Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Reportāža | 14.jūnijs 2022, 12:32 | 1 komentārs | 330 skatījumi

Tandēmā pēc lielajām alatām

Stāsti, nostāsi un cita veida pasakas par Zviedrijas milzīgajām alatām tika klausītas jau pāris gadus, bet šogad iekrita tas prieks pašam doties uz šo izslavēto leiputriju!

Pamanu sejasgrāmatā ierakstu, ka jūlija vidū Uģis gatavojas doties uz Lapzemi. Viens pats… Man, protams, sašutums: “A kur tad es?” Neatejot no kases, uzreiz arī zvanu: “Kas par lietām? Kamdēļ es neesmu iekļauts sarakstā?” Pēc situācijas apzināšanas un vienpatības iemeslu izzināšanas Uģi tomēr pierunāju ņemt mani līdzi – jo tā būs drošāk. Ko viens valkāsies gar upi!

Pēc dažām nedēļām nolemjam tomēr aicināt līdzi trešo ceļa biedru. Gribētāju netrūkst, un mūsu izliktajai vakancei bezmaz vai sāk veidoties rinda. Par šo varētu sarakstīt veselu grāmatu “Kā piekrist braucienam un tad atteikt!” Kopumā tiek apjautāti 6 vīri. No sešiem malačiem tikai viens uzreiz saka: nē! Pārējie pieci: “Protams! Kad braucam?” Taču pēc “protams” nāk: “Es tomēr netieku!”

Pēdējais dalībnieks, Arvis A., sola mums sautējumu, makaronus un vēl visādas gastronomiskas izvirtības. Ar Uģi nodomājam: “Forši, pavārs mums ir! Atliek tik sakrāmēt mantas un doties!” Taču prieki ir īsi – dienu pirms brauciena džeks saslimst… +38°C. Kā teiktu Sienāzis no Sinoles: “Puika laikam ēnā audzis?” Kamēr Arvis veseļojas, mēs atļaujamies viņu kaitināt ar dažādām bildēm no mūsu ceļojuma ikdienas, tāpat kā viņš mūs kaitina ar saviem lielajiem zandartiem un asariem.

Viss liecina, ka sākotnējā doma braukt divatā ir nevis sagadīšanās, bet neizprotamu spēku pieņemts lēmums. Un mums gāja labi, nē, izcili!

Pirmā diena

Nobraukti nepilni 1400 km un negulētas 23 stundas, esam ieradušies pie apsolītās zemes, precīzāk – ūdens. Ieraugot upi, nogurums pazūd kā ar roku noņemts!

Sakārtojam teltsvietu un iemalkojam tumši brūnu “tējiņu”. Man, protams, nervi netur, un, paķēris mušiņmakšķeri, metos uz upi. Kedās stāvu krastā un vicinos, galā sausā muša. Pirmais metiens tāds neveikls, tad otrais un trešais. Cerību pilns, skatos uz mušu un ceru, ka kaut kas notiks… un notiek! Pirmā cope pirmajās 3 minūtēs! Ko?! Pie pašas nometnes??? Metu vēl, un atkal cope. Tā es tur notirinos kādas 10 minūtes.

Tad skrienu pēc brienambiksēm, lai varētu kārtīgi pievērsties alatām. Sauso mušu lieku malā, jo pie upes ir diezgan liels vējš, un sāku ar ierasto čehu nimfošanu. Viss notiek, zivis piesakās cita pēc citas, kopā salasu 49 gabalas. Tiesa, neviena nav tāda, kādu es nebūtu noķēris Latvijas upēs, lielākā alata ap 41 cm. Nekas, pirmajai dienai ir labi, un saprotu, ka ar nimfu te viss notiksies.

Pirmās lielās noķertās alatas
Baudām “tējiņu”

Otrā diena

Abi esam nogulējuši aptuveni 12 stundas un varam, spēka pilni, doties pēc lielajām.

Pirmās dienas vakarā mūsu apmetnes vietai pievienojās mušotāju pāris no Somijas. Kamēr Uģis vēl guļ, sienu mušas, skatos – no upes nāk mušiņmakšķerniece. Skaisti! Uzsākam sarunu par mušošanu šajā upē un par to, kā vakar gājis. Man viss labi, zivis bija. Somiem gan nav tā veicies, tāpēc ātri uzsienu dažas mušas un uzdāvinu somietei.

Pamostas Uģis un pēc neilga brīža arī mušiņnieces draugs. Somi ātri apēd brokastis un dodas uz upi. Es pabeidzu siet mušas, un gatavojamies startēt uz tālo upes posmu, kur esot lielās. Uģis zina, ko runā! Somi atgriezušies smaidīgi, tātad cope ir izdevusies. Izrādās, somiete noķērusi savu rekordalatu – ar manu sieto mušu! Par to tieku pie tradicionālajām somu lašu mušām. Lūk, kā izvēršas laipnība – palīdzi citiem, un to novērtēs.

Dodamies ar auto uz 10 km attālo upes posmu. Ir satraukums. Drudžaini caur mežu ejam uz upi. Skandināvijas mežu burvība ir vārdiem neaprakstāma, krāsu gamma šajā laikā ir fantastiska. Mežs pilns ar brūklenēm, spēj tik ēst un priecāties!

Pa mežu esam nobriduši nepilnu kilometru, kad mūs pārsteidz 2,4 m augsts lopu žogs. Neko darīt, Uģa deadlift prasmes lieti noder, un esam žoga otrā pusē, kur mūs sagaida mierīga upe divu Gauju platumā. Uzreiz piefiksējam, ka tās vidū veikli darbojas divas laivas un ik pa brīdim uzsmeļ kaut ko ievērības cienīgu.

Sākam ar sausiņiem, un ilgi nav jāgaida, kad no Uģa atskan jautrais: “Juhū!” Viņš paziņo, ka galā baigais. Neko, noskatos, kā Uģis cīnās, un pievēršos savam posmam. Sausiņam neticu un pārsienos uz nimfu. Pirmais metiens, un aukla tā neveikli apstājas. Domāju, ka āķis ieķēries kādā zemūdens šķērslī. Bet nē, šķērslis sāk peldēt, un parādās patīkams pumpis – galā stabila 40+ cm alata!

Ātri uzsmeļu to un drudžaini metu atkal. Otrais metiens, un atkal galā smuki šūpo. Kamēr velku savu alatu, tikmēr Uģis kaut ko jau smeļ. Izstīvēju savējo, kas nepavisam vairs nelīdzinās alatai – normāls sazāns! Skrienu ar visu tīkliņu pie Uģa, lai uztaisītu pirmo kopējo foto ar divām smukām zivēm. Skaisti! Bilde, un atā.

Turpinājumā viss notiek tādā pašā režīmā: Uģis velk ar sausiņu, es ar nimfu. Pēc neskaitāmām zivīm rokas sāk gurt, jo katra ir ne mazāka par 40 cm. Nespēju tam noticēt! Lai viss izskatītos vēl brīnumaināk, Uģis stāsta, ka viņa 40+ cm alatu aiznesusi ļoti laba izmēra līdaka, domājams, stabili virs metra. Un tāda tur nav bijusi vienīgā, jo pirms metra redzēta viena nedaudz mazāka, kas nav kautrējusies piepeldēt līdz pat krastam. Kā jau minēju – Uģis zina, ko runā!

Pienāk vakars, un dodamies uz nometnes vietu, kur sautējuma vietā mums ir oglēs pagatavota alata ar ķiplokiem. Vareni!

Kļūst aukstāks, un saprotam, ka naktī temperatūra būs ap 0°C. Jā, pirms guļas jāiet uz upi skaloties. Uģis saka, lai es droši desmit sekundes ieguļos ūdenī, baigi labā sajūta esot. Divos piegājienos savācu 5 sekundes. Baigi labās sajūtas nav…

Uģis zin, ko runā!

Trešā diena

Rīts. Sienu mušas, kafija, brokastis. Uģis ātri sapošas un ir gatavs doties uz tālo upes posmu, lai atkal vilktu lielās alatas.

Šoreiz nedaudz plānus pamaina vējš, kas neļauj tik brīvi operēt ar sauso mušu. Uģim tik labi neveicas, trāpās pa kādai, bet man viss notiek. Ar nimfu tiek savilkts krietns daudzums lielo. Uģis neiztur un piesien nimfu, bet precīzi pēc 10 minūtēm: “Viss, pietiek, pats ķer ar sava sū... nimfu!” Kā ir, tā ir!

Dodamies pa upi lejup uz lielo krāci. Pirms tās ir mierīgs plūdums, kas ļauj izbaudīt sausās mušas privilēģijas. Zivis ceļas, un solās būt lielisks dienas noslēgums. Tā arī notiek, abi kopā pieveicam vairākas alatas izmērā starp 40 un 50 cm. Ņēmieni ar aci ir ļoti baudāmi – var redzēt, kā no 1,5–2 m dziļuma paceļas zivs, lai apēstu mušu... Kaut kas līdzīgs ir piedzīvots, ķerot līdakas seklajos ezeros. Emocijas pāri malām.

Dodamies atpakaļ uz nometni, lai apēstu oglēs ceptu alatu un nobaudītu “tējiņu”.

Ceturtā diena

Rīts. Mušas nesienu, kafija, brokastis. Šodien esmu nolēmis doties uz mazo upi, lai sameklētu foreles.

Rīts nesola neko labu – sauļošanās nebūs, līst. Uģis ir par visu parūpējies, līdzi paņēmis plēves un striķus, lai lietus gadījumā varētu nosegt teltis. Aprakstā gan teikts, ka plēve paredzēta malkas un auto pārklāšanai. “A kas, mēs sliktāki?!” Sameistarojam striķu tīklu un pārstiepjam plēves pāri savām teltīm. Uģis saka: “10* viesnīca!” Nevar nepiekrist, jo tiešām izskatās mājīgi. Viss pabeigts, esam gatavi doties uz upi.

Uģis mani izlaiž pie mazās upītes un pats aizbrauc uz lielajām. Sarunājam, ka dienu pavadām katrs pats par sevi un tiekamies nometnē. Šodien esmu nolēmis darboties tikai ar strīmeriem, jo lielajām alatām ir jāļauj atpūsties.

Esmu upē un sāku ķert. Pirmie metieni, un uzreiz piesakās pāris necilas forelītes. Nu tik būs! Dodos pa upi uz leju un izvelku vēl dažas neliela izmēra zivītes. Ar nepacietību gaidu, kad nonākšu līdz pirmajam pūlam jeb, pareizāk sakot, bedrei. Esmu nonācis līdz pirmajam upes padziļinājumam, kur krāce ieduras bedrē. Nodomāju: “Nu gan būs!”

Satraukts uzmanīgi metos uz krāces beigu posmu un sāku stripot mušu uz savu pusi. Pa tukšo... Otrais metiens paliela akmens virzienā, stripoju gar akmeni, un ir bāziens. Jā, galā purinās… līdaka! Man der, jo jebkura noķerta zivs rada prieku. Izdaru vēl pāris metienus, bet ne piesitiena. Nopētu bedri un redzu otrā krastā klasisku foreļu paceri, kurā 100% jābūt pumpainajai. Profesionāli iemetu pretējās puses krūmos… Ar asu rāvienu mušu izrauju no krūmiem ar visām lapām. Notīru mušu un metu vēlreiz. Tā iekrīt ūdenī, un pēc pāris stripiem seko mutulis. Garām! Metu vēl un redzu, kā zibenīgā ātrumā manai mušai seko… līdaka. Mušu nenokož, zivi izvelku.

Atbrīvoju līdaku un turpinu apstrādāt bedri. Pie tās izejas redzu vēl vienu palielāku akmeni, uzmetu, un beidzot ir ilgi gaidītā zivs rotācija. Forele nav liela, ap 30 cm. Nopriecājos un dodos tālāk, lai apgūtu pārējos upes padziļinājumus.

Kartē izpētu, ka upe sastāv no vairākiem uzplūdinājumiem un padziļinājumiem, kas vieš cerību uz lielākiem lomiem. Taču cerības tiek pieviltas, jo noķeru vēl tikai dažas līdaciņas un divas alatas. Tā arī 4 km garais upes posms ir nobrists. Upe fantastiska, katrs līkums cerību pilns, bet zivju nav vai neķeras.

Nonācis līdz lielajai upei, palieku pie sava uzstādījuma strādāt tikai ar strīmeriem. Pēc atpūtas un siermaižu apēšanas dodos tālāk pa upi uz leju nometnes virzienā. Lielā upe nebeidz pārsteigt ar iespaidīgajiem dziļumiem un jaudu.

Ceru uz lielu foreli un sāku apmakšķerēt upes posmus ar strīmeri. Ilgi nav jāgaida, kad kātā sajūtu patīkamu sitienu – ceru uz foreli! Pēc pirmajiem zivs izgājieniem saprotu, ka galā sēž alata nedaudz zem 50 cm. Secinu, ka šajā stihijā tikt pie ievērojama izmēra foreles būs pagrūti, jo alatas nesmādē pat pašus lielākos strīmerus, ap 7 cm garus.

Nomakšķerēju visus izteiksmīgākos upes posmus un tieku pie cienījama skaita alatu, bet nevienas foreles. Dažās vietās redzu uzlecam lašus, kas atkal liek aizdomāties par upes daudzveidību un bagātību.

Tieku līdz nometnei un satieku Uģi. “Kā gāja?” Uģis saka, ka esot savilcis lērumu lielu alatu un dabūjis pat smuku foreli. Lielākās pat esot norāvušas mušas. “Uz ko?” – “Ai, uz sū... nimfas.” Lietus esot lijis tā, ka ar sausiņu bijis pagrūti strādāt, tāpēc pievērsies nimfai.

Daļa no atrastajiem mānekļiem!

2h šepte pa mežu

Piektā diena

Rīts. Pamostos agrāk, izstaigāju nometnes teritoriju. Zeme viegli kraukšķ – naktī bijusi salna. Uzsienu dažas mušas, kafija, brokastis.

Abi ar Uģi šodien dodamies uz lielo alatu posmu, jo solās būt arī pa kādai forelei. Līdzi ņemu 7# un 3# klases kātu. Esmu nolēmis arī šodien darboties tikai ar strīmeriem, jo noķert lielo alatu ar nimfu tiešām vairs nav prieka.

Jau pie upes abi saprotam, ka te nebūs nekādas pastaigas pa Mežaparku. Krastā mūs sagaida pamatīgs vējš ap 10–15 m/s, brīžiem brāzmas ir pat vēl spēcīgākas.

Uģis sāk sev ierastajā formātā. Pāris metieni – un atskan priecīgais: “Juhū!” Es pat īsti neesmu paspējis sākt! Nofilmējam, nobildējam zivi un atlaižam savā stihijā. Uģis turpina ar sauso, kaut vējš ir nežēlīgs. Es spītīgi turos pie strīmeriem un nedomāju neko mainīt, kamēr nenoķeršu foreli. Sākumā copju ir daudz, bet līdz krastam izdodas piemānīt vien dažas zivis.

Pēc pirmajām nostrādātajām 30 minūtēm beidzot izvelku foreli. Nav liela, bet stabili virs 30 cm. Priecīgs turpinu darboties, jo sākums ir ļoti cerīgs. Taču šāds vējš spēj sabeigt jebkuru garastāvokli, jo iemest kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Vēja virziens no kreisās puses un nedaudz pretī. It kā parocīgi, bet katrs metiens ir neprognozējams – kā iekrīt, tā arī ķer.

Nostaigāju prāvu posmu cerībā atrast kaut nelielu aizvēja pleķīti, bet bez rezultātiem. Nāku atpakaļ uz sākumpunktu, kur Uģis copē jau labu laiku. “Kā sokas?” – “Lieliski, daudz zivju!” – “Uz ko?” – “Uz nimfu!” Es spītīgi palieku pie sava un nimfu nelieku. Kad eju prom, Uģis man kliedz: “Liec to sū... nimfu!” Nē, un punkts!

Dodos ezera virzienā, lai noķertu kaut ko vakariņām. Esmu nonācis līdz upes iztekai un nomētājos ar strīmeriem un sauso mušu – nekā. Salūstu un lieku... nimfu. Pirmais metiens – un 49 cm alata uz oglēm! Viss, šodien pietiek.

Lieliskā pelde, uz oglēm ķiploki ar alatu, “tējiņa”, gulēt.

Mirklis pirms oglēm

Sestā diena

Rīts, kafija, brokastis. Šodien nolemju nekur nebraukt, bet iet no bāzes uz leju un turpināt meklēt savu foreli.

Ar strīmeriem noeju palielu upes daļu – bez piesitiena. Līkumā, kur pirmajā dienā izcēlu dažas ap 40 cm alatas, lieku sausiņu un dodu virsū. Skatos – netālu no sausiņa paceļas liela zivs. Metu vēl un tikpat ātri izrauju sausiņu no ūdens, jo lielā zivs ir lasis.

Atpakaļ pie strīmeriem. Cik vien labi protu un māku, apmakšķerēju konkrēto vietu. Atceros somietes dāvātās lašu mušas – īstais laiks izmēģināt. Pārsienos, pludinu, un ir pamatīgs sitiens! Nevar būt – tiešām lasis? Jā, nevar būt, jo galā cienījama alata ap 50 cm. Nja, šeit vārdi ir lieki. Alata pāri visam un visur. Dodos uz krāces beigām, lai turpinātu ķert foreles un lašus, taču katrs jaudīgāks ņēmiens beidzas ar lielu alatu. Lieku strīmerus malā un pievēršos sausiņam.

Nu tādu jautrību sen neesmu baudījis – 10 metieni un 7 zivis krastā! Varu droši apgalvot, ka tas brīdis ar sausiņu ir viens no labākajiem manā mušiņnieka dzīvē. Pēc 1,5 stundām esmu noguris no zivju vilkšanas. Tas tik ir viens varens notikums!

Eju atpakaļ uz nometni, lai dotos peldēt un baudīt alatu uz oglēm. Satieku Uģi. Esot gājis superīgi, zivis ķērušās uz urrā. Uz galda stāv smuka izmēra alata nedaudz virs 50 cm. Uģis malacis, gatavot alatu uz oglēm viņš māk, tiešām gardi! Baudām pēdējo vakaru pie ugunskura un morāli gatavojamies doties mājās.

Septītā diena

Pēdējo dienu pirms braukšanas Uģis nolemj atpūsties, lai varam droši stūrēt mājup. Es gan ne, es dodos uz vietu, kur redzēju lasi un mēģināju to uzāķēt.

Brīdī, kad beidzot pēc sešām dienām esmu atgājis no darba satraukumiem un ikdienas skriešanas, sāku lēnām saprast lašu ķeršanas burvību. Nekur nav jāsteidzas, izbaudi katru minūti pie dabas, sajūti rudeni un sauli – neaprakstāmi!

Vai es lasi noķēru? Protams, ne! Sasienu pat rupjākos rīkus, kādi man un Uģim ir līdzi. Uģis aizdod lielās lašu mušas un 0,3 auklu. Alatas, visam pāri alatas! Saprotu, ka man trūkst inventāra un zināšanu, lai tiktu pie lašiem. Noeju līdz vakardienas zivīgajam posmam, lai pēdējo dienu izbaudītu Skandināvijas alatu ķeršanu ar sauso mušu.

Diena izdevusies, griežos atpakaļ uz nometni. Tur Uģis jau daļēji sakrāmējis mantas. Novācam apmetni – un sākas ceļš mājup.

P.S. Paldies Uģim par fantastisko ceļojumu un sabiedrību! Man nevienā brīdī nebija garlaicīgi vai neinteresanti! Paldies, protams, sievai Renātei, ka mani atbalstīja un ka nebija Uģim jāsaka: “Protams, braucam! Bet es tomēr netieku...” Visu nevar aprakstīt un izstāstīt, tas ir jāizbauda un jāpiedzīvo katram pašam. Un nav svarīgi, kas tā par zivi – alata, līdaka, paltuss vai menca. Cope paliek cope, kur katrs mēs dzenam ārā tarakānus no savas galvas.

P.S.S. Brīžam šķiet, ka cilvēka un dabas mijiedarbība nav iespējama. Pat tālākajos zemes nostūros mēs atrodam cilvēku radītus mēslus. Ar Uģi no upes izvācām dažus kilometrus auklas, atradām plastmasu, bundžas un citu drazu. Sākumā bija pārsteigums, tad nesaprašana – kā gan godīgie skandināvi piecūko paši savu dabu. Bet cilvēks paliek cilvēks. Un nav jābrauc uz Skandināviju, lai redzētu cilvēku radīto “skaistumu”. Aizbrauc uz jebkuru Latvijas upi un ezeru un paskaties, kas notiek krastmalā. Novērtēsim to, kas mums ir, būsim saudzīgi un domāsim ar galvu, jo mūsu paaudze būs tā, kuru pieminēs mūsu bērni!

Tiekamies pie ūdeņiem un ķeram lielās!

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Sanders

Piedzīvojums...

15.jūn Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager