Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 13.jūnijs 2022, 22:55 | Komentēt | 718 skatījumi

Normunds no Lielo Līdaku planētas

Normunds Ikomass ir viens no pirmajiem, kas ieviesa pie mums visā pasaulē tik populāro copes gidēšanu un pa šiem gadiem ir šādas tādas interesantas atziņas sakrājis. Un nebaidās ar tām arī dalīties.

Pastāsti, pa kurieni tu vairāk tagad dzīvo – pa Norvēģiju vai Babīti?

Tagad pa Babīti. Es tur pirms sešiem gadiem sāku savu karjeru. Visas manas pirmās zivis ir no Babītes un Vecdaugavas. Ņēmu to ezeru pamatīgi priekšā ar lielajiem mānekļiem. Braucu katru dienu, 25 dienas mēnesī. Ja darbs no rīta, gāju iekšā vakarā; ja darbs vakarā, gāju iekšā no rīta. Katru dienu.

Tagad tu zini visas labākās vietas un saviem klientiem vari tās parādīt?

Cilvēki pie manis brauc, ne jau lai uzzinātu vietas. Tas ir sekundāri. Viņi brauc mācīties, uzzināt, kā pareizi mest, kā spoli noregulēt. Daudziem pašiem nav bigbaita kātu un spoļu. Tad es viņus nodrošinu ar inventāru. Džeki tā arī saka – es negribu līdaku, bet man būs miljons jautājumu.

Un cik daudz pa to dienu var uzzināt?

To informāciju, ko esmu piecos sešos gados sakrājis, varu dienas laikā arī iedot. Tālāk jau ir prakse.

Tad pie tevis nāk galvenokārt iesācēji?

Nē, daudziem pašiem pat ir sava laiva, pilns inventāra komplekts, bet viņiem vienkārši patīk ar mani pakomunicēt, labi pavadīt laiku.

Varbūt tu esi labs psihologs?

Manā darbā tas ir svarīgi. Es tāds vienkārši esmu, teātri nespēlēju. Ņem vērā, ka es praktiski visu laiku esmu ūdenī, katru dienu 8–9 stundas. Vairāk es nevaru to dienu vilkt garāku, tad es nokritīšu un nebūšu lietojams nākamajā. Protams, ja mums sāk baigi ķerties, es nesaku, ka obligāti jābrauc ārā, kad laiks ir beidzies.

Bet dubultmaksu gan par to var paprasīt…

Ārzemēs var. Latvijā es ņemu 95 eiro par dienu. Tur ietilpst laiva, motors un viss pārējais. Norvēģijā diena maksā 500 eiro. Par miljonāru gan ar to nekļūsi, izmaksas ir palielas – laiva, dzīvošana. Benzīna vien cik aiziet pa to dienu! Lai aizvestu laivu ar lielo piekabi uz Norvēģiju, prāmis ir 1300 eiro. Ja tas jāatpelna desmit darba dienās, rēķini pats.

Kāpēc tad tu tā uz to Norvēģiju raujies?

Tur ir baigi daudz zivju. Nenormāli daudz. Mazās līdakas pa 20–30 gabalām dienā gadās bieži. Divarpus trīs kilogrami. Ir reizes, kad pusdienas nav laika paēst, tā ķeras. Kad viņas tur sāk baroties, katrā metienā ir cope.

Neapnīk?

Klients jau pēc tādām emocijām tieši brauc. Man jau arī vajag, lai klients izvelk to lielo zivi. Tīri praktiski – viņš izvilks, bildi parādīs čomam, un pēc nedēļas jau čoms ir mans klients. Tā ir labākā reklāma.

Kas ir tie klienti, kuri pie tevis brauc uz Norvēģiju?

Latvieši, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi, arī no Krievijas ir daudz. Ir arī tādi, kas ļoti labi makšķerē, pilnībā aprīkoti. Viens lietuvietis, teiksim, regulāri brauc. Viņam kastē ir 30 oriģinālās peles. Iedomājies? Viena maksā vismaz 150 eiro. Viņš katru mēnesi grib braukt kaut kur citur, un, ja es tur gados, viņš ir pie manis.

Aktīvam biznesa cilvēkam tāda cope ar gidu sanāk bezgala ērta – nav jādomā par to, kur dabūt laivu, kā pārvadāt inventāru...

Jā, es varu pat ar kombinezonu nodrošināt – no ofisa vari pa taisno atlidot pie manis, un aiziet – ūdenī!

Domā, tā ir copes nākotne? Cope ar gidu...

Nē, pasaulē tā jau sen ir ierasta prakse. Gadu desmitiem koptas tradīcijas. Gidi nodod zināšanas viens otram no paaudzes paaudzē. Somijā pat ir skolas, kur var apgūt gida profesiju.

Kad tev būs sava skola?

[Smejas.] Redz, es jau neko vairāk kā līdaku copi nepārzinu. Koncentrējos tikai uz tām. Es lasu visu literatūru, no visām iespējamām valodām tulkoju informāciju, kas mani interesē. Skatos visus video. Es tajā dzīvoju. Man mājās fonā visu laiku iet raidījumi par līdakām... cik nu es vispār esmu mājās. Bet man nav ne jausmas, kā izvilkt foršu asari vai foršu zandartu, teiksim.

Kaut kad biju Melnkalnē uz alatu copi kalnu upē, tur galvenajam gidam bija vairāki desmiti jauno gidu, kurus viņš apmācīja un norīkoja atbilstoši klienta vajadzībām. Viņš pats ļoti reti iet ar klientiem, toties aktīvi copē, meklē jaunas mušas, jaunas metodes, jaunas vietas...

Tā ir, lai klientus dabūtu, arī pašam ir jābūt visu laiku aktīvam. Vajag ķert zivis, vajag skaistas bildes.

Normunda klients Edgars Timermanis pāris dienas pirms šī žurnāla nodošanas jau bez gida palīdzības izvilka12,5 kg

200+ metrīgas līdakas

Mačos piedalies?

Jā, uz Rīgas Kausu esmu uzaicināts, tur būs balva par lielāko līdaku, iešu uz to. Kā jau teicu, asaros un zandartos man nav nekādu izredžu. Tāpat H2H turnīrā – mani aicināja, iedeva Wild Card. Bet es tur ar trīs metrīgām līdakām nevaru pārsist standarta paku – 3 asari, 3 mazas līdakas un 3 zandarti. Tur nav summa kvadrātā, ir vien centimetri. Turklāt H2H ir tikai piecas stundas, tas ir par maz, lai izvilktu lielu līdaku. Bet skaldīt mazos asarīšus vai piecdesmitnieces līdakas – tas nav man.

Tā bēda ir gandrīz katrā sportā…

Nu skaties, ir slaveni mači Skandināvijā Predator Tour, ir CWC Super Pike Open, kur ir jāizvelk sešas lielas zivis. Tur vajag metrus padsmit. Sešus. Savādāk nevar vinnēt. Ieskaites zivs sākas no 75 cm. Trīs dienās jāizvelk sešas lielas zivis. Tas ir formāts man.

Jā, es tevi pilnībā saprotu. Karpās ir identiski. Ir sacensības uz kopējo svaru, kur galvenokārt jāvelk mazas zivis, un ir mači, kur ieskaitē iet 3 vai 5 lielākās zivis un veči velk divdesmitnieces un pāri. Arī paši karpinieki dalās – tie, kas orientējas uz trofejām, un tie, kas vairāk uz skaitu.

Klau, man vēl viens nopietns jautājums. Mums žurnālā ir autors Juris Bogdanovičs. Viņš saka – tas ir normāli, ka visas lielākās zivis noraujas. Es nekad viņam nepiekrītu, jo, ja noraujas zivs, tad kaut kas nav bijis kārtībā ar inventāru vai ir kāda cita laža. Ar tādu pārliecību dzīvoju jau daudzus gadus. Krievijā ir tāds copes eksperts Ļoša Černušenko, viņš saka, ka auklas rauj un āķus liec nevis zivis, bet makšķernieki. Tas man stingri bija iesēdies prātā, un ar to arī dzīvoju. Viss bija kārtībā, un nevienu lielu zivi netiku pazaudējis. Un tagad, pirms trīs dienām, aizgāja mana mūža zivs…

Līdaka? Forele?

Lasis. Viņš izlēca pilnā augumā kā delfīns, un es uzreiz sapratu – šodien nebūs. Es lašos esmu vien trešo gadu, kas ir smieklīgi maz šai tēmai. Pirmo reizi mūžā zaudēju zivi tāpēc, ka tā man uz to brīdi bija pārāk liela. Tev tā ir bijis?

Jā, bija Norvēģijā pirms diviem gadiem. Salīdzinājumam – esmu izvilcis pāri par 200 metrīgas līdakas, es jau vairs neskaitu. Nu re, un man toreiz pirmo reizi pieķērās zivs, ko es nevarēju dabūt laukā. Nevarēju pat izkustināt! Pēc statistikas tajā upē līdakas aug līdz 30 kilogramiem. Esmu redzējis bildi, kur manam čomam čoms tai pašā upē un tai pašā posmā izcēlis divdesmittrijnieci. Es to zivi nevarēju pavilkt ne ar kātu, ne ar spoli, pat pa laivu kāpos atpakaļ, mēģinot izkustināt. Nekā. Viņa kustināja galvu zem ūdens, kustinot mani laivā. Džeki, kas bija laivā, nezināja, ko darīt – ņemt sačoku vai turēt mani. Es esot visu laiku bļāvis, ka šobrīd neko nevaru izdarīt. Sākumā domāju, varbūt kaut kur aiz sāna aizķerta, bet tiešām jutu, kā viņa zem ūdens kustina galvu – tieši kā līdaka.

Un?

Es viņu tomēr piedabūju tuvāk, varbūt kādu septiņu metru attālumā, un tad viņa vienkārši atdeva mānekli. Tā bija pele, tā uzpeldēja, es vien redzēju līdakas asti un spuru. Pieļauju, ka āķi pat nebija ieķērušies, zivs visu laiku mānekli vienkārši bija turējusi zobos, bet tad atdeva un aizpeldēja. Es tā arī nesapratu, cik viņa bija liela – varbūt 15, varbūt 19, varbūt 29 kilogrami. Šķita, ka pa gultni velku betona bluķi. Tāda sajūta man nav bijusi nekad. Man kāti ir tādi, ka es varu traktoru izkustināt, bet šoreiz nevarēju pavilkt, un viss. Varbūt trīsdesmitniece... To es nekad neuzzināšu.

Kad braucu, es to vietu vienmēr nopresēju. Bet viņas tik reti ēd, ka cerība uzāķēt vēlreiz ir ļoti maza.

Normunda pastāvīgākais klients Aldis Plaudis un līdaka virs metra Ventā

Tikai viena diena mēnesī

Labi, tagad mazliet par lielajiem mānekļiem. Jums tur ir 20 cm, 30 cm. Tam vispār ir limits?

Latvijā varbūt ne, bet Skandināvijā var vajadzēt vairāk. Pirms diviem gadiem piedalījāmies Predator Tour Zviedrijā. Mēs uzgājām zivju vietas un labi vilkām. Vidējais izmērs bija 95 cm+. Divas bija virs metra, bet, lai tos mačus novinnētu, visas sešas līdakas vajag virs metra. Pa trīs dienām izvilkām četrdesmit gabalas deviņdesmitnieces. Simt punkti, ka turpat blakus bija tā simtdivdesmitniece, saproti? Ja kastē būtu bijis kas lielāks, es mestu lielāku, jo 26 cm likās par maz. Tagad man jau ir arī lielāki mānekļi.

Divus kopā nevar saāķēt? Mušotāji tā dara.

Visa būtība jau ir tajā, cik tālu no līdakas to mānekli iemet. Teiksim, ir džigs ar mazu, standarta izmēra gumiju. Ja piemetīs līdakai pie deguna, viņa paņems. Bet, ja 10 metrus tālāk, viņa necelsies un neskries pakaļ tam mazajam māneklim. Ne lielā, ne mazā līdaka, jo tik tālu viņa ne redz, ne jūt, ne dzird to mānekli.

Un lielāku?

Ja iemetīs 26 cm kaut vai desmit metru attāluma no 120 cm līdakas, kas grib ēst, viņa atnāks un paņems. Džigam pakaļ nenāks, voblerim nenāks, bet lielai gumijai atnāks. Tas ir pirmais izskaidrojums, kāpēc vajadzīgi lielie mānekļi – nevajag mānekli piemest pie deguna, var novadīt krietnu gabalu nostāk – un viņa atnāks un paņems.

Kā tu zini, ka viņa ir atnākusi? Skaties dzīvajā sonārā?

Nē, es tos vispār nelietoju, es zivi jūtu. Pietiekami daudz laika esmu pavadījis uz ūdens. Tā lielā precīzi izrēķina, cik kaloriju iztērēs, skrienot pēc medījuma, un cik dabūs atpakaļ, to sagremojot. Esi redzējis, ar kādu zibenīgu paātrinājumu līdaka uzbrūk?

Jā, tur milzums enerģijas tiek iztērēts! Un, jo lielāka līdaka, jo vairāk enerģijas jātērē, tāpēc ka viņai taču jākustina pašai sava masa. Tīrā fizika, Ņūtona likumi.

Un tad arī sanāk – jo lielāka līdaka, jo lielāks kumoss vajadzīgs, lai kompensētu skrējienu.

Tomēr lielo mānekļu meistari nereti stāv uz vietas un nepārtraukti vālē vienā un tai pašā punktā. Pēc tevis stāstītā, tam nav jēgas, vajadzētu kā reiz pēc iespējas vairāk braukāt un meklēt zivi, metot ik pa pārdesmit metriem...

Ja es zinu, ka lielā tur ir, es arī stāvu uz vietas un šancēju. Jo zivi jau var izvilkt tikai tad, kad viņa grib ēst! Tāpēc tu stāvi uz vietas un mētā, gaidot, kad zivij uznāks apetīte. Pavisam nesen bijām vienā man zināmā punktā, no kura vienreiz kopā ar diviem klientiem pusstundas laikā izvilkām sešas metrīgas līdakas. Pirms dažām nedēļām biju turpat un par trīssimt procentiem zināju, ka viņas tur lejā guļ. Un daudz. Bet neņem – vai nu ūdens par siltu, vai kas cits. Var būt tā, ka viņa ēd vienu dienu mēnesī. Un tev ir jātrāpa tajā dienā, citu variantu nav. Ja zivs negribēs ēst, ar to nepietiek, ka tu zini, kur viņa ir. Tas attiecas uz lielo līdaku, mazās ir stulbas un metas virsū visam. Bet lielā izkustēsies no vietas tikai tad, kad pati gribēs.

Vai ir vērts mainīt mānekli, formu, lai viņu izkustinātu?

Tam es neticu. Manā praksē tas neko nedod. Ja viņa negribēs ēst, vari mainīt mānekļus, cik vien vēlies, – neņems.

Tad kāpēc tavam lietuvietim vajag tās 30 peles?

Jā, viņam peles ir visās krāsās. Bet man ir desmit, no kurām es reāli izmantoju divas. Arī copējot ar klientiem, varu visu dienu mētāt vienu gumiju. Samainīšu tikai tad, kad būs izjukusi. Ir bijis tā, ka dienā vairākas gumijas nācies izmest miskastē – kad divnieces un trijnieces aktīvi ķeras. Mānekļi vienkārši vairs neturas kopā.

Nesen lasīju par Amerikā izstrādātu jaunu materiālu mānekļiem, kur rekords esot 280 izvilkti basi uz vienas gumijas. Praktiski neiznīcināmi mānekļi. Mušotāji arī gadās starp klientiem?

Jā, bija viens, Kaspars vārdā. Jau viņu ieraudzījis, izbrīnījos – es jau viņam maz ko varu piedāvāt, pats to lietu galīgi neprotu. Sanāk – viņš ir gatavs maksāt tikai par to, lai pacopētu ar mani kopā laivā.

Jā, redz, mēs noorganizējām divus Muša pret Spini posmus, un mušotājiem līdakas ķērās ne sliktāk kā uz spininga...

Jā, mani jau Antons Fišermans no Krievijas brīdināja, lai es pat nemēģinu. Uzsēdīsies uz tās adatas un vairs nost netiksi. Neesmu mēģinājis, varbūt tomēr vajag?

Paskaties kaut vai Fly vs Jerk. Čaļi tur labi velk...

Jā, Bauers un citi arī. Pagājušajā gadā mušotāji gandrīz vinnēja. Ja jaunie čaļi spiningotāji pēdējās minūtēs nebūtu to vienu zivi ierubījuši, Bauers būtu vinnējis. Paskaties – peles, uz ko mēs ķeram, tās patiesībā ir mušas! Tur svarīgi ir taisīt stopus, es to pārņēmu no mušiņotājiem. Es netaisu pauzi ar spoli, bet taisu stopus. Pele tajā brīdī pulsē, tieši kā džeki velk ar rokām mušu. Tikai pele ir lielāka par mušu…

Es pavasarī dažas Bauera mušas pasūtīju, īpaši neiedziļinoties izmēros. Kad saņēmu, iedomājies – tā muša tik gara kā A4 lapa – 30 centimetri. Bigbaits gatavais!

Interesanti, tiešām varbūt jāsāk mācīties...

Normunda klients Pāvels Berndiks ar savu pirmo līdaku virs metra Ventā. Ar Pāvelu Normunds startēja Rīgas Kausā, kur tikai pie 117 cm līdakas

Mistiskais faktors

Nekā sarežģīta tur tiešām nav. Sevišķi ar līdakmušām – tur milzīgu mākslu nevajag. Ja ir pareizais kāts un aukla, pāris reizes pavicināsi kātu un kaut kā jau to mušu ūdenī dabūsi. Kamēr nav liela vēja. Lielu distanci, protams, grūtāk sasniegt. Kā tur ir – vajag to lielo metiena distanci?

Zini, kā kuru reizi. Reizēm es jūtu, ka vajag, un reizēm viņa ņem uz plukšķi. Ja līdaka ņem uz plukšķi, no tālajiem metieniem nav jēgas. Tikai laiku tērē. Labāk piebrauc tuvāk un uztaisi desmit īsus metienus, nevis divus garus. Savukārt, ja jūtu, ka viņa ir slinka, nāk līdzi, domā, skatās un grābstās, tad jā, tad vajag animāciju un tālo metienu.

Un ko darīt, ja klients nevar tik tālu aizmest, kā vajadzīgs?

Mācās. Man tikko bija čalis, pirmajā dienā bija bēdīgi skatīties. Stāstu un redzu, ka galīgi nesanāk čalim. Es jau nevaru viņā ielikt to tehniku, varu parādīt, varu izstāstīt, palabot kļūdas, bet metiens cilvēkam pašam ir jāizdara. Un trešajā dienā čalis jau meta perfekti jebkurā distancē. Ļoti priecājās, ka ir iemācījies.

Cilvēkam, kas līdz šim ir mētājis, teiksim, tikai foreļkātu, ir grūti iemācīties strādāt ar bigbaitu?

Nē, varbūt pusstunda paiet. Es jau zinu standarta kļūdas, kas tādiem cilvēkiem rodas. Kāpēc veidojas bārda, piemēram. Tad es jau no paša sākuma pasaku, kam pievērst uzmanību, ko pamainīt, un viss ir kārtībā, bārda neveidojas. Pa šiem gadiem, skatoties uz klientiem, esmu sapratis dažas nianses, ko es tagad varu mierīgi nodot tālāk.

Sportisti arī nāk pie tevis?

Jā, brāļi Valteri bija, Māris Bremze, Konstantīns mūsējais prasīja, lai pamācu bigbaitu mest. Daudziem ir kaut kas parādīts, pamācīts.

Cerams, ka tas kādreiz rezultēsies arī balvās no starptautiskiem turnīriem, pasaules čempionāta.

Es ļoti gribēju šoruden aizbraukt uz CWC Super Pike Open biju pirms diviem gadiem un sapratu, kur tur ir liela zivs un kā viņu ķert. Piedalās 150 komandas, katrā laivā pa trīs džekiem. Visas zvaigznes piedalās, Stefans Trumsteds un pārējie. Bet tam vajadzīgs sponsoru atbalsts.

Bet mūsu sponsoriem Zviedrijas tirgus nav sevišķi interesants...

Jā, viņiem maz jēgas.

Nākamgad es gribētu braukt uz PAL, bet tur divi mēneši pirms mačiem jātrenējas. Parēķini – vienā treniņdienā aiziet simts eiro benzīnā vien. Esmu izstudējis tos ūdeņus, pētījis barības zivju paradumus, kur viņas atrodas, kur un kā migrē. Tas šobrīd ir pilnīgi skaidrs, lielā līdaka dara tieši to pašu, ko viena konkrēta, neteikšu kura, barības zivs. Vienlaicīgi nārsto, vienlaicīgi iet iekšā no jūras iekšējos ūdeņos, vienlaicīgi iziet ārā atpakaļ jūrā. Atgriežas augustā, septembrī, kad barības zivij nāk ārā mazuļi. Tā ir teorija, un, ja es salieku to kopā ar savu milzīgo praksi, man viss līmējas.

Tu vari prognozēt, kad ķersies un kad ne?

Iebraucot ūdenī, man vajag divas stundas, lai saprastu, vai šodien būs. Tas brīžiem ir pat bēdīgi. Iedomājies – esmu ar klientu un skaidri jūtu, ka šodien lielās nebūs. Deviņdesmit procentos tas arī piepildās.

Līdaka ir tik viegli prognozējama?

Vienīgais, ko nevar prognozēt, ir – kad viņa ēdīs. Es to arī klientiem stāstu – mēs nebraucam meklēt zivi vai domāt, kā viņu izvilkt. To es jau zinu. Mēs braucam cerībā, ka viņa šodien ēdīs. Savukārt to noprognozēt nav iespējams.

Laikapstākļi, gaisa spiediens?

Esmu veicis pierakstus: saule, mēness, mākoņi, lietus, vējš, spiediens – nav nekādu sakritību. Vienkārši nav. Mazās līdakas, protams, ir stulbas, tās Skandināvijā metas virsū visam. Bet lielās – tur tiešām nav nekādas sakarības. Vasarā lielā līdaka var ēst reizi mēnesī. Pamēģini trāpīt uz to vienu dienu! Turklāt nav tā, ka vienu dienu viena, otru otra. Kad ir tā diena, kad viņas ēd, tad ēd visas.

Tātad tomēr ir kāds faktors, kas viņas ieslēdz?

Jā, bet to faktoru es neesmu sapratis.

Gan jau arī to var atkost...

Tad kļūtu neinteresanti. Tā katru reizi brauc cerībā, ka šodien būs tā diena, kad lielā ēdīs. Jāņem vērā – jo lielāka un vecāka ir līdaka, jo lēnāka viņai ir vielmaiņa. Tas nozīmē, ka ar vecumu viņa ēd vēl retāk. Tāpēc tās 130 cm un vairāk līdakas ir ļoti grūti dabūt.

Normunda pastāvīgā kliente Baiba Plaude ar līdaku virs metra Ventā

Ar tehnoloģijām nav romantikas

Ko tu domā par tendenci, ka spiningošana kļūst pavisam elitāra, visiem vajag 300 zirgus un piecus ekrānus laivā?

Man nevajag ne piecus ekrānus, ne 300 zirgus. Man ir viena eholote. No Panoptix esmu kategoriski atteicies, tā nav makšķerēšana. Jā, es varu kādreiz iebraukt ar kompanjonu, kam tāds ir, paskatīties zivs uzvedību. Ko līdaka šodien dara, no kāda dziļuma uznāk pakaļ māneklim. Man tas ir veids, kā uzzināt kaut ko jaunu. Bet ķert – ne, man ir vajadzīgs tas negaidītais sitiens pa rokām, kad es nezinu, kas man iedos iekšā un kad.

Nesen biju Juglas ezerā, apkārt piecas laivas ar mūsu zināmākajiem čaļiem, kam ir šīs tehnoloģijas. Viņi braukā apkārt un skatās ekrānā, un ik pa pāris stundām varbūt izdara vienu metienu. Es pa to laiku izdaru 300 metienus.

Bet viņi ķer...

Pagājušajā rudenī ar klientu iebraucām ūdenī, netālu bija Svens Rubulis ar Panoptix. Mēs abi sānskatos redzam, ka plēsējs ir augšā. Rudenī mēs līdakas ķeram bedrēs, jo mazās zivis saiet tur, kur siltāks ūdens. Redzu savā eholotē barības zivis, redzu lielās līdakas apkārt, bet nu neķeras. Pat copi nedabūjām. Svenam pa to laiku stundā trīs metrīgas. Viņš, precīzi uzmetot virsū, zivis dabū, mēs ne. Tad iedomājies, cik milzīga ir atšķirība, cik liela varbūtība ir viņam un cik man! Pēc stundas zivs nogūlās zemē, un cope beidzās. Manuprāt, ar Panoptix metrīga līdaka vairs neskaitās trofeja.

Un tad vēl zandarti, sami…

Jā, milzīgi. Pirms pāris gadiem mums nebija ne jausmas, ka mūsu ūdeņos ir tik daudz lielu zandartu. Bet tās ir medības – tur šauj pa to, ko redzi. Nekādas romantikas vairs. Tas nav man.

Man patīk mušot kalnu upēs, kur ir kristāldzidrs ūdens, tur arī svarīgi ir sākumā zivi ieraudzīt un tikai tad mēģināt ķert…

Jā, bet tu to dari bez nekādām iekārtām. Turklāt tur zivij ir iespēja arī ieraudzīt tevi, un tas šances izlīdzina. Bet dzīvās tehnoloģijas diemžēl ir nākotne, tās ienāk arī sportā. Ja gribu braukt uz to pašu PAL nākamgad, tur bez tām vairs nevar.

Starp citu, līdaku ar dzīvajām tehnoloģijām nemaz tik bieži nevar redzēt. Vasarā no tām nav nekādas jēgas – līdakas slēpjas zālēs un ekrānā nav redzamas. Tikai rudenī, kad barības zivis sastājas bedrēs un līdakas tām seko, – tad gan. Bet pavasarī un vasarā ne. Cita lieta ar lielajiem zandartiem, tos bez dzīvajām tehnoloģijām ir praktiski neiespējami dabūt.

Bet dažreiz ir vienkārši interesanti pavērot zivju reakciju uz mānekli. Bez dzīvajiem sonāriem tas nebūtu iespējams...

Jā, tā ir. Vienreiz bijām Ventā, jūras līdakas bija iekšā. Ekrānā skatījāmies, kā viņas nāk līdzi māneklim. Pat pa trim četrām. Mēs divpadsmit metrus tajā dienā ierubījām. Bet daudzas nāca līdzi un neņēma. Sapratām – pat tad, ja viņa grib ēst, vēl nenozīmē, ka viņa paņems mānekli. Domās, vai ir vērts kalorijas tērēt uzbrukumam.

Vai varbūt tomēr apsver, cik droši ir ņemt?

Šaubos, ka āķi māneklī līdaku īpaši uztrauc. Manuprāt, viņa drīzāk skopojas ar enerģiju vai varbūt nemaz negrib ēst, bet intereses pēc pavada mānekli. Tad, kad līdaka rij, ir pavisam savādāk – māneklis ar plunkšķi iekrīt ūdenī, un viņa jau ir virsū. Paātrinājums līdakai ir fantastisks. Metrīga zivs uzbrukumā paātrinās līdz 10 metriem sekundē. Metrs trīsdesmit līdz 13 m/s. Un tā tālāk.

Kur tu visu to mācies?

Ļoti daudz lasu, skatos video. Lasu vecās grāmatas, arī no Norvēģijas no Somijas. Man īpaši interesē viņu arhipelāgi. Tomēr lasīšana ir jāliek kopā ar praksi. Bieži vien lasot daudzas detaļas palaiž garām, bet tad dzīvē ar kaut ko līdzīgu saskaries, pēc tam pārlasi vēlreiz – un jā, pamani būtiskās nianses, kas pirmajā reizē šķita nesvarīgas.

Citi domā, ka prakse ir labāka par jebkuru lasīšanu.

Varbūt, tikai mūžs var būt par īsu. Ir teiciens par velosipēda izgudrošanu…

Kā tev liekas – Latvijā copes prasmju līmenis salīdzinājumā ar citām valstīm ir augstāks vai zemāks? Ņemot vērā gan pašus makšķerniekus, gan medijus (žurnālus, raidījumus, forumus) – kur mēs esam uz globālā fona?

Daudzās lietās mēs esam priekšā kaut vai tiem pašiem zviedriem. Mačos to var redzēt.

Tikmēr viens otrs mācīšanos aizvieto ar 300 zirgiem…

Zini, mačos tos 300 zirgus vajag. Tur ir svarīgi, vai pirmais tiksi pie labākā punkta vai skaļi lamāsies, jo esi ieradies trešais un vietas punktā vairs nav, – brauc citur! Tad nu mēs redzam večus, kas tērē milzīgu naudu motoriem, dzenskrūvēm, lai pieliktu laivai pie maksimālā ātruma klāt pāris km/h. Protams, arī ikdienā dažreiz gribas uzspiest, izjust ātrumu. Tas pieder pie lietas, mēs tomēr esam veči, un tas ir mūsu hobijs. Ja man izdodas uzlabot laivas ātrumu no 83 uz 86 km/h – es esmu laimīgs. Tas ir tehniskais sporta veids.

Dažādas likumsakarības

Pastāsti mazliet vairāk, ko tieši nozīmē strādāt par gidu! Es saprotu, tu ne tikai apkalpo klientus, bet pildi arī kaut kādas reklāmas funkcijas. Tev ir tādi un tādi sponsori vai atbalstītāji – laiva, vēl kaut kas?

Jā. Man janvārī būs jauna laiva ar 175 ZS motoru, ar pareizu skrūvi vajadzētu iet pie 90 km/h. Protams, cilvēki skatās, kas man ir rokās, ko es velku mugurā. Es testēju kātus un dodu padomus veikalam, vai tos ir vērts iepirkt un tirgot vai ne. Ja pie manis atnāk klients, kuram nav nekāda inventāra, es viņam iedodu savējo, un, ja cilvēkam iepatīkas, viņš iet uz veikalu un nopērk tādu pašu. Turklāt visu uzreiz – kātu, spoli, auklu, pavadiņu, karabīni, mānekļus, mānekļu kasti, somu, kombinezonu… Attiecīgi konkrētais veikals par to ir gatavs mani sponsorēt un atbalstīt. Sanāk, ka mēs visi viens otram darām kaut ko labu. Klientam nav jālauza galva par izvēli un jāpērk tas, kas viņam beigās neder. Plus veikals iedod atlaidi, ja cilvēks nāk no manis.

Un kur tu ar to jauno laivu plāno doties?

Februārī uz Holandi. Tur vēl nav būts, bet esmu dienām studējis Holandes milzīgos ūdeņus. Tas nav vienkārši, bet daudzas lietas esmu atkodis. Jau zinu, kur es braukšu un ko darīšu.

Asari arī tur ir lieli...

Jā, visi tie Pearch Fight mači tur tieši notiek.

Un Latvijā?

Latvijā zivis var vilkt maijā, kad iekšā ir lielā jūras līdaka. Pārējā laikā tas resurss ir gaužām bēdīgs, ja salīdzinām ar Skandināviju. Tāpēc man patīk Ziemeļvalstis – tur es katru dienu eju ūdenī ar pārliecību, ka šodien savilksim daudz. Pie mums var būt pilnīgi tukšas dienas. Kādam pēc bildēm varbūt liekas, ka es tos metrus te baigi velku. Nu nav tā, esmu ūdenī katru dienu, bet nedēļā varbūt divus metrus dabūšu kopā ar klientiem. Kādam tas liekas daudz, bet gidam tas ir maz. Skandināvijā viss ir daudz dinamiskāk, man diena paiet kā viena copes stunda.

Ja atceramies, ka tev tā skaitās darba diena – nav slikti.

Jā, dzīve var ļoti ātri paiet. Kaut gan krieviem ir teiciens, ka copē pavadītais laiks mūža garuma aprēķinā neiet. Sanāk – man vajadzētu dzīvot mūžīgi.

Forši, ka tev pastāvīgi ir iespēja copēt kādos jaunos ūdeņos!

Jā, tas piedod garšu. Man patīk pētīt, analizēt. Kad esmu visu atkodis, tad tiešām vairs nav interesanti – braukt un tikai skaldīt. Godīgi sakot, pat mazliet neērti. Redz, es ūdenī nemeklēju, kur ir viena zivs vai otra. Es meklēju vietu, kur viņu ir daudz. Un parasti arī atrodu.

Babītē arī?

Arī. Man Babītē bija vieta, kur es pēc pulksteņa varēju pateikt, cikos izvilkšu metrīgu līdaku. Sākumā tur staigāju ar parašūtu, uzgāju to vietu, pēc tam paskatījos ar dīperi – jā, tur ir zemūdens zāles kante. Zāle ir un pēkšņi beidzas, aiziet gluds dibens. Līdakai patīk sēdēt uz zāles maliņas un skatīties, kas peld garām. Pirmo es tur izvilku vienpadsmitos, nākamajā dienā pusdivpadsmitos, trešajā divpadsmitos – katru dienu ēšanas brīdis gāja par pusstundu uz priekšu. Tā arī copes mirkli prognozēju, balstoties uz to, cikos viņa ņēma vakar. Ja katru dienu esi ūdenī, daudzas interesantas likumsakarības atrodi.

Babītē ir daudz tādu, kas ūdenī ir katru dienu?

Ne katru dienu, bet ir pastāvīgie “iedzīvotāji”, kas kaut ko ir sapratuši.

Visiem bigbaits? Vai ir tādi, kas pamēģina un kam nesanāk?

Pietrūkst pacietības. Bigbaitā vajag pacietību, bez tās nekā. Lielā neēd, mazā palaiž garām. Skandināvijā mazās līdakas ņem 26. gumijas, Latvijā ļoti reti. Varbūt tāpēc, ka viņu tur ir daudz. Nezinu, kāpēc pie mums ir tik maz zivju. Varbūt ekoloģija.

Runāju ar vienu jūras kapteini, ļoti nopietnu vīru. Viņš atgādināja par milzīgo vētru, kas bija 2005. gadā – atceries? Kolkā un citur krastus ar kokiem izskaloja. Tajā vētrā Baltijas jūrā no okeāna iepūta svaigu, tīru ūdeni, un rezultātā mums jūras zvejā nekad nav bijuši tik labi gadi kā 2006. un 2007. Jūra esot bijusi pilna ar zivīm. Tagad atkal ir tukšs, ūdens ir piemēslots, un, kamēr atkal nenotiks kas līdzīgs, nekas nemainīsies.

Postu zivju resursiem nodara ne tik daudz rūpnieciskā zveja, cik mūsu krāni, lietotā ķīmija, trauku mazgājamie līdzekļi. Zivs negrib uz šejieni nākt, viņai te nav tīrs ūdens. Somijā var izvilkt 40, 50 zivis dienā. Kur pie mums tā ir?

Ir jāizvelk divdesmitniece!

Somijā tomēr ūdeņu daudzums uz vienu makšķerējošu galviņu ir krietni lielāks. Helsinkos dzīvo mazāk cilvēku nekā Rīgā, nemaz nerunājot par pārējām pilsētām. Turklāt viņi daudz aktīvāk laiž vaļā. Kā tev ar šo?

Es zivis neņemu, un klienti to zina. 2–3 kg var paņemt, bet lielās mēs noteikti laižam vaļā. Par to nekad nav bijis jautājumu, cilvēki to ļoti labi saprot.

Metru kotletēs nelaižat?

Traks esi! Pilnīgi neiespējami. Protams, mums laivā šad tad ir griliņš, turpat krastā to divnieci nofilējam, ar citronpipariņu – garšīgi. Bet ne jau lielās. Kaut gan sist nost man šausmīgi žēl pat mazās.

Cik zivju vispār Norvēģijā drīkst paturēt? Ja jau tik labi ķeras, varētu braukt un filēt...

Divas līdakas, ne lielākas par 85 cm. Ja laivā inspektors atradīs lielāku, sods būs tāds, ka vairs copēt negribēsies. Bet resurss tiešām tur ir nenormāls.

Latvijā var izaugt 20 kg līdaka – ja kādā ūdenī ievērotu simtprocentīgu noķer un atlaid?

No barības bāzes atkarīgs. Bet šobrīd lielākās nāk no jūras. Šo pēdējo 130 cm gan es noķēru starp hesiem, tā ir vietējā. Teorētiski, ja tā pati zivs būtu nārsta laikā ar 3–4 litriem ikru plus vēl kāds breksis vēderā, būtu Latvijas rekords. Un viņa tur joprojām peld.

Esošais rekords gan tāds apšaubāms...

Jā, to visi zina, tas nav rekords. Tāpēc mums ir jāizvelk normāla divdesmitniece. Tas nav nekas neiespējams, un tā būs jūras līdaka. Viņas te pēc nārsta krietni saēdas, tad varētu būt tāds svars. Vai arī pirms nārsta.

Tev ir mērķis pārsist rekordu?

Tas ir ļoti iespējams, ņemot vērā, cik daudz laika es pavadu uz ūdens.

Kad tev laivā ir klienti, tu arī makšķerē?

Parasti – jā, ja klientam nekas nav pretī.

Man ir gadījies, ka gidam tik ļoti patīk pašam ķert, ka jau pēc pusstundas viņš mani ir aizmirsis. Turklāt vienmēr aizsūta mani ne uz to labāko vietu, kā vēlāk izrādās, bet pats pa kluso mēģina tur kādu reizi iemest.

Tā, protams, nedrīkst darīt. Svaigā vietā es parasti ļauju klientam izmētāt un tikai tad pieslēdzos. Ja tur ir aktīva zivs, viņa paņems uzreiz. Bet tās 8–10 stundas bez makšķerēšanas ir grūti nosēdēt.

Tu sevi pieskaiti pie tiem, kuriem no dabas ķeras labāk nekā citiem?

Laikam jau tā ir. Ir bijis tā: mētājam vienādas makšķeres, vienādas auklas un mānekļus, bet man ir trīsreiz vairāk zivju nekā pāriniekam. Kaut kāds čuiņiks laikam tas ir. Mani draugi to zina un ar to rēķinās. Varbūt man vienkārši veicas.

Veicas gan. Bet, kad tu aizej sportā, sevišķi lielajā, tad pretī arī ir tādi paši, kam pastāvīgi veicas. Tad vairs nav tik vienkārši...

Man nekas nav pret. Es ļoti priecātos, ja Latvijā kāds uzorganizētu turnīru, kur ir 3 dienas un ieskaitē iet sešas lielākās zivis. Tas būtu mans formāts.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(3 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager