka ļaujat vīrietim darīt to, kas tam ir asinīs ielikts – pārspēt viltībā savu medījumu un trofejas.