Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 21.jūnijs 2022, 14:16 | 1 komentārs | 541 skatījums

Līgo līnis, līgo breksis

Nu ko, jau atkal jāsāk dziedāt: Līgo, līgo... Nezinu, kā jums, bet man tie kalendāri pēdējā laikā mainās dikti ātri. Tikko vēl salām pie upes vimbojot, pāris sacensības, nedaudz pastrādāts un pacopēts, un jau Jāņi klāt... Jūnijs, zandartu copes sākums, nu jau visas citas zivis ir iznārstojušas un atkopušās pēc ziemas sezonas (var būt šur tur kāds līņuks vēl nav paspējis), pamazām viss ieiet normālās sliedēs, un varam jau plānot savus copes braucienus uz ierastajām vasaras vietām.

Personīgi man tā ir Gauja. Nu mīlu es šo upi! Citi to nesaprot, citiem tā nepatīk, bet man, pateicoties labiem skolotājiem Valmierā, ir izdevies sajust šīs upes vilinājumu. Ja vēl precīzāk jāsaka – tad ir izdevies saprasties ar Gaujas brekšiem, un pavisam droši varu teikt, ka tā ir vienkārši izcila brekšu upe!

Prasīsiet – kur? Praktiski visā garumā, bet katram upes posmam ir savs dzīves ritms. Citur to diktē laivotāju bari, citur lašveidīgo zivju nākšana, bet vietējie takuziņi ķer un ķer tādas zivis, ka brīžiem až mute paliek vaļā ieraugot...

Man īpaši lielu brekšu Gaujā nav, lielākais tikai 2,8 kilo, toties daudz gan. Ir bijuši vakari, kad mums ar puiku uz abiem no 30 brekšiem 10 zivis ir virs 2 kilogramiem, ir bijušas copes reizes, kad 4 stundās ir saķerts turpat vai 80 kilo brekšu. Protams, tā nav vienmēr – ja to apgalvotu, tad es melotu, taču to es nedaru.

Bet vienu gan varu teikt – ir labi, ka ir tāda mīļupīte, un novēlu jums katram atrast savu mīļupi, mīļdīķi vai mīļstrautu, kur smelties spēku un enerģiju, lai varētu turpināt aktīvi strādāt mūsu trakajā pārpolitizētajā pasaulē, jo būšana pie dabas neļauj mūsos izzust cilvēciskajām lietām.

Ēdmaņu sensorība

Pēc tāda saldsērīga ievada tomēr jāparunā arī par ko konkrētu, un manā gadījumā mīļākā tēma ir bijusi un paliek barības un zivju iebarošana.

Pēdējos gados, lielā mērā pateicoties fīdera ienākšanai mūsu dzīvē, man ir nācies krietni pārskatīt savus uzskatus par šo tēmu, precīzāk – gan ne par pašu iebarošanu, bet par iebarojamā daudzumu un pasniegšanas veidu. Ar kādu daļu savu novērojumu gribu padalīties arī ar jums, jo zinu, ka nu jau ļoti daudzi bez iebarošanas copi nevar iedomāties, un kas zina, varbūt daža mana doma palīdzēs jums atrisināt kādu problēmu vai neskaidrību.

Pats es aizvien lielāku nozīmi zivju iebarošanā pievēršu zemei. Pavisam droši varu teikt, ka tagad tīru barību nedodu nekad un nekur, vienmēr ar kaut ko pašķaidu. Un, jo vairāk šķaidu, jo vairāk saprotu, ka sliktāk nekļūst, pat otrādi – cope ir gana aktīva visu dienu vai cik nu laika varu tam procesam atvēlēt. Jo zivīm netiek nobērts liels daudzums gardumu, ar ko tās agrāk vai vēlāk pieēdas un kļūst kaprīzas. Ar zemi var uzklāt galdu, kas jau zivis ieinteresē pats par sevi, bet, kad cienasts vēl labi smaržo un uz tā var atrast garšīgus krikumus, un parokoties to krikumu ir vēl vairāk, tas lielākajai daļai zivju ļoti patīk.

Protams, ir dažādi apstākļi, dažādas vietas, arī ļoti dūņainas, kur jābaro uzmanīgi. Tādās vietās vajag pavisam vieglu, irdenu barību, lai tā noguļas uz dūņām, nevis iegrimst iekšā – bet arī tādu es atšķaidu ar zemi. Vienvārdsakot – zeme man jau sen ir kļuvusi nevis par balastu vai ko citu, bet gan par neatņemamu barības sastāvdaļu. Bet nu – par visu pēc kārtas.

Sensas ražotne atrodas Francijas vidienē, arī galvenā testēšana un barību pārbaude notiek turpat netālu. Gar pašu rūpnīcu (patiesībā tā ir maza pilsētiņa, kurā ir divi autoservisi un 6–7 Sensas ražotnes) tek upīte, kurā peld milzīga izmēra sapali un citas upes zivis – tur tiek pārbaudīti upju ražojumi. Piedevām ne tikai uz patikšanu zivīm, bet gan arī uz barības uzvedību straumē, kā tā noguļas uz grunts, kā strādā.

Turpat netālu ir arī Sensas karpu dīķis, kur ikdienā vispār netiek makšķerēts, bet tur regulāri tiek rīkoti testa turnīri. To galvenais uzdevums ir parādīt, kuras barības, kuras boilas, kāda ķīmija kādos laika apstākļos vislabāk strādā, kādā koncentrācijā tās piesaista zivis un kādā jau sāk atbaidīt.

Pāris kilometru attālumā atrodas visā apkaimē populārs ezers, kurā ir daudz brekšu, tiesa, ne pārāk lielu, bet ļoooti izlutinātu gan, ir arī līņi. Pats ezers sekls un dūņains, ķeršana tikai ar licenci, inspektori piebraukā vairākas reizes dienā. Tad nu tur tiek testētas dažādas barības un copes aktivizatori.

Man bija tāda izdevība piedalīties testa copē šajā ezerā. Atzīšos – pāris stundas kopā ar Sensas ekspertiem mainīja daudzus manus priekšstatus par dažādām lietām, kaut vai par dipiem jeb, tautiski izsakoties, – aromatizatoriem fīdermakšķerēšanā, par to, kā barot seklā, dūņainā ezerā.

Savukārt Salmo barības tiek ražotas Polijā pie mana sena drauga 11-kārtēja Polijas čempiona Boguslava Bruda, kas visā Polijā (ap 60 miljoni iedzīvotāju) ir pazīstams un cienīts copmanis. Šim vīram ir neliela ražotne, kurā top viņa paša barības Polijas un nedaudz arī Vācijas tirgum, kā arī Salmo pasūtījumi. Pēdējo izstrādes stadijā mēs pārbaudījām darbībā visus sastāvus, šo to pamainījām, šo to papildinājām, un nu jau gandrīz gadus desmit varam copēt ar ļoti labām barībām, ko zivis tiešām ēd. Starp citu, Salmo veikalos var nopirkt arī paša Boguslava Bruda barības, īpaši iesaku notestēt tās, kas ir sarkanajās pakās!

Kāds noteikti lasa un smīkņā, sak, atkal tā reklāma. Zināmā mērā katrs mūsu vārds ir reklāma, bet man vairāk gribas, lai jums ķertos, lai arī jūs, braucot copēt, varētu būt pārliecināts, ka zivis pie jūsu barības noteikti pienāks! Jautājums ir – vai jūs tās mācēsiet paņemt, bet tas jau ir cits stāsts – šoreiz vairāk par to, lai zivis pienāk tur, kur viņas gaidāt. Un te nu bez iebarošanas nekādi nevar...

Salmo vadība man bieži pārmet, ka es iesaku labas barības šķaidīt ar zemi, jo tas neatbilst biznesa interesēm… Taču makšķerēšanā un iebarošanā ir pāris nerakstīti likumi.

Pirmais – jo tālāk no apdzīvotām vietām, jo mazāk copmaņu, jo vienkāršāku un mazāk koncentrētu barību var lietot. Attiecīgi arī otrādi – jo vairāk copmaņu pie ūdens, jo vairāk jāiespringst, gatavojot barību.

Otrs likums ir tāds, ka zivis var noķert tikai tur, kur tās ir. Nesmejieties, dzīvē bieži gadās sastapties ar cilvēkiem, kuri cer uz breksi tādās vietās un laikā, kad viņi tur pat tuvumā nerādās. Vai, teiksim, grib noķert karpu straujā upes posmā, jo kaut kas ir teicis, ka viņas te dzīvo. Tādu gadījumu pietiek, un pirmais, ko vaino tādās reizēs, ir barība, jo tā neesot piesaistījusi kāroto zivi. Tad var tikai teikt: ja gribi redzēt, kāpēc neķērās, paskaties spogulī.

Un trešais vispārējais likums – zivis neēd 24 stundas diennaktī. Pat ar vislabākajām barībām jūs nepiespiedīsiet dienas vidū ēst lielajam breksim un līnim, ja viņi būs pārslēgušies uz nakts režīmu.

Es vienmēr salīdzinu copi ar citām dzīves jomām, un iebarošanu, sevišķi dažādus atraktorus (copes uzlabotājus, garšas un smaržas uzlabotājus) vissaprotamāk ir salīdzināt ar kulināriju. Lai ēdiens būtu garšīgs, tam vajag pievienot dažādas garšvielas, bet stingri noteiktā daudzumā! Kas būs, ja jūs šķipsnas sāls vietā pieliksiet ēdamkaroti? Nekā laba, sabojāsiet visu. Vai, teiksim, piedāvāsiet ciemiņiem padzerties nevis limonādi, bet gan tīru sīrupu?... Sensas barības tieši mūsu, Latvijas, ūdeņiem, es salīdzinu ar sīrupu, ar labu, kvalitatīvu sīrupu jeb koncentrātu. No tā var uztaisīt izcilus produktus, bet tīrā veidā ikdienas copē... var, bet nevajag mest ūdenī. Savukārt Salmo barības ir jau gatavs produkts, ko var pasniegt tīrā veidā vai tomēr, pievienojot zemi, papildināt.

Iz recepšu grāmatas

Lai nesanāk, ka tikai muldu tukšu, pamaisīšu nedaudz barības. Iedošu jums pāris idejas, kā to procesu padarīt vienkāršāku.

Sākšu ar vasaras sākuma līni. Vairākumā Latvijas ūdeņu līņi tieši jūnija sākumā tikai nārsto, tad viņi nedaudz iepauzē ar ēšanu. Tāpēc, ja redzat, ka pa zālēm zivis ņemas ņigu-ņegu, bet uz jūsu ēsmas pusi tās pat neskatās, tad ziniet, ka labāk pārslēgties uz citu sugu copi. Ja nu tomēr līņi jau to lietu ir paspējuši nodarīt vai tikai vēl taisās uz to, tad, nodrošinoties pret asinskāro odu uzbrukumu, kādu vakaru noteikti vajag pasēdēt uz līņiem. Kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu, kā lēnām beidzas diena, kā pieklust daba, lai redzētu, kā pludiņš sašūpojas un lēnām sāk braukt sāņus.

Tomēr, lai līņu paps zinātu, ka jūs viņu pie tā līkā kārkla gaidāt, jums tam jāuzklāj neliels, bet labs galdiņš. Es iesaku pamēģināt Sensas Tench – tumši brūna, specifiski smaržojoša barība, kas līņukam dikti patīk. Piedevām jūsu uzdevums jau nav viņu pabarot, bet gan tikai sakārdināt, lai tam gribētos jūsu piedāvāto kumosu apēst ātrāk par citiem.

Dara šādi: ņem kilogramu barības, ieber traukā, pielej gramus 100–150 ūdens un maisa, tad vēl nedaudz ūdens. Barība pamazām uzsūc mitrumu un sāk pieņemties spēkā. Tā kā līņu cope parasti ir seklumā, bieži vien dūņainās vietās, tad necentieties masu pārmitrināt, galvenais – iedot tai pirmo mitruma devu, lai visi komponenti paņem, cik vajag.

Kad jūtat, ka masa savilkusies, pievieno 2–3 kilogramus smalkas, tumšas (brūnas vai melnas) zemes, šajā gadījumā der arī smilšaina, der melnzeme vai pat nedaudz kūdraina, viegla zeme. Pieber un visu kārtīgi samaisa.

Jau pirms copes piemet vēl nedaudz ēsmas, uz ko ķersiet; manā gadījumā parasti tie ir mušu kāpuri un sliekas. Ieberu kādu šķipsnu mušu kāpuru un ar šķērēm iegriežu (bundžā tas darās) arī nedaudz slieku. Pirmkārt, šādi gabaliņi iekārdinās līni uz slieku ēdienkarti; otrkārt, grieztai sliekai ir specifisks, zivīm ļoti tīkams aromāts.

Tad veido bumbas, pat ne bumbas, bet pikas, kurām vajadzētu izjukt, atsitoties pret ūdeni – barība būs pietiekami smaga, lai smuki nogrimtu, bet tā nebūs tik smaga, lai iesēstos dūņās. Tātad līņu puiki nāks un lasīs pa krikumam kārumus, viņiem tur būs interesanti, viņi nevis ātri pieēdīsies, bet gan azartiski lasīs garšīgās lietas un, ieraudzījuši ēsmu, nekādi nevarēs no tās atteikties.

Jūsu uzdevums ir sekot, lai ēsma uz āķa vienmēr būtu svaiga un smuka. Tieši tā – smuka, jo ļoti bieži cope ir tieši tajā mirklī, kad nomaina neglītu tārpu pret glītu, dzīvīgu, tādu, kas pašam patīk, tad arī līņuki to novērtē.

Atcerieties, ka līņi parasti nestaigā lielos baros, tie klīst pa 1–3–5 gabaliem, tāpēc nevajag pārspīlēt ar devas lielumu, pirmajam barojumam pilnībā pietiks ar divām trīs apelsīna lieluma pikām.

Labāk ir uzreiz sastrādāt 2–3 vietas (ja vien tas ir iespējams). Pat vienā vietā sēžot, var uzklāt divus galdus, vienu no otra ne tuvāk kā metrus 5–7–10. Ideālā gadījumā sēdiet un skatieties uz pludiņiem – viens pie krasta, otrs pie zāļu pudura vai arī pie krasta, bet citā virzienā. Tas jādara tāpēc, ka arī līņiem ir savas ierastās takas. Protams, sajutuši aicinošu aromātu, tie paiesies sāņus no sava ceļa, bet līdz tam mirklim var būt jāgaida ilgāk. Tāpēc, uzklājot divus galdus, jūs savas iespējas palielināt. Tas viens, otrs – ja uz viena galda sanāk patrokšņot, velkot zivi, tad tas nekādi neietekmēs otru galdu, un, kamēr pierimst pirmais galds, tur var mierīgi copēt.

Vienu gan gribu teikt – tas ar tām dzīvajām piedevām pie barības ir tāpat kā jau pirmīt rakstīju par atraktoriem: kamēr tie ir samērīgā daudzumā (nedaudz, bet ir), viss ir kārtībā. Tikko pārspīlē, sak – man slieku nav žēl, lai zivtiņām tiek, tā var panākt pretēju efektu: zivis atnāk, iemet vēderā, cik grib, un vienkārši vairs neēd... Zivis nav bezdibeņi, tām arī ir sāta sajūta, un, kad viņas ir paēdušas, tad tām ir pilnīgi vienalga, ko jūs tur viņām pie deguna karināt. Tāpēc visu ar mēru, nepārsāliet, un viss notiksies izcili.

Arī no Salmo klāsta barība Līnis–Karūsa strādā labi. To gan ar zemi vajadzētu jaukt proporcijā 1:1, citādi viss ir tieši tāpat, kā rakstīts.

Ja nu nav pieejamas speciālās līņu barības, tad vispiemērotākās ir brekšu. Tikai jāskatās ne spilgti gaišas, lai tās uz grunts neveidotu gaišu plankumu, kas līnim var nepatikt. Visādi citādi brekšu barības strādā labi, sevišķi, ja līņo upju līčos.

Masas iekrāsošanai tumšā tonī ir paredzēta speciāla krāsa, ko var nopirkt veikalos. Tā ir ļoti koncentrēta, un uz kilogramu vajag vien kādu tējkaroti, ne vairāk. Ja nav krāsu, pameklējiet tomēr melnzemi – labi samaisīta, arī tā visu padarīs tumšāku.

Arī mani mīļie brekšuki ap mēneša vidu jau būs paspējuši iznārstot un sāks pastiprināti baroties, tiesa, savās ierastajās vietās tie atgriezīsies vien jūlija otrā pusē. Šomēnes brekšus var meklēt seklajos ezeru līčos, kur viņi kā govis ganībās aktīvi barojas. Arī upēs tie klīst pastāvīgos ēdamā meklējumos, un var sanākt tā, ka jūs nosēžat pusi dienas bez copes, jo tur vienkārši nav brekšu, un tad bars pienāk, un jūs to vien darāt, kā velkat portfeļus.

Visādi ir ar tiem puikiem, bet viens gan ir skaidrs – breksis grib ēst, un ēst viņš grib gana daudz. Atšķirībā no līņiem brekši pamatā staigā baros, un, kad tas atnāk uz uzklāto galdu, tad, lai viņi apstātos kaut uz laiku, tur ir jābūt gana lielam ēdamā daudzumam.

Un – patīk tas skeptiķiem vai ne – bet te nu bez zemes nekādi neiztikt. Jo, pirmkārt, zeme palīdzēs uzklāt kārtīgu galdu, pa kuru puikiem gribēsies rakāties. Rakņājoties tie sacels duļķu mākoni, kas savukārt piesaistīs arī citus tuvumā esošos brekšus. Droši vien esat redzējis, kā darās kaijas, – viena noķer zivi, uzreiz klāt ir vairākas citas. Tās vispirms apskatās, vai tur nav vēl kādas zivs, un tad cenšas to pašu vienu māsai atņemt. Tāda tendence dabā ir visām radībām, un to vajag izmantot.

Sensas ir liela izvēle ar barībām brekšiem. Ir tādas, ko man nav izdevies saprast, ir tādas, kas ir kādiem specifiskiem apstākļiem. Piemēram, Brune Bremes – sērija, kas paredzēta sekliem, ļoti dūņainiem ūdeņiem; vēl to iesaka bezstraumes kanāliem un ezeriem, kur zivis ir ļoti izlutinātas. Latvijā tādu vietu ir maz, tāpēc šī manta nav sevišķi aktuāla.

Interesants vēl tikai pārbaudes stadijā (man pašam) esošs šī gada jaunums ir sērija Classic Match Range jeb klasiskās barības. Tās kādu laiku tika ražotas tikai Anglijas tirgum, kur ir ļoti specifiskas prasības pret barībām, kur sporta makšķerēšana, tieši komercturnīri un vispār sacensības, ir visaugstākajā līmenī. No šī gada Classic Match Range var iegādāties arī visi citi, un tās jau ir Salmo veikalos.

Ir divas brekšu barības: upes un klasiskā. Es pagaidām varu teikt par otro – man patīk: lai gan neesmu breksis, tomēr zinu – ja patīk man, tad patiks arī viņiem, jo es ar šiem puikiem esmu vienots kaut kādā augstākā līmenī. Es bieži vien copē domāju kā breksis, tāpēc zinu, ka šī barība ir pat ļoti laba, iespējams, es savu līdz šim iecienīto un gadiem ilgi nemainīgo Sensas Bremes ar laiku nomainīšu tieši pret šo. Ja esat brekšu copes cienītājs un labprāt strādājat ar labām mantām, noteikti iesaku pamēģināt šo.

Jau tikko minēju, ka man no Sensas piedāvājuma visiecienītākā ir Sensas Bremes – brūngana, pēc piparkūkām smaržojoša, ko breksis ēd, pie tam ēd visu gadu. Izmantoju to arī ziemā, un viss notiek, un tas ir labs rādītājs.

No Salmo barībām man pašam vismīļākā un sirdij tīkamākā ir Lielais Breksis. No Bruda piedāvājuma – arī Lielais Breksis. Vienkārši izcilas barības, kuras pat vissarežģītākajos apstākļos perfekti veic savu darbu.

Visas šīs mantas var savstarpēji jaukt, un to pat vajag darīt. Arī pats ļoti reti strādāju ar vienu veidu, pat tādu, kas dikti patīk. Tas tāpēc, lai gadījumā, ja zivīm ir iestājusies lielā nepatika pret vienas barības sastāvdaļām, kaut kas cits tās tomēr piespiestu palikt un turpināt rakāties pa uzklāto galdu. Tāpēc, dodoties uz brekšu copi, man ir trīs klasiskas receptes. Kuru attiecīgo reizi izvēlos – nevaru pateikt: iegribas tā, un daru tā. Un visbiežāk brekši man piekrīt.

Vienmēr pamatā ir Sensas Bremes, bet to papildinu vai nu ar Bruda Lielais Breksis, vai Sensas Carp, vai Sensas Gros Gardons, un ar katru sanāk kas cits, bet strādā viss. Galvenais noslēpums ir tas, ka masai pievienoju tumšu, rupju, smagu zemi proporcijā 1:3, tātad pret kilogramu barības lieku 3 kilo zemes. Smuki samaisa, un viss notiekas ļoti labi!

Galvenais – noturēt!

Tīrā teorija bez prakses arī nekam neder, tāpēc pastāstīšu, kā man gāja vienos šī gada mačos, kur, tikai pateicoties pareizai iebarošanai, man izdevās noturēt zivis pie sevis visu sacensību laiku, kad vairākums sēdēja praktiski pa nullēm vai ar 2–5 zivtiņām.

Bija tas pavasarī, pašā maija sākumā. Parasta upe, kur uz labu ūdeni sanāk daudz dažādu zivju. Bet, tā kā nu jau divus gadus kārtīgu palu nav bijis, tad arī ar zivi tajā rajonā bija pašvaki, piedevām vēl lielās raudas un pliči bija aizgājuši uz nārstu...

Piektdienas pirmsmaču treniņā visi sēdējām un kūkojām. Kāds asarītis, reta mikro rauda, plicītis, kuri vēl līdz zivju seksam nav izauguši. Vakarā sēdēju un štukoju, ko man darīt, sēdēt uz lielo zivi, kura var arī nepienākt, jo upē to ir maz, vai tomēr mainīt barošanu un ķert visu, kas ķeras. Nolēmu lasīt visu pēc kārtas.

Lai to izdarītu, bija jāmaina barība, pie tam nopietni. Ārā tomēr bija pavēss, ūdens arī, attiecīgi barību vajadzēja tumšu un ļoooti atšķaidītu. Tāpēc iemaisīju 1 kilo Sensas Bremes, tikpat Sensas Carp, nokrāsoju visu melnu un pieliku zemi – 6 kg. Plus vēl sagatavoju 3 kilo zemes, ko pasniegt kopā ar tārpiem.

No starta iemetu 6 ļoooti stipri saspiestas apelsīna lieluma bumbas ar domu, lai tās irst pamazām un uzreiz nepārbaro zivis, jo viņu ir maz. Par to, ka tās pienāks, šaubīties nevajag, – tās pienāk.

Kad sāku makšķerēt, mazās raudiņas bija visnotaļ aktīvas, un varēju tās ķert pat ar 6 g pludiņu. Taču tāda aktivitāte turpinājās vien minūtes 15–20, tad sāka parādīties izsūkti tārpi, knapas tukšas copītes. Tas nozīmēja, ka zivis pirmo izsalkumu ir remdējušas un tās interesē tikai motilis.

Arī rupjus rīkus viņas vairs negribēja, tāpēc ņēmu makšķeri ar 2 g pludiņu, 18. numura āķīti, liku uz tā 2 mazus vai 1 lielu motili cilpiņā, un cope atsākās atkal ar jaunu sparu. Tā gadās bieži, ka pamaina rīkus uz smalkākiem, un vietā un laikā, kad it kā zivju nav, atsākas ņemšana. Tā arī turpināju visas četras stundas ķert, reizi pusstundā iemetot 1 bumbiņu, mazu kā valrieksts, ar pavisam nedaudziem tārpiem.

Tāda stratēģija ļāva lasīt zivtiņas, kas turpat vien grozījās un ik pa laikam ieinteresējās par manu ēsmu. Apkārtējie copmaņi, kas jau no paša sākuma sāka dot lielas porcijas, uzreiz pārbaroja mazās zivis un sēdēja vispār bez copes. Sacensību režīmā ļoti labi var pārbaudīt dažādas taktikas. Šis piemērs pierāda: ja neesat pārliecināts par zivju esamību, nevajag pārspīlēt ar lielu starta devu, lai jau pašā sākumā neaizbaidītu tās zivis, kas tur tomēr ir.

Nebaidieties eksperimentēt ar barībām, ar zemi, ar ēsmām! Arī tas, ko es rakstu, nav akmenī iecirsts. Jā, man tas strādā, bet jūs kaut ko samaisīsiet pa savam, tā kā jums patīk, un arī tas strādās. Galvenais visā šajā procesā ir iztēloties un saprast – ko tā jūsu barība dara, kad nonāk ūdenī. Un atcerieties, ka makšķernieks zivis iebaro, pievilina vietai, nevis pabaro – to var darīt, beidzot copi, kā pateicību par labu lomu.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
jurists

Labs apraksts.

25.jūn Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager