Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Copes vieta | 15.jūnijs 2022, 22:05 | Komentēt | 362 skatījumi

Lieliskais ezers vēju pilsētā

Esmu atbraucis uz Liepāju. Pastaiga gar pilsētas kanālu raisa nostalģiskas atmiņas par jaunības gadiem. Tiesa, ne par copi, bet par brīžiem, kad ložņājām pa jaunā tilta konstrukcijām. Liepājas lielie asari tolaik nebija prātā, galvenais bija neiežvempties no stalažām kanālā. Taču šoreiz mans mērķis ir pavisam cits – satikt dažus šejieniešus un noskaidrot, kā klājas Liepājas ezeram.

Laiks vējains, kā jau ierasts Liepājā. Iešu aprunāties ar vietējiem, kā gājis copē, un noskaidrot, ko labu viņi var pastāstīt par ezeru un kanālu.

Zvīņ’ pa gais’ iet!

Uz betona malas veči tīra asarus, cope esot pabeigta, un jātaisās uz mājām. Asari esot jātīra pie ūdens, citādi zvīņas pa “gais’ iet” – kurš tad mājās to grib. Vienam tikai 3 asari, otram mazliet vairāk, bet viens tāds dūšīgāks. Vakar šitādi esot ķērušies, šodien esot slikta diena.

Skaļi spriežu par lielākā asara garumu – vai tik nav kādi 45 cm, nē, laikam tomēr tuvāk 40 cm. “Ko tu tur gribi saprast? Garumu? Mēs nemērām garumu, mēs pēc svara skatāmies.” – “Nu labi – cik tad šis sver?” Nezinot, kādi 800 grami varētu būt, bet vīrs neliekas traucēts un turpina kasīt zvīņas, kas sparīgi lido pa gaisu, – nudien mājās tīrīt nebūtu labi.

Turpinu sarunu. “Uz ko tad ķērāt?” Izrādās – uz dzīvo lielais paņēmis, bet mazie ar grunteni uz tārpu esot izvilkti. Kopā bijuši kādi 30 gabali, bet viņi paņēmuši tikai septiņus un vienu šo lielo. Pagājušogad esot lielāki trāpījušies, šis tāds nieks vien esot. Nevar saprast, vai tur liepājnieku lielība vai patiesība runā. Es pie Liepājas kilograma asarīša neesmu ticis.

Kanālā ūdens līmenis pamatīgi nokrities. Vīri rāda man uz ezera pusi: “Paskaties, tur visas zāles var redzēt!” Visu vasaru esot bijis zems līmenis – kā varot gribēt, lai zivis nāk iekšā? Pretējā krastā aiz salas redzami daži makšķernieki, un jaunie paziņas man saka, ka tur ir laba vieta, bet sanestas zāles, un īsti tagad vairs nevar paķert.

Lietuviešu braļukas

Kanāla malā stāv vairāki spiningotāji, un viens no viņiem asarus velk tā raitāk, parunāšu ar viņu. “Sveiki! Kā iet ar copi?’ – “Ja ņe poņimaju.” Neko darīt, pārejam uz bagāto “matj perematj” valodu, kura copē ir ļoti populāra, it īpaši, kad noraujas lielāka zivs. Šodien ķeroties labi, viņš man saka. Vēroju vīra sistēmu – atvada kādi 130 cm un svina svars laikam grami 20, uz ofsetāķa Keitech 2” gumija tumšā tonī. Esot kādi 4–5 asari. “Ko tik maz?” prasu. “Redzēju, ka 20 minūšu laikā jau 4 gabalus izvilkāt.” – “Jā, bet tie jau nav asari, tie ir sīkie.” Vīrs atver somu un rāda man 5 gabalus uz 40 cm. Skaidrs, tad pārējie netika bāzti maisā. Nē, asaris garšojot, bet mazos līdz 30 cm neņemot.

“Daudzi nāca klāt un mēģināja šeit ķert, bet uz spiningu un džigu viņiem nekas nepieteicās. Man gan,” viņš saka. Galvenais esot ļoti lēnu animāciju taisīt ar lielām pauzēm, nesteidzoties. Jāatzīst, šo asaru ķeršanas specifiku iepazinu no Armanda Ērgļa un Jāņa Brieža pirms diviem vai trim gadiem. Ā, un vēl ar Dani esmu kopā šeit kanālā vilcis asarus. “Labs upeņu balzams ir neatņemama veiksmīgas copes sastāvdaļa,” tā Danis man mācīja.

Jaunais paziņa esot no Mažeiķiem, bieži braucot uz Liepāju copēt, jo šeit varot noķert kilogramīgu asari. Bet no krasta šogad strādājot pirmo reizi, pārsvarā no laivas. Ļoti patīk ezers. Tagad Bārtas upē var laivu ielaist, un pilsētā arī kanāls ir sakopts. Labi bijis pēc nārsta Liepājas ezerā paķert līdakas, perfekta atpūta iznākusi, daudz līdaku.

Kamēr es gaidu to, ar kuru ir norunāta tikšanās, paņemu spiningu un dodos pārbaudīt, cik asaru es salasīšu 20 minūtēs – vai pārspēšu lietuvieši brāli.

Sienu atvadu. Pienāk kāds kolēģis un interesējas, ko esmu noķēris. Kad paskaidroju, ka tikai sāku, viņš man stāsta, ka šodien ne visai labi iet. Skatos – vīram 4. izmēra rotiņš uzlikts. Vaicāju, vai nav par lielu. “Nē, nē, mazākus nav jēgas likt, uz ceturtā paņem gan līdaka, gan lielie asari. Varat pat nelikt 2. izmēra rotiņu, citādi ķersies ne tikai lielie asari, bet arī mazie. Sava loģika, protams, tajā visā ir, bet priekam jau der jebkurš asaris.

Sāku copēt, un piesakās nelieli asarīši – tādi līdz 25 cm. Skatos – kanālā straume pamainījusies: pirms stundas tā virzījās uz jūras pusi, savukārt tagad jau ir neliela kustība atpakaļ uz ezera pusi.

Man iezvanās telefons, un redzu, ka tas ir ilgi gaidītais zvans no biedrības Liepājas Ezeri izpilddirektora Ēvalda Urtāna. Skaidrs, cope beigusies, skrienu uz interviju.

Ēvalds no biedrības Liepājas Ezeri

“Šo vietu ir plānots sakopt, drīz šeit būs ļoti skaisti,” tā Ēvalds par Liepājas kanāla posmu starp abiem tiltiem. Agrāk šeit esot bijuši soliņi, taču tie kaut kur pazuduši. Nekas, apsēžamies kanāla malā un sākam sarunu.

Ēvalds biedrībā ir kopš pašiem pirmsākumiem – no 2004. gada, kad organizāciju nodibināja ar mērķi veicināt Liepājas un Tosmares ezera, kā arī apkārtējās teritorijas ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, ezeru un teritoriju apsaimniekošanu un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu. Galvenā atšķirība esot fakts, ka tā ir pašvaldības biedrība. Agrāk bija četras pašvaldības, tagad palikušas tikai divas. Visu gadu biedrībā strādā algoti cilvēki, kas tad arī piedalās ezera apsaimniekošanā.

Visus šos gadus sadarbība ar pašvaldībām bijusi ļoti konstruktīva, un tās ir pretimnākošas. Šajā laikā ir realizēti daudzi zivju projekti, daudz zivju ir ielaists. Bez pašvaldības atbalsta tas nebūtu iespējams.

Lai pasargātu zivju resursu, biedrība ir iegādājusies tehniku: kādas 6 laivas, 8 motorus, piekabes, kvadriciklu, novērošanas sistēmas, termokameru u.c. Plānots pirkt dronu, jo gadās tik aizaugušas vietas, kur ar laivu nevar tikt klāt.

Ir bijuši arī pārrobežu projekti ar lietuviešiem, kur tika apmācīti sabiedriskie vides inspektori. To organizēja Modris no Jelgavas. Jāatzīst – lielākā daļa nenokārtoja eksāmenus, Toties tie, kas nokārtoja, ir palikuši uz ilgu laiku, un ir prieks par viņiem. Ēvalds pat nevarot saskaitīt, cik daudz pārkāpēju inspektori esot noķēruši.

Sāpīgs moments ir tad, kad stintes ienāk ezerā. Tas, kas notiek kanālā uz ledus... Ir daudz darba. Par visu ir jāpadomā, jāsakopj, jānodrošina tualetes. Tad vēl ir kategorija cilvēku no dienvidiem, kurus pārbauda policija, licences utt. Pēdējos gadus siltās ziemas dēļ nekas tāds vairs nenotiek.

Pašreiz notiek aktīva Ezermalas ielas publiskās laivu piestātnes atjaunošana un paplašināšana. Tika veidoti prototipi, organizēta daudzpakāpju saskaņošana – kamēr nonāk līdz fiziskai būvniecībai, paiet 4 gadi.

Tagad, septembrī, daudzi brauc uz Liepāju, ielaiž laivu un brauc uz jūru velcēt lašus. “Tā arī ir tāda interesanta lieta, kad kopā ar vides inspektoriem braucam un skatāmies, kas tur notiek.” Pie Cimdeniekiem ir rezerves variants laivu ielaišanai, kur caur kanālu ar laivu var nokļūt ezerā. Tur, protams, ir akmeņi, bet tie ar zīmēm ir atzīmēti tā, ka var izbraukt normāli.

Katru gadu biedrība novāc un uzstāda navigācijas zīmes (to pareizi būtu saukt par laivu ceļu, jo kuģa ceļš ir kaut kas cits). Migla Liepājas ezerā nav nekāds retums, un tad, ja kāds nomaldās, pēc šīm zīmēm var pateikt glābējiem, kur esi. 50 metrus uz katru pusi ir paredzēta zona braukšanai, uz zīmēm ir numuri un atstarojošie elementi. Pie salas ir bīstamības zīme. Vieta, kur ir nogrimis piekrastes kuģītis, arī ir atzīmēta. Ir atzīmēts arī ūdensvads, jo zema līmeņa laikā var uzsist dzenskrūvi. Tāpat ezera vidū ir liels akmens (rāda man apmēram 20 metrus lielu)... “Tā ka ņemšanās ir visu laiku...”

Kā ir ar makšķerēšanu?

Jā, kā tad ir – viss labi vai viss slikti? “Liepājas ezers ir atvērta tipa ezers, savienots ar jūru, un tajā ietek upes. Jautājums: ko makšķernieks un zvejnieks grib noķert, sakot vienkārši “zivi”? Maijā un jūnijā zivis dodas prom uz jūru, un tad uz rudeni viņas nāk atpakaļ.” Ēvalds vakar esot bijis jūrā, ūdens 17–18 grādi un pilns ar zivīm; arī balto ir daudz: pliči, raudas, asarīši.

Nav dzirdēts, ka kāds teiktu: zivju nav. “Komunikācija ar makšķerniekiem ir, un neko sliktu neesmu dzirdējis. Pats Normunds Grabovskis saka, ka te vienmēr var dabūt zivi. Tāpēc gribas uzsvērt – Liepājas ezerā zivis ir!” Tikai jāsaprot, kur viņas ir, un, ja nav šeit, tad ir citur. Jo zivs migrē iekšā un atpakaļ uz jūru.

Neatņemama sastāvdaļa ir licencētā makšķerēšana. “Cilvēki ir dažādi, un lielākā daļa ir jau pieradusi, ka jāpērk licence. Tomēr ir arī tādi, kas to nedara. Tad mēs meklējam veidus, kā cilvēkus pieradināt pie kārtības.” Agrāk bija licences ezeram, tad ezeram un kanālam, tagad palikusi kopējā licence ezeram un kanālam. “Izmaiņu veikšana arī aizņem laiku, un biedrība ar to nodarbojas. Ja nepieciešams, aktīvi līdzdarbojas cilvēki no domes.”

Ir tikai viena bēda

Vienīgā problēma ir ezera aizaugšana – tas esot Ēvalda personīgais viedoklis. No Rīgas braukšot šo problēmu pētīt un risināt, jo niedres ir tikai daļa no nedienām. Bārtas upi padziļina, bet ezers paliek tāds, kāds ir, un visi upes sanesumi kaut kur nosēžas. Bijis pat gadījums, kad bija iznests baļķis un cilvēki uzsita dzenskrūvi. “Nepieciešami lieli līdzekļi, ja mēs gribam attīrīt vai padziļināt, vai raut augus ar saknēm laukā.”

Pateicoties pašvaldībai, 2005. gadā tika iegādāts niedru pļaušanas traktors. Tas nav liels, bet ezera dienvidgalā izstrādā pārus simtus hektāru. Ja tas netiktu darīts, tad tā puse būtu galīgi aizaugusi. Biedrība to ieteku tīra un liek sanesumus pa malām, un upe pati to eju tīra ar straumi. Ja to nedarītu, stāvoklis būtu daudz sliktāks.

“Jūras gundega, kas tikai 2 vietās Latvijā sastopama, pie Golodova dambja riktīgi saaugusi, un pļaut mēs to nedrīkstam... Tur viss aug ciet. Tagad būs interesanti – ja mums būs jauna tehnika par 600 000 eiro, kura var raut saknes, padziļināt un attīrīt (tiesa, tas nebūs biedrības īpašums) – kā notiks saskaņošana?” Liepājas ezerā ir dabas liegums, Natura 2000.

Ezers ir ļoti sekls, un ūdens līmenis mainās atkarībā no jūras līmeņa. Jūras ūdens reizēm ienāk līdz pat ezera vidum. Tad, protams, daļa mikroorganismu nomirst. Taču, no otras puses, kad rudenī stipra vētra sadzen ūdeni iekšā ezerā un kad tas iet prom, notiek ezera pašattīrīšanās: visas norautās zāles un citus bioorganismus aiznes prom.

Mazais biedrības traktors vien desmit gados var attīrīt to, ko viena kārtīga vētra izdara vienā reizē. Tomēr tā notiek tikai pusē ezera. “Ko tas traktoriņš tur var satīrīt! Varbūt hektāru dienā, bet lielākā problēma ir to visu aizvest prom. Mums no ezera atļauj vest laukā tikai oktobra beigās, lai gan citur drīkst jau augusta beigās. Kāpēc viņi tā izlēma?…”

Zivju resursi

“Par zivīm – bija gadījums. “Liels cilvēks” atbrauc no Rīgas un prasa, kur te zivis var noķert. Viņam parāda uz ezera pusi. Vakarā vīrs atgriežas un bļauj: viss izkāsts, zivju nav, ezers izsaimniekots! Bet cilvēks bija atbraucis augusta karstākajā dienā, bula laikā, zivis mazkustīgas; šai laikā līdakai nekas īpašs nav jādara: atver muti, un zivju mazuļi paši iepeld iekšā.”

Cik zināms, augusta sākumā resurss ezerā ir tikai kādi 20%, pārējais viss ir aizgājis uz jūru un atgriežas tikai rudenī. Makšķerniekiem ir jāsaprot arī tas, kas notiek ezerā un kā katrā gadalaikā ķert. Tas nav kā bankā sēdēt un cilvēkus apšmaukt.

Biedrība ir ielaidusi arī zivis, piemēram, zušus, un tos uz gruntenēm var dabūt. Tāpat arī tādu interesantu sugu kā vēdzeli. Rudenī, novembra vistrakākajās naktīs, kad cilvēkam ir visnemīlīgākais laiks, kanālā šeit var vilkt vēdzeles. “Mēs no makšķerniekiem esam saņēmuši daudz pozitīvu atsauksmju, ka tās šeit ir saradušās vairāk.”

Taču izrādās – daudz šeit nemaz nevar laist, jo vēdzeles apēd taimiņu mazuļus. Tagad ziemas nav tik aukstas, un taimiņu mazuļiem ir lielākas iespējas izdzīvot, un pavasarī līdaku nārsta laiks ir izstiepies uz kādu 1,5 mēnesi un sākas jau martā. Vienu gadu Liepājā radās iniciatīva – pagarināt līdaku nārsta laiku līdz 10. maijam. Tad būtu absurda situācija – ezerā braukt tu vari, bet līdaku paturēt ne. Šī ideja nāca no Liepājas, to tikai pēc tam Alūksne pārņēma un ieviesa. “Paldies dievam, Liepājas ezerā tā nav, jo līdakas iznārsto jau līdz 1. maijam. Tas aktuāli varētu būt austrumos, kur ziemas ievelkas.”

“Pamatzivs pēc līdakas mums ir līnis. Manuprāt, viena no labākajām Latvijas zivīm, jo šeit līnim nav izteiktas dūņu garšas. Ja salīdzina ar Engures ezeru, tad pie mums viņš ir 2 reizes lielāks. Taču līnis nav muļķis, nav tik viegli noķerams uz pludiņu.” Liepājas ezerā ir atļauta tikai zveja ar murdiem, zušu murdu zveja ir izbeigta laikam jau pirms diviem gadiem.

Liepājas ezeru ļoti daudz brauc pētīt gan BIOR, gan arī hidroekologi no pētniecības institūta. Pirms gada bija speciālisti no Vides risinājuma institūta, šogad viņi ir bijuši jau divas reizes. Biedrība palūdza, lai zivju kustības uzskaiti veic vairākas reizes, lai noskaidro, kā tā lagūna vispār dzīvo. Tagad viņi brauks oktobra beigās, un tad rezultātus mēs visi redzēsim.

Sabiedriskā inspektora viedoklis

Saruna ar sabiedrisko inspektoru notiek tajā pašā dienā. Viņš ir viens no retajiem, kas kopš 2004. gada ir nokārtojis eksāmenu. Pa dienu jau 30 gadus darbs pašvaldības policijā, un tad pa nakti upes un ezerus pieskata. Tagad sāksies nēģu laiks, un atkal brauks un ķers tos, kas nesaprot, ka nedrīkst copēt liegumā.

Kāda ir situācija ezerā – vai kļūst labāk? “Daudzi ir izskoloti. Ir cilvēki, kas agrāk lika tīklus, bet tagad zvana inspektoriem un stāsta, kur tie ielikti. Notiek arī dabīgā atlase: daži aizbrauc prom no Latvijas, daži ir citos medību laukos... Ir kādi 2 gabali palikuši, kuri tiek ķerti un sodīti. Viņi saka – bez tā nevarot, ka esot kā atkarīgie – vajag to adrenalīnu: aizmuks vai ne. Viņi pārsvarā pa niedrēm ņemas, jo tur iebraukt mēs nevaram. Tur vienīgais risinājums ir drons, jo, stāvot uz dambja, pat neredz, ko pārkāpēji tur dara.”

“Agrāk bija tā: iebraucu, piekrāvu pilnu laivu ar tīkliem un izvedu krastā. Un bija skaidrs, ka īpašnieki ir dažādi, jo katrs tīklu “paraksta” savā veidā. Viens, piemēram, galos lika metāla armatūru, un inspektors uzreiz saprata: ā, tas ir tas čalis.” Tagad ļoti palīdz termokameras, ar kurām cilvēku var redzēt pat 1200 m attālumā, bet laivas dzinēju – līdz 3000 m.”

“Reiz bija gadījums: tika noziņots, ka Pērkones kanālā tīkls ielikts. Inspektori vakarā aizbrauc, pārbauda un atrod. Velk laukā, bet galā piesieta pilna alus pudele. Doma maluzvejniekam laikam bija tāda: atnāks, izcels tīklu, attaisīs aliņu un ieraus – tā teikt, jānosvin!”

Ir noķerts arī darbonis, kura sieva feisbukā lika ziņu, ka būs kūpinātas zivis, – skaidrs: bijis loms. PVD un VID uztaisījis kontrolpirkumu un uzlicis sodu. Esot cilvēki, kas dzīvo kaimiņos un ziņo, ka kādam blakus žāvējas daudz vimbu. Tagad informējot ļoti daudz, neesot tā kā agrāk.

“Tīkli gadās arī ostā pie kuģiem. Tā ir slēgta teritorija, iekšā neviens netiek, un paši sargi saliek tīklus. Kad inspektori atrod, tad bļauj, ka neko nezina.” Jā, es vienu tādu vietu Rīgā zinu, kur iebraucot sargs uzreiz taisa traci, ka šeit zivis ķert nedrīkst, tāda īpaša vieta ostā. Laikam varētu būt saistīts ar šo tēmu. “Lai cik dīvaini nebūtu, Tosmares kanāls ir baigi piesārņots, bet zivju ir daudz. Un tad ienāk info, ka no rīta pie caurlaides apsargs ostā tirgo zivis. Liepāja jau nav liela, tā mēs viņu izskaitļojām un nākamajā maiņā noķērām ar visām zivīm.”

Tas, ka inspektors tev nav piebraucis klāt, tas nenozīmē, ka viņš nestrādā. Inspektors bieži vien vēro no malas un gaida, kad pārkāpējs dosies krastā ar lomu. Esot bijis pat tā, ka viens inspektors sēž ar binokli uz deviņstāvu mājas jumta, otrs atrodas laivā, un vēl divi krastā gaida – katrs savā ezera malā. Jo nevar zināt, uz kuru pusi tad pārkāpējs brauks ar tīkliem un lomu.

“Aktuāla tēma ir aizaugšana. Biedrība un inspektori to saprot, bet “kā meža īpašnieka ļaunākais murgs ir melnais stārķis, kas uztaisa ligzdu, tā ezera apsaimniekotāju bēda ir dabas liegums īpašumā. Rezultātā rokas nav brīvas, lai kaut ko darītu.” Inspektors priecājas, ka vēji vērtīgās gundegas sapūtuši vienā stūrī, bet, kamēr tās nesapūs, izvest nav atļauts. “Bet būtu tik ērti to izdarīt tieši septembrī...”

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 0 no 5
(Nav balsu) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager