Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 17.jūnijs 2022, 17:45 | Komentēt | 400 skatījumi

Saulainā dinastija

Latvijas čempionātā spiningošanā no laivas piedalijās komanda, kas sastāv no 3 paaudžu dalībniekiem. Dēls, tēvs un vectēvs, kas par varenu komandu!

tu nonāci pie tāda komandas sastāva?

Tas bija absolūti loģisks un organiskas izaugsmes process. Pats es jau sen makšķerēju, laikam 3–5 gados sāku – cik esmu skatījies vecās bildes, ar makšķeri rokās esmu no bērnu kājas. Ja nemaldos, tas bija padomju laikos, kad bija attīstītas mednieku un makšķernieku biedrības, es 7 gados jau piedalījos sacensībās. Tās rīkoja Valmierā, kur Rūjas upe ietek Burtnieku ezerā. Tur šim nolūkam bija iztīrīta pļava, lai visiem ir vienādi apstākļi pludiņmakšķerēšanai.

Kad piedzima Adrians un paaugās, nekas cits viņam neatlika, kā iet ar tēti uz copi. Ar laiku puikam tas iepatikās. Bija, protams, nelieli pārtraukumi, bet tagad, pēdējos 2–3 gadus, viņš pats iet makšķerēt. Gribēju ņemt savu dēlu uz sacensībām jau agrāk, bet nolikumā bija punkts, ka drīkst startēt tikai no 18 gadiem. Nezinu, kāpēc tāds punkts. Es nesaprotu, kāpēc lai tēvs ar dēlu nevarētu piedalīties. Šogad šo punktu no nolikuma izņēma, un mēs visu izrunājām un nolēmām – jā, startēsim.

LATVIJAS ČEMPIONĀTA 1 POSMS

Tad tā bailīgi piedāvājām manam tēvam būt par komandas tiesnesi. Zinot, cik gadu viņš ir tajā sportā iekšā, iet par tiesnesi ir grūti – man pašam būtu grūti nosēdēt laivā, kamēr kāds spiningo. Bet viņš piekrita, un tā mums ir super komanda!

Ar Latvijas izlasi - Pasaules čempionāts Slovēnijā, 2015. gads

Cik es atceros, tu esi startējis ML Auto komandas sastāvā. Kur vēl esi piedalījies?

Vai, to visu nemaz nevar atcerēties. Pats sākums man bija ar pludiņu no kādiem 7 gadiem, tad 1996. gadā novinnēju Latvijas čempionātu jauniešiem. Tas bija laiks, kad Grabovskis nāca iekšā, Ansoni un daudzi citi. Tad es jaunieša gados pievērsos citām lietām, bet nopietni sportam pievērsos, kad man bija 25. Sāku individuāli piedalīties LČ pludiņmakšķerēšanā. Tad parādījās pirmie štekeri. Toreiz piedalījās Pēteris Lideris, Normunds Grabovskis, Kārkliņš – tādi nopietni smagsvari, to laiku absolūtā zelta fonda dalībnieki, viņi bija nepārspējami. Ja nemaldos, tad 2008. gadā iepazinos ar Agri Ziediņu, kas ir Milo veikala īpašnieks un pludiņmakšķerēšanā ļoti zināma persona, tā es nonācu viņu komandā. No jaunajiem bija vēl Igors Daņilovs, kurš tagad jau ir 10-kārtējs Latvijas čempions pludiņmakšķerēšanā, vēl bija Raitis Kozlovskis... Tā mums izveidojās nopietna komanda, kas startēja gan pludiņos vasarā, gan zemledus makšķerēšana ziemā.

Cik atceros, 2013.–2015. gads bija mūsu komandas ziedu laiks, kad regulāri dabūjām medaļas Latvijas čempionātā gan ziemā, gan vasarā. Ir jāsaprot, ka tajā laikā zemledus makšķerēšanā piedalījās vismaz 15 komandas un ap 80 sportisti, un mēs kā jauna komanda, ja tā var izteikties, stājāmies viņiem pretī un cīnījāmies par medaļām. Milo komandai ziemā es piesaistīju arī tēti.

Vasarā mēs piedalījāmies pludiņmakšķerēšanā un komandu konkurencē vinnējām regulāri, bet kopvērtējumā pats paliku uzreiz aiz medaļām – 4.–5. vietā. 2015. un 2017. gadā es izlases sastāvā piedalījos Eiropas un pasaules čempionātā pludiņmakšķerēšanā – pārstāvēt valsti – tas ir savādāk, tas ir gods un atbildība. Pie mums tas nav tik populārs pasākums, bet Eiropā pludiņmakšķerēšana ir pati populārākā, un Eiropas čempionātā piedalās ļoti daudzas valstis, kaut kur 40, un tie ir vairāk nekā 200 labākie savu valstu copmaņi vienuviet.

Tādus ķērām Itālijā

Teikšu atklāti – neko daudz par pludiņmakšķerēšanu es nezinu, ja neskaita vimbu copi. Vai mums joprojām notiek pludiņmakšķerēšanas sacensības?

Šogad ir bijuši jau divi posmi, vienā es piedalījos, bet uz otro netiku. Entuziastu nav palicis daudz, bet ir. To visu vada Normunds Grabovskis. Bija brīdis, kad bija vēl mazāk dalībnieku, taču nu pamazām arī šī disciplīna atgūst popularitāti. Agrāk tā bija pamatdisciplīna, pamats visam, bet tagad to disciplīnu ir tik daudz – no krasta, foreles dīķos, fīderis, strītfišings, karpas utt.

Man ir draugi, kas piedalās fīderos, un gribētāju esot vairāk nekā vietu, kur pie ūdens izvietot sportistus. Pēdējais posms notika Daugavā pie Lucavsalas, kur bija grūtības visus izvietot. Tā galvenā lieta ir nodrošināt visiem vienādus copes apstākļus.

Pludiņmakšķerēšana manā skatījumā zaudē fīderim, jo fīderim sākotnēji var lētāk nokomplektēt inventāru. Pludiņam tomēr, ja gribi daudzmaz labi nostartēt Eiropā vai pasaulē, tad štekeris ir jānopērk. Labs, jauns maksā no 2000 eiro. Protams, iesācēji var nopirkt tā saucamos mahus vai atrast lietotus štekerus un iekļauties kādos 200 eiro. Bet galvenais ir gribēt piedalīties, tad arī pārējie sportisti ir gatavi palīdzēt gan ar inventāru, gan padomu, un tas nemaksās pilnīgi neko. Fīderis ir atņēmis pludiņam dalībniekus, bet pludiņš ir klasika, kas nedrīkst izzust.

Darba vieta pasaules cempionātā Itālijā, 2017. gads

Latvijas Kauss – parādes brauciens pa kanālu

***

Kas tajā pludiņmakšķerēšanā ir tāds īpašs. Nu pludiņš, viens āķis ar tārpu galā – kas tur tāds ir?

Kad sāku, es tieši tāpat kā tu domāju. Nekādu īpašu barību 90. gados jau mums nebija. Paši kaut ko sajaucām – grūbas ar sausiņiem, pielikām vanilīnu utt. Tad parādījās no ārzemēm ievestās barības, tās tagad ir pieejamas ļoti plašā sortimentā. Kamēr tu neesi sportā, tas liekas ļoti vienkārši, bet, kad es tiku Milo komandā, nu tur tās nianses… [Iestājas neliela pauze, Sandis ielej sev glāzē ūdeni un padzer, bet – velns parāvis – kā es varēju zināt, ka saruna iegrozīsies par pludiņiem!]

Esmu startējis gan ziemā, gan spiningošanā no laivas un varu pateikt, ka ar pludiņu sacensībās noķert zivi ir daudz sarežģītāk. Ja vien neesi ielozējies vietā, kur viņas vienkārši ir ļoti daudz. Ziemā ir paliels sektors, un pa to tu vari skraidīt un ķert to zivi. Spiningošanā no laivas tev ir visa ūdenstilpe – ja neķeras šeit, aizbrauc uz citu galu un velc tur, neviens neierobežo pārvietošanos. Pludiņā iedod 10 m zonu, nekur ārā no tās tu nevari iet, un tajās 4 stundās tev jādara viss, lai tieši tur to zivi dabūtu. Tev neder, ka 50 m tālāk kaimiņam ķeras. Tur tās nianses – kā to zivi pievilināt ar barību, kā barību pasniegt, it īpaši, ja ir straume...

Vai ir jātaisa barības taciņas uz savu vietu?

Nē, taciņas nevar taisīt. Tā ir viena lieta, ko es iemācījos, – barošanai ir jābūt ļoti, ļoti precīzai. Novirzoties no pludiņa – ko es bieži fīderī redzu, kad man pasauc draugi un lūdz padomu. Stāsts ir tāds: viens metiens ar barību pa labi, otrs pa kreisi, trešais 10 m tālāk. Tad tu saproti, kur ir problēma. Tu nevari tā piebarot zivi, tev visu laiku ir jāmet konkrētā vietā. Tas pats ir pludiņmakšķerēšanā, tāpēc jau mums ir 13 m gari štekeri – tu iebīdi un ieliec barību konkrētā vietā. [Rāda uz pusēm pārlocītu A4 lapu.]

Un ko tu dari, ja ir straume?

Tur ir tā māksla – barību uztaisīt. Ir jātaisa cieta, smaga barība, lai uzreiz nogrimst. Ezeros var taisīt birstošu, bet tad savāksi augšējo zivi, raudas vai mailes, sīkās zivis, bet, ja uztaisīsi smagu, tad savāksi zivi, kas barojas uz grunts. [Es neko nejautāju, bet laikam runa ir par breksi vai karpu.] Sacensībās, gluži kā spiningošanā, ir jāsaprot, vai ir jēga gaidīt 30 minūtes un strādāt uz lielo zivi vai labāk ķert visu, kas piesakās un kustas apkārt – no tā ir atkarīgs, kā barosi. Ir vesela zinātne, kā tārpus līmēt kopā ar akmeņiem. Sataisa bumbā baltos ar smalku granti un noliek uz grunts. Kad mēs bijām EČ Slovēnijā, tur dziļums bija 10 metri, un mēs ķērām vimbas uz grunts. Bet tā jau ir sporta makšķerēšana.

Ja tu dotu padomu tiem, kas sāk pludiņot, kādas barības tu ieteiktu?

Es domāju, ikdienas copē ar 1–2 kg barības pietiktu, bet vajag vairīties no lielveikalu piedāvājuma. Tur ir barības, kurām smaržas pat nav. Es nezinu, ko viņi tur liek, saulespuķes vai ko, bet nav smaržas. Ir mūsu pašu veikali, kas specializējas tikai uz copes lietām – Salmo, tas pats Milo, OK Cope.

Paņem barību, baltos un rozā tārpus – un aiziet! Motili tak nevajag, vai ne?

Labāk, ja motilis būs. Tas, protams, ir dārgs un vasarā grūti pieejams. To izmanto pārsvarā sportisti, ikdienā lieto mazāk. Breksim motilis ļoti garšo. Galvenais princips ir barot tur, kur ķersi. Nevar iebarot kaut kur tālu no krasta – uznāk vējš, un tu to savu pludiņu vairs tik tālu nevari iemest.

Vai šīs zināšanas par pludiņmakšķerēšanu esi nodevis arī dēlam?

Jā, protams, pludiņš bija pamatelements, ar ko sākām. Sākumā bija – jā, jā, bet dara pa savam, taču ar laiku pamanīju, ka tomēr ieklausās padomos.

***

ADRIANA PIRMĀS SACENSĪBAS. NEDAUDZ BĒDĪGS, KA TIKAI 2. VIETA. 2014. GADS

Vai jauniešiem tagad ir daudz sacensību?

Nav, tā manā skatījumā ir problēma. Kā es Adrianu pievērsu copei? Agrāk katru gadu Rīgas dome ar Salmo Lucavsalā rīkoja Jauniešu makšķerēšanas festivālu. Mēs katru gadu braucām un piedalījāmies, māsu arī ņēmām līdzi. Viņam tur ļoti patika. Bet tad pārstāja rīkot, nezinu, kāpēc. Es zinu, ka sacensības rīko novados, bet par tām es uzzinu, kad viss jau ir beidzies. Iespējams, federācija varētu iesaistīties un publiskot maču datumus, kādu laiku pirms tās notiek.

Tāpēc šogad, kad es ieraudzīju, ka spiningošanā no laivas var startēt bez vecuma ierobežojuma, es biju ļoti priecīgs un nevilcinoties abi ar Adrianu nolēmām piedalīties. Kā gan savādāk tos bērnus ievirzīt sportā… varbūt kāds 40 gados izdomā spiningot un kļūst par čempionu.

Esam piedalījušies arī Jūrkalnē Latvijas čempionātā uz butēm un veiksmīgi nostartējām. Es Adrianu visur iesaistu, un, cik redzu, viņam patīk. Iespējams, pienāks laiks, kad viņam tas nebūs tik svarīgi, bet iemaņas jau nekur nezudīs, un atmiņas paliks.

Vēl man ir vecākā meita un jaunākā meita, un abas ir bijušas iesaistītas copē. Vecākā nodarbojas ar sportu, bet ne ar spiningošanu. Jaunākā ir mūsu lielākais fans un atbalstītājs, viņa pazīst praktiski visas zivis, un, kur var, viņa vienmēr mums ir līdzi.

Latvijas čempionāts 1. posms ar Adrianu

Kā jums gāja mačos?

Es šīs sacensības uztveru ar prieku, kā iespēju gūt pozitīvas emocijas un baudu, jo esmu kopā ar dēlu. Adrians nodarbojas arī ar futbolu, un viņā ir sportiskais azarts. Treniņiem baigi daudz mums laika nesanāca, ceturtdien bijām kopā nosacīti uz treniņu. Kaut kādas vietas atradām, kur ķērās, taču vasaras vidū Ikšķiles posms ir smags pats par sevi. Bet Adrians man saka: tēti, tu nesatraucies, mēs zivis saķersim, te viss ir skaidrs. Tā ar viņa pārliecību mēs arī startējām.

Sestdien mums ļoti labi gāja – 2 līdakas un asari laikam 9 gabali, bet otrajā dienā mazliet nepaveicās, jo nenoķērām līdaku. Asarus lasījām pa zināmām vietām un nekur baigi neskraidījām, jo arī no citu gadu pieredzes ir pierādījies – ja zini, ka tur zivs ir, tad pa tām stundām viņu salasīsi. Godīgi sakot, gandrīz visus asarus izvilka Adrians, bet tad es noķēru abas līdakas, un laivā noskaņa nostabilizējās. Es tikai priecājos, ka viņam ķeras, un esmu priecīgs, ka viņš tās 6 stundas var nosēdēt laivā un spiningot līdz pēdējai minūtei. Adrians ir vienīgais cilvēks, kuram es esmu gatavs zaudēt katru reizi, kad esam kopā laivā. Pēc mačiem es skatījos rezultātus: viena līdaka otrajā dienā mūs ieceltu desmitniekā, bet otra – 3. vietā.

Adriana pirmais lielais taimiņš, pilnībā paša izvilkts
Salacas lasis, tētis palīdzēja izvilkt

***

Vai zivis ēdat?

Mums jau visi tagad ir pieradināti, ka var paņemt zivi uz mājām, bet tik, cik var apēst. Meita agrāk prasīja: kāpēc mēs zivis laižam vaļā? Kad izskaidroju, ka gribu, lai to zivi arī viņa kaut kad var noķert, tad vairs jautājumu nebija. Tēvs, kurš jaunībā visas līdakas stiepa uz mājām (kurš gan 70. gados tā nedarīja), tagad ņem tikai vienu. Pat ja patur divas un dod vienu man, es neņemu, jo lielāks prieks ir noķert pašam. Tā mums ar to ēšanu – ņem tik, cik var apēst. Tētis jau tagad arī biežāk neņem līdakas kā paņem.

Tā tas resurss ātrāk atjaunojas...

Tieši tā. Es no 2008. gada dzīvoju pie Baltezera, un kopš tā laika zivju ar katru gadu kļūst mazāk un mazāk. Ja tu jautā – kāpēc, tad tas ir milzīgā presinga dēļ. Es pa logu to ezeru redzu katru dienu, un 1. maijā mazā līcītī es saskaitu 20 laivas. Ir taču skaidrs, ka tas cilvēku apjoms, kas kaut ko noķer un nogalina, un aizved mājās, ir milzīgs. Ja tos pašus Ālandus varēja izskaldīt, tad ko te neizskaldīt Baltezeru.

Tas pats stāsts ir par Burtnieku, tas ir mans bērnības ezers. 80-tajos mēs ezerā satikām vienu laivu, un tas jau bija notikums. Paskaties, kas tagad tur notiek ar laivām. Kas pirms dažiem gadiem Burtniekā bija 1. maijā! Protams, tam visam pa virsu vēl tīkli. Šogad ar Adrianu bijām ezerā, un viņš mani novinnēja. Viņam bija 7 mēra līdakas, bet man 5. Šis gads bija labāks nekā pirms diviem gadiem.

Mazāk spiningotāju?

Es domāju, ka ne. Šogad bija normāla ziema ar ledu un salu, un nevarēja likt tīklus. Manuprāt, tas normalizēja ezeru. Ja tu parunāsi ar tēti, viņš tev izstāstīs, kas tur notiek ar tīkliem, jo viņš ļoti iesaistās diskusijā, ka tīkli ir jāsamazina. Tas tagad tiek arī darīts.

***

Tu agrāk esi spiningojis no laivas arī citā komandā. Kā tas viss sākās?

Mēs ar tēvu bijām startējuši Latvijas Kausā un 2014. gadā palikām 9. vietā laikam – ja tu paskatīsies, kas tajā laikā piedalījās, tad tas ir ļoti labs rezultāts. Es pierunāju startēt sacensībās sievas brāļa sievu, Lauru Liepiņu, kuru tu pazīsti. Laurai es kaut kad uzdāvināju pirmo spiningu un uzaicināju uz Ķīšezeru uz copi. Laurai tas baigi iepatikās, un viņa pierunāja savu vīru. Laura ir traka uz copi, tādā pozitīvā nozīmē.

Mēs arī nostartējām bušu čempionātā divas reizes. Vienu reizi ar Mārci piedalījāmies Latgales čempionātā Rušonu ezerā. Bija piepūšamā laiva Bush, laikam bija kādus 330 vai 360 cm gara un ar 5 ZS motoru – ar to mēs tur pukšķinājām pa ezeru. Viņam arī iepatikās tā lieta, un abi nopirka laivu.

Tad mēs izveidojām komandu ML Auto un startējam 2 vai 3 gadus pēc kārtas. Pirmajā gadā mums bija 2 laivas, otrajā – jau 4. Es startēju kopā ar Ediju Milleru, un Mārtiņš Iskrovs arī bija mūsu komandā. Tad bija pārtraukums ar pandēmiju, un, kad šogad atsākās, vajadzēja ātri domāt, ko darīt, jo ML Auto komanda bija pajukusi.

Es no laivas spiningoju jau sen, vēl no laika, kad Babītē notika Latvijas čempionāti un bija ar airiem jābrauc. Es spiningošanu vispār varu iedalīt 3 posmos: laiks, kad bija laivas ar airiem, tad, kad parādījās pirmās basenes un piepūšamās laivas ar motoru, un tagad, kad daudzi ķer zivis ar Active Target. Tu man piedod, bet es vairāk cienu tos, kas ar airiem brauca un saprot, kas ar dabu notiek, kāda ir zivs uzvedība, kur viņa dzīvo un kāpēc viņa tieši tur dzīvo, nekā tos, kas skatās eholotē un met mānekli zivij mutē ar cerību, ka viņa paņems. Es uzskatu, ka sporta sacensībās Panoptix nevajag. Skaidrs, ka tehnoloģijas iet uz priekšu, bet no makšķerēšanas izpratnes viedokļa…

Vai tev ir mērķis nokļūt pasaules čempionātā vai vismaz lai dēls tur nokļūtu?

Pašreiz primārais ir, lai mums pašiem patīk un lai ir foršas atmiņas, bet, redzot Adriana azartu, es saprotu, ka pie tā mēs nonāksim. Es pats esmu startējis Eiropas un pasaules čempionātā un saprotu, ka tas ir super notikums un ne katram to ir lemts izbaudīt. Šīs sacensības ir augstākais līmenis, un es saprotu, ka tagad tam visam nav laika, nepieciešamas vismaz 2 laivas, bet labāk – 4. Arī jāatrod komanda, ar kuru esi uz viena viļņa un kurā visi grib tikt uz to čempionātu. Viens pats to izdarīt nevar. Pats saproti – dažas komandas tā nolasa ūdenstilpi, ka pat pēc pulksteņa zina, kurā vietā ņems līdaka un cikos atvērsies asaris. Lai dabūtu tādu līmeni, vajag milzīgu laiku.

Pašreiz ir daudz citu aktivitāšu, Adrianam un māsām sports, man darbs, laiks ģimenei jāvelta, nevar tikai copēt. Ar laiku, kad bērni paaugsies, – kāpēc gan ne? Tas būtu loģiski – pacīnīties par medaļām.

***

Kuri ir tavi trīs mīļākie mānekļi, un vai mānekļa krāsai ir nozīme?

Krāsai manā skatījumā ir nozīme. Bet, ja runājam par TOP mānekļiem, tad tas ir vobleris ZipBaits Rigge 70. Tas ķer gan asari, gan līdaku, ļoti universāls māneklis. Tad rotiņš, ko man tēvs jau 90. gados parādīja – Mepps ražojums, faktiski viens modelis, viena krāsa, kura strādā. Interesanti bija – kad Mārcis sāka copēt, viņš bija nopircis manu rotiņu, bet tādu elektrisku, indīgi spilgtu, es vēl par viņu ilgi smējos. Skaidroju, ka tās entās krāsas ir pircējam, tādiem durakiem, kas visu pērk. Tajā pašā laikā ar to rotiņu viņš Lielupē vienkārši superīgi saķēra zivis. Viņa iekšējā ticība šim māneklim bija tik liela, ka viņš arī saķēra. Tas bija interesanti – pašam bija iestrādājies, ka šis, jā, strādā, bet tas pārējais ne, un tad cilvēks no malas atnāk un parāda, ka darbojas arī citas lietas. Man pašam ir kaudze ar gumijām un rotiņiem, bet roka tik un tā stiepjas pēc viena mīļākā. Man ir arī tādas gumijas, kam es pat paciņu neesmu atvēris. Reizēm domāju: nu kam es viņas pērku, tik un tā labāks par tiogu asariem nekas nav izdomāts...

Tātad Mepps rotiņš, ZipBaits Rigge 70 un Lucky John Tioga, un krāsai ir nozīme.

Jā.

Kura tev ir mīļākā copes vieta?

Ja runājam par spiningu, tad noteikti Burtnieks, bet tikai maijā – tas ir loģiski, jo tur es copēju bērnībā. Vasarā ūdens tur sāk ziedēt, un tā krāsa no elektro zaļa uz elektro zilu toni aizvelk. Upes, kas ietek ezerā no laukiem, kuri tiek mēsloti ar minerālmēsliem, atnes visus “labumus” uz turieni. Mans tētis, kurš Burtniekam blakus dzīvo, no jūnija līdz augustam nebrauc tur copēt.

Spiningošanai no krasta man, protams, patīk Salaca – neskatoties uz to, ka agrāk dzīvoju blakus Gaujai. Šogad bija grūti ar licencēm, bet es biju 10 reizes, un man bija mērķis visu upi izstaigāt ar kājām. Sāku no Rozēniem un aizgāju līdz Salacgrīvai. Ne vienā reizē, protams, bet katru reizi pa kādam posmam. Tā nu šogad esmu nogājis kājām visu upi, un man daudzmaz ir skaidrs, kur ir vērts braukt un kur nav jēgas laiku tērēt.

Tā kā licences tā dīvaini bija jāpērk, tad 2 reizes man upe bija aizsalusi un tikai tāda maza strīpiņa pa vidu bija palikusi vaļā. Vienreiz viss kusa un bruka upē iekšā, bet pārējās 7 reizes bija labas. Šogad zivju bija vairāk, 2 vai 3 bija katrā reizē. Ir vietas, kur tas lasis uzturas, un, ja tur esi pirmais, tad tu viņu izcelsi. Bet, ja atlaidīsi, tad pēc laika viņš tik un tā tur atgriezīsies. Tāpēc tie, kas tur uz vietas dzīvo, iet tikai uz to vietu. Gadu gadiem viņi ķer lielos no vienas un tās pašas vietas.

No pludiņu copes man patīk Venta – gan vizuāli, gan no zivju izpratnes viedokļa. Kādreiz Liepājas osta akvatorijā bija superīga vieta, bet tur vairs nevar copēt. Man ir bijis, ka es Liepājā vienā reizē noķeru asari, mencu, līdaku, zandartu, reņģi, buti uz mikro džigu un kaut ko vēl, ā, breksi. Tagad tur makšķerniekiem ir slēgts tāpēc, ka lietuvieši nemācēja uzvesties.

Mēs ar draugu aizbraucām uz Tosmares kanālu uz fīderi pasēdēt. Ar Adrianu tur esam bijuši divas reizes. Tā ir unikāla vieta, kur ziemas vidū – decembrī vai janvārī – vari sēdēt ar fīderi un ķert lielus brekšus un kilogramīgus asarus.

Pč Italijā, 2017. gads

MŪSU ĢIMENES PAGAIDĀM LIELĀKĀ ZIVS – TARPONS. TO IZVILKA INGA BEZ JEBKĀDAS PALĪDZĪBAS. KUBA

Vai esi arī ārzemēs kaut kur bijis?

Oi, es varētu stāstīt un stāstīt par Ālandiem un ko tik vēl ne, bet interesanti ir tas, ka mums ģimenē lielāko zivi ir noķērusi mana sieva Inga. Mēs pirms daudziem gadiem bijām Kubā, laikam tas bija 2012. gads. Tad Kuba bija vēl tāda neskarta un nesabojāta, nebija kapitālisms ienācis.

Mēs bijām mazā ciematiņā kaut kādā ekskursijā un braucām arī pa upi ar laivu. Man kā makšķerniekam siekalas tek, gribas copēt. Tad jau nebija ne interneta, ne elektronisko karšu. Es laiviniekam saku, ka gribu makšķerēt, vai var sarunāt gidu. Un man atbild: jā, mums te ir viens Filipe. Man iedod viņa numuru. Es no viesnīcas rakstu īsziņu: vai var noorganizēt mums copi ar gidu? Uz to saņemu atbildi: var, bet man ir tikai viena diena, es varu tikai rīt. Labi, tiekamies tur pie tās upes 6:00 no rīta.

Es no rīta pasūtu taksi. Piebrauc vecais ševrolē. Kartes mums nav. Es taksistam rādu bukletu, kur mēs bijām ekskursijā, un saku, ka man jātiek pie Filipes, un rādu īsziņu. Taksis saka: okei – un aizved mūs kādus 100 km no viesnīcas pāri visai Kubai, ieved mežā pie upītes un saka: šī ir tā vieta. Mēs izkāpjam, bet pats saproti, nav tā baigi omulīgi, kaut kāda upīte, un džungļi apkārt. Taksistu atlaist negribas, bet šim jābrauc prom. Sarunājam, ka plkst. 14:00 viņš atbrauks uz šo pašu vietu mums pakaļ. Apkārt neviena cilvēka. Es taksistam saku, tu pagaidām tomēr nekur nebrauc. Tikai tad, kad izdzirdējām tālumā rūcam motorlaivu, kļuva drošāk.

Es skatos – jā, brauc Filipe, īsts kubietis ar cepuri galvā. Laiva gara, tieva un zema, ar tām viņi pa upēm braukā. Upīte šaura. Mēs braucam, un upe kļūst arvien platāka, un, kad nonākam tik tālu, ka upe jau pielīdzinās Salacas platumam, gids saka: ķersim šeit! Viņiem tur bija tikai Rapala mānekļi. Es iemetu to, ko man dod, un tāds blieziens jau pirmajā metienā… Es prasu, kas tas tāds bija, viņš saka: tarpons, bet te viņi nav lieli, tikai līdz 5 kg. Lielāki ir jūrā, bet tur nebrauksim, jo slikts laiks, baigi pūš vējš.

Tā cope bija labākā manā mūžā. Un iedomājies, kā mums paveicās, – Kubā ir tikai 2 gidi, un vajadzēja šitā sakrist, ka mēs pie viena no viņiem tikām. Apkārt mums 50 km neviena cilvēka, nevienas citas laivas.

Kad Felipe saprata, ka es esmu normāls copmanis un kaut ko protu, viņš man iedeva savu kātu, un mēs braucām pa upi un ķērām tos tarponus. Te pēkšņi Inga saka, ka viņai pieķērusies zivs. Tarponi baigi lec pa gaisu, un, kad mēs ieraudzījām to izmēru, pat Filipe izbrīnījās – tik lieli iekšā upē nenākot. Mēs kādas 20 minūtes cīnījāmies, līdz dabūjām to zivi līdz laivai.

Kādā brīdī Filipe saka: metiet šeit, te mēs ar čaļiem no Discovery Channel noķērām labu zivi. Es vēl tad neaptvēru, par ko ir runa, tikai kad tikām mājās un televīzijā viņu ieraudzījām, tikai tad sapratām, ka Filipe ir baigi slavenais gids. Es skatījos televizoru un biju uz pauzes – tas ir tas Filipe, ar ko mēs laivā ēdām banānus! Un Discovery Channel speciāli taisīja ar viņu raidījumu. Tās emocijas bija wow, labākās emocijas manā mūžā.

Valmierā pie Imanta

Imants ir Sanda tēvs. Viņš jau ir informēts, par ko būs runa, un aicina viesistabā pie galda. Priekšnamā ir kaudze ar bumbām, jā, mazbērniem šeit ir ko darīt. Imantam ir dēls, divas meitas un astoņi mazbērni. Ģimenes bildes tiek taisītas regulāri, bet nevienas ar copi pie sienas es neredzu. Imants uzreiz ķeras pie lietas un sāk stāstīt par savu tēvu un jaunības copes gaitām…

Adrians ar vectēvu Salacā uz lašiem

Zini, mans tēvs bija kārtīgs makšķernieks – ziemā, vasarā, un tikai ar makšķerēm. Copēja Gaujā un Briedē. Kad es gāju 1. klasītē, man bija jābrauc līdzi. Mašīnas jau mums nebija, braucām ar autobusu, tad 4 km pa mežu līdz upei. Viņš man mācīja ķert asarus un līdakas, tad copēja uz ņurņikiem, tie tagad ir aizliegti, bet taislaikos tos izraka no sēres, pilna upe bija ar viņiem. Salikām ņurņikus bundžā ar ūdeni, un tik laid pa upi.

Populārākā vieta mums bija aiz Brenguļu skolas, bet tur kādi 3 km pa mežu bija jāiet un tad to pašu atpakaļ. Tās bija šausmas, baigi tālu bija jāiet. Otra vieta – Baltais iezis un Grīviņi, tad Sietiņu iezis vai netālu no Lodes un pa meža ceļiem ārā. Es nevaru teikt, ka man baigi nepatika, bet tie agrie rīti... vai…

Tajos laikos Gauja bija pilna ar zivīm, tik iemet – un zivs galā, vai nu asaris, vai līdaka. Bieži sanāca iemest krūmos vai sapiņķerēt auklu, tad tēvs ņēmās šķetināt vaļā, viņam arī nebija viegli ar mani.

Manu brāli arī ņēma līdzi, bet viņam zivju lietas kaut kā neaizgāja, nebija tā asuma uz copi kā man. Par mani visi smējās: studiju laikos visi uz kafejnīcu gāja ar draudzeni vai brauca uz balli, es – uz copi. Sieva skatās – Saulītim tik mētelis mugurā, un prom. Man Rīga nepatika, es uz copi braucu pie vecākiem uz Valmieru.

Piecus gadus studēju universitātē mehanizētās informācijas apstrādi, tagad tas sauktos IT. Es arī 12 gadus nostrādāju skaitļošanas centros Valmierā, beidzu karjeru kā direktors. Kad 90. gados viss sāka jukt un brukt, tad tās lielās skaitļošanas mašīnas nebija vajadzīgas, no ārzemēm nāca iekšā mazās iekārtas, pirmie datori.

Manas pirmās sacensības, VARĒTU BŪT AP 1988. GADU, Rūjas upe pie Burtnieka

Ko jūs skaitļojāt? Cik govij piens jāizslauc?

Nūūū, daudz ko skaitļojām, bet bija arī govis. Govīm bija laktācijas periods, un tad skaitļojām, ar kādiem buļļiem jāsēklo, un tad – cik piena viņas deva, cik teļu. Tad mēs visiem kolhoziem taisījām algu aprēķinu un bilanci. Un tad iesējām sēklu lielajai iedzīvotāju datubāzei, kuru mēs nodevām Migrācijas un statistikas pārvaldei, mēs iedzīvotāju datubāzi veidojām no 1984. gada. Mēs ar to programmu braucām arī uz Ukrainu un Krieviju, rādījām, ko esam uztaisījuši, un visi brīnījās.

Vai skaitļojāt arī kādas zivis?

Tur ne, bet man ir sava skaitļošana – no 1974. gada man ir pieraksti par katru gadu un katru copi. [Rāda piezīmju kalendāru.] Laiks, vējš, gaisa, temperatūra, sacensības, balvas utt.

Kur tad liksiet to statistiku?

To tā grūti visu lasīt un saprast, tas būtu jāapkopo un jāuzraksta, iespējams, grāmata. Visa tā informācija man ir galvā. Nu, piemēram, Sedas dīķos saulainā dienā nav ko darīt, neko nenoķersi – tas ir daudzu gadu garumā pierādījies.

Jūs tagad esat treneris savam dēlam un mazdēlam, vai tad saulainā dienā teiksiet viņiem, lai nestartē?

Tās jau ir sacensības, tad ir jādomā, kur braukt, ko ķert. Ja ir drūms laiks, tad līdaku, piemēram, Burtniekā droši var mānīt seklumos, pat zālēs iekšā, ja tur ir ūdens, bet saulainā dienā dziļumos pie kantīm. Ikšķilē tagad sacensībās bija skaidrs, ka abas dienas būs drūms laiks, tātad jāmeklē seklumā pie retām zālēm. Tā arī es viņiem pateicu. Es jau vairāk treneris biju savam dēlam, mazdēlu trenē pats Sandis. Lai gan es mazdēlam iedevu savus mānekļus un savu spiningošanas tehnoloģiju. Adrians ir universāls copmanis, ķer gan ziemā, gan vasarā. Patīk viņam tā lieta. Protams, copei būs ar futbolu jāsadzīvo, jo viņam ļoti labi padodas arī tas, un futbols pārklājas ar vienu spiningošanas posmu, tā ka, iespējams, man būs viņš jāaizvieto.

Es saprotu, ka jūs pārstāvat MMB Valmiera un esat biedrības biedrs...

Jau daudzus gadus esmu biedrs, mūsu biedrība ir arī LMSF un maksā biedra naudu tur. Mēs biedrībā rīkojam savas sacensības, balvas nav nekādas lielās – medaļa un dāvanu karte, nav tik šiki kā Rīgā, bet mums patīk piedalīties.

Ir Limbažu pašvaldības organizācija ALDA, tur Jānis Remess ir priekšnieks, un viņi rīko sacensības piecos savos apsaimniekotajos ezeros, katru mēnesi 3. nedēļā mači notiek citā ezerā. Tur mēs piedalījāmies ar manu draugu un novinnējām vienu gadu 1. vietu. Tad balvā ir ceļojošais sudraba kauss, to uz rokas nedod, bet iegravē uz mazas zivtiņas uzvarētāju vārdus un piekar pie lielā kausa. Tas kauss atrodas Limbažu pašvaldības domē, ļoti skaists.

Kuri ir jūsu iemīļotie mānekļi?

Protams, rotiņš un šūpiņš. Es pat Alūksnē ķēru ar šūpiņu, tiesnesis laivā brīnījās, kad es to izvilku no kastes, bet labu līdaku izvilku.

Vai Alūksnē liekat fluorkarbonu?

Nē, es lieku pavadu. Fluorkarbonu lieku Salacā un lieku garu, kādi 4 metri, lai nebojātu auklu pa akmeņiem un kokiem. Mazdēlam atkal ļoti patīk rotiņš, viņš ar to ķer pat Salacā un Braslā, un iemetiens viņam ir ļoti precīzs. Viņš Braslas upe tā iemet starp kokiem, ka reti kurš tik precīzi iemetīs. Es iemācījos precīzi mest no Jāņa Stikuta, un bija tāds slavens mušiņmakšķernieks Andris Dolženko. Engurē notika divcīņa, kur bija jāķer zivis un jātrāpa arī mērķī. Tur man iemācīja, kā mest no sāniem, no apakšas un pāri galvai, tikai ar spices galu. Tagad pat tie, kas sacensībās piedalās, reizēm met ar visu kātu, bet ne ar spici. Tur tas iemetiens ir galīgi nepareizs.

MANS VECAISTĒVS, DOMĀJU, 70. GADI. BAMBUSA KĀTI

Pie kā jūs LČ bijāt laivā kā tiesnesis, un kā viņiem gāja?

Pie Latgales komandas un pie Agra Raciborska. Latgalieši kaut ko saķēra, bet otrā strādāja ar tā saucamām cūkām, un es nezinu, vai sacensībās ar tām ķert ir pareizi. Man jau grūti nosēdēt laivā un to visu skatīties. Agris rādīja visus tos lielos mānekļus, es tik brīnījos, kur tik lieli, man tādu nemaz nav. Tā cope ir atkarīga no laika apstākļiem un ūdenstilpes.

Kam vēl ir nozīme spiningošanā, lai tiktu pie zivs?

Ļoti liela nozīme ir mānekļa animācijai. Tā ir vesela māksla, es pat mazdēlam saku: nu nevelc to rotiņu vienmērīgi, pavelc straujāk, uztaisi pauzi. Citi to dara ar spininga galu, bet citi vienkārši vienmuļi velk un neko vairāk nedara. Līdakai tāds vienmērīgi peldošais māneklis nemaz neinteresē. Ja to mānekli kaut kā rausta, tad līdaka domā, kas tas par ķēmu, un paņem. Animācija ir vesela māksla, un Adrians jau sāk variēt, mazam puikam ātri pielec, gadās, ka norauj kaut ko, bet viņš ir malacis. Es jau puikam esmu sagatavojis dēli, lai met pa mērķi un trenējas kastingā.

Ko treneris darīs, ja Adrians tiks uz pasaules čempionātu? Tagad, protams, ne, bet, ja jau no bērnības tik daudz laika un enerģijas tiek ieguldīts, tad jau kaut kad līdz tam nonāks?

Ko es darīs? Turēs īkšķi! Vēl jau Latvijā jāparāda, ko var sasniegt. Viņam ir viena ļoti laba lieta – viņš ļoti labi lasa ūdeni. Viņš neies mest vēdeklī uz visām pusēm. Viņš paskatās un tikai tad met gar lēpeņu malu vai kādā brīvā vietā starp zālēm.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager