Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Copes vieta | 22.jūnijs 2022, 18:45 | Komentēt | 572 skatījumi

Rāznas ezers atbraucēja acīm

Divu domu nav, kurp traucas manas copmaņa domas. Teiksmainais Rāzns… Rāzna, Rāznas ezers vai, kā es viņu mēdzu mīļi saukt, Razņenka. Arī Latgales jūra. Un asari...

Tad, ja man kāds pirms 10 gadiem būtu teicis, ka es katru tikšanos ar šo ezeru gaidīšu ar tām pašām izjūtām, kā pusaudžu puika gaida tikšanos ar iepatikušos meiteni, tad es viņu nosauktu par jocīgu. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvoju es vien 1,6 kilometrus no Daugavas (ja tic satelīta informācijai). Apkārt netrūkst arī ezeru, ezeriņu, mazu un vidēju upju un upīšu. Ir ko darīt, ir no kā izvēlēties. Tomēr, kad Copeslietu forumā iepazinos ar Rāznas ezera copes guru, paštaisīto pludiņu meistaru un vienkārši foršu cilvēku Jāni Kupru, es savas tā laika domas mainīju. Un mums, makšķerniekiem, attālums līdz copes vietai taču nav nekas! Vai tie būs 100, 200, 1000, 10 000 kilometru!

Rāzns ainaviskais Šim ezeram ir neatkārtojama aura. Īpašie saulrieti un saullēkti – būs ko atcerēties. Smilšaini, oļaini krasti, stāvkrasti ar lieliem akmeņiem malā un ūdenī, daudz dažādu putnu piekrastē, uz ūdens un debesīs. Pabūšana šeit daudziem atstāj nedzēšamu iespaidu un mudina atbraukt vēl reizi un vēl… Copei ezerā, vismaz man, vienmēr ir kāda noslēpuma piegarša, tā ka pat ne īpaši izdevusies diena loma ziņā sapurina un liek emocionāli savākties. Ļoti laba meditācijas vieta, lai arī vasarā atpūtnieku krastos netrūkst. Īsts medus dvēselei…

Mans raksts ir oda šim maģiskajam ezeram, tā asariem, kā arī neliels makšķerēšanas novērojumu apkopojums par līdakām un brekšiem. Tā kā cilvēku interese par Rāznu palielinās, šī informācija būs patiešām aktuāla.

Asari

Asari Rāznā ir! Un to ir pietiekami. Skaisti, gaiši, slaidi, žiperīgi, ļoooti garšīgi un trekni. Sevišķi jau vasaras beigās. Augustā šie ašie skrējēji sāk veidot barus un katlus, kurus pavada kaijas. Klasiskā asaru cope citviet notiek uz pumpām, pampakiem, sēkļiem, un ķer tos ar mikrodžigu un light jig, rotiņiem un vobleriem. Rāznā viss ir nedaudz savādāk…

Man pašam tādās klasiskās vietās asari Rāznā trāpījušies kā iemaldījušies vientuļnieki. Un nav divu domu, kāpēc tā. Ezerā ir iedzīvojušās 3 lašveidīgo sugas – sīga, repsis un sniedze jeb ezera salaka, jeb sņitka, sņetoks (turpmāk – sņitka). Tad nu, lūk, šīs zivis bieži apdzīvo dziļūdens rajonus, pelāģiski riņķojot apkārt sev vien zināmā virzienā. Tām patīk vēss un ar skābekli bagāts ūdens. Sņitka ir asaru un to pavadoņu barība, un, kas svarīgi, tās populācijai ir raksturīgs cikliskums. Līdz ar to arī plēsoņu ķēdes pastāvība. Tie, kas gadiem ilgi ķēruši un vērojuši šo lietu mijiedarbību, zina teikt – ja maz sņitku, grūtāk tikt pie cienījama asaru vai citu plēsēju loma. Asari no sņitkām pārslēdzas uz daudzajiem ķīšiem un saviem mazuļiem, kā arī citu smalci.

Copes rīks – binoklis

Tad nu, lūk, atšķirībā no daudziem citiem ezeriem Rāznā, lai augustā un arī vēlāk rudenī veiksmīgi tiktu pie branga asaru loma, eholotes vietā somā var ielikt… binokli. Jo ar to var saskatīt jau pieminētās kaijas. Tas var būt garants brangam asaru katlam apakšā. Bieži vien katli veidojas pret Ļipuškiem, Malukštu, Zosnu utt. Ja kaut kas tāds sāk notikt, laivas, kuras ir ezerā, sāk saskanīgi slīdēt uz kaiju aktivizēšanās pusi.

Katlu telpiskais apmērs ir iespaidīgs, un jebkuram, pat ne-makšķerniekam, šis process liksies aizraujošs un adrenalīna piepildīts. Nervozo kaiju pikēšana ūdenī, klaigas, sņitku vai citu zivju mazuļu ņirboņa virspusē, šūpošanās viļņos, kad liekas, ka visapkārt ir kaisīts sudrabs, – tas ir to vērts! Pats atceros savas izjūtas pirmajā reizē, kad tāds katls trāpījās mums pa ceļam un ūdens virspusē apmēram 50 m² rādiusā burtiski vārījās. Sēdēju kā apburts un, stulbi smaidīdams, nervozi metu mikrodžiga mānekli uz to pusi... un joprojām man liekas, ka saullēkta rozā staru vainagā redzēju izlecam virskilo sīgu. Man par brīnumu, pirmā zivs no šāda katla bija ap 300 g smags pusbreksēns, kas kāri bija paķēris 8 g čeburaškai uz āķa uzliktu P21 Jilt 1,6 collu brūno tvisterīti…

Starp citu, kā piezveja šādai katla copei var trāpīties arī drukna dzīļu līdaka, Rāznas mistiskais zandarts (tas šeitan tīklos gadās, bet amatierzvejā ir kas unikāls) un arī breksis.

Asara nomedītā sņitka ar Fish Arrow mānekli. Līdzīgs, ne?

Par inventāru

Tā kā šis katla ārprāts veidojas apmēram 1,5–2 km no krasta, tad vajag laiku, lai līdz tam tiktu, attiecīgi ķeršana katlā var ilgt 20–30 minūtes vai pat mazāk. Pēc tam jāgaida vien būs nākamais. Līdz ar to mikrodžigs te īsti nederēs. Derēs džiga kāti ar testu līdz pat 30 g, jo smalkumiem nav vietas un laika. Vajadzīga izturība. Ja uz viegla kātiņa vienlaikus pieķeras 2–3 asari 300–500 g svarā, tad cope var ātri beigties nesākusies ar kāta lūšanu no pārslodzes.

Manām makšķerēm ir uztītas Sunline vai Fireline pītenes 1.2 pēc japāņu mēra. Smalkāku, godīgi sakot, ij neprasās. Galā griezulis ar karabīni. Tur liek klāt vai nu otvodnoi povodok (1–1,2 m garumā), vai līdzīgi kā jūrā un citviet pavadu sistēmu ar 0,3 mm fluorkarbona pamatauklu un svinu apakšā. Var izmantot smagu Castmaster tipa vizuli un pat bļitku. Arī klasisku džigu.

Uz 2–3 āķiem tvisterīši, gumijzivis 1,5–3 collu garumā. Pontoon 21 Jilt, LJ Tioga, Lucky John, Ballist, Keitech Swing Impact, Fish Arrow J Flash u.c. Izmantoju Kamatsu, Eagle Claw un citus āķus. Tos var piesiet statiski kā dropšotā vai uz cilpiņas pieliekot karabīni un āķi pie tās.

Krāsas – kādas sirdij tuvākas, bet man personīgi īpaši labi strādā zils, zils ar pelēku, brūns, zaļganbrūns un ultraviolets. Fish Arrow J Flash ir ļoti līdzīga sņitkai, sevišķi zilais ar sudraba vēderu, kas copes procesam dod arī savu estētiku.

Smuka zаļsvārce ar skatu uz Mākoņkalnu

Katla stratēģija

Nolaižot enkuru vai nostājoties ar i-pilotu, jāmet katlā iekšā, protams, uzmanoties trāpīt kādai lidonei pa galvu vai spārnu. Mānekļa vadīšana var būt dažāda – var gan variēt ar klasisku džiga soli pa gultni pilnā ciklā līdz laivai, gan pusceļā līdz laivai sākt lēnu, nepārtrauktu uztīšanu. Var sākt to celt 3–4 soļu atstatumā no laivas, var arī mēģināt vertikālu cilāšanu augšup un lejup zem pašas laivas. Taču ļoti bieži nostrādā tieši pelāģiska vilkšana pietvičojot, kad pēc iemetiena virs 12 metru bedres noskaita līdz 10 un sāk vilkt.

Satrakojies Rāznas asaris sit pa kātu un uzsēdies pumpē. Tad nav jāsteidzas, jo, kā saka Jānis, var pievienoties vēl kāds brālis. Un bieži vien tā arī ir! Dupleti un tripleti nav nekas neparasts!

Tāpat Rāznā noskatījos, kā var veiksmīgi ķert ar diviem spiningiem vienlaikus: iemet vienu vienā pusē un, kamēr sistēma grimst, velc otru. Tomēr izbaudīt procesu var arī ar vienu kātu, ko es labprāt arī daru. Ja ir trāpīts desmitniekā, tad ir iespēja izpildīt asaru normu ļoti ātri, un kūpiņš būs godam.

Jāpiebilst, ka vietējie takuziņi, it sevišķi cienījamā vecumā, dod priekšroku copei ar borta makšķerēm un asaru bļitkošanai zem laivas uz pievilkšanu, kad bļitka tiek palaista līdz gruntij un paraustot vertikāli pacelta līdz pašai ūdens virsmai. Arī aizraujošs un interesants process, bieži vien pat rezultatīvāks par pieminēto ķeršanu uz sistēmām.

Izņēmuma kārtā augustā dienas svelmē man ir gadījies atrast lokālu asaru aktivitāti apmēram 2 metru dziļumā pie krasta niedrēm. Tur, vērojot mierīgo ūdens virsmu, no tālienes pamanīju mailīšu lēkāšanu un zivju rosību zem tām. Process bija, asarēni negausīgi kampa 2,9 collu LJ Tiogu, lai arī to izmērs bija uz 100–200 gramiem. Ķēru un atlaidu, kādu smukāku arī paturēju.

Azartā nepamanīju vakara atnākšanu, un, kad jau pilnā mēness ripa bija izlīdusi augšā virs Roga, paņēma Lielā… Ko viņa tur meklēja zem asaru un maiļu bariņiem – nemācēšu teikt, tomēr cīniņš ilga daudzas jo daudzas sekundes. Un tad torpēda vēsā mierā ar mānekli mutē devās atpakaļ ezera plašumos, līdz tievā volframa pavadiņa pārrīvējās gar tās zobiem. Vēl īsti nesaprazdams, kas noticis, pārsējos, izdarīju dažus metienus, tomēr pēc mirkļa atjēdzos un devos uz bāzes pusi. Šādas copes un emocijas paliek atmiņā uz mūžu…

Ne vienmēr Rāzna ļaus iebraukt selgā, jo mainīgie un stiprie vēji, kas pūš augustā un vasaras izskaņā, sakuļ lielo ezeru kā jūru. Ja vējš ir vairāk par 4 m/s, Rāzna sašūpojas ļoti ātri, un tad tomēr ir jāpiedomā par savu un līdzbraucēju drošību. Elektromotora prasības dēļ krastā var netikt tik ātri, un nedod dievs tikt ierautam neprognozētā vētrā…

Līdakas

Šim ezeram ir lielo zivju potenciāls, un lielo līdaku medīšanai tas ir ļoti piemērots. No laivas Rāznas sēkļos 2–4 m dziļumā starp zālēm šīs plēsoņas labos laikapstākļos veiksmīgi var vilkt līdz rudens vidum. Līdakas Rāznā var sasniegt iespaidīgus izmērus, ir redzētas līdz pat 17 kg. Arī copes Meistara Jāņa Kupras 11,5 kg lielmamma ir apčamdīta un saudzīgi atlaista. Starp glīveņu audzēm mēdz slēpties cienījami zaļsvārču eksemplāri līdz 6 kg svarā. Sēkļi ir palieli, un, ja nu asari konkrētajā dienā gavē, tos no dažādām pusēm var cītīgi apstrādāt ar domu par līdakām.

Par gumijām. Strādās gan populārie bigbait tipa mānekļi, gan 5–6 collu gumijas uz viegliem džiga āķiem, gan arī nelieli 2,9–3,5 collu gari “mazuļi”. Var copēt, gan pelāģiski velkot, pietvičojot, gan džigojot klasiski gar ūdensaugu malām. Šeit lieti noderēs gan 90–150 mm tviča mailes, gan arī palieli kranki ar iegrimi līdz 3 m – stājoties ar laivu no dziļuma kants puses.

Tāpat arī nedrīkst aizmirst vairs ne tik populāros šūpiņus un rotiņus – saulainās dienās tie var sarūpēt dāsnus pārsteigumus. Domāju, katram, kas ie uz līdakām pastāvīgi, ir savs redzējums, idejas un ticība, kā tās ķert nezināmās vietās. Arī Rāznā.

Divnieciņš ar 3,3 collu mānekli mutē

Brekši

Nedaudz atkāpjoties no plēsīgo sugu ķeršanas, ir jāpievēršas arī populārajai it kā miermīlīgo brekšu saimei, jo to Rāznā ir pietiekami daudz. Retums nav eksemplāri 2,5–3 kg svarā, bet, protams, gadās izcelt arī 300–500 gramu pusaudžus.

Brekšu nārsts maija beigās, jūnija sākumā ir kas unikāls, it sevišķi, ja dzidrajā ūdenī tas notiek metra dziļumā. Kāpēc es to pieminu augustā? Tāpēc, ka ir bijušas fantastiskas copes, kad līdaku vietā ir izdevies tikt pie brekšiem. Agresīvi noskaņoti tēviņi un arī mātītes līdz 3 kg svarā mēdz kampt līdakām domātos 3–3,5 collu mānekļus un sagādā neaizmirstamas izjūtas, velkot tos augšā. Kāds manējais ir ticis arī cepeškrāsnī. Tā nu ar laiku man ir nostabilizējusies ticība, ka tos var noķert. Protams, ne vienmēr, bet kā regulāru piezveju – gan.

Visu vasaru ir iespējas tikt pie brekša copes gan minētajos līdaku sēkļos, gan arī uz nogāzēm un bedrēs. Strādā gan klasisks džigs, gan otvodnoi povodok ar LJ Tioga un Ballist 2,4–3,3 collu izmērā. Diezgan agresīvā džiga izspēlē uz grunts ir gadījies noķert dusmīgu kilavnieku pat uz 4 collu Keitech Swing Impact, domātu līdakām.

Ir piefiksēts, ka veiksmīgāku plakano zivju kacināšanu padara sarkanīga, brūna un oranža toņa mānekļi.

Saldūdens bušu cope

Augusts ir laiks, kad breksis vēl var patīkami pārsteigt spiningotāju ar pieķeršanos un tam sekojošu cīņu. Rudenī tie bariem dodas uz bedrēm, un izvilkt cienījamu breksi uz spininga man nav iznācis. Bet ir kāda no klasiskā fīdera, pludiņa un spiningošanas atšķirīga disciplīna, ar kuru var tikt pie brekša augustā. Arī par to būtu jāpiebilst pāris vārdi.

Brekši mēdz piepeldēt pavisam tuvu krastam, tos gadījies redzēt pat pludmalēs, kur plunčājas cilvēki. Tātad viņus ir iespējams mānīt, arī neiebraucot ezerā. To rēzeknieši sauc par saldūdens bušu copi, un tā ir populāra ķeršanas disciplīna līdz pat oktobrim. Tiesa, tā vairāk ir plezīra, atpūtas cope, kas tomēr prasa labus rīkus, zināšanas un arī aktivitāti. Iespējama Malukštas, Lamašu, Ļipušku pusē, arī Ezerkrastos utt.

Klasiski tas ir 4–5 metrus garš kāts ar testu līdz 100–150 gramiem. Auklas galā svina svars 60–80 vai vairāk gramu, 1–2 pavadiņas ar sliekām un mušu kāpuriem. Gruntene, ne fīderis. Ar brienambiksēm iebrien, cik vien tālu var, un no visa spēka met uz nosacīto bedres malu, kur varētu būt 3–5 m dziļums. Tad izbrien krastā, ieliek kātu statīvā vai žāklē, un var sākties gaidīšanas svētki. Nedaudz atgādina copi jūras krastā uz butēm, ne?

Brekši piesakās samērā bieži, un, šādi strādājot, piezvejā var trāpīties arī skaistas Rāznas raudas, zelta ruduļi, pliči, asari un zuši. Izņēmuma kārtā, arī cēlā sīga.

Tāds nu būtu mans skatījums uz dažādu sugu makšķerēšanas niansēm Rāznas ezerā augustā un arī rudens sākumā, ko dažas reizes gadā, turp aizbraucis, izbaudu no sirds. Ceru, ka tas ļaus tev atklāt mūsu iekšējo ūdeņu krāšņumu un daudzveidību un savu apgūto ūdeņu sarakstā ierakstīt vēl vienu nosaukumu. Latgales jūra vienmēr ir gatava tevi pārsteigt…

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 0 no 5
(Nav balsu) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager