Zaķīša copes receptes

Draugi un kolēģi mani sauc tikai par Zaķīti, – stāsta fotogrāfs, AJ Studio īpašnieks Aigars Jansons. Viņa profesionālo māku es ievēroju jau 90. gadu otrajā pusē, kad konkursam Dienas Zivs Aigars iesūtīja savu 7,85 kilo karpas bildi, tik izteiksmīgu, ka zivs izskatījās vismaz pēc desmitnieces. Tagad Jansona prasmes augstu novērtē arī gardēži – gan Copes Lietās, gan savā recepšu lapā labuapetiti.com Aigars iedvesmo izmēģināt gan šķietami zināmas, gan pavisam jaunas zivju pagatavošanas metodes. Tiekamies viņa Rīgas dzīvoklī, Aigars uzvāra man Ivan-čaj un sāk savus makšķernieka stāstus, kuros ik pa brīžam pazib patiesi iespaidīgu izmēru zivis un ne tikai zivis…

Fotomedības ir sen zināma lieta, bet vai fotomakšķerēšana ir iespējama?

Es uz copi tikai ar fotoaparātu braucu! [Smejas.] Ap 1978. gadu man bija pirmais aparāts, un kopš 80. gadiem aparāts man uz copi vienmēr ir līdzi.

Ir viena būtiska atšķirība – fotomedībās tu vari iet bez bises, bet fotocopē makšķere tomēr ir vajadzīga, lai zivi dabūtu no ūdens laukā...

Kas attiecas uz medībām, astoņus gadus esmu nogājis tajās par dzinēju – ar fotoaparātu. Tur man ir visādi piedzīvojumi bijuši. Reiz vienā mastā no sākuma garām skrēja stirnu bars, tad brieži maucās gandrīz virsū, bet beigās nāca sivēnmāte ar sivēniem. Tā bija purvaina vieta, man nebija, kur likties… Pats neatceros, kā pamanījos uzlīst rokas resnuma bērziņā divu metru augstumā! Tādās situācijās cilvēki dara brīnumu lietas. Protams, nekāda bildēšana tajā brīdī nenotika.

Bija vēl viena neaizmirstama reize. Izdzinām mastu, redzēju, ka divdesmit metrus tālāk stāv mednieks. Teicu viņam “čau!” un gāju klāt, te sajutu – baigā smaka… Zināju, ka mežakuilis riktīgi smird. Ceļš veda avenājos, tur tiešām mežakuilis visu to stundu, kamēr mastu dzen, bija nekustīgi nostāvējis pie tā mednieka.

Tu to mežakuili redzēji?

Jā, kad tas skrēja man garām prom no mednieka. Ruds, milzīgs! Tad man bija bikses pilnas.

Smaka pret smaku… Zem ūdens ar fotoaparātu esi darbojies?

Esmu, bet Latvijā ūdeņi nav tik tīri, lai zivi varētu labi uzbildēt. Vasarā ir aļģes, nav caurredzamības. Reiz noķērām līdaciņu, to laida vaļā, un es zem ūdens fotografēju, bet kvalitātes nebija.

Kā ir pareizi jāfotografē izvilkta zivs? Izstieptās rokās, lai izskatās lielāka?

Var arī rokas nestiept, ja ir platleņķis. [Smejas.] Tad no kilogramīga breksīša var uztaisīt riktīgu diplomātportfeli.

Joprojām atceros tavu konkursam Dienas Zivs iesūtīto karpu sešinieci…

Nevis sešinieci, bet 7,85 kilo smagu...

Jā, un tu to biji nofotografējis tik meistarīgi, ka izskatījās vismaz uz desmit.

Nopietni runājot, zivij, kuru fotografē, jābūt tīrai, nevis aplipušai ar zāli un zemēm. Karpisti izvilktu zivi ieliek gultā, un tur to var labi uzbildēt. Bet parasti jau makšķernieki bildē vienkārši – vienā rokā zivs, otrā cigarete, zivij asinis tek…

Ko tu dari senāk – fotografē vai makšķerē?

Makšķerēju. Esmu 1965. gada modelis, bērnībā vasaras pavadīju Koknesē pie vecāsmātes. Vienā pusē mežs, otrā – Daugava. Makšķerēt sāku 1. vai 2. klasē. Daugavā tur smuki līcīši bija cits pie cita. Es pa tiem līcīšiem uz gruntenēm smuki vālēju brekšus… Labi, par brekšiem tos saukt būtu lepni, mazi plaudīši ķērās, lielākais laikam uz kilo. Uz makšķeres pieteicās arī asarīši, raudiņas. Tīkliņa man nebija, plastmasas maisiņu arī ne, tad nogriezu zaru ar žāklīti, nobraucīju lapas, samaucu noķertās zivis virsū un tādu smagu zaru nesu mājās kā sīpolu virteni. Nekādu labu copes piederumu jau puikam nebija, kāti auga mežā – makšķerei drāzu lazdu, spiningam kadiķi, riņķus taisīju no alumīnija vadiem.

AR COPES UN FOTO VECMEISTARU. Aigars Jansons un Gunārs Binde vimbās pie Bauskas

Spiningot sāki agri?

Jā, spoli aizņēmos no tēva. Kad viņš nepamanīja, arī kādu vizuli aizņēmos, viņam jau to bija daudz. Tēvs bija liels makšķernieks. Brauca uz Babīti un Enguri spiningot un katru reizi pārveda mājās 3–6 līdakas, arī septiņnieces, deviņnieces vairākas reizes… Nezinu, kur tagad tā līdakas varētu vilkt, kā viņš tolaik vilka.

Tad jau tavs tēvs būs bijis Mednieku un makšķernieku biedrības biedrs...

Bija gan, un arī Vecpiebalgā mednieks. Līdaku mānekļus viņš taisīja no mašīngumijas, tādus banānus ar āķi iekšā, pats krāsoja.

Viņam līdzi spiningot uz Babīti un Enguri tu brauci?

Zini, neatceros… Liekas, ka ne. Varbūt mani neņēma līdzi, varbūt mamma neļāva. Makšķerēšanas pamatus apguvu lielākoties pašmācības ceļā, nekādu citu puiku makšķernieku manā apkārtnē nebija. Pats izdomāju, kā siet mezglu pie āķiem, pēc tam pētīju grāmatā sazīmēto un konstatēju, ka tas ir tieši tāds pats.

Pats izgudroji riteni…

Jā. Un, kad vēl salasās arī Jāņa Jaunsudrabiņa Ar makšķeri (to esmu vairākas reizes pārlasījis), uzreiz kājas nesas uz Daugavu prom makšķerēt. Ja nemakšķerē, tad uz otru pusi, uz mežu, lasīt sēnes un ogas. Tā mana bērnība pagāja.

Daugavā uz gruntenēm sēdēji dienā vai pa nakti?

Kurš tad mazu puiku pa nakti laidīs? Vecāmāte kļuva traka.

Vai ūdens līmeni Pļaviņu HES, kas atrodas Aizkrauklē, tavās copes vietās ietekmēja?

Ietekmēja gan, bet sākumā es to nesapratu, tikai konstatēju, ka līmenis ir lejā vai augšā. Tā starpība nebija liela, kāds metrs apmēram.

Kad jau biju lielāks puika, braucu kilometrus septiņus līdz Pērsei pēc asarīšiem ar mopēdu, to biju no diviem veciem mopēdiem Gauja sataisījis.

Mopēds Gauja laikam bija jāsāk labot, tiklīdz to no veikala atveda mājās...

No diviem vienu braucošu varēja sataisīt.

Daugavā spiningojot, tev meženes trāpījās?

Meženes mani kaitināja no Daugavas vidus. Puikam nervi beigti! Blīkšķi bija tādi, it kā kāds Daugavā baļķus mestu iekšā. (Starp citu, pirms dažām nedēļām ar puiku un mazmeitām bijām divdienniekā pie Nabes ezeriem. Nekas prātīgs neķērās, un, kad tur pie krasta meženes sāka dauzīt, mums bija nervi beigti. Abi mani puikas ir makšķernieki, viens ir noķēris 6,3 kilo meženi Lielupē.)

Samu arī bērnībā nevienu Daugavā neizvilku, bet pāris neaizmirstamas tikšanās ar tiem man bija. Pie Rīteru karjera, kur vienu laiku bija viesu māja un krogs Baltā gliemežnīca, forši līcīši bija cits pie cita, un pie Daugavas varēja brīvi pieiet, nebija kā tagad, visur žogi priekšā. Tajos arī notika cope. Reiz piecos no rīta es tur biju aizgājis, nostājos līča galā pie viena celma, sāku mētāt, te pēkšņi kādā ceturtajā metienā visa Daugava man gāžas virsū! Laikam lielais tur bija gulējis (lielās zivis pa nakti nāk pie krasta), un tad viņam vienā brīdī apnika, ka kāds cilvēkveidīgais tur mahājas, sams uzdeva ar asti un iegāja dzelmē. Es viss biju slapjš, ūdens man uzšļācās virsū divu metru augstumā! Atceros pat to, ka tobrīd virs upes bija migliņa.

Vēl viena tikšanās ar lielu samu man bija, kad jau biju izaudzis lielāks, garajās biksēs staigāju. Tēvs bija atstājis man gumijas laivu. Iebraucu Daugavā, sēdēju laivā, te skatos – peld kāds zvērs, ūdensžurka vai ūdrs. Peld, tad ierauga mani, apgriežas un peld prom. Peld, peld, te pēkšņi šļakatas, ūdens pa gaisu, un, kad norimst, nav vairs tā zvēra... Vēlāk, kad ūdens nokritās, redzēju, ka tajā vietā zem ūdens ir liels ozols iekritis, tādās vietās jau sami mēdz slēpties. Acīmredzot viņš bija to ūdensžurku aprijis.

Man uzreiz funktieris: o, ja sams paņēma ūdensžurku, jātaisa tāds māneklis! Vecaimātei istabaugšā bija trušu ādiņas. Vienu aizņēmos, no putuplasta uztaisīju kaut ko žurkai līdzīgu, apvilku ar trušādiņu, saliku klāt āķus un devos pēc samiem. Bet nelaime tāda, ka to mānekli ar spiningu nevarēja iemest! Tad es to velcēju kā muļķis, bet nekas neķērās. Beidzās visa trušādas mānekļa epopeja ar to, ka es ar mānekļa āķi pārdūru gumijenei vienu pusi. Turklāt tas notika Daugavas otrā krastā…

NOBUČO UN ATLAIŽ. Likumpaklausīgs makšķernieks nepatur vairāk zivju, kā atļauts

Tur jau mūsu likteņupe tagad baigi plata…

Nuja. Es ar to puslaivu kaut kā kūlos, kājas un daļa mantu pa ūdeni, te skatos – metru no laivas līdaka, kā saka Gunārs Ķirsons, dvadcatņiks, spilgti oranždzelteniem plankumiem, kā delfīns klusu un mierīgi noslīd garām…

Tev paveicās, tiki novērtēts kā pārāk liels kumoss…

Kaut kā es tomēr laimīgi pārkūlos pāri Daugavai. Bet lielas zivis tur ir, šogad pāris dienas pirms Jāņiem pie Pļaviņām murdā esot bijis 96 kilo sams.

Kā tu domā – tik lieli sami būtu paturami vai laižami vaļā?

Tādu jau droši vien grūti dabūt mājās – tātad jālaiž vaļā. Vai arī jālaiž vaļā aiz cieņas pret vecumu – ja jau tik ilgi nodzīvojis un tik liels izaudzis, lai dzīvo tālāk.

Bet, kad tādu monstru ūdenī ierauga, tad droši vien gribas dabūt ārā?

Jebkuram normālam makšķerniekam to gribas! [Smejas.] Jo lielāks, jo labāk! Vēlāk tikai sāku domāt – ja man toreiz tāds lielais sams būtu paņēmis, es to droši vien krastā nebūtu dabūjis, jo pieredzes nebija nekādas.

Būtu ar gumijnieci labi izvizināts pa Daugavu. Tādi stāsti no daža laba makšķernieka ir dzirdēti.

Arī lielas karpas tolaik esmu redzējis tur izvelkam. Un krastā izskalotu beigtu breksi tur reiz redzēju tādu ap septiņi kilo. Nenormāli liels! Esmu redzējis makšķernieka izvilktu piecarpusnieku breksi, bet tas izskalotais bija daudz lielāks!

ODESSA MAMA. Ar Melnās jūras buti jeb kalkānu (Scophthalmus maeoticus). Odesa, 2017. gads

Sams ar masku

Kā tagad izskatās tavās bērnības vietās pie Daugavas?

Neesmu tur bijis vismaz gadus desmit. Ir jau nostalģija, ikreiz, garām braucot, šķiet, ka būtu jāpiestāj, jāpastaigā pa vecajām vietām…

Kad sāku strādāt, copē man iestājās pārtraukums. Atsāku ap 1993. gadu, kad 1. maijā ar kolēģi Aivaru Liepiņu bijām Nabē...

O, tas ir jaunums, ka mans Dienas kolēģis Liepiņš kādreiz būtu makšķerējis!

Teiksim tā – viņš gribēja makšķerēt... Es toreiz izvilku savu lielāko breksi, 3,75 kg, garāks par avīzi Diena bija.

Tad jau tas būs noticis kādus gadus vēlāk, jo konkurss Dienas Zivs sākās 1997. gadā.

Varbūt arī bija vēlāk. Pēc tās reizes iepazinos ar Gunti Andrēviču no Nītaures, lielu makšķernieku, pie viņa braucu vēl tagad un makšķerēju apkārtnes ezeriņos. Mans onkulis dzīvo Aizkrauklē, tur mums ir cope virs un zem hesa. Pirms diviem gadiem tur izvilku 2,5 kilo meženi. Zem hesa ķer samus, es gan tos tur vēl neesmu noķēris. Tur viss ir ļoti atkarīgs no hesa darbības. Kad iedod riktīgi ūdeni, sākas cope – zivis nevar izturēt spiedienu un nāk pie krasta. Tad trīs līdz piecus metrus no krasta notiek cope. Zem hesa labi ķeras ālanti, brekši, meženes, sami, līdakas, zandarti, arī karpas ir dabūtas.

Tātad makšķerniekam tur jāzina, kad hess laidīs ūdeni...

Tas nav prognozējams. Pirms gada vai diviem tur sēžam ar večiem, te ieraugām – baigā aste! Acīmredzot sams, slūžu apdullināts. Čaļi jau sagatavo pļentakus ar āķiem, nu tik cemerēs. Met, mēģina aizķert, sams tikmēr baigi kuļas. Te kaut kas sarkans pavīd. Ā, veči spriež, tas laikam pludiņš, tad jau sams norāvies no kādas makšķeres... Beigās tas sams nostājās kājās, parādījās maska un caurulīte… Izrādās, nirējs lasījis apdullušās zivis, un mēs tikmēr šim gandrīz ar divsimtgramīgu pļentaku mēģinājām trāpīt.Tā noskaidrojām arī to, ka tur nav pārāk dziļš.

Kad hess palaiž ūdeni, tur uzreiz uzrodas daudz makšķernieku?

Uzrodas gan. Katram vietējam tur ir sava vieta, darbojas nerakstītie likumi: “Šī vieta ir Jānītim, tā – Andrim…” Man tur lielākā zivs ir tā mežene. Vēl esmu dabūjis dažus zandartiņus, tos tur ķer uz dzīvo, uz zivs gabaliņu.

Kas piesakās virs Pļaviņu hesa?

Šogad es dabūju trīs samus. Divus tridcatņikus…

Oho!

Centimetros... Trešais bija mēra, to paturēju.

Arī zandartus tur var vilkt. Šovasar jūlijā biju pie onkuļa Aizkrauklē. Te Nītaures Guntis zvana: jābrauc ķert zandarti, viņš zinot vietas. Labi, aizbraucu uz Nītauri. Skatos, tur stāv viņa gumijas laiva. Ārā baigs karstums, plus 30 grādi. Kamēr Guntis atbrauca no darba mājās, laiva bija pārsprāgusi. Piezvanām uz Duncan servisu, tie: nē, mēs netaisām, jūs varat tikai atvest, mēs paskatīsimies. Kāda jēga no tāda servisa, ja viņi pat savas laivas nevar salīmēt?

Tātad zandartu cope ar to laivu atkrita. Bet miera jau nav. Zvanīju uz Aizkraukli saviem čomiem, sarunāju, ka mums iedos laivu, motoru, aizvedīs, ielaidīs laivu Daugavā un pēc tam naktī atbrauks pakaļ. Aizbraucām uz Aizkraukli, dabūjām motoreni, šie ielaida mūs upē un aizbrauca. Sākās mērens negaiss. Guntis ķērās pie motora, mēģināja uzraut. Rauj, rauj – nepielec. Redzu, ka viņš jau viss slapjš, pile degungalā. Es tikmēr jau līdz Daugavas vidum esmu aizairējis. Kādu kilometru no krasta bija vieta, kur saķert dzīvās, un no tās vēl kādu kilometru tā zandartu vieta.

Es tik airēju, šis tik rauj, pēc minūtēm desmit atpūšas un atkal rauj, zvanās ar motora devējiem, tie viņam visu ko iesaka: “Tur pieregulē, to dīzīti tā…” un tamlīdzīgi. Nekas nepalīdz, vairākas stundas no dārgā copes laika jau zaudētas. Beigās aizairējamies līdz zandartu vietai, metas jau krēsla, sākam copēt, un vienu zandartu tur dabūju – tagad mēģināšu uztaisīt recepti Copes Lietām: kūpināts zandarts cepeškrāsnī. Vakarā negaiss rimās, es sāku airēt mājup un uzņēmu laiku – 15 minūtēs pārairējos pāri Daugavai.

Tātad var ar airiem makšķerēt, bez motora iztikt.

Reiz pie Nītaures Ezerrožu ezerā uznāca tāds vējš, ka es, metrus piecdesmit no krasta aizbraucis, netiku atpakaļ – airē, cik gribi, bet paliec uz vietas.

Lai gan ezeriņš mazs… Kuros Nītaures puses ezeros tu vēl makšķerē?

Tur ir pāri par 20 ezeriem. Rezgulu ezers, Kūkālis, Zvanenieku ezers, Sarkaņu ezers, Lielais un Mazais Rožu ezers, Annas ezers… Arī Mergupīte tur ir.

Forelēs esi gājis nopietni?

Ne pārāk. Aronā esmu bijis, Kujā ar Māri Olti, tur iemetu lazdā āķi, liecu lazdu, lai tiktu pie āķa, un iegāzos upē, turklāt gāžoties pārkodu mēli. Kādu pusgadu dzija… Ar to mana forelēšana beidzās. Vēl ar Gunāru Bindi esam bijuši viņa dzimtajās vietās pie Alūksnes, bet nevienu alatiņu nedabūjām.

Kur tu copē ziemā?

Tajos pašos Nītaures ezeriņos. Pāris gadus braucām uz Pērnavu, kur veči esot pa 50 kilogramiem asaru vilkuši, bet mums bija dienas, kad tikai vienu zivi dabūjām.

Pērnavā var iziet arī sliktāk, iemaukties knapi aizsalušos zvejnieku āliņģos...

Var ne tikai iemaukties, bet arī atbraukt mājās ar tūkstoš eiro zaudējumu, ja tev ir zemmēra asari, un igauņi pārbauda. Dažs labs tur ir pamatīgi iekritis, ja daudzi kilogrami zemmēra asaru saķerti...

Dažas reizes esmu bijis arī Peipusā. Tur ir foršs divdiennieka serviss – ieved tevi iekšā, vakarā savāc, nopērk no tevis zivis, tu aizej uz veikalu un iztērē naudu, vakarā pirts, pārnakšņo, no rīta tevi atkal ieved iekšā, un zivis vai nu ved mājās, vai atkal pārdod. Man slavenie Peipusa lomi nav bijuši. Manam draugam Guntim reiz tur piebrauca klāt Krievijas robežsargi… Kaut kādā veidā viņš vaļā tika un bija stipri laimīgs par tādu iznākumu. Dzirdēts, ka dažs labs Peipusā esot arī noslīcis.

Ināra Koha stāstīja, ka ir redzējusi, kā Peipusā veidojas ledus siena. Tas varētu būt baiss skats.

Es reiz ko līdzīgu redzēju Tūjā. Bildēju jūras ainavu ziemā, te sadzirdēju baigo troksni, it kā stikli viens gar otru berzētos – straume ar vēju stumj ledus blāķus citu citam virsū. Milzīgs spēks!

Visgaršīgākie – luči

Cik bieži tu tagad copē?

Cenšos katru nedēļu izbraukt. Man patīk gruntene, arī paspiningošana. Pludiņmakšķere kaut kā vairs neaizrauj. Vietas – tā pati Aizkraukle virs un zem hesa. Tur citreiz gruntenei pat zvaniņu nepagūsti uzlikt, kad jau makšķeres gals raustās. Reiz sēdējām tur negaisā, un bija tik laba cope, ka nevar iet prom, lai gan visapkārt zibeņo.

Nav jau spinings, ar ko pērkona laikā labāk nevicināties. Vēdzelēs tu rudenī brauc?

Esmu bijis Lielupē vietās, kur ķeroties pusotrinieces, bet neko neesmu dabūjis. Ventā pie Padures, pavasarī vimbojot, esmu vēdzeli izvilcis. Trīs gadus iepriekš tur vimbojot tiku arī pie strauta foreles. Arī savu lielāko vimbu tur dabūju, apžuvusi svēra 1,45 kilo, tika uz Copes Lietu vāka un tika televīzijā rādīta. Kad tā vimba pieķērās, es sākumā domāju, ka taimiņš. Noģērbos un iebridu iekšā, lai gan tas bija aprīlī, ūdens auksts, bet tur bija kante, tālāk netiku. Stāvēju ūdenī un saucu, lai man atnes kādu koku, bet apkārt pļava, koku nav. Beigās kāds aizskrēja līdz mežam, atnesa zaru, es, pārsaldējis dažas vietas, ķeksēju un beigās dabūju to monstru ārā.

Taimiņi tev ir bijuši?

Diezgan daudzi. Liels taimiņš paņēma Ventā, arī vimbojot. Līdz krastam es viņu ar tievo aukliņu dabūju, bet tad taimiņš pateica: “Puis, man apnika, man ir svarīgākas lietas,” un aizgāja. Salacā Ķirsona rīkotās sacensībās pie Mērniekiem dabūju trijnieku taimiņu… Jā, Salacā reiz Māris Olte, iebridis līdz vidum, spiningoja, te sauc: “Jā, ir!” Kāts līkumā, zivs staigā, Olte cīnās, līdz beigās izvelk… vecu armijas laika zābaku.

Tā jau saka – ja gribi izjust cīņu, velc atvērtu lietussargu. Varbūt to zābaku varēja pārdot kara relikviju meklētājiem. Ārpus Latvijas uz copi esi braucis?

Speciāli ne, bet esmu makšķerējis ekskursijas laikā Lofotu salās. Iebraucām ar kuģīti un vilkām skumbrijas un mencas. Pēc 20 minūtēm tāda cope apnīkst. Pirms gadiem pieciem uzrakstīju rakstu Copes Lietām par jūras bullīšu makšķerēšanu Melnajā jūrā, kad biju Odesā. Tas kuģītis, ar kuru braucām jūrā, izskatījās kā indiešu autobuss, viss aplipis cilvēkiem. Mums bija līdzi ukraiņu nacionālais dzēriens un arī ēdiens – speķītis. Pamēģināju to uzlikt uz āķa, iemetu, un bullītis bija galā! Toreiz pievilkām divus 20 kilo spaiņus ar bullīšiem. Odesas tirgū nopirku Melnās jūras buti, sauktu par kalkānu. Ļoti garšīga!

Kad tu nopietnāk pievērsies karpu makšķerēšanai?

Ap 2000. gadu Alberta dīķos. Man bija 0,18 mm aukliņa, pusotrinieces, divnieces karpas valkāju bez problēmām. Kad mana lielā paņēma, tā aizmauca un ieķērās ūdenszālēs. Valkāju, valkāju, domāju – pa grāvi piebridīšu tuvāk. Man kājās botiņas, aizgāju pie bagāžnieka, uzvilku zābakus, otrā rokā turot kātu, tad piebridu un biju zivij tuvāk. Kādu pusstundu viņu čakarēju (jeb viņa čakarēja mani?), kamēr beigās atnāca vaļā un izbāza asti no ūdens – milzīgu! Man bija aukstas kājas, līdz tam nebiju redzējis, cik liela viņa ir. Uztveramā tīkliņa man līdzi nebija, saucu uz būdu sargam, lai nāk palīgā. Sargs atskrēja, dabūjām to sivēnu ārā, un tīkliņā pavadiņa jau bija pušu. Ar 0,18 mm auklu izvilkt astoņnieci – tā ir cūcene.

Tev uz karpām bija āķis lūpā...

Jā, bet tur ir baigais ekipējums vajadzīgs un arī liela pacietība, lai varētu trīs dienas nosēdēt, gaidot copi. Man tik lielas pacietības nav. Pagājušogad Baļotē nosēdēju no agra rīta līdz vēlam vakaram un dabūju septiņas karpas. Pa vidam nāk brekši, un, jo vairāk baro, jo brekši kļūst lielāki – beigās man bija padsmit brekši no pusotra līdz divi kilo svarā. Bet ir bijušas arī dienas, kad nosēžu pa tukšo.

Karpu copē jau katrs var izvēlēties līmeni, pie kura apstāties...

Jā. Es esmu izvēlējies bērnības līmeni. [Smaida.] Bet braucu regulāri. Nītaures dīķos ir vilktas četrinieces un piecinieces. Annas ezerā ir karpas, zandarti, līdakas, asari… Tur Guntis Andrēvičs ar karpu copi saslima.

EZERROŽU KARPA. 2021. gads.

PIEZVEJA. Aigars ar breksi, izvilktu karpu copes reizē Ezerrožu ezerā. Nītaures apkaime, 2021. gads

Kas tevi saista karpu copē? Izmēram ir nozīme?

Cīņa saista.

Lielākas par astoņnieci tev ir pieķērušās?

Nav. Nītaurē reiz ezeriņā spiningoju ar gumijzivi, un tā zivs uzsēdās. Kādu minūti raustīju un vilku, un tad sāka vilkt mani…

Biji pamodinājis…

Beigās izvilku tikai pusi gumijzivs. Tā vilcēja varēja būt laba izmēra līdaka, karpa jau tā neuzvedas, uzreiz močī.

Īsts karpists noķertu karpu nekad nepatur?

Gan jau pa kādai patur, ja zivis garšo. Bet lielāko daļu laiž vaļā.

Cik lielu karpu tu esi ēdis?

Vienpadsmitnieci. Mēs to kūpinājām, bija pa visu kūpinātavu. Gribējām jau laist vaļā, bet viņa maisā bija nobeigusies. Parasti lielāku par trijnieci nepatur.

Kad tu sāki pats gatavot zivis?

Es vispār taisu ēst kopš bērnības. Palīdzēju mammai un noskatījos. Krievu laikā jau bija lielās jubileju svinēšanas, galdi lūza, viss bija pašiem jāgatavo. Tā tas aizgāja. Tagad man ir sava lapa labuapetiti.com. Zaķīša receptes – tur savas receptes publicēju. Ja zivi noķer, tad vajag uztaisīt kaut ko interesantu.

Vai visas zivis var garšīgi pagatavot? Piemēram, ruduli esi gatavojis?

Liekas, ka jā. Izsautē riktīgi krējumā pāris stundas kādos 140 grādos, lai asakas izjūk, tad ruduli var ēst. Sapalu arī tā var uztaisīt un citas asakainās zivis.

Ko tu iesaki darīt ar vimbu, kas sastāv tikai no nekārtīgi sasviestām asakām?

Es vimbu taisu tikai jēlajā variantā: fileju divreiz izmaļ, klāt cukuru un sāli – viss. Tad garša ir vislabākā. Ja sāk maisīt, tad pēc pāris minūtēm masa sāk recēt, izveidojas forša želeja.

Kāds ir tavs zivju gastronomiskais tops?

Man garšo luči…

Luču jau vairs nav, ir tikai lucīši. Kā smejos, es esmu no tik vecas paaudzes, kas ir redzējusi Staburagu un lielus lučus...

Tagad lucīši ir luču cenā. Ziemā ar tēvu es esmu Saulkrastos noķēris 42 centimetrus garu luci.

Kurā gadā?

Tas varēja būt 70. gados.

Tad jau protams...

Nākamais manā topā ir sams, tas cepts vai uzgrilēts ir foršs. Kūpināta karpa un breksis man patīk. Zutis, ceptas asara muguras filejas… Māsa šovasar atklāja ļoti labu brekša kūpināšanas recepti. Sviests ar ķiplokiem, dillītēm, sāli, un ar šo masu iesmērē zivi. Atver breksi vaļā, iesmērē un tā arī kūpina. Baigi labs!

Kūpina atvērtu?

Jā. Viss labi sasūcas iekšā. Tagad es taisu tikai tā.

Un ko tu domā par līdakas kūpināšanu?

Man liekas, esmu kūpinājis. Līdaka tomēr pasausa sanāk, labāk no līdakas taisīt kotletes. Tām var likt cauraudzīti klāt, bet var arī pielikt vairāk sviesta, efekts ir līdzīgs kā no cauraudža. Asarīšus esmu kūpinājis. Izņem iekšas, ieliec kociņu, lai asaris drusku paveras vaļā, un tad kūpina.

Kas vēl bez karpām tagad ir tavas mērķa zivis?

Katru gadu braucu ķert butes. Bet bez bonusiem; esmu paņēmis uz butēm līdzi cilvēkus, kuri pirmajā reizē dabū mencu vai vimbu, bet es jau padsmit gadus jūras copē esmu izvilcis tikai butes. Ja saķertas daudz, braucu uz laukiem kūpināt; ja ir pannas variants, tad tepat Rīgā cepu. Manas bušu vietas ir Pāvilosta, Oviši, Miķeļtornis, Jūrkalne… Bet vairākas reizes ir bijis arī tā, ka ar Gunāru Bindi aizbraucam butēs, iemetam, bet pēc minūtes tas viss jau ir malā, un mēs saprotam, ka copēt nav jēgas – straume divsimtgramīgu svaru momentā pienes krastā. Aizbraucam uz Pāvilostu, tur tas pats, tad uztaisām pāris smukas ainavu bildes un braucam mājās.