Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 20.jūnijs 2022, 14:40 | Komentēt | 375 skatījumi

Zālmaņa Pludiņzūms

“Izrunājāmies par makšķerēšanu, un man tīri tā kā sagribējās aizbraukt,” – intervijas beigās nosaka Zigismunds Zālmanis, viens no vadošajiem Latvijas sporta fotogrāfiem. Lielajā karstumā copi var iznākt gaidīt ilgi, bet Zigismunds ir pieradis, sporta fotogrāfija ir specifiska joma, līdzīga Zālmaņa iecienītajai pludiņcopei – abās jāprot pacietīgi gaidīt, strauji reaģēt, kā arī strādāt, resp. – makšķerēt brīvdienās. Turklāt daudz jāzina par spēlētājiem, resp. – zivīm. Izrādās, pie ūdeņiem Zālmanis ne tikai atgūst enerģiju, bet arī uzlabo redzi…

Latvijā tu esi viens no zināmākajiem sporta fotogrāfiem. Copes sacensības esi bildējis?

Reiz bildēju Rīgas domes atklāto makšķerēšanas čempionātu Lucavsalā.

Esi dzimis rīdzinieks?

Nē, uz Rīgu pārvācos tikai pēc vidusskolas. Bērnībā dzīvoju Vallē. Mans vecaistēvs bija liels makšķernieks. Viņš dzīvoja pie Viesītes upes vietā, kur Viesīte ietek Mēmelē, vecāki mani vasarās uz turieni sūtīja trimdā. Vectēva lauku mājas bija kādus 6 km no autobusa pieturas, iekšā mežā, upes krastā, uz veikalu braucām ar zirgu.

Vecamtēvam bija no kadiķa taisīts spinings, viņš katru rītu nesa zivis mājās. Man vectēvs veikalā nopirka auklu, kam bija klāt āķītis un sviniņš, pludiņus taisījām paši no vīna pudeļu korķiem. Piesien tādu auklu pie kādas saknes, no rīta ej skatīties – sapals galā!

Pēc tam, skolas gados un armijā, nebija laika par makšķerēšanu domāt.

Armijā nemaz paķert nesanāca?

To laiku nemaz negribu atcerēties. Pusgadu nodienēju Valsts drošības karaspēka mācību centrā, tur bija kā gestapo – uz katru cilvēku skatījās kā uz ienaidnieku, arī uz citu karavīru. Tas tiešām bija briesmīgi. Pēc dienesta ilgus gadus vismaz divreiz gadā sapņoju, ka mani atkal iesauc armijā. Es tajos sapņos komisijai stāstu, ka man ir Latvijas pase, es esmu no citas valsts, bet viņi atbild: “Poka utočņim, buģeš služiķ!”*

Par fotogrāfiju biju sācis interesēties jau vidusskolā. Divreiz stājos VGIKā – Vissvavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā kinooperatoros, taču netiku. Rīgas Kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško man nedeva nosūtījumu, bet tā sauktajam nacionālajam kadram bez kinostudijas nosūtījuma stāties Maskavā – tā faktiski bija laika nosišana. Mans draugs Igors Boikovs bija neatlaidīgāks, stājās kādas sešas reizes, līdz tika.

Sāku strādāt par preses fotogrāfu. Daudzos izdevumos esmu strādājis: Dienā, Spogulī, Rīgas Balsī... Kad Lembergs izputināja Preses namu, kas bija forša iestāde un kur visi izdevumi bija kopā un koleģiāli, presē sākās savstarpēja neuzticība. Ja strādāji vienā izdevumā, tavas bildes nedrīkstēja parādīties citos.

Komponists Zigmars Liepiņš man reiz intervijā par kalpošanu vairākiem kungiem izteicās skaidri: “Ja kāds grib, lai es strādāju tikai viņam, lai nopērk visu manu laiku.”

Tieši tā. Ja darba devējs labi maksā, nemaz nevajag citur strādāt. Tad nu sāku darboties patstāvīgi, ar saviem klientiem. Man parādījās vairāk brīva laika, un sākās makšķerēšanas epopeja.

Man bija draugs, fotogrāfs Ilgvars Gardovskis (lai viņam vieglas smiltis), un viņš mani aizvilināja uz Upesciema dīķiem. Sākām ķert tur, tad iestājāmies makšķernieku klubā – tas deva lielākas privilēģijas un arī lielākus pienākumus. Ilgvars man daudz ko iemācīja par karpu lietām. Protams, tādā līmenī kā, piemēram, Edvīnam Šļubovskim no Copes Nama nesanāca, mums makšķerēšana ir vairāk atpūta. Redzi, fotogrāfam iznāk krietni nostrādāties. Vispirms fotografē, tad apstrādā bildes (es nevienu bildi neatdodu bez apstrādes, lai darbs būtu kvalitatīvs), un acis stipri nogurst. Tad nu makšķerēšana man ļoti palīdz – ja noņem brilles un visu laiku skaties uz pludiņu, redze drusku sakārtojas.

Tiešām?

Jā, esmu to lasījis un arī pats izjutis. Kad tā esi skatījies uz pludiņu un pēc tam atkal uzliec brilles, sajūta tāda, ka tās nemaz īsti nevajag. Bet uz pludiņu tiešām ir monotoni jāskatās, lai tādu efektu dabūtu. Skaties, skaties, skaties un pamani, ka bilde kļūst asāka.

Tātad acu ārsts tev ieteiktu pludiņmakšķerēšanu...

Jā, un man arī tā vislabāk patīk. Aizbrauc no rīta, iebaro, tad sēdi un vēro pludiņu…

Skatiens visvairāk sakoncentrējas brīdī, kad pludiņš sāk slīdēt prom…

Zivis man nav tik svarīgas. Makšķerēšana ir liels gandarījums. Kad no copes atbraucu mājās, atkal esmu uzlādējies un varu kādus darbus darīt.

Bebra alā

Kā tev patīk makšķerēt – vienatnē vai kompānijā?

Zināmā vecumā gluži vienam vairs negribas, labāk, ja kāds ir tuvumā. Man ir liela mašīna un ir draugu kompānija, reizēm es viņus sapulcinu kopā un izvedu uz copi. Tas gan ir drusku nogurdinoši. Vispirms viņi no rīta ir jāsavāc, jo katrs dzīvo citā vietā. Tad braucam uz zināmām vietām, piemēram, uz Sloceni, kas savieno Kaņieri ar Valguma ezeru. To vietu man ierādīja Ojārs Lūsis un Armands Podāns, kad man vēl mašīnas nebija, tad gājām kādus 6–7 kilometrus kājām, pēc tam vēl pa brikšņiem gar upi. Tagad tur droši vien ir vēl vairāk aizaudzis un koki sakrituši. Vieta klusa, un, ja arī pats klusu sēdi, vari ieraudzīt kādu mežaruksi iznākam ārā un paskatāmies, kā stirnas brien pāri upei… Slocene jau nav dziļa, bet zivis tur ir – smuki asari, arī brekši ienāk.

Man tur bija ieteikta viena laba vieta pie ozola. Divus gadus braukāju krustām šķērsām un nesapratu, kā lai pie tā ozola nokļūst. Armands Podāns caur satelītu kaut kādu ceļu atrada, bet arī tad vēl mums piebraukšana nesanāca. Beigās Latvijas Avīzes šoferis Puga, kurš ir tā reģiona medību kluba biedrs, man precīzi uzzīmēja, kā līdz ozolam tikt.

No turienes var iet lielus gabalus, gandrīz līdz Kaņiera ezeram aizstaigāt. Bet brikšņi gan tur ir pamatīgi – ja visu dienu nostaigājies, noej tos pašus kilometrus atpakaļ un ja pēc tam vēl čomi pa mājām jāizvadā, tik daudz enerģijas esi iztērējis, ka nākamreiz pat īsti braukt negribas.

Bet, tā kā man jau ir 66 gadi, vienam braukt nav omulīgi, jo dzīvē visādi var gadīties. Reiz es cietu avārijā – viens idiots mani no motocikla nometa. Salauzu ribas, satraumēju muguru, divarpus mēnešus dabūju gulēt uz vēdera. Plaušās bija sakrājies ūdens, un man kā gestapo ar šprici bez narkozes vilka ūdeni ārā.

No tās reizes man ar muguru ir problēmas. Bet Slocenē ir daudz bebru, ļoti daudz. Dažreiz atnāc pie upes un to vairs neredzi, tikai kaut kādas pančkas. Paej drusku tālāk un ieraugi tā-ādu aizsprostu… Reiz mēs, četri čaļi, divas stundas ņēmāmies melnu muti, kamēr izjaucām aizsprostu, jo bebrs to ir tik prasmīgi būvējis, izvijis zarus un saštopējis starpā velēnas, ka likvidēšana nav viegla lieta. Pēc lielā darba gandarīti aizbraucām mājās, bet, kad pēc trim nedēļām atkal tur ieradāmies, ieraudzījām, ka bebrs ir uztaisījis divreiz lielāku… Beigās mednieki to aizsprostu spridzināja.

Reiz es, tur iedams, iekritu bebra alā. Vecās alas ir aizaugušas, tās ejot neredz. Vispirms iemuku vienā ar kāju. Man bija laba grafīta makšķere, un, to glābdams, kritu atmuguriski un – iekritu vēl vienā bedrē. Guļu, jūtu, ka baigi sāp, un netieku augšā. Labi, ka tur mobilajam bija zona (tā tur dažviet ir švaka), sazvanīju Ilgvaru Gardovski, pateicu, kur esmu. Šie atnāca un izcēla mani ārā. Knapi ierāpos mašīnā, bet otrā dienā dabūju iet pie manuālās terapeites. Tāpēc labāk vienam pa vietām, kur ir bebru alas, vairs nestaigāt.

Nepatīk kolhozs

Ko dari ar zivīm – biežāk atlaid vai uz mājām aizved?

Gan laižu atpakaļ, gan pa kādai paturu. Asarīši man garšo, pats sacepu. Tāpat arī līņi. Vasarās dzīvoju Jūrmalā, Bulduros, līņus ķeru Lielupē. Noskatos vietas, kur cilvēki pa upmalu maz staigājuši, iztaisu niedrājā eju, iebaroju… Citi veči tur ir uztaisījuši laipas, bet uz tām nav mierīga sēdēšana – ja tas vecis atnāk, dzen prom: “Tā ir mana laipa, pats esmu to taisījis.”

Ar ko tu līņus iebaro?

Ar biezpienu, vēl kartupelīšus klāt. Sataisu bumbas un sametu. Bet baigi daudz iebarot nevajag, un karstā laikā tas ir pilnīgi garām, viss ātri saskābst. Vakarā kādas trīs bumbas iemetu, tad līņi vēlu vakarā un agri no rīta tur čabinās. Kādas trīs dienas pirms copes iebaroju un tad velku. Protams, var gadīties arī tā, ka eju uz savu vietu, bet tur jau kāds priekšā sēž.

Lielupē makšķerēju arī pie dzelzceļa tilta uz tiem akmeņiem, ko krievi sauc par Belije Kamņi. Tur ķeras brekši, karūsas, asari uz dzīvo. Tur tikai ir viena problēma, kas mani šausmīgi kaitina, – piemēslojums! Ja es makšķerēšanas vietā ieraugu kādu atstātu iebarošanas maisu vai pudeli, salasu to maisiņā un pie mājas izmetu miskastē. Bet tur pie dzelzceļa tilta ir tik piemēslots, ka nav kur apsēsties, – pilnīgs vāks!

Arī Upesciemā, piemēram, kāds kluba biedrs sēž, copē un spļauj saulespuķu sēklu čaulas, gluži kā deķi sev apkārt saspļaudījis. Prasu, vai viņš mājās arī tā dara, un saņemu atbildi: esmu par to samaksājis…

Upesciemā man ir sava vieta, kur vienmēr makšķerēju. Kad ilgāk neesmu bijis, tā aizaug. Noģērbjos pa pliko, iebrienu iekšā patīrīt un tad vispirms uzmanīgi ar kāju taustu gultni, jo ir bijuši gadījumi, kad kāds kaut ko ūdenī ir sametis. Jā, uzmanīgi taustos un sataustu kaut ko nelabu. Ņemu ar roku, un patiešām – sasitas alus pudeles dibens ar asām malām. Johaidī! Dzēruši alu, sasituši pudeli un turpat iemetuši iekšā ūdenī, lai gan 2 m attālumā ir miskaste! Upesciems ir labiekārtots, tur ir gan miskastes, gan tualetes, nekur nav jācūkā, bet šādus cilvēkus es nesaprotu un par makšķerniekiem neuzskatu. Kas tu par makšķernieku, ja necieni citus makšķerniekus?!

Varkaļu kanāla galā ir labas līņu vietas. Reiz aizbraucu uz savām vietām un ieraugu – viens guļ piedzēries. Atjēdzas un saka: viņam vairs neesot ne velosipēda, ne udočkas, vakar ar vienu draugu te dzēris, pats aizmidzis, zābaku sadedzinājis un, kad pamodies, konstatējis, ka nav ne drauga, ne copes rīku, ne transportlīdzekļa.

Vai pēdējos gados mēslošanas tomēr nav drusku mazāk?

Nezinu, jo cenšos uz tādām vietām nebraukt, man nepatīk darboties tajā kolhozā, kas tur parasti ir. Nedod, dievs, ja tu vēl kaut ko izvelc, tad uzreiz viss kolhozs klāt: uz ko ķer? Tad parasti atbildu: na govno mlaģenca**, lai jautātāji liekas mierā.

Vietu piemēslošana ir pati nepatīkamākā lieta copē. Citādi jau daudzi makšķernieki ir forši un izpalīdzīgi cilvēki, padalīsies ar tārpiem, ja tev beigušies, arī pastāstīs, kur labāk ķeras. Uz Upesciemu brauc Valdis Ziemelis, viņš ir profesionālis, un man ļoti daudz pastāstījis par karpu sistēmām – pienāk, pavēro un saka: tev tur vajag to un to drusku savādāk…

Tu karpu sistēmas taisi pats?

Edvīns man ieteica nemocīties pašam un pirkt. Tā arī daru – un ir ļoti labas. Protams, ja piedalies sacensībās, tad cita lieta, bet man, vienkāršam ierindas cilvēkam, kas brauc gūt baudu no copes, zivis nav tik svarīgas. Ja ir – labi; ja neķeras, tik un tā esmu forši pasēdējis. Nu, ja visu dienu nosēdi bez nevienas copītes, tad tā ir, kā ir… Labāk, lai kaut vai noraujas, vismaz ir bijusi kāda darbība.

Upesciemā parasti nobāzējos pa vidu starp karpu dīķi un ūdenskrātuvi, sametu karpu kātus ar signalizatoriem un pats sēžu ar pludiņmakšķeri. Karpu kātiem var arī visu dienu nebūt neviena piesitiena, bet ar pludiņu kāds breksītis, kāds asarītis, kāds līnis paņems.

Tajā ūdenskrātuvē esmu izcēlis arī karūsas ap 1,8 kilo svarā. Man bija makšķere ar pavadiņu, un pavadiņas vairākas reizes – tinkš! – aizgāja. Sāku domāt, kas par lietu, un uztaisīju pa taisno – ņēmu cietāku kātu, piesēju drusku lielāku āķi pamatauklas galā un, kad piecirtu, uzreiz jutu, ka galā ir manta! Izvilkšana jau ir tehnikas lieta. Piemēram, līnis velk uz zālēm. Ja viņš aptin auklu ap lēpēm, tad ir uzvarējis. Tāpēc es vienmēr iztīru koridoru copei.

Iebarošanā izmanto vienu barību vai maisi dažādas?

Tagad neko nemaisu, nopērku karpu barību copes veikalā. Tādā Upesciemā var pat neiebarot. Es tur braucu otrdienās un ceturtdienās, bet pa sestdienu un svētdienu tur iebarošanas ēsmas ir sagāzts spaiņiem! Tāpēc jau zivis tur neņem, ka ir pārēdušās!

Vai Upesciemā nav noteikti ierobežojumi, cik daudz iebarojamā drīkst lādēt iekšā?

Nav. Visi tik puļī. Nu, tas ir maksas pasākums. Saimniekiem jau tur ir daudz ko darīt, dīķus kopjot. Agrāk es arī piedalījos talkās, bet tagad muguras dēļ vairs nevaru vilkt celmus no ūdens ārā.

Vai futbols atdzims

Fotoaparatūru gan tu vēl stiep...

Stiepju. Man jau piekto gadu ir sava studija Rīgas Futbola klubā, te ir labi darba apstākļi.

Sporta fotogrāfam ir diezgan daudz ko stiept...

Ir gan – lielais objektīvs, tad vēl otra kamera tuvplāniem… Turklāt poza tāda, ka mugurai iznāk lauziens. [Rāda.] Futbola spēli bildējot, tādā pozā iznāk divas stundas stāvēt, pēc tam vēl pie datora divas trīs stundas, kamēr visu apstrādā.

Gandrīz kā karpu copē, pacietību vajag...

Jā, visu laiku jāseko līdzi spēlei, lai noķertu momentus. Kad strādāju Rīgas Balsī, redaktore Valda Krūmiņa man reiz prasīja: “Kāpēc tu tai futbolā sēdi visu spēli? Uzbildē pirmās desmit minūtes un brauc mājās!” Tad nu reiz vienā mačā laukumā bija izskrējis suns, un Valda Krūmiņa man prasa: “Vai nobildēji?” Es: “Valda, kāds suns? Tu taču pati man teici, ka jābildē tikai pirmās desmit minūtes. Es tā arī izdarīju un pēc tām desmit minūtēm gāju uz mājām.” Valda: “Vai, cik žēl! To būtu varējuši uz vāka likt!” Tad es redaktori nomierināju: “Ir, ir man tā bilde, es taču nekad no spēles prom neeju – beigās bieži vien gadās kāds labs moments.”

Kur futbola spēles fotogrāfam jāsēž? Vai tikai aiz vārtiem?

Te, kur mēs tagad sēžam [Skonto stadiona tribīņu ēnā], mača laikā sēž komanda, te fotogrāfs nedrīkst sēdēt. Mājas spēlēs šeit es varu iet, kur gribu, ja netraucēju skatītājiem, bet, piemēram, Eirokausā ar vienu birku drīkstu aiziet tikai līdz konkrētai vietai, tur man uzliek citu birku, ar kuru iet tālāk. Tagad sakarā ar kovidu ir ļoti stingri noteikumi, es kopš gada sākuma kovidtestu esmu taisījis kādas 60 reizes, pirms katras spēles. Braucot uz ārzemēm un braucot mājās, katrreiz ir jābūt testam, citādi nemaz lidmašīnā nelaiž.

Starp citu, kad nesen izlasīju, ka kapusvētkos vakcinēs, man pilnīgi nolaidās rokas. Nu lai taču cilvēki mierīgi piemin savus mirušos!

Vai futbola fotogrāfam nevar gadīties tā, kā tev pie Lielupes, kad tu aizej uz labu vietu, bet tur jau cits priekšā?

Eirokausos ir numurētas vietas. Esmu fotografējis Vemblija stadionā Londonā, tur akreditētam fotogrāfam viņa numurētajā vietā ir interneta kabelis, un no turienes tikai pa atsevišķu koridoru var aiziet līdz preses centram padzert kafiju. Tavu vietu tikmēr neviens cits neaizņems.

Ar bumbu nekad neesi dabūjis, aiz vārtiem stāvot?

Ir gadījies.

Aparātu pagūsti atraut nost?

[Smejas.] Ir bijis tā, ka es tajā brīdī skatos uz citu spēles momentu vai uz tribīnēm, tad var arī pa aparatūru dabūt. Trīsarpus gadus nostrādāju KHL, bildēju hoķi, tad reiz Krievijā redzēju, ka ripa tā trāpa milicim pa pieri, – viņu aiznesa nestuvēs. Kad tāds kaučuka gabals lido ar ātrumu 70 kilometri stundā un trāpa – joki mazi.

Kad Latvijas futbols atdzims?

Laikam nekad.

Nekad? Esam taču 2004. gadā Eiropas čempionāta finālturnīrā tikuši, ar Vāciju neizšķirti nospēlējām...

Jā, es biju uz to spēli. Tagad, par izlasi runājot, mums nav materiāla. Ja arī spēlētāji klubos spēlē labi, tad, atbraukuši uz izlasi, vai nu traumēties baidās, vai vēl kas, bet spēles nav. Atceros, Māris Verpakovskis izlasē ņēmās klupdams krizdams, un visi spēlēja uz viņu, jo zināja – ja Māris tiks līdz vārtiem, viņš iesitīs. Turpretim tagad ir daudz individuālas spēles.

Otrkārt, katram sportistam ir savs raksturs, sava psiholoģija, un trenerim no šiem atšķirīgajiem cilvēkiem ir jādabū viens vesels, jāsaliedē komanda. To ir ļoti grūti izdarīt. Turklāt ne katrs labs sportists var būt labs treneris.

Kaut kas arī tai federācijas mājā laikam nav riktīgi... Bet es par futbola virtuvi neko daudz nezinu un arī neinteresējos, tad naktīs var mierīgāk gulēt.

Vēl jau ir tāda lieta. Ir futbola klubs, un tajā ir astoņi ārzemnieki. Tev, vietējam, ir jābūt galvas tiesu pārākam par viņiem, lai vispār tiktu laukumā, citādi vari visu sezonu nosēdēt uz beņķa.

Kad intervija iznāks, Tokijas olimpiāde jau ies uz galu. Ko tu domā par tādām spēlēm – bez skatītājiem?

To vispār nevar saprast. Esmu bijis piecās olimpiādēs, un arī futbolā tas pats – ja nav skatītāju, sportistam nav īsti azarta. Malmē, kur nesen Eirokausa spēlē zaudējām ar 0:1, bija četrtūkstoš skatītāju, kas tā bļāva par savējiem, ka man pilnīgi zosene uzmetās. Te, Latvijā, līdzjušana ir aizliegta. Bet to jau izdomā UEFA – atbrauc no turienes kāds pensionārs un, lai viņam sirds mierīgāka, nosaka, ka te skatītāji nākt nedrīkst.

Olimpiādēs mēs, fotogrāfi, vienmēr arī gājām uz olimpisko ciematu bildēt, bet tagad jau tur nevienu nelaiž iekšā. Arī sportistam, tiklīdz viņa disciplīna beidzas, jābrauc mājās. Kāda tur vairs kopības sajūta? Tas jau neatbilst olimpiskajiem principiem.

Kāpēc tu nebrauci uz Tokijas spēlēm?

Kur tās bildes lai liek, kam tās vajadzīgas, atklāti sakot? Aģentūrā Reuters bildes ir štābeļiem, ņem tik. Turklāt bildēšana olimpiskajās spēlēs ir ļoti smags darbs, tu tur esi ne ēdis, ne gulējis. Brauc un ieņem labu vietu, bet atnāk fotogrāfu izrīkotājs un pasaka: nē, šeit jūs neviens nesēdēsiet, šeit sēdēs aģentūru fotogrāfi, aģentūras par šīm vietām ir samaksājušas. Aģentūras fotogrāfs atnāk piecas minūtes pirms sacensību sākuma ar asistentu un kafiju, apsēžas un tik kapā, bet asistents skraida uz viņu preses kantori, dod redaktoram kartīti, tas taisa bildes augšā un sūta. Mēs tikmēr, kamerām apkrāvušies, skraidām… Nē, paldies. Pēdējoreiz biju Soču ziemas olimpiādē, sabildēju 32 hokeja spēles.

Zandartcopei ziedotais

Tādā ziņā makšķerēšana ir labāka, jo te skatītāju trūkums nu nemaz netraucē. Cik bieži tu tagad izraujies uz ūdeņiem?

Kad ir brīvs laiks, tad braucu divreiz nedēļā. Kad ir Eirokausa spēles, copēt īsti nesanāk laika, arī pa kādam regbija mačam jānobildē. Tādā karstumā, kāds ir pašlaik, uz copi ļoti agri jāceļas – kādos četros no rīta jābrauc ārā, un ap deviņiem no rīta jau mājās.

Tu tā vari?

Varu. Ja esmu nodomājis braukt, gandrīz vai nevaru aizmigt, domās esmu jau pie upes. Man ir liela mašīna, lai visu copei nepieciešamo varētu salikt.

Kas tādā karstā laikā piesakās?

Paskaties feisbukā, kādus brekšus tagad velk Daugavā un Lielupē dienas laikā!

Spininga posms tavā biogrāfijā ir bijis?

Esmu mēģinājis, bet tagad muguras dēļ vairs nevaru. Mēmelē pie Vecsaules ir labas vietas, tās man draugs riteņbraucējs Mārtiņš Mazurs ierādīja. Kad ar Ojāru Lūsi braucām pa Gauju, man koši zaļdzeltenu gumiju paņēma tāda līdaka, ka gumijas laivu vilka! Es pat no laivas izlēcu ārā, bet līdaka iegāja kokos un prom bija. Uz tiem kokiem gumijeni būtu bijis elementāri saplēst.

Cik lielas karpas esi vilcis?

Tādas ap 7–8 kilo. Kāja bišķi kratījās no uztraukuma. Varbūt man ir bijušas arī lielākas, bet tās ir aizgājušas. Dzimšanas dienā es sev uzdāvināju labu Shimano spoli, ar to šķērsām pāri futbola laukumam var pārmest, un domāju, ka gareniski arī. Bet ne jau vienmēr vajag tālu mest. Bija tāds basketbolists Liepa, viņš Upesciemā ar pludiņu makšķerēja sakārņos gandrīz pie paša krasta un smukas karpas vilka ārā.

Lielupē uz zandartiem esi bijis?

Esmu. Apmetu laivu riņķī un noslīcināju dārgu telefonu. Pie dzelzceļa tilta ir samesti betona kluči. Tie, kam ir eholotes, redz tos klučus, es ne. Man tur aizķērās āķis, vilku, vilku, te – tinkš! – aukla atnāk vaļā, un laiva otrādi. Man tur mašīnas atslēgas, čips, soma… Laiva bija nolikta uz enkura, riktīga bruģakmeņa, tas man bija jādabū augšā. Peldu, telefons kabatā, pagāja kādas 40 minūtes, kamēr dabūju enkuru augšā un tiku krastā. Sāku saulē kaltēt telefonu, čipiem baterijas izņēmu ārā. Telefons tomēr nomira, to neviens nevarēja reanimēt, bet mašīnu pielaidu – čips izkalta. Kopš tās reizes uz zandartiem Lielupē neesmu bijis.

Mans Jūrmalas kaimiņš ar savu ķīniešu laiviņu tur brauc un tukšā neesot gandrīz nekad. Tā kā tur bieži braukā inspekcija, zemmēra zandarti netiek ņemti.

Lielupē man ir bijuši brekši līdz divarpus kilo. Lielāki ne, bet redzējis lielākus esmu. Tur tie vīri, kas ar makšķerēšanu pelna naudu, sēž no rīta līdz vakaram.

Kur viņi zivis realizē? Ved uz tirgu?

Nē, savi kundes piebrauc klāt. Viņi ir atkarīgi no copes veiksmes. Es ne. Man makšķerēšana sagādā baigo baudu tādā ziņā, ka es atpūšos no ikdienas. Ja kaut kad varbūt beigšu bildēt, copei laika atliks daudz vairāk. Aizej pie upes, paklausies, kā vardes kurkst, iemērc kājas ūdenī un jūties kā bērnībā...

* Kamēr noskaidrosim, dienēsi! (krievu val.)

** Uz zīdaiņa kakām (krievu val.)

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager